Filmas "Parazīts" triumfs šokējoši pārraksta Oskaru vēsturi

Linda Rone schedule11.feb 2020

Parazīts tiek atzīta par režisora Džūnho Bona līdz šim labāko darbu, izsmalcinātu traģēdiju ar trillera un pat šausmu filmas elementiem par nabadzību un bagātību, kas cilvēkus pārvērš par svešu resursu aprijējiem. Kino vēstures zinātāji uzsver, ka Džūnho Bonam izdevies ar vienu filmu triumfēt ļoti būtiskās kategorijās – saņemt Oskaru gan kā labākajam režisoram, gan kā labākajam scenārija līdzautoram, gan kā gada labākās filmas līdzproducentam, un līdzīgus laurus savulaik esot bijis pa spēkam plūkt vienīgi Voltam Disnejam © Richard Shotwell, Invision/AP/Scanpix

Šā gada ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonijā Losandželosā, iespējams, negaidīti triumfēja Dienvidkorejas kinolente Parazīts (Parasite), kas uzvarēja četrās kategorijās, arī visprestižākajā – tā tika atzīta par pērnā gada labāko filmu. Ar šo uzvaru veikts jauns ieraksts Oskaru balvas vēsturē – pirmo reizi galvenās balvas jeb gada labākās filmas tituls atdots filmai, kuras ekrāna valoda nav angļu.

Filmas Parazīts režisora Džūnho Bona (Bong Joon Ho) profesionalitāte tika novērtēta ar balvu kategorijā Labākais režisors, filma saņēma arī Oskaru par labāko oriģinālscenāriju un tika atzīta par labāko starptautisko mākslas filmu. Tieši melni komiskā trillera Parazīts uzvara jāatzīst par šīs ceremonijas vislielāko pārsteigumu, jo pirmo reizi visprestižākajā nominācijā - Gada labākā filma - uzvarējusi kinofilma, kurā ne vārds netiek bilsts angļu valodā. Starp citu, balvas Oskars turpat simts gadu pastāvēšanas vēsturē Labākajai filmai nominētas tikai 10 filmas, kas nav uzņemtas angliski, un Parazīts ir pirmā, kas šo balvu saņem.

Ar šo filmu saistīts vēl kāds ilgi nepiedzīvots fakts - pēc ilga pārtraukuma, konkrēti - pirmo reizi kopš 2002. gada, Oskaru sacensībā uzvar filma, kas saņēmusi arī Zelta palmas zaru - Kannu kinofestivāla galveno balvu. Šī ir arī Dienvidkorejas režisora Džūnho Bona savdabīga uzvara, kura iepriekšējās filmas ASV praktiski tika ignorētas, lai gan visiem labi zināmais kinomāns Kventins Tarantīno jau pirms gadiem septiņiem Džūnho Bona sniegumu salīdzināja ar Stīvena Spīlberga filmām. Filma Parazīts atzīta par šā režisora labāko darbu, izsmalcinātu traģēdiju ar trillera un pat šausmu filmas elementiem par nabadzību un bagātību, kas cilvēkus pārvērš par svešu resursu aprijējiem. Ironiski, bet filma slavēta un godā celta ceremonijā, kurā galvenajās lomās ir ļoti labi apmaksātas industrijas pārstāvji, kas par dažu nedēļu vai mēnešu darbu saņem miljonu vērtu atalgojumu un uz gada centrālo nozares pasākumu ierodas īpaši dārgos tērpos un greznojušies ar miljoniem vērtām rotām. Vēl jāpiemin fakts, ka savu pateicības runu, saņemot balvu, režisors vispirms teica korejiešu valodā, pēc tam pārgāja uz starptautiski saprotamo angļu valodu. Nevar nepieminēt arī to, ka filmas vērtētājiem jeb ASV Kinoakadēmijas locekļiem filmu Parazīts nācās skatīties korejiešu valodā ar subtitriem angļu valodā, un tas kā jau lielas nācijas pārstāvjiem neraisa patīkamas emocijas. Kino vēstures zinātāji arī uzsver, ka Džūnho Bonam izdevies ar vienu filmu triumfēt ļoti būtiskās kategorijās - saņemt Oskaru gan kā labākajam režisoram, gan kā labākajam scenārija līdzautoram, gan kā gada labākās filmas līdzproducentam, un līdzīgus laurus savulaik esot bijis pa spēkam plūkt vienīgi Voltam Disnejam. Starp citu, klīst runas, ka kanāls HBO Džūnho Bonam piedāvājis veidot seriālu, kas balstīts uz filmas Parazīts motīviem, un režisors esot rakstiskā līgumā apsolījis šo piedāvājumu rūpīgi apsvērt.

Pēc 16 gadu pārtraukuma pie Oskara tika Renē Zelvēgere - pirmo viņa saņēma kā labākā aktrise otrā plāna lomā filmā Aukstais kalns, bet šoreiz viņa triumfēja labākās aktrises kategorijā, balvu saņemot par leģendārās aktrises Džūdijas Gārlendas atveidojumu filmā Džūdija (Judy). Ar ceturto piegājienu beidzot pie Oskara ticis Hoakins Fīnikss - par darbu filmā Džokers (Joker) viņš atzīts par labāko aktieri, savai filmai atnesot vienu no divām godalgām, lai gan filma bija līdere ar 11 nominācijām. Otra balva filmai Džokers bija par labāko mūziku, kuras autore ir islandiešu čelliste un komponiste Hildura Gudnadotira (Hildur Gudnadóttir), kura, starp citu, ir pērn plašu rezonansi raisījušā seriāla Černobiļa skaņu celiņa autore.

Par veikumu otrā plāna lomā savu pirmo Oskaru saņēma Lora Derna par sniegumu filmā Laulības stāsts (Marriage Story). Aizkulisēs izskanējuši izteicieni, ka viņa jau sen bija pelnījusi profesionāļu atzinību, proti, par lomām režisora Deivida Linča filmās.

No desmit nominācijām, kas bija filmai Reiz Holivudā (Once Upon a Time in Hollywood), tā spēja uzvarēt tikai divās kategorijās, un viena no tām Bredam Pitam, kurš beidzot, 56 gados, šo trofeju ieguva pirmo reizi kā aktieris (viņa producētā filma 12 gadi verdzībā triumfēja pirms pieciem gadiem). Varētu teikt, ka mazliet žēl Tarantīno, ka tik pieticīgs ir bijis profesionāļu novērtējums, tomēr vēl lielāka līdzjūtība jāizsaka britu režisoram Semam Mendesam, kura vēsturiskā drāma 1917 saņēma trīs Oskarus, tomēr, ja tā var teikt, mierinājuma balvas tehniskajās kategorijās - par vizuālajiem efektiem, operatora un skaņu režisora darbu. Der atgādināt, ka tikai pirms nedēļas filma 1917 plūca vislielākos laurus Lielbritānijas Kino un televīzijas mākslas akadēmijas (BAFTA) balvu pasniegšanas ceremonijā, saņemot septiņas godalgas, tostarp kā labākā filma un labākā britu filma.

Šā gada Oskara balvu pasniegšana lielākoties tiek novērtēta atzinīgi, un, rezumējot apzīmējumus, to var dēvēt kā «tektonisku nobīžu» ceremoniju. Jo tā nav bijusi ierasti garlaicīga, bet vairāk atbildusi kinematogrāfiskiem svētkiem. Ir cerības, ka Oskaru ceremonijai sākušies pārmaiņu laiku, iespējams, pat jauna ēra.

Uz godalgām vairāk nekā 20 kategorijās šogad pretendēja 124 nominanti, kas bija piedalījušies 53 filmu veidošanā.