Tikko Kristīne Virsnīte ir atgriezusies Latvijā pēc satraucošā divu mēnešu ceļojuma Rīga - Dakāra - Rīga, kurā kopā ar visu ģimeni automašīnā apceļoja Āfriku. Savukārt žurnāls "Kā būt laimīgai" Kristīni uz sarunu aicināja īsi pirms gadu mijas.
Pārdzīvojusi veselības, attiecību un pašapziņas krīzi, viņa ir tik stipra un iedvesmojoša kā nekad.
— Zinu, ka vakar biji Rīgas Biznesa forumā, kur uzstājās iedvesmojoši pasaules līderi, tostarp Robins Šarma. Kas ir vērtīgākais, ko no visa
dzirdētā paņēmi sev?
- Kad klausījos bijušā NBA spēlētāja, psihologa un kouča Džona Amiči runu, sēdēju un raudāju. Viņš pirmām kārtām paņēma ar savu vienkāršību - uznāca uz skatuves, ģērbies vienkāršā T kreklā, ar piezīmju kladīti rokās un sāka runāt par savu dzīvi, pieredzi, kā nokļuvis tur, kur ir tagad. Es klausījos un sapratu - viņš stāsta arī manu dzīvesstāstu. Jā, biznesa pasaulē ir daudz gudru, iedvesmojošu līderu, kuriem ir svarīgas citas vērtības, ne tikai nauda. Būtiskākais, ko pateica Robins Šarma: jūs varat būt pasaules bagātākie
cilvēki, bet dzīvē svarīgākās ir divas lietas, bez kurām tā nebūs piepildīta. Pirmā ir ģimene. Padomājiet, cik daudz uzmanības jūs tai veltāt? Viņš, par spīti aizņemtībai, bijis uz visiem savu bērnu skolas koncertiem, bijis klāt visos viņu svarīgajos notikumos, brauc kopā ceļojumos, peld ar delfīniem - proti, neaizmirst noķert dzīvesprieku. Un otra - laipnība. “Lai ko jūs darītu - esiet laipni un sirsnīgi.” Bet pēc Ērika Edmida uzstāšanās mēs ar draudzeni aiz sajūsmas kliedzām, ka viņu mīlam, jo tas bija tik iedvesmojoši! Mani aizķēra
Ērika teiktais: “Tavas lielās dzīves izmaiņas ir vienas runas attālumā.” Ir jābūt vienai veiksmīgai dzīves runai, lai tava dzīve mainītos. Iespējams, tā pat nav runa uz skatuves, tā varbūt ir saruna tikšanās laikā vai telefona zvans.
— Tev ir bijusi tāda runa vai saruna, kas mainījusi dzīvi?
- Lai gan man šķiet, ka tā īstā, lielā runa man vēl priekšā, atskatoties tomēr redzu, ka vairākas sarunas ir būtiski mainījušas manu dzīvi. Mani ļoti spēcīgi iespaidoja sarunu vakars veikalā Amoralle. Piekritu tajā piedalīties spontāni, nepārdomājot. Šis vakars bija maģisks. Pēkšņi apzinājos, ka mans stāsts ir vērtīgs. Kā jau žurnālistikā - pārsvarā līdz šim biju stāstījusi citu cilvēku stāstus. Bet tagad man bija iespēja izstāstīt savējo. Sievietes uz šo vakaru nāca ar ziediem un asarām acīs man teica: “Kristīne, tas, ko tu dari, tas, kā tu uzdrošinies dzīvot, mani tik ļoti iedvesmo... Mainīt savu dzīvi, skatīties uz dzīvi citādi.” Atceros, bija silts rudens vakars, es mirdzošā kleitā, augstpapēžu kurpēs, ziediem rokās kā Kerija Bredšova no Sekss un lielpilsēta gāju mājās un atskārtu: “Jā, šis ir mans mirklis.” Tas man deva milzīgu atspērienu
un sajūtu, ka esmu vērtīga, ka mana dzīve, manas mācības, kuras apgūstu, ir vērtīgas un tās var noderēt citiem cilvēkiem.
— Kā tu pati domā, kas no tava stāsta iedvesmo citas sievietes?
- Manuprāt - drosme. Drosme arī šajā vecumā, pirms četrdesmit, kad šķiet, ka viss jau ir skaidrs un stabils, pamest ērtu vietu, lai darītu savējo... Nav jau tā, ka man nepatika Māmiņu klubs, protams, ne. Tas bija mans aicinājums daudzus gadus, vienkārši šobrīd esmu sapratusi, ka man ir jāiet tālāk. Esmu gatava pakāpties uz jauna pakāpiena. Man bija ērti, es visu sapratu, man arī
tas sanāca, varēju tur mierīgi turpināt darboties, mani neviens prom nedzina. Man un citiem bija prieks, bet tik un tā es pateicu: “Nē!” Dažkārt ir jāatsakās no labas iespējas, lai tiktu pie brīnišķīgas iespējas. Piekrīti - ir atšķirība starp labu un vēl labāku?! Ir, vai ne? Lai gan vienā brīdī, protams, šķiet, ka esi pilnīgi traka, atsakoties no tās labās iespējas, jo labākas nebūs.
— Vai pieņemt lēmumu tev nepalīdzēja arī veselības problēmas? Pērn piedzīvoji mikroinsultu un apsolīji sev turpmāk darīt tikai to un tik daudz, cik pati gribi.
- Kad sākās jaunā sezona, man šķita, ka es to gribu. Bet tomēr drīz vien mani pārņēma tā jocīgā sajūta - it kā ir, bet tomēr nav. Ilgi ar šo sajūtu nēsājos, līdz 18. augustā pieņēmu lēmumu to darīt. Jo es jau gandrīz kritu atpakaļ. Tāda milzīga sevis šaustīšana - kas es tāda esmu? Vai kāds mani gribēs? Vai kādam būšu vajadzīga? Skaties uz sevi un domā: “Ir objektīvi iemesli, lai savu sapni nepiepildītu. Tu neko nevari! Tas taču ir objektīvi, vai ne?” (Abas smejamies.) Tad es aizbraucu uz Ugunsskolu. Tas manā domāšanā bija milzīgs pavērsiens. Es it kā biju pieņēmusi lēmumu, bet man vajadzēja pašai savu apstiprinājumu, ka es varu, ka man būs resursi, ka es varēšu savu ieceri piepildīt. Kad 18. augusta rītā pamodos, sev teicu: “Ja tu pēc šī visa vēl kritīsi atpakaļ, tad patiešām esi lūzere. Ja, ieraugot, cik patiesībā esi stiprs cilvēks, redzot, kā tu vari realizēt to, ko vēlies, ja vēl raustīsies un nelēksi, tad... kāda tam visam jēga?” Man vīrs vienmēr saka: “Vari noklausīties visus iespējamos podkāstus, noskatīties runas un izlasīt grāmatas, kā sasniegt savu mērķi, bet, ja neko ar uzzināto nedari, tad nav jēgas tam tērēt laiku.” Manī pamodās spīts: “Pierādīšu tev, ka to varu!” Savā ziņā viņš mani ar šo bakstīšanu dzina uz priekšu.
— Pirms pieņēmi lēmumu, par ko tu visvairāk baidījies?
- Ieslēdzās šāda ķēdīte: “Es esmu bez darba”, “Mani neviens negribēs”, “Es nevarēšu neko nopelnīt”, “Līdz ar to nevarēšu samaksāt rēķinus”, “Tātad... man būs jāpārceļas atpakaļ pie vecākiem”.
— Bet tu neesi viena, tev ir vīrs, kurš gan jau palīdzētu rēķinus nomaksāt.
- Nu un?! Jā, man ir vīrs, bet tik un tā man ieslēdzas šī shēma.
— Tev būtu grūti dzīvot uz vīra rēķina?
- Periods, kad biju finansiāli atkarīga no vīra, bija emocionāli sarežģītākais laiks manā dzīvē. Jo kopš brīža, kad pametu vecāku mājas, esmu pati
sevi nodrošinājusi. Taču, kad atgriezāmies pēc trīs mēnešu ceļojuma uz Indiju, es nestrādāju. No vienas puses, beidzot varēju pavadīt laiku ar divgadīgo meitu, jo, kad Amēlija piedzima, es ātri atgriezos darbā. Bet spilgti atceros reizi, kad vīram jautāju, vai viņš var man iedot naudu, un viņš nepadomādams paprasīja: “Kam tev vajag?” Man tobrīd viss iekšā sagriezās, sirds apmeta kūleni. “Man tagad jāskaidro, kam man vajag naudu? Nopirkt maizi vai zeķbikses?” Man tas bija trieciens. Protams, viņš to tā nebija domājis, tā bija ātra reakcija, bet es jutos briesmīgi. Tā man bija laba mācība, kas apliecināja, cik man svarīgi būt brīvai un neatkarīgai. Es negribu lūgt vīram naudu, piemēram, viņa dzimšanas dienas dāvanai. Negribu vairs šo sajūtu. Zinu, ka to var forši atrisināt, ka ir ģimenes, kur vīrs pārskaita sievai naudu, ar ko viņa var brīvi rīkoties pēc saviem ieskaties, bet tās nav manas kurpes. Man tās nepatīk un neder, man tās spiež. Lai ko mēs teiktu - nauda dod brīvību. Jā, es nekad neesmu slēpusi, ka labāk esmu nelaimīga mersedesā nekā nelaimīga tramvajā.
— Bet, vai dzenoties pēc tā mersedesa, nemaksājam ar kaut ko citu? Veselību, piemēram? Tev arī izdegšanas sindroms nav nekas svešs.
- Man šķiet, tā ir tāda prāta kļūme. Neesmu mācējusi nodrošināt sev atbalsta sistēmu, jo neesmu redzējusi, kā tā darbojas. Esmu augusi ģimenē, kur mamma ir ļoti spēcīga, visu varoša, vienmēr uzņemas vadību un visu noorganizē. Viņa vienmēr visu var. Es, visticamāk, esmu šo modeli nokopējusi. Jo nekad neesmu prasījusi atbalstu un palīdzību. Vairākus gadus, kamēr vīrs strādāja Maskavā, biju kā vientuļā mamma. Vīrs ierosināja - meklējam bērnam aukli, bet es iebildu, ka to nevaram atļauties. Patiesībā viņš piedāvāja atslogot manu ikdienu, lai es nesadegtu, bet - nē, man taču gribas būt varonei! Šķiet, tad visi apkārt sajūsmināsies: “Viņa var!” Nesajūsminās,
bet sauc par nenormālu. Rezultātā esi ne tikai sadegusi, bet neesi saņēmusi arī gaidītās uzslavas. Un tad ir viss slikti.
— Tev joprojām ir svarīgi saņemt uzslavas?
- Vēl šodien pārliecinājos, ka atzinība man ir svarīga. Tūdaļ STV būs Kristīnes Virsnītes sarunas pirmās sērijas pirmizrāde [mēs sarunājamies novembra vidū - red. piez.]. Domāju - vai tas patiešām ir kaut kas būtisks? Kamēr man no malas kāds nepasaka: “Jā, tas ir nozīmīgi!”, es pati līdz galam nevaru novērtēt, vai tas ir labs un vajadzīgs. Kad saņēmu pozitīvas atsauksmes no televīzijas pārstāvjiem, uzreiz bija tāds fuuu! Jā, kamēr neesmu saņēmusi apstiprinājumu no ārpasaules, ka ir labi, tikmēr neticu. Jā, bet es zinu, kas tas ir, kā man kā mazai meitenei bērnībā pietrūcis, apzinos, kas man jāmācās un jādara.
— Tu runā par iekšējā bērna dziedināšanu, par ko rakstām šajā žurnālā.
- Tieši tā. Bet tāpēc es eju psihoterapijā. Es nevainoju vecākus, nepārmetu viņiem, jo ticu, ka viņi darīja labāko, ko varēja. Un es nezinu, par ko
pēc gadiem mana meita raudās psihoterapeita kabinetā.
— Tu neslēp, ka ej psihoterapijā, gluži otrādi — mudini arī citas tā darīt.
- Ne mirkli neesmu to nožēlojusi, jo redzu rezultātu. Pirmajā reizē terapeite vaicāja, kāpēc esmu atnākusi. Nezināju, no kura gala lai ķeras klāt. Biju pamatīgi iestrēgusi upura domāšanā, jo esmu augusi ar kauna un vainas apziņu. Viss bija slikti. Psihoterapijas sesijas nav vieglas, bija reizes, kurās teicu: “Šis ir dzīves zemākais punkts.” Nākamajā: “Nē, es kļūdījos, tagad ir dzīves zemākais punkts.”Šajās sesijās esmu apzinājusies, kas es esmu. Lai gan zinu, ka varbūt tur atkal raudāšu, katru seansu gaidu ar prieku, jo man ir tik interesanti - sevi satikt un saprast. Šķiet, pat uz randiņu ar savu mīļoto vīrieti nekad neesmu skrējusi ar tādu degsmi. Gribu sevi šķetināt, noskaidrot, kas manī slēpjas, atklāt, cik milzīgs potenciāls man ir. Ir sajūta, ka esmu izrakusi apslēpto dārgumu lādi un atverot ieraudzījusi, cik daudz dārgumu tajā ir! Tagad tos pa vienam ņemu laukā. Uzsākot terapiju, terapeite prasīja, kāds ir mans mērķis, kā es gribu justies pēc tās. Mana atbilde bija: “Es gribu nebūt atkarīga no citu cilvēku emocijām. Gribu brīvības sajūtu - ka varu darīt to, ko vēlos, būt kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlos, varu būt tur, kur gribu.” Tā ir maģiska sajūta - apzināties šo brīvību. Tagad man tā ir! Es drīkstu un varu iekāpt kemperī un uz diviem mēnešiem ar visu ģimeni aizbraukt uz Āfriku.
Es drīkstu!Un, kā mainās attiecības ar līdzcilvēkiem! Es agrāk nesapratu šo mehānismu, ka, mainoties pašai, mainās pasaule, notikumi, cilvēki un viņu
attieksme. Bet patiešām tā notiek. Neslēpju, ka viens no iemesliem, kāpēc sāku iet terapijā, bija krīze arī partnerattiecībās, jo mēs bijām punktā, kad ir tikai divi ceļi - vai nu mēs maināmies, vai ejam katrs pa savu. Biju diezgan pārliecināta, ka mēs izšķirsimies, jo neticēju, ka cilvēki spēj mainīties. Bet mans vīrs ļoti mainās līdz ar mani. Spilgti atminos, kā vienā no reizēm terapeites kabinetā pamanīju jaunas, skaistas, pelēki dūmakainas krūzes. Līdz šim tēju dzēru no baltas. Kad par jaunajām izteicu komplimentu, terapeite teica: “Kristīne, tev ir labāk! Jo šīs krūzes te bijušas vienmēr, bet tu neredzēji.” Jo es biju pārāk dziļi savās problēmās. Redzēju tikai vienu baltu krūzi, lai gan apkārt bija citas - skaistākas. Kāpēc viss aiziet šķērsām, kad esam iestiguši savās sāpēs? Jo nepamanām pasauli sev apkārt. Kad to sākam redzēt, esam uz atveseļošanās ceļa.
***
Visu interviju lasiet jaunajā žurnāla "Kā būt laimīgai" ziemas numurā, kas pieejams preses tirdzniecības vietās.
