Sadzirdēt pat vārdos neizteiktu lūgumu palīdzēt un atsaukties – tas ir īpašs talants, bez kura nav iedomājams darbs Latvijas Sarkanajā Krustā. Dzidra Gailīte par māsiņu Sarkanajā Krustā ir nostrādājusi 20 gadus, bet kopumā ar medicīnu un žēlsirdību viņa profesionāli ir bijusi saistīta 58 mūža gadus.
Šobrīd Dzidra ir pelnītā atpūtā, viņai 83 gadi, un veselības problēmas liek ciešāk turēties pie mājas dzīves, tomēr pensionētā medmāsa joprojām visu laiku ir viena tālruņa zvana attālumā no Gulbenes senioriem, kuriem vajadzīgs labs vārds, līdzi jušana vai kāda reāla palīdzība. Tad Dzidra atkal jau auj kājas, lai apciemotu, lai būtu blakus, lai kādu dvēseli sasildītu ar savu sirsnību. «Kopā ar Dzirdriņu, kā mēs, kolēģi, viņu mīļi saucam, Sarkanajā Krustā esmu nostrādājusi gadus septiņus,» Neatkarīgajai stāsta medicīnas māsa Ieva Kaspare. Savstarpējā saikne nav nekur zudusi arī šodien, kad jau trīs gadus Dzidra vairs nav Sarkanā Krusta darbiniece. Tagad Ieva ir tā, kura traucas pie Dzidriņas un ir gatava palīdzēt viņai jebkurā brīdī. Ieva teic - Dzidra nedrīkst iesēdēties mājās, lai cik grūti viņai pašai neklātos, jo tad būs jāsāk pievērst uzmanība savām slimībām. Taču, kamēr seniore būs skrējienā, kamēr viņa jutīs, ka kādam ir jāpalīdz, tikmēr ar viņu pašu viss būšot kārtībā. «Viņa ir cilvēks, kura nekad nevienam neatteiks palīdzību un arī nekad nesūdzēsies, ka viņai ir par grūtu, ka viņa pati ir slima. Cik vien varēs, tik viņa izpalīdzēs ikvienam. Lai dieviņš dod Dzidriņai veselību, lai viņa turas. Lai viņa ir cilvēkos, lai ir apritē un lai vienmēr kādam palīdz. Lai viņas labā sirds pukst līdzi rūpēs un raizēs par citiem cilvēkiem,» saka Ieva.
Pati Dzidra Neatkarīgajai negrib stāstīt par sevi, viņa stāsta par citiem. Tagad pat kopā ar Gulbenes luterāņu draudzes sievām viņa riktē 95 gadu jubileju savai labai paziņai Veltai Zaharānei. Viss tiek izplānots līdz niansei. Dzidra saka - cilvēkiem arī lielā vecumā ir vajadzīgi svētki, vajadzīga pucēšanās. Viņa liela jubilāri Veltu, kura parūpējoties arī par friziera apmeklēšanu, par ilgviļņiem, gatavodamās svinībām. Dzidra, stāstīdama par savu labo paziņu, izceļ savas paaudzes spēku, sadraudzību, izpalīdzību, kas veidojusies visa mūža garumā.
Saziņas brīdī ar Neatkarīgo Dzidra pa tālruni stāsta - stāvot savā mazdārzā kopā ar dēlu Arti. Vācot nost abu piecās vagās stādītos, audzētos kartupeļus. «Piecpadsmit spaiņus novācām, mums diviem ziemai pietiks,» noteic Dzidra. Izjautāta par to, vai skumst pēc darba Sarkanajā Krustā, vai domā par bijušajiem laikiem, viņa saka: «Skumstu! Atceros savas mīļās tantiņas, kundzītes, visus vecos cilvēkus, kurus aprūpēju. Man viņi visi bija mīļi un labi. Es lielākoties biju tā, kura viņus pavadīja pēdējā gaitā. Man tika lūguši: «Vai mani saģērbsi, kad pienāks laiks?» Es solījos. Varēju. Es biju kopā ar šiem cilvēkiem līdz galam. Es nekad netiku teikusi, ka man maza alga vai ka darbs nepatīk. Patika! Tagad... pati esmu kundzīte.» Visi, kuri pazīst Dzidru, zina, ka viņas pašas dzīve nekad nav bijusi ne viegla, ne vienkārša. Gadu desmitiem ilgi viņa sadzīvo ar smagu slimību, ir pārcietusi vairākas operācijas. Bet tas nekad nav varējis apturēt vēlmi iet pie cilvēkiem un palīdzēt. Piedzīvoti zaudējumi pašas ģimenē. Gadi un liktenis ir atņēmuši vīru un vienu no dēliem. Nezaudēt optimismu palīdz labestība, paļaušanās uz dievpalīgu un būšana cilvēkos. Atbalsts ir arī dēls Artis un savu māju izjūta. Dzidras privātmājiņa ar nelielo dārziņu atrodas Gulbenes centrā, daudzstāvu dzīvojamo māju ieskāvumā. Puķes piemājas dārzā ir Gailīšu lepnums. Žēl, ka šoruden tās agri nokodis sals. To, ka šis ir īpašs nams un īpašs pagalms, zina pat Gulbenes bezpajumtes kaķi. Tie nāk šurp un visi tiek pabaroti.