Kopš šā gada 1. janvāra uz pusgadu ES prezidējošā valsts ir Rumānija. Prezidējošās valsts statuss dod iespēju sevi parādīt pārējai pasaulei, jo šajā laikā tiek rīkoti dažādi augsta līmeņa pasākumi, uz kuriem ierodas ne tikai liels skaits šo pasākumu dalībnieku, bet arī uzaicinātie žurnālisti.
Rumānija nav starp pasaules pazīstamākajām valstīm un iecienītākajiem tūrisma galamērķiem. Šķiet, pirmais, kas nāk prātā, dzirdot vārdu «Rumānija», ir vampīra Drakulas dzimtene. Taču tas noteikti nav galvenais Rumāniju raksturojošais elements.
Marta vidū Bukarestē notika 8. Eiropas reģionu un pilsētu samits - (Re)New EUrope (Atjaunotā Eiropa), kas pulcēja vairākus simtus dažādu valstu un pašvaldību pārstāvjus. Arī man bija iespēja šajā pasākumā piedalīties, un šo iespēju daļēji izmantoju, lai iepazītos ar Bukaresti.
Rīgas konkurente
Bukareste zināmā mērā ir Rīgas konkurente. Abas pretendē uz mazās Parīzes titulu. Ja jautāsim, kura pilsēta vairāk tiesīga saukties par mazo Parīzi, tad jāuzsver, ka šie apzīmējumi radušies jau sen un uz šo titulu pretendē ne tikai šīs abas, bet arī virkne citu pilsētu gan Eiropā, gan ārpus tās, piemēram, Beirūta Libānā. Bukaresti šādi mēdza saukt jau pirms Pirmā pasaules kara, turklāt visai plaši visā Eiropā, kamēr Rīgu par tādu vairāk dēvēja paši latvieši, kuri ļoti gribēja, lai mūsu galvaspilsētu uzskatītu par Parīzes līdzinieci. Esmu bijis gan Parīzē, gan tagad arī Bukarestē, savukārt Rīga ir mana dzimtā pilsēta, tā kā varu salīdzināt.
Sāksim ar to, ka gan Rīga, gan Bukareste ir pilsētas, kuras pusgadsimtu attīstījušās tā dēvētās sociālistiskās saimniekošanas apstākļos. Šīs saimniekošanas pēdas ir labi redzamas gan Rīgas, gan Bukarestes vizuālajā tēlā. Ja Rīgai, par laimi, šīs pēdas vairāk redzamas ārpus centra, tad Bukarestē tās jaušamas visā pilsētā, arī centrā. Līdz ar to mūsdienās Bukarestes centrs vietām vairāk līdzinās Maskavai pirms gadiem desmit (šobrīd Maskava savu vizuālo iespaidu ir ievērojami uzlabojusi), kaut gan, spriežot pēc tā, kas joprojām Bukarestē ir saglabājies, viegli iedomāties, kāpēc šo pilsētu kādreiz salīdzināja ar Parīzi.
Bukareste ir sestā lielākā ES pilsēta pēc Londonas, Parīzes, Berlīnes, Romas un Madrides. Pēc pilsētas mēroga Bukareste ir tuvāka Parīzei nekā Rīga. Cits jautājums, cik daudz ir palicis no Parīzei raksturīgās kvartālu apbūves? Bukarestes centrālo ielu paplašināšana un pārbūve notika jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad modē nāca neoklasicisms. Tolaik gan Berlīne, gan Maskava un arī Bukareste centās pārtaisīties, lai līdzinātos iedomātai antīkajai Romai. Arī Rīgai šī mode negāja secen, un uzskatāmākie šī laikmeta arhitektūras pieminekļi ir Finanšu ministrijas ēka, Galerija Centrs (Armijas ekonomiskais veikals) Vecrīgā, daļēji arī Doma laukums, kur bez mazākās nožēlas tika nojaukta senā apbūve. Par laimi, Rīgā nenotika centrālo ielu paplašināšana un vienlaidus ēku nojaukšana bulvāru rajonos, no kā neizdevās izvairīties Bukarestei. Rezultātā Rīgas centrs ir lielā mērā saglabājis savu pirmreizējo vēsturisko veidolu, taču, ja piesaucam Parīzi, tad jāatzīst - Rīgas centrā ir kas tāds, kas ir pilnīgi neiedomājams Parīzē vai kādā citā Rīgas lieluma Rietumeiropas pilsētā. Tiesa, tas piedod Rīgai neatkārtojamu šarmu un no šodienas viedokļa vērtējams tikai pozitīvi. Proti, Rīgas centrā joprojām ir saglabājušās divu un pat viena stāva ēkas, arī daudzas koka ēkas. Ja atceramies, ka viesnīcas Latvija, tāpat kā tagadējā Dailes teātra vietā bija koka ēku kvartāls, tad skaidrs, ka Rīgas vēlme saukties par mazo Parīzi jau sākotnēji ir bijusi nedaudz pretencioza.
Bukarestes pārbūve (modernizācija) diezgan intensīvi turpinājās līdz pat deviņdesmitajiem gadiem. Šo pārbūvi sekmēja tas, ka, pirmkārt, Bukarestes centrs būtiski cieta no sabiedroto uzlidojumiem Otrā pasaules kara laikā, otrkārt, 1977. gadā Bukareste pārdzīvoja salīdzinoši smagu zemestrīci, un treškārt, Čaušesku režīms sirga ar gigantomāniju. Rezultātā pilsētas centrā tika nojaukta vecā apbūve vairāku kvadrātkilometru platībā un tās vietā gar milzīgiem laukumiem un platām ielām uzceltas masīvas daudzstāvu ēkas. Rīgā staļinietes (Brīvības gatvē, uz K. Valdemāra un Skanstes ielas stūra) parasti ir ar tumši brūnu apmetumu un salīdzinoši nelielu stāvu skaitu, bet Bukarestē šīs čaušeskietes ir krietni lielākas un gaiši krāsotas. Diemžēl gaišs krāsojums ātri paliek netīri dzeltens un rada nekoptības sajūtu, ko vēl vairāk pastiprina nebeidzamas kondicionieru rindas uz ēku ārējām fasādēm un milzīgi, krāsainu reklāmu vairogi uz māju jumtiem. Par kaut kādu vienotu dizaina kodu pat nav ko runāt. Apbūves mērogs ir cilvēkam neraksturīgs un iedarbojas nomācoši. Attālumi ir kājāmgājējiem apgrūtinoši, kas rada nepieciešamību pēc gandrīz obligātas pārvietošanās mehāniskā transporta līdzeklī.
Pilsētas karalis - automobilis
Bukareste ir automašīnu pārpildīta. Ne tikai ielas ir mašīnu pārpilnas, bet tās novietotas visur, kur vien tās var novietoties. Pie jebkuras iestādes mašīnas stāv uz gājēju ietvēm līdz pat pašām durvīm. Pagalmos mašīnas novietotas tik blīvi, ka grūti caur tām izspraukties. Mašīnas stāv uz visiem trotuāriem un uz jebkuras it kā gājējiem domātās vietas. Kad Bukarestē, ejot pa platu gājēju ietvi, pirmo reizi aiz muguras sajutu braucam automašīnu, jutos pamatīgi izbrīnīts. Pat nofotografēju dīvaino braucēju, taču vēlāk ievēroju, ka tā ir izplatīta prakse - automašīna brauc pa gājēju ietvi, meklējot, kur var novietoties.
Bukarestes pilsētvidei raksturīgā automobiļu prioritāte rada visai dīvainas konsekvences. Pilsētas centrā ir liels parks, kuru no visām pusēm iekļauj monumentālas daudzstāvu ēkas vēlīnā sovjetisma stilā. Parka galvenā dominante ir milzu strūklaka, kuru no visām pusēm apņem automašīnām pilna maģistrāle neskaitāmām braukšanas joslām. It kā rekreācijas zona, taču tai pa vidu cilvēkiem nedraudzīga, grūti pārejama daudzjoslu maģistrāle. Diemžēl arī Rīgā ir līdzīgi piemēri. Es domāju 11. novembra krastmalu, kura tā vietā, lai būtu Rīgas galvenā atpūtas un izklaides zona, pārvērsta par cilvēkam nepievilcīgu, primitīvu autotransporta pārvietošanās (arī stāvēšanas) zonu. Arī velo infrastruktūra Bukarestē ir ļoti vāji attīstīta, un, par spīti tam, ka pilsēta atrodas Eiropas dienvidos, cilvēki uz velosipēda tur ir liels retums. Lai arī Rīga šajā ziņā nav nekāds paraugs, tā ir tālu priekšā Bukarestei.
Piemineklis gigantomānijai
Bukarestes nenojauktajā daļā ir daudz skaistu, iespaidīgu 19. gadsimta celtņu, kuru dēļ šo pilsētu savulaik dēvēja par mazo Parīzi. Pati vecpilsēta kā rekreācijas centrs atrodas vēl tikai veidošanās stadijā. Tūrisma infrastruktūra pagaidām attīstīta vāji. Daudzas mājas ir neremontētas, nolaistas. Tas mazina tūristu vēlmi šajā vidē ilgāk uzturēties un tērēt savu naudu. Līdz ar to Bukarestes galvenais ievērības cienīgais objekts ir Parlamenta pils, kuru uzsāka būvēt 1984. gadā, bet pabeidza tikai trīs gadus pirms šā gadu tūkstoša sākuma - 1997. gadā.
Parlamenta pils skaitās viena no pasaules lielākajām vienlaidu ēkām. Pēc kopējās kubatūras lielāka esot vien Pentagona ēka Vašingtonā. Varbūt tāpēc, ka šo faktu zināju jau iepriekš un biju sagatavojies uz kaut ko iespaidīgāku, Parlamenta pils dabā mani īpaši nepārsteidza. Parlamenta pils ir 84 metru augsta (apmēram kā viesnīca Latvija), bet, tā kā šīs augstums sadalās plašā perimetrā, tad tā neliekas tik augsta. Jāatzīst, ka biju gaidījis kaut ko iespaidīgāku. Krievijas Ārlietu ministrijas ēka Maskavā, Smoļenskas laukumā man šķita iespaidīgāka. Iespējams, tieši tāpēc, ka, iznākot no metro, ieraudzīju to savā priekšā pilnīgi nesagatavots.
Parlamenta pilī notika Eiropas samits, tāpēc varēju to aplūkot arī no iekšpuses. Viss kā citās līdzīgās autokrātu pilīs. Tās pašas milzīgās, platās kāpnes, marmora kolonnas, granīta un marmora flīzēm klātās grīdas, tepiķi, greznās kroņlustras, nesamērīgi augstie griesti un platie, garām zālēm līdzīgie koridori. Ja tā būtu vairākus gadsimtus sena Valahijas karaļu rezidence, tad iespaids droši vien būtu cits, bet, ņemot vērā, ka šai pilij ir tikai nedaudz vairāk nekā 20 gadi, tad Eiropai tā izskatās vienkārši vecmodīgi. Pat Astanā Kazahstānas prezidenta pils izskatās mazāk pompozi un kaut kā mūsdienīgāk. Tiesa, pils būvniecība tika uzsākta Čaušesku ēras pašā kulminācijas laikā un projektēšanas darbi vēl agrāk, tāpēc to var uztvert kā sovjetisma gigantomānijas pieminekli.
Augsts nākotnes potenciāls
Pietiek paiet nedaudz nost no šīs it kā jaunās septiņdesmito, astoņdesmito gadu apbūves, lai nonāktu tajā vecajā Bukarestē, kuru pārsvarā veido divstāvu un trīsstāvu apbūve. Šai Bukarestei ir jau pavisam cits, cilvēkam tuvāks mērogs. Ja vēl aizvāktu automašīnas no gājēju ietvēm, tad varētu teikt - ļoti patīkama vide. Visticamāk, tāda bija Bukareste, kuru pēc 1977. gada zemestrīces nojauca, lai vietā uzceltu tādu brīnumu kā Parlamenta pils un tai apkārt esošos kvartālus.
Rumānijai attīstoties, kļūstot bagātākai, arī Bukareste, jādomā, kļūs krietni pievilcīgāka. Tai ir visas iespējas uzlabot savu vizuālo tēlu, noņemot no ēku fasādēm kondicionierus, lielos reklāmas vairogus un saremontējot nolaistās ēkas. Patīkamāku vidi varētu panākt, ierobežojot autotransporta kustību pilsētas centrā, izvēršot velo infrastruktūras izbūvi un jau tagad samērā platās ietves pilnībā nododot gājēju rīcībā, izskaužot haotisko mašīnu stāvēšanu it visur. Ja atrastos labs Bukarestes saimnieks, kurš ar enerģisku rīcību kā Maikls Blūmbergs Ņujorkā veicinātu Bukarestes vides modernizāciju, tad Bukareste varētu kļūt pat par ļoti skaistu pilsētu un atkal saukties par mazo Parīzi. Pagaidām to ar Parīzi grūti salīdzināt. Pat ar Maskavu ne. Diemžēl to pašu var teikt arī par šodienas Rīgu.
