Šodien notiek Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde, kurā skatīs jautājumu par Kultūras ministrijas (KM) plāniem mainīt VSIA Daugavpils teātris statusu. Neatkarīgā jau rakstījusi, ka KM aicinājusi Daugavpils domi pārveidot Daugavpils teātri pašvaldības teātra statusā, solot nodrošināt līdzfinansējumu.
Iemesls – vājie teātra darbības rezultatīvie rādītāji un mākslinieciskais novērtējums. Sēdē piedalīties aicināti gan KM, gan Daugavpils domes pārstāvji, Daugavpils teātra direktore Inese Laizāne un režisors Harijs Petrockis, teātra kritiķe Silvija Radzobe un Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrības federācijas priekšsēdētājs Aldis Misēvičs.
KM padotības iestāžu strukturālajām reformām veltītajā preses konferencē kultūras ministrs Ints Dālderis, skaidrojot situāciju, sacīja: "Ar tik dramatiskiem budžeta samazinājumiem, kādi būs nākamajā gadā, visticamāk, mēs astoņus pilna laika un repertuārteātrus nevarēsim uzturēt. Mums jāfokusējas uz izcilākajām un profesionālākajām parādībām, kas mums ir. Mēs negribētu veikt vēl kādas strukturālas izmaiņas un mēģināsim noturēt, lai gan Liepājā, gan Valmierā, gan Daugavpilī būtu profesionālais teātris, bet jāsaprot, ka situācija var veidoties ļoti dramatiska un mums kādi lēmumi būs jāpieņem. Tāpēc šajos reģionos gribam iesaistīt pašvaldības – kāds ir viņu redzējums, cik tas ir nozīmīgi reģionam, cik lielā apjomā vajadzīgi šie teātra mākslas pakalpojumi: pastāvīgi, kā repertuārteātris vai kā projektu teātris, vai piedāvāt Rīgas teātru pakalpojumus viesizrāžu veidā. Kas ir tas, ko viņu iedzīvotāji visvairāk vēlas. Kad to būsim noskaidrojuši un sapratuši, tad par tiem jautājumiem kombinēti varēsim lemt. Bet katrā ziņā nevar būt tāda situācija, ka reģionos cilvēki paliek bez iespējas baudīt teātra mākslu."
Neatkarīgā aptaujāja Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātus un teātra balvas Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāvi, lai uzzinātu, kāds ir viņu viedoklis par šo situāciju, iespējamo Daugavpils teātra likteni un risinājumiem.
Līga Ulberte, teātra zinātniece, teātra balvas Spēlmaņu nakts 2008./2009. gada jauniestudējumu skates žūrijas pārstāve:
– Situācija Daugavpils teātrī ir neviennozīmīga. Vēl pirms trim, pieciem gadiem bija ļoti spēcīga krievu trupa, kas savā radošajā kapacitātē dažā ziņā pat bija pārāka par Rīgas Krievu teātra trupu.
Tajā pašā laikā latviešu trupā šobrīd ir tikai atsevišķas spilgtas profesionālas aktieru personības, taču stipra mākslinieciskā vadītāja vadībā, kam būtu skaidrs redzējums par to, kā teātrim tālāk attīstīties, arī latviešu trupai ir potenciāls, un Daugavpils krievvalodīgajā vidē latviešu trupas saglabāšana ir stratēģisks jautājums.
Par trūkumiem mākslinieciskajā vadībā liecina arī apstāklis, ka pēdējo sezonu laikā krievu trupa vairs tik spilgti neparādās, jo uzdevumi, kas jāveic, spēlējot galvenokārt bērnu un izklaides repertuārā, nevis veicina, bet bremzē profesionālo izaugsmi.
Daugavpils teātris ir objektīvi sarežģītā situācijā, kas jāņem vērā. Šo situāciju rada pilsētas krieviskā vide, milzīgais attālums no Rīgas, pēdējās divas sezonas arī teātra remonts. Teātra likvidācija neko neatrisinātu, tas būtu mēģinājums cīnīties ar sekām. Spēcīga mākslinieciskā vadītāja vadībā teātrim ir iespēja un potenciāls strādāt un atrast skatītāju savā reģionā un ne tikai, par ko 2008. gadā liecināja, piemēram, Viktora Jansona lieliskais Velniņu iestudējums. Daugavpils teātris tradicionāli labi strādā bērnu auditorijai, un tas ir būtiski, ņemot vērā, cik ļoti maz Latvijā kopumā teātri to dara.
Dzintars Ābiķis (TP):
– Protams, ka iespēju robežās šis teātris ir jāatbalsta. Ja ministrijai nebūs budžeta, tad likvidācijas iespēju pieļauju. Tas nav sevišķi labi. Bet situācija šobrīd ir tāda – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Īstenībā jau es ceru, ka kaut kādu finansējumu atradīs, lai nebūtu jālikvidē. Strādās izdzīvošanas režīmā, būs mazāk iestudējumu, varbūt samazinās aktieru štatus, varbūt neiestudēs mūziklus, bet izrādes, kas būs lētākas. Visticamāk, tāds būs risinājums.
Ja jāizšķiras starp trupām, es atstātu latviešu trupu. Jo Latvija ir vienīgā vieta, kur latviešu teātris var attīstīties. Krieviem ir lielā Krievija un ne tikai Krievija. Ja man būtu jābalso par naudas samazinājumu, es, protams, priekšroku dotu latviešu trupai kā savas misijas pildītājai pilsētā, kur latvieši ir izteiktā mazākumā.
Janīna Kursīte-Pakule (PS):
– Daugavpilī teātrim ir jābūt un dotācijai arī, vēl ar kādu uzrēķinu, koeficientu. Jo teātris un augstskola, šķiet, ir vienīgās saliņas, kas Daugavpilī balsta skolu un nedaudzos latviešus. Un kaut nedaudzie, bet latvieši ir pelnījuši, ka valsts par viņiem padomā un parūpējas. Domāju, ka Daugavpils pelnījusi kā latviešu, tā krievu trupu. Varbūt daļu no nepieciešamās dotācijas varētu iegūt, pārplānojot Operas administrācijas pārliekās izmaksas. Ja Daugavpils teātra mākslinieciskais līmenis ir zems, kā norāda KM, un ir būtiski trūkumi procesa organizēšanā, kā runā kuluāros, tad jautājums būtu jārisina kompleksi: 1) saglabāt vienīgo latviešu teātri Daugavpilī; 2) izsludināt konkursu uz režisora vietu, paredzot īpašu piemaksu par strādāšanu īpašos apstākļos (īpaša publika, maz publikas, neatsaucīga publika vai publika, kas jāaudzina); 3) sarīkot semināru, piedaloties teātra aktieriem, pašvaldības kultūras jomas pārstāvjiem, KM pārstāvjiem, vēl kādām ieinteresētām personām – sarunai par repertuāru, sarunai par to, vai trupai ir jāuzstājas tikai Daugavpilī vai arī jāiet tautā, braukājot ar izrādēm pa Latgales reģionu.
Jānis Strazdiņš (ZZS):
– Informācija, kas mums šobrīd ir, – neapmierina mākslinieciskais līmenis, maz skatītāju apmeklē izrādes. Es domāju, tur kaut kas nav pašam teātrim labi izdarīts līdz galam.
– Tas nav iemesls, lai likvidētu teātri.
– Ja nebūtu krīzes, tad jautājumi nebūtu tik asi. Krīze visas problēmas saasina. Arī krievu trupas nozīme Daugavpilī ir liela – ja pilsētā ir 80 procenti krievvalodīgo, ja viņi zaudē teātri... Tai pašā laikā Liepājas dome ir pārņēmusi teātri savā ziņā. Ja to aizklapēs ciet, tas būs liels zaudējums Daugavpilij un visam reģionam.
– Bet latviešu trupai integrācijas procesos un latviskās kultūrvides uzturēšanā ir īpaša, principiāla nozīme.
– Pilnīgi piekrītu. Mūsu komisijai bija izbraukuma sēde Daugavpilī, un mums radās ļoti labs iespaids – pilsēta kultūrai pievērš lielu uzmanību, viss notiek, attīstās, labestīga atmosfēra veidojas pret visu. Tagad viss atkarīgs no tā, cik lielu dalību uzņemsies pilsētas pašvaldība. Ja uzņemsies, tad KM dotācija viņiem ir apsolīta. Tā šoreiz ir paša teātra problēma, un no malas viņiem nevar palīdzēt, ja paši nedomā par kvalitāti un skatītāju. Ja nav skatītāju, tad teātrim jēga zūd.
Raimonds Pauls (TP):
– Mums ar Jāni Peteru šajā teātrī bija kopdarbs [Olivereto] uztaisīts. Jānis Paukštello tika iesaistīts, Jānis Peters uztaisīja ļoti interesantu darbu par Sudrabkalna traģēdiju. Cerējām, ka vasarā parādīsies, bet diemžēl... Tur ir dažādi motīvi, bet tas jau nav tas izšķirošais. Tagad ap teātriem ažiotāža ir riņķī augšā. Cik sapratu no Inta Dāldera, neviens jau netaisās teātri likvidēt, bet, ņemot vērā finanšu stāvokli, atdot pašvaldībai, tāpat kā tas ir ar Liepājas teātri. Visādā ziņā esmu teātra pusē, lai gan man visu mūžu atgādina, ka esmu vienu teātri likvidējis. Tur ir vēl viena problēma – latviešu trupai jau nav augsnes, kur strādāt. Ja arī iestudē, pēc tam var tikai Rīgā rādīt, ņemot vērā pilsētas nacionālo sastāvu. Es atceros, ka saistībā ar tā sauktām Latgales programmām tālajos 50. gados tur tika dibināts operas teātris, viss kas tika darīts. Ar ko tas beidzās – ne ar ko, pēc neilga laika viss pajuka. Un tā ir bijis vairākkārt. Paskatieties, kāda starpība – ir Valmieras teātris, kas māk sevi nostādīt, kam ir labas izrādes, kas labi apmeklētas, un tad varu vairākus nosaukt, kam iet diezgan bēdīgi. Kas te vainīgs?
– Bet kādi risinājumi?
– Risinājumus jau var visādus pateikt. Tas ir tāpat kā korī – ja ir labs diriģents, tad ir koris. Tāpat teātrī. Tātad jāskatās dziļāk. Man teica, ka radošais process esot tādā diezgan...
– Jā, klibo, bet droši vien tas nevar būt iemesls, lai no teātra vispār atteiktos.
– Dabīgi, jā, bet pašreizējā situācijā ko tam nabaga Dālderim darīt? Es nezinu, man viņa ir žēl, tagad sit no visām pusēm. Tieši tāpat kā ar mūzikas skolām. Mana nostāja ir – reforma šajās skolās vajadzīga, bet uz kvalitātes rēķina, ne jau uz likvidāciju. Jo daudzas mūzikas skolas, īpaši mūzikas vidusskolas, ir pilnībā zaudējušas savu kvalitāti, ja ir runa par profesionālu sagatavotību. Es nevaru teikt vārdu likvidēt, Dievs pasarg", man jau tā uz visu mūžu piekarināts Jaunatnes teātris.
Lai galvenie cilvēki teātrī arī domā, un no viņu darba jau atkarīgs – ja būs liels sabiedrības atbalsts... Kāpēc Valmieras teātris var labi strādāt?
– Varam secināt, ka jautājums ir par talantiem un personībām.
– Pilnīgi pareizi. Ko mēs, nabaga kultūras darbinieki? Dabīgi, ka nostāsimies teātra pusē.
Inguna Rībena (JL):
– Ir jāsaglabā latviski strādājoša kultūras iestāde, bet es arī saprotu kultūras ministru, jo situācija ir neapskaužama. Tieši tāpat kā pārējās nozares tiek pakļautas nozares samazinājumam, viņam jāizvēlas, ko paturēt, ko likvidēt un samazināt. Daugavpils un Latgale mums ir vēl būtiskāks reģions, lai atrastu līdzekļus un atbalstītu, nekā tie reģioni, kuros latviskās kultūras un mākslas izpausmes ir pašsaprotamas un arī iedzīvotāju vairākums dzīvo latviskās kultūras un mentalitātes laukā. No tāda viedokļa Daugavpils un Latgale man liekas mazliet vai prioritārs, vai īpaši saudzējams reģions. Tieši tāpat kā Saeimā, kad ir runa par mazajām pierobežas skolām, īpaši Latgalē, daudzkārt tiek debatēts par to, ka varbūt tur, pat ja skolēnu skaits nav tik liels, vērts mēģināts šīs skolas saglabāt, jo tā ir latviskuma saglabāšana.
– Vai tieši tāpēc teātrim tomēr nebūtu jāpaliek valsts pārziņā?
– Man jau viegli teikt, bet es šobrīd neesmu tajās finanšu prasību krustugunīs, kurās atrodas kultūras ministrs. Bet par to gan es varu teikt pavisam atbildīgi, jo pagājušajā nedēļā Kultūras un izglītības komisija no KM saņēma diezgan izsmeļošu informāciju, kā tiek tērēts finansējums. Kultūras administrācijā Rīgā strādājošie vēl joprojām saņem ļoti dāsnas algas. Kaut vai Kultūras un radošās industrijas izglītības centra vadītājas alga ir 2000 latu. Ja to salīdzina ar mūzikas un mākslas skolotāju algām – tiem, kas tieši šo procesu dzīvē uztur, lai latviskums un garīgums tiktu ielikts, – tad šī summa atbilst tam, lai lielākā Rīgas mūzikas skola varētu mēnesī mācīt 72 bērnus. Tādā ziņā es kultūras ministra vietā rīkotos vairāk par labu māksliniekiem, radošajiem cilvēkiem.
Jakovs Pliners (PCTVL):
– Mūsu valstī notiek liela traģēdija, neskatoties uz to, ka, paldies Dievam, nav kara, nav revolūcijas. Zemestrīce notiek, bet pagaidām ar ļoti zemu negatīvu efektu. Šajā laikā mēs slēdzam vai likvidējam skolas, slimnīcas, plānots likvidēt vairāk par 90 pasta nodaļām. Tagad bezkaunīgas rokas aizsniedzās līdz Daugavpils teātrim. Daugavpils teātris nekalpo tikai pilsētai, bet arī brauc uz Līvāniem, Krāslavu, Rēzekni, Ludzu. Attiecīgi tam vajadzētu garantēt dotāciju, tad nebūtu lielas nozīmes, vai tas pieder valstij vai pašvaldībai. Tad jāpieņem speciāls likums, to visu var juridiski korekti nokārtot. Ir vajadzīga tikai politiskā griba. Jums taču ir zināms, ka pēc Godmaņa aizlieguma maksāt prēmijas un Dombrovska aizlieguma maksāt prēmijas Sudrabas kundze ar savu komandu secināja, ka vairāk nekā miljons tomēr izmaksāts prēmijās. Mēs zinām, ka KM valsts sekretārei alga bija apmēram 1700 latu, bet vēl bija vadības līgumi u. c.; tagad tas aizliegts. Šodien gandrīz par 700 latu viņas alga ir lielāka. Ir palielinātas algas dažiem FM ierēdņiem un pašvaldības vadītājiem. Vai tā nav bezkaunība mūsu grūtajos laikos? Operas un baleta solisti saņem daudz mazāk nekā ierēdņi. Kauns par mūsu valsti! Jūs zināt, ka civilizētajās valstīs administrēšanai tērē no septiņiem līdz desmit procentiem no iekšējā kopprodukta, Latvijā – 20 procentu, Rīgā – 30 procentu.
Var viegli atrast naudu Daugavpils teātra uzturēšanai. Ne vārdos, bet darbos jāsamazina ierēdniecība, jānosaka konkrētas algas valsts un pašvaldību uzņēmumu vadītājiem, vietniekiem, menedžeriem. Šodien, grūtajos laikos Latvijas Bankas prezidentam Rimšēviča kungam – es viņu pazīstu, cienu, viņš ir gudrs cilvēks, bet viņam nav jāsaņem vairāk kā ASV bankas prezidentam. Kādas ir Latvenergo, Latvijas dzelzceļa, pašvaldības uzņēmumu Rīgas siltums, Rīgas ūdens vadītāju algas? Jā, sarežģīts, grūts, atbildīgs darbs, bet varbūt Latvenergo priekšsēdis varētu saņemt nevis desmit, bet trīs tūkstošus un strādnieks – 600–800 latu? Tikai uz to var iegūt lielus līdzekļus. Mums ir pārāk daudz aģentūru. Tur jau ir miljoni. Mēs domājam, kā ekonomēt līdzekļus, bet absolūti nedomājam, kā nopelnīt. Tas ir amorāli – slēgt skolas, slimnīcas, apzagt pensionārus, un amorāli, ja slēgsim šo teātri.
Un nevajadzētu slēgt ne Daugavpils teātra latviešu, ne krievu trupu, tāpat kā nedrīkst slēgt mazās latviešu skoliņas, sevišķi laukos.