Paralēļu vilcējs

Jānis Moisejs puikas gados skatījies televīzijā basketbola sacīkšu pārraides un nodomājis: forši būtu viņu vidū... Pēc kāda laika tas piepildījies.

Aizgājis uz Raimonda Paula koncertu un gudrojis: interesanti, kā tie dziedātāji jūtas uz vienas skatuves ar Maestro... Skat, pēc neilga laika pats to izbaudījis. Domām ir liels spēks.

Vasaras sākumā Jānis Moisejs ieguva bakalaura grādu Rīgas Ekonomikas augstskolā. Nākamnedēļ dienasgaismu ieraudzīs viņa pirmais soloalbums. Un pēc tam viņš lido uz Šveici, lai banku un finanšu Mekā turpinātu divu gadu studijas maģistra grāda iegūšanai.

"Man ne vienmēr paticis iet uz lielākajiem sasniegumiem pa vieglākajiem ceļiem," saka Jānis. "Vecmāmiņa un mamma parūpējās, lai es būtu ļoti apzinīgs. Man tiešām ir augstākā mērķa apziņa."

Maģistrantūras studiju brīvākā brīdī viņš atbraukšot uz lielajiem koncertiem Latvijā, savukārt Šveicē ne dienu neiztikšot bez klavieru spēlēšanas. Mūzika būšot pakārtota mācībām – tieši tāpat kā agrāk. Viņš domā, ja nebūtu nopietni mācījies, varbūt sanāktu vairāk laika koncertiem, ballītēm, tusiņiem. Bet vai tas ir vajadzīgs? Pēc tā Jānis nekad nav rāvies.

Mācoties Rīgas 2. vidusskolā, Jānis centīgi dejojis tautiskās dejas un ticis pat solistos. Matemātikas skolotāja ieteikusi centīgajam puisim turpināt mācības 1. ģimnāzijā. Savukārt Jāņa mammai esot bijis ideāls, ka puisim jābūt sportiskam un jāmāk arī spēlēt klavieres. "Mamma mani audzināja tādu, kādu varbūt vēlējās redzēt savu vīrieti. Mamma kāri tver katru manu uzstāšanos, sūtu ierakstus uz Šveici, kur viņa tagad dzīvo. Vienmēr esmu priecīgs viņu satikt, pavadīt laiku kopā. Beidzot tā notiks. Daudziem pusaudžiem vecāki nereti šķiet apgrūtinājums. Man vecāki vienmēr bijuši lielas autoritātes, īpaši mamma."

Jānis trenējās Valtera basketbola skolā pie Gunta Endzeļa. Pie klavieru skolotājas viņš regulāri gājis ar apsaitētiem pirkstiem. Ja cilvēks astoņus gadus nopietni trenējas basketbolā, skaidrs, ka lieli mērķi tiek saistīti ar sportu. Kad basketbolā sācis pa īstam veikties, Jānis kādu laiku pat pametis mūzikas mācīšanos, tomēr dziedāšanu Rīgas Doma zēnu korī turpinājis.

Jānis spēlēja līdz sešpadsmit gadu vecumam, divreiz kļuva par čempionu Latvijas Jaunatnes līgā un tika atzīts par labāko aizsargu. Viss bija labi, līdz ceļgals padevās. Ar to arī karjera sportā beidzās, taču sev par prieku basīti viņš joprojām vēl uzspēlē: "Satiekot džekus, ar kuriem kopā trenējos, zinu – tie ir īstie, jo viņi gājuši cauri visam, ko pats esmu izturējis. Treneris lika skriet piecus kilometrus gar jūru, tad no trešā sēkļa – kurš ātrāk ar kūleņiem tiks līdz krastam un pa kāpām sprintā augšā. Un tā gadiem ilgi. Vārguļi neizturētu." Jānis velk paralēles: "Sports trenē koordināciju, ātru domāšanu, tu redzi laukumu, kas patlaban man ir publika – jūtos atraisītāks. Lai arī kādas ir grūtības, pat pāri varēšanas robežai, tomēr dabūsi gatavu, ko esi iecerējis."

Reiz vecāsmammas dzimšanas dienā Jānis piesēdies pie klavierēm un nodziedājis viņai apsveikuma dziesmu. Toreiz viesu vidū bijis kāds mūziķis, kas iedvesmojis puisi, lai tas mācās dziedāt. "Mana pirmā vokālā skolotāja bija Ance Krauze. Viss notika ātri: pusgada laikā jau biju fona dziedātājs Eirovīzijā, tad vēl bija vairāki konkursi, līdz saņēmu uzaicinājumu piedalīties Raimonda Paula projektā. Sekoja lielais vilnis – koncerti, televīzija, skatītāju uzmanība..." Zvaigžņu un augstprātības slimība Jānim gājusi secen. Viņš ir tāds pats, kāds bija pirms pieciem gadiem, ja neskaita, ka tagad arī papildina prasmes, mācoties džeza skolā pie Denisa Paškeviča.

Jānis ir lepns par savu soloalbumu, kas tapis pārdomāti un lēnām: "Dziesmas pieskaras katrai cilvēka attiecību lappusei no satikšanās līdz šķiršanās brīdim. Tās ir dziļas emocijas. Intelektuālās mūzikas cienītājiem patiks. Īpaši jaunajās dziesmās jūtu, ka dziedu par sevi. Vai nebaidos, ka citi lien dvēselē? Nav citu variantu. Ja simtprocentīgi neesi patiess, skatītāji neticēs. Jauna diska rakstīšana esot atkarīga no tā, cik cilvēks ātri aug. Mēdz taču būt, ka cilvēks vienā vakarā izaug par diviem gadiem, sastopot savai sirdij svarīgu cilvēku un pārdzīvojot kaut ko brīnišķīgu. Mākslai vajag atdot sirdi un dvēseli, citādi nekam nav jēgas."

Jānis ir maksimālists un atzīst, ka bez ģimenes un draugu atbalsta, bez viņu ticības nekā nebūtu. "Cilvēkam viena daļa smadzeņu saka: domā, otra daļa saka: pierādi to, ko domā. Ja izdodas, tas absolūti materializējas," Jānis ir pārliecināts. "Tie, kas palīdz izvēlēties pareizo ceļu, ir ļoti liels spēks. Paldies trenerim, kas man savulaik mainīja domāšanu un lika cīnīties līdz pēdējam. Esmu iemācījies ļaudis atšifrēt. Satiekot arvien vairāk cilvēku, ģenētiski izveidojas smadzeņu vieta, kas ļoti labi saprot līdzīpašuma patentus. Intuitīvi sirdī sajūti, pēc kā viņi nāk un ko domā. Man laimējies ar labiem cilvēkiem. Mēs pat bieži neaptveram, cik īsta un spēcīga var būt draudzība un mīlestība, salīdzinot ar to, kādu dzīvi šeit dzīvojam.