Reizi desmit gados tas bija viens no vērienīgākajiem pasākumiem nelielajā Vidzemes pilsētā. Vēl nebija noskanējis pat skolas pēdējais zvans un izlaidumu svinības, kad viss skolotāju kolektīvs, skolēni un pat pilsētas dome maijā rosīgi uztraukti posās citam lielākam notikumam – skolas salidojumam. Mainījās tikai personāži un grumbu skaits atkal pēc daudziem gadiem satikto klases biedru sejās. Katru gadu pilsētas naudīgākais uzņēmējs noturēja sava veiksminieka statusa pozīcijas, pusnaktī uzsaucot krāšņu salūtu skolas salidojumam par godu. Šogad pēc salūta 38 gadus vecā Inga, viena no bijušajām absolventēm, gluži kā Pelnrušķīte pusnaktī pazaudēja gan kurpes, gan arī savu sirdi.
«Man nebija rozēm kaisītas istabiņas Valentīna dienā…»
Šajā maija dienā gaisā virmoja neviltots bijušo klases biedru atkalredzēšanās prieks un tikšanās sajūsma. Ne vienai vien dāmai sirds kūsāja pacilājošās gaidās, jo varēs satikt skolas laika pirmo mīlestību, kas kā zināms nekad nerūsē. Gaišmatainā un joprojām izskatā ļoti košā grāmatvede Inga nedēļu pirms skolas salidojuma pieteicās pie nagu meistares un frizieres. Blondos matus vajadzēja nedaudz pabalināt, bet sirmos matus piekrāsot. Visvairāk sirds līksmoja par draudzenes aizdoto kleitu, kas par bargu naudu bija pirkta vienā no dārgajiem Rīgas zīmola veikaliem. Pieskaņotas kurpes, auskari un somiņa, kur iemest lūpu krāsu un pūdernīcu, bija sarūpēti jau no Ziemassvētkiem, kad vajadzēja krāšņi laistīties darbavietas rīkotajā ballē. Ieskatījusies mobilajā telefonā, viņa ieraudzīju īsziņu no klasesbiedrenes, ar kuru kopā skolas solā abas sēdēja no pirmās klasītes. «Mīļā Magonīt! Tavs Ralfs arī būs skolas salidojumā! Pucējies, lai tu būtu vakara karaliene!» Ingai vaigos iesitās sārtums un pakrūti pāršalca spējš siltuma vilnis. Jā, kur tie gadi! Uz iepriekšējo skolas salidojumu Inga vienkārši neaizbrauca. Viņa NEKO nebija sasniegusi. Kā jau ierasts, skolas salidojumos katrs lielās ar saviem amatiem, glaunajām automašīnām, ceļojumiem uz eksotiskām valstīm un gudro (protams, arī talantīgo) bērnu sasniegumiem. Ar mīļākajiem jau neviens neplātās šādās reizēs. Inga tobrīd savos gados, kas tuvojās trešajam gadu desmitam, bija palikusi pie «sasistas siles». Ilgus gadus viņa mitinājās īrētā vienistabas dzīvoklīti Rīgā un bija mīļākā precētam vīrietim, kurš piebrauca pie Ingas vismaz divas vai trīs reizes nedēļā. Viņš netērēja uz Ingu naudu. Viņa nekad no mīļākā nesaņēma ekskluzīvas dāvanas, negulēja satīna palagos dārgās viesnīcās, nebija rozēm kaisītas istabiņas Valentīna dienā un sveču izgaismota vannasistaba ar divām sarkanvīna glāzēm uz marmora grīdas. Nē, nē, nepārprotiet, viņu satikšanās laikā bija gardas vakariņas, romantiska filmu skatīšanās, pa kādai smaržai dzimšanas dienā un programmas maksimums - divu dienu mazie «atvaļinājumi» uz Tallinu, kur abi palika pa nakti kādā hotelī, baudot arī bonusā piešķirtās SPA procedūras. Viņai ar to pietika. Imants nebija turīgs uzņēmējs, bet ierindas finansists valsts iestādē. Viņi iepazinās kādā seminārā par finanšu atskaites sistēmām. Izskatīgais, staltais un tumsnēji valdzinošais vīrietis, kas bija dzīva Reta Batlera kopija, nostājās Ingai aiz muguras kafijas pauzē. Viņš pietuvojās ļoti tuvu, un, sniedzoties pēc cukura, viņu rokas satvēra vienu un to pašu karoti. Jau tajā pašā dienā pēc semināra Inga kļuva par Imanta dzīves «Cukuriņu». Nevis, zaķīti, kaķīti, rausīti vai saulīti, bet par mīļoto ar pašai savu oriģinālu mīļvārdiņu. Cik jauki! Viņi tikās bieži. Tiklīdz Imants atvēra durvis, viņa kā kaķene pielocījās Imanta augumam un, apvijusi savas kājas ap viņa gurniem, lika sevi iegūt piespiestu pie šaurās koridora sienas. Citreiz viņa dzēra vīnu un nepacietīgi skaitīja stundas, lūkodamās virtuves pulkstenī. Tad Inga tēloja aizvainoto, tomēr vīrietim atlika pieiet viņai no mugurpuses, sāk skūpstīt kaklu, skaustu, matus, un viņa pagriezās ar pusatvērtām lūpām, gatava atkal un atkal kosties baudas auglī. Viņi mīlējās kaislīgi, bet tā nebija dzīšanās pēc uzvaras maratonā. Pat viena mīlēšanās reize bija tik erotiski spēcīgi piesātināta, ka, atkrituši palagos, viņi pēc baudas mirkļiem deva priekšroku sarunām. Viņiem nepiederēja nekas. Tikai laiks, ko Inga ikreiz gaidīja kā īpašu pērli savā dzīvē un ko Imants savukārt zaga savai ģimenei.
Mīlas piramīda ar sadalītu teritoriju kā krimināliem grupējumiem
Ingas lieliskajam vīrietim Imantam bija sieva, pusaugu meita un kredīts par dzīvokli. Ak, jā, uzticamā mašīnīte «SAAB», kas ļoti retās tikšanās reizēs ārpus Ingas īrētajiem «apartamentiem» abus aizvizināja līdz pastaigai gar jūru Saulkrastos. Otra puse Daugavas piederēja sievai. Viņas zināja viena par otru. Vīrietis savu dzīvi bija sadalījis ļoti praktiski, kā dziesmā «Daugav’s abas malas». Proti, Pārdaugava ar visiem stratēģiskajiem, iepirkšanās un izpriecu objektiem, tajā skaitā Zemgale, Kurzeme, sākot no Jūrmalas pludmales līdz pat «Summer Sound» mūzikas koncertiem Liepājā, «piederēja» sievai. Savukārt otra puse Daugavai - sākot ar «Arēnu Rīga», lielveikalu «Alfa» un festivālu «Positivus» (attiecīgi visa Vidzeme un Latgale), bija Ingas «teritorija». «Mēs dzīvojām, mīlējām, gaidījām, cerējām, elpojām un mierīgi līdzās pastāvējām viena otras ēnā uz nerakstītas vienošanās pamata, gluži kā tādi «haritonoviešu» vai Klopa kriminālie grupējumi. Mums piederēja viens vīrietis katrai savā teritorijā un katrai savā gultā. Šādi dzīvojām gadiem, un tas varēja turpināties vēl ilgi un ilgi. Viņš tā gribēja. Līdz es šajās attiecībās norāvu «stopkrānu»,» atklāj Inga. Viņa vienkārši nogura no nenoteiktības un dzīves bez nākotnes. «Todien svētkos sēdēju viena pati pie balti klāta galda ar orhideju kristāla vāzē un sarūpētās siera plates, kā arī viņa mīļotajiem grauzdiņu salātiem. Pastiepos pēc vīna glāzes un noliku priekšā telefonu. Es zināju, ka svētkos viņš būs kopā ar ģimeni. Tāds bija viņa likums. Es to zināju, bet tomēr cerēju, varbūt viņam izdosies izsprukt uz kādu brīdi un atskriet pie manis. Nu, kaut buču iedot, kaut apskaut, piespiest savām platajām krūtīm un samīļot. Es ieelpotu viņa vīrišķīgo smaržu, noglāstītu nedaudz ataugošos vaigu rugājus un laimē murrātu. Es atkal un atkal skatījos uz telefonu. Cerības un gaidas mijās brīžam ar dusmām un aizvainojumu. Domāju par mums, par to, ka varētu būt kopā katru dienu, lai gan zināju, ka tas nav iespējams. Kavējos atmiņās, līdz vienā mirklī manas sapņotājas kājas mirka ūdenī. Ārprāts, bija aizsērējis ūdens filtrs vannas istabā aiz poda, par kura eksistenci es pat nezināju. Ūdens plūda un plūda aumaļām. Es nezināju, ko ķert, ko grābt. Metu dvieļus un drēbes pa visu istabu, lai nenoplūdinātu kaimiņus, bet ūdens turpināja plūst. Tas smirdēja. Tāpat kā manas gadiem iesūnojušās attiecības ar precēto vīrieti. Nometos ceļos, te slaucīju grīdu, te spiedu ciet tekošo cauruli un centos sazvanīt santehniķi. Un tad es sāku raudāt. Elsoju, šņukstēju, līdz atvērās ūdenskrituma cienīgi asaru plūdi. Mans iekšējais gadu gadiem uzkrātais jūtu aizsērējums attīrījās,» atceras Inga. No bezspēcības, no vientulības, no nedrošības un atziņas, ka viņa nevar neko ietekmēt un glābt! Tas vairs nebija jautājums santehniķim par sabojāto ūdens filtru, jo steidzami bija jālabo viņas pašas dzīve. Jā, viņa bija gadiem ilgi piekritusi spēles noteikumiem par dzīvi mīlas trijstūrī, bet nu viņa atrāva šai uzceltajai attiecību piramīdai vienu malu. «Tas bija viens klikšķis. Mani burtiski kāds izrāva no sērīgi salkanā sastinguma. Es kliedzu sev - Inga, tev visu šito vajag? Nē, man nevajag! Es varu pārtraukt «atdošanās akciju» vairāku gadu garumā. Tovakar telefonsarunā es drosmīgi un apņēmīgi izbeidzu gadiem ilgušās attiecības, kas laika izplatījumā bija mani ievirzījušas nekurienes dimensijā,» stāsta Inga. Viņai bija ļoti, ļoti grūti. Gribējās pirmajai piezvanīt un aicināt Imantu atgriezties. Tomēr vidzemnieces stingrais raksturs stāvēja «uz vakts» un neļāva sievietei pazemoties, lai izlūgtos mīlestības drupačas. Viņi tikās vēl reizi, kad viņš atbrauca pēc savām mantām. Ienākot pa durvīm, neatskanēja mīļvārdiņš «Cukuriņ!», nebija pat atvadu apskāviena. Viena sakrāmēta kaste ar drēbēm, higiēnas priekšmeti, filmu kolekcija diskos un pavisam vēss vīrieša skats ar stindzinošo: «Uz nesaredzēšanos! Lai Tev dzīvē labi klājas!»... un durvis ar stingru tvērienu tika aizvērtas. Oh! Inga apsēdās uz grīdas, apķēra abām rokām ceļus un, pacēlusi acis spogulī, skaļi zvērēja spoguļattēlā redzamajai sievietei, ka šī ir pēdējā reize, kad viņa raud vīrieša dēļ. Viņa pateica to mistisko nolemtības frāzi, ko zina visi - «nekad nesaki nekad», nenojaušot, ka vīriešu dēļ var raudāt arī citu iemeslu dēļ. Pat ja tas notiks pēc desmit gadiem. Absolventu salidojumā skolā.
Skolas laika padsmitnieku mīla
Todien viss sākās ar oficiālu un patosa pilnu Izglītības pārvaldes pārstāvja uzrunu skolas zālē, kas, saposta īpašajai atkalredzēšanās dienai, smaržoja pēc meijām un klases audzinātājiem sarūpētajiem ziediem. Tad sekoja pilsētas galvas apsveikums un īpašā dāvana skolai (kā jau ierasts, tā bija kāda glezna), puķu kaudzes un pateicības vārdi skolas direktoram un pensionētajiem skolotājiem, muzikāli priekšnesumi un dzeja. Pēc ceremonijas skolas gaiteņos bija dzirdami neviltoti satikšanās sveicieni «Ak, dievs, kāds prieks tevi satikt! Tu nemaz neesi mainījusies (-ies),» kam sekoja jestra čalošana un burziņi klasēs, milzum daudz izdzerta alkohola, nodejotas kurpes balles beigās, bučošanās aiz skolas stūra kā jaunībā un tradicionālais salūts pusnaktī. Tādam bija jābūt arī šim klases salidojumam. Kāpēc gan lai tas atšķirtos šoreiz? Inga jau bija satikusi savas klases meitenes. Kā nosmējās Inga, viņas vienmēr sevi sauks par meitenēm, pat satiekoties vēl pēc 30 gadiem. Apsēdušās uz klasei rezervētajiem krēsliem skolas zālē, bijušās klases biedrenes savā starpā ķiķināja un slepus meta acis pa sāniem. Tas ir tik sievišķīgi - novērtēt, kā tagad izskatās par pāris gadiem vecākās skolas biedrenes, kas viņām šodien ir mugurā, kāda frizūra uztaisīta, cik krāšņi viņas uzziedējušas (vai pavītušas) dzīves pilnbriedā. «Tā satikšanās kaut pēc 10 vai 20 gadiem mūsos nav radījusi atsvešināšanos, kā mēdz būt, kad mūsu dzīvē ik pa laika posmam ienāk vai aiziet cilvēki. Esam bijuši kopā no pirmās klasītes. Kāds «jauniņais» piebiedrojies, kāds vecais aizgājis, bet mēs pārsteidzoši labi saprotamies. Viens otru pavelkam uz zoba, atceramies podus, ko esam gāzuši, un savus skolas izlaidumus, arī skolas laika simpātijas un kašķus,» nosmēja Inga. Tāpēc sarīkojuma zālē Inga ar acīm meklēja Ralfu, kurš skolas laikā mācījās par viņu klasi augstāk. Atmiņas lika elpot straujāk un acu zīlītes iepletās tumšākas. Ingas un Ralfa vecāki strādāja vienā darba vietā. Viņi mēdza jau kā bērni saskrieties tēvu darbavietā. Kāds tēva kolēģis ik pa reizei gardi nosmēja: «Redz, kāds te smuks pāris no abiem sanāktu!» Sākās skolas laiki, bet Ingu, kas bija izstīdzējis skuķis ar pelēkiem gariem matiem, līdz 13 gadiem vispār neviens no puišiem neievēroja. Viņa ļoti labi mācījās, vidēji dejoja, lasīja daudz grāmatu un piedalījās visos iespējamos pulciņos. Tomēr skolas diskotēkās vienmēr sēdēja maliņā. Neviens viņu neaicināja padejot. Nu, lūdzu, lūdzu, kaut uz vienu deju! Nekā. Tajā vasarā viņu ar māsu aizsūtīja uz laukiem pie vecmāmiņas un vectētiņa. Oh, tā bija laimīga bērnība ar pankūkām un zemenēm, kas saspiestas ar cukuru gardi tecēja gar vaigu, arī ar biešu vagām, kurām nekādi nevarēja redzēt galu. Tomēr tā bija pašu nopelnītā pirmā naudiņa. Inga izdarīja to, ko bija gribējusi jau sen. Proti, bez mammas atļaujas frizētavā ielika matos «spirālveida» ilgviļņus, kas skaisti ieskāva viņas ovālo seju un atvēra viņas mandeļveida acis, kuras bija tumšu un garu skropstu ieskautas. Viņa nopirka ellīgi dārgus, bet tolaik modernus svārkus, un ticiet vai ne, pirmajā skolas dienā 1. septembrī skolas solā atgriezās cita meitene. Skaists jasmīna zieds. Vecāko klašu puikas jau svinīgajā līnijā staipīja kaklus uz meitenes pusi. Viņa to redzēja, bet par zēnu nolūkiem viņa ne tikai no grāmatām zināja, starp vecākām meitenēm klīda stāsti par TO. Skolas pirmajā dienā visi pucējās uz diskotēku. Arī Inga. Mazliet skropstu tušas un poļu ražota lūpu spīduma. Ak, tovakar Inga baudīja neviltotu zēnu uzmanību. Dejoja bez apstājas. Ar visiem. Viņa neatteica nevienam, kurš nāca viņu uzlūgt, jo zināja, kas notiek sirsniņā un galvā, kad tu sēdi malā kā neglītene. Vēlāk savā dzīvē viņa kļuva pārāk izvēlīga. Pirms Imanta un pēc Imanta «perioda» viņai bija vēl vīrieši. Bet neviens nepalika uz ilgu laiku. Viņa dejoja arī ar glīto Ralfu. Savos 14 gados viņš bija ļoti simpātisks zēns, viens no labākajiem un perspektīvākajiem sportistiem. Tovakar viņi nodejoja vairākas dejas klusēdami. Nākamajā dienā Ralfs skolā viņai uzdāvināja skaistu rozi. «Tas tev. Man ļoti patika ar tevi vakar dejot. Vai varu tevi pavadīt uz mājām?» tas bija sākums tīrai, nesamaitātai un īstai pusaudžu mīlestībai. Tai, kuru atceras visu mūžu. Viņi bija nešķirami. Starpbrīžos centās saskrieties, lai vienkārši pačubinātos, viņi nekautrējās un staigāja, sadevušies rokās, viņi rakstīja viens otram zīmītes ar visādām mīļām muļķībām. Kā tajā dziesmā - viņš tiešām nesa no skolas Ingas portfeli uz mājām. Vakaros abi gāja staigāties pa pilsētu un vecāki labvēlīgi smaidīja, kad Ralfs atnāca pēc «savas meitenes». Pirmo reizi viņi skūpstījās un skūpstījās, un atkal skūpstījās. Viņi bija neatraujami viens no otra divus gadus. Viens otram zvanīja (tad nebija mobilo, bet gan stacionārie telefoni), runāja stundām un rakstīja viens otram vēstules, jo atrasties pārsimt metrus tālāk citā klasē, gaidot 40 minūšu garās stundas beigas, viņiem bija grūtākais šķērslis uz šīs pasaules. Līdz visu sabojāja nejaušība un cilvēku skaudība. Inga uzrakstīja Ralfam vēstuli, kurā atzinās, ka mīl viņu par visu vairāk uz pasaules un grib ar viņu pēc skolas apprecēties. Šo liktenīgo vēstuli bija izrāvis Ralfa klases biedrs Ivo un izlasījis visiem klases, kā arī vecāko klašu puišiem. Starpbrīdī Ingu vajāja un izsmēja, šķita, vai puse skolas puišu, kas vicināja viņas vēstuli, ņirgājās un dzina stūrī. Tas bija tāds kauns, bet visvairāk sirdi dedzināja Ralfs, kurš stāvēja puišu barā un klusi visu vēroja. Tāds ir bara instinkts! Vai nu kauc visiem līdzi, vai arī tiksi ar izsmieklu pats padzīts! Inga neieredzēja to pretīgo Ivo jau no pirmajām klasēm, bet todien viņa sev zvērēja, ka reiz atriebsies. Draņķis viņš bija. Mocīja skolas meitenes, izsmēja, daudzas raudāja dēļ viņa pastrādātajām cūcībām un nievājošajām piezīmēm. Inga neieredzēja arī Ralfu un pati sevi! Visu skolu! Lūdzās mammai, lai viņu pārceļ uz citu skolu, bet tā nenotika. Viss ar laiku aprima. Toreiz Ralfs skaidrojoties spēja vien pateikt, viss sanāca nejauši, bet, kad Inga zvērojošām acīm lūdza atbildi - kāpēc viņš savu meiteni neaizstāvēja un nodeva viņu draudzību, 16 gadu vecais Ralfs, nodūris galvu, klusēja… Inga ar Ralfu centās nesatikties. Šad un tad viņš vēl vidusskolas gados uzaicināja Ingu uz kādu deju ballēs, šad un tad apsveica 8. martā. Tomēr viss bija beidzies. Katrs dzīvē aizgāja savu ceļu. Ralfs bija divreiz precējies, un viņam bija divi dēli. Klasesbiedrene zināja teikt, ka viņš ir kluss un laimīgs savā dzīvē. Un arī to, ka viņš būs salidojumā.
Atzīšanās, aizmestas kurpes un salūts
Visa klase jau pāris stundas virmoja atkalredzēšanās sarunās. Kāds pārītis izgāja padejot, kāds klusām vienkārši izgāja pastaigāties pa skolas gaiteņiem. Stāsti katram par labāko savā dzīvē nerimās. Kāds šķirstīja i-phonā galeriju un rādīja bildes no nesen nopirktās mājas, kāds jau strinkšķināja ģitāru. Inga ar acīm meklēja Ralfu, bet pat gadu vecākās skolas biedrenes skaļi ierunājās, ka, redz, smukais Ralfiņš solījis, ka būs, bet tomēr piezvanījis un pateicis, ka netiek. Lieki teikt, ka tajā brīdī Ingas cerību spārni satikt skolas laika mīlestību sagruva vienā sekundes simtdaļā. Viņa tik ļoti bija sacerējusies un centusies izskatīties neatvairāma. Pat jaunas kurpes nopirka, kas nu jau pēc vairākām dejām nežēlīgi spieda. Varētu tās nomest un dejot plikām kājām kā senos laikos zaļumballes beigās. «Tajā brīdī visa telpa piedunēja ar skaļu vīrieša balsi: «Sveikas visskaistākās pasaules meitenes!» Es sarāvos izbailēs. Durvīs stāvēja liela auguma vīrietis, platiem pleciem, gludi skūtu galvu, bet ar tik sirsnīgu smaidu! Visi viņam uzgavilēja, skolas biedri spieda rokas, meitenes sniedza vaigus bučai, bet es skatījos uz vīrieti, elpu aizturēdama! Balsi es atpazinu uzreiz! Tas bija Ivo. Tas pats draņķis, kas sačakarēja manas attiecības ar Ralfu un kura dēļ es gribēju mirt!» saka Inga. Viņš pienāca arī pie Ingas klases galda un apstājās. Dīvaini tas viss bija, jo gaisā virmoja neliela spriedzīte, bet tā bija tikai starp Ingu un Ivo. Šķita, ka visi uz pasaules ir aizmirsuši viņa pāridarījumus. Ivo nolika atvesto cienastu uz galda un, pat neapsēdies pie klasesbiedriem, mērķtiecīgi devās atpakaļ Ingas virzienā. Viņš smaidīja ar acīm ļoti silti un patiesi, kad pastiepa roku un uzaicināja Ingu uz deju ar vienu vārdu «Lūdzu!». Viņi dejoja visu vakaru. Ik pa laikam Inga atgriezās pie saviem klasesbiedriem, viņš pie savējiem. Pusnaktī visa skola devās ārā ar šampanieša glāzēm, lai sagaidītu krāšņo salūtu. Ivo centās turēties Ingas tuvumā. Viņa nesaprata, kur pazudis tas ļaunais tēls no skolas laikiem. Kā vīrietis daudzu gadu laikā var tik krasi pārvērsties, kļūstot sirsnīgs, atvērts un smaidīgs? Un taisnību sakot, arī izskatīgs. Inga papurināja galvu un skaļi noteica: «Tas nav iespējams.» Ivo nostājās blakus un teica: «Es piekrītu. Daudz kas neizdodas no pirmās reizes. Un bieži pirmajā reizē visu izdodas salaist grīstē. Es gribu, lai tu kaut ko zini.» Inga pagriezās un devās tālāk no līksmajiem cilvēkiem. Ivo viņai sekoja. Inga sāka skriet, Ivo līdzi. Viņa apstājās, novilka abas augstpapēžu kurpes (tās mocības vairs nebija izturamas) un pagriezās pret Ivo. Viņa skaļiem vārdiem meta vīrietim sejā skolas laikā neizteiktos aizvainojumus un pāri nodarījumus, arī atstājot kurpju papēžu nospiedumus uz Ivo krekla. Viņš atņēma Ingai kurpes, aizmeta tās zālē un vīrieša tiešumā pateica: «Mana mīļā Inga, mans Inguli, es visu mūžu esmu tevi mīlējis. Es tikai nekad nevarēju tevi dabūt, un es biju tāds, kāds biju. Piedod, bet tu mani citādāk neredzēji. Tu esi mana skolas mīlestība. Nekas nav beidzies.» Tā šai pasaulē iekārtots, ka zemes gravitācija liek diviem cilvēkiem pieglausties un saplūst vienam ar otru, rokas apvij kaklu un vidukli, vēl vairāk saasinot sajūtu realitāti, tad mute sameklē muti, un pasaulīgais pazūd. Inga sāka raudāt pati no savām negaidītajām izjūtām, kas viņu pārņēma, arī no piedošanas viegluma un laimes. Ivo vārdi bija kā veldzējums visu vīriešu pāri nodarījumiem šajā dzīvē. Viņa raudāja vīrieša dēļ, bet šoreiz no laimes. Viņš pacēla savu mīļoto uz rokām un nesa kā savu Pelnrušķīti bez kurpēm, skūpstot un čukstot mīļus vārdus. Un tad sākās salūts. Krāšņi liliju ziedi uzplauka debesīs un izvējoja lēnām par prieku gavilējošiem absolventiem un skolas laika mīlestībai. Viņi viens otru atrada, cauri gadiem, cauri aizvainojumiem, pārpratumiem un neizrunātām lietām. Tas nostiprina pārliecību, ka laikam nav nozīmes. Starp citu, Ivo ar Ingu ir kopā. Salidojums notika pirms gada, 2015. gada maijā.