VAKARA ZIŅAS: TV sejas Vestmanes un ASV basketbolista Vītiņa aizkustinošais mīlas stāsts
Vasarā kāzas svinēs televīzijas kanāla «Rīga TV24» ētera personība, viena no raidījuma «INA» (Ikdienas nejēdzību apskats) vadītājām Baiba Vestmane (22) un ASV spēlējošais latviešu basketbolists Artūrs Vītiņš (23). Precēties abi nolēmuši pēc septiņus gadus ilgas draudzības.
Šķirti astoņus mēnešus gadā
Basketbolists Artūrs Vītiņš jau piekto gadu dzīvo Amerikā, kur studē Ohaio «Valley» universitātē un spēlē basketbolu tās komandā, tādēļ Baibai un Artūram lielāko daļu gada nākas dzīvot katram savā pasaules malā, ilgojoties vienam pēc otra. «Šobrīd rit piektais un, par laimi, pēdējais gads, kad esam šķirti tik ilgu laiku, jo Artūram šogad augstskolā jāiegūst bakalaura grāds. Tiesa, gaidīšanu atvieglo retie brīži, kad rodas iespēja vienam otru satikt arī gada vidū. Šo piecu gadu laikā bijuši periodi, kad viens otru nesatiekam astoņus deviņus mēnešus. Vienīgi aizvadītajā gadā bija tā veiksme, kad pie Artūra Amerikā varēju dzīvoties trīs mēnešus. Tas bija visvieglāk pārvaramais gads. Ir tik svarīgi ik pa laikam satikties, lai atgūtu dzīves sparu, smeltos laimes sajūtu un atsauktu atmiņā vienkāršas lietas, piemēram, kā smaržo Artūrs un cik labi ir būt viņa rokās. Tā ikdienā pietrūkst visvairāk,» stāsta Baiba.
Kāzas Baiba un Artūrs svinēs augusta beigās. «Artūrs Latvijā būs vien maijā, tādēļ vēl pirms kāzām mums būs laiks pabūt divatā, izrunāt sev svarīgās lietas, saliekot domas un darāmos darbus pa plauktiņiem. Tagad vairāk par visu gaidām dienu, kad atkal tiksimies!» teic Baiba. Uz jautājumu, kādēļ nolēmuši precēties tieši tagad, Baiba smejot atbild: «Lai arī cik tas būtu klišejiski, esam sapratuši, ka patiesi esam īstie viens otram. Ja spējām viens otru izturēt pusaudžu gados un esam arī pārvarējuši attālumu daudzu gadu garumā, tad skaidrs ir viens – tas, kas mūs neizšķir, padara mūs stiprākus, un kopā mēs tiešām esam spēks un atbalsts viens otram. Daudzi teiks, ka esam pārāk jauni, bet ilgi esam kā prioritāti noteikuši citas lietas, kuras šķietami bijušas svarīgākas. Tagad pienācis laiks šai mūsu prioritātei! Turklāt, ja mīļotais vīrietis, nometies uz viena ceļgala, lūdz tavu roku, tad tam ir jānotiek!» smaida Baiba.
Saderināšanās botāniskajā dārzā
Bildinājums bijis ļoti romantisks, gluži kā filmās. «Artūrs ir viens no retajiem vīriešiem, kurš klausās, ko viņa dāma saka. Reiz viņam stāstīju, kāds, manuprāt, būtu perfekts randiņš, ka man ārkārtīgi romantiska šķiet Nacionālajā botāniskajā dārzā starp rozēm uzbūvēta kāzu lapenīte, ka man patīk sveču gaisma, ziedi, garšo suši un dzirkstošais vīns. Todien viņš to visu bija atcerējies! Pa dienu mums tapa brīnišķīgas bildes, bet vakarā saņēmu uzaicinājumu uz botānisko dārzu. Bija jau vēls, un dārza teritorijā vairs neviena nebija. Sabijusies iegāju pa vārtiņiem, bet tad ieraudzīju – uz manis pieminēto lapenīti ved svecīšu ceļš, uz galda ziedu klēpis, mans iecienītais vīns, uzkodas un turpat smaidīgs, stalts, bet mazliet satraukts gaida mans nu jau topošais vīrs!» Pēc romantiskajām vakariņām Artūrs pielicis Baibas roku sev pie sirds, atzinies, ka ir satraukts, un grib mīļotajai ko jautāt. «Izskanēja liktenīgais jautājums, uz ko es, birdinot laimes asaras, spēju no sevis izspiest mazu, bet pārliecinošu – jā!»
Baiba un Artūrs iepazinušies pirms aptuveni astoņiem gadiem. Kā atzīst Baiba, iepazīšanās stāsts un pirmais acu kontakts vēsturē datēts ar 2008. gada 16. jūniju. «Trīs dienas pēc 9. klases beigšanas impulsīvi pieņēmu lēmumu uzsākt mācības Rīgā, Natālijas Draudziņas ģimnāzijā (tagad Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskola), un izrādījās, ka lēmums bija pareizs. Jau dokumentu iesniegšanas dienā ar Artūru pirmo reizi ieraudzījām viens otru, jo gadījās, ka kabinetā bijām vienlaikus, un jau tad likās, ka skolas gadi būs daudz patīkamāki!» smej Baiba un stāsta, ka abi bijuši tipisks vidusskolas pārītis. «Sākām draudzēties aptuveni gadu pēc iepazīšanās – pāris dienas pēc Artūra 17. dzimšanas dienas, kad pēc viņa ilgajiem centieniem nolēmu puisim dāvināt savu sirdi. Tā kopā aizvadījām vidusskolas gadus līdz brīdim, kad Artūrs nolēma turpmāk studēt un spēlēt basketbolu kādā no ASV augstskolām. Zinājām vien to, ka šķirties negribam, tāpēc atlika vienīgais variants – katram palikt savā pasaules malā un cerēt, ka izturēsim distanci. Tā arī esam katrs savā kontinentā jau piekto gadu un ikreiz ar lielu sajūsmu gaidām katru nākamo mūsu tikšanās reizi.» .
