Katru dienu mūs pāršalc jaunas ziņas par bankrotējošiem uzņēmumiem, taču joprojām netrūkst arī tādu, kuri šajā trauksmainajā un riskantajā laikā izvēlējušies uzsākt darbību vai pilnā sparā attīstās.
Turklāt tie nav tikai ātras peļņas tīkotāji, kas aicina ātri un vienkārši aizņemties naudu, vai cilvēki ar aizmuguri, kuriem kārtējā biznesiņa izputēšana ir kā pīlei ūdens. Mēs iepazīstinām ar trim stāstiem, kuru varoņi nav baidījušies savas pārdrošās idejas realizēt tieši tagad. Šie stāsti ir par drosmi, pārliecību un patiesu sirds aicinājumu.
Jaunie tiekas Paviljonā
Ideja par veikaliņu, kurā iegādāties latviešu modes dizaineru radītus tērpus, radās pēc ikgadējās Latvijas Mākslas akadēmijas modes skates, kas šogad norisinājās Vidzemes tirgus paviljonā. Labi apmeklētais pasākums pulcēja jaunos censoņus, modes pasaules pārstāvjus, kā arī daudzus interesentus no malas. Interese bija tik liela, ka šaubu nebija – process jāturpina. Šefību pār idejas realizēšanu uzņēmās jaunās modes mākslinieces Agnese Narņicka un Elīza Ceske-Feldmane. "Tā kā modes skates laikā organizējām šovrūmu, šķita pašsaprotami, ka idejas turpināšana jāuzņemas mums," atceras Elīza. Lielveikals Domina meitenēm piedāvāja sadarboties – neliela eksperimenta veidā dažas nedēļas pārdot pašmāju modes mākslinieku ražojumus. Veicās tik labi, ka abas puses nolēma sadarbību turpināt.
"Sākām pilnīgi no nulles," stāsta Elīza, demonstrējot gaumīgi iekārtoto veikaliņu, kam loģiski dots Paviljona nosaukums. "Iepriekšējie īrnieki mums bija atstājuši caurus griestus un plikus vadus. Nācās špaktelēt un pārkrāsot sienas. Darbiem, kas pašām nebija pa spēkam, pieaicinājām palīgus. Protams, sākumā ieguldījām arī savus līdzekļus."
Izdarīts gandrīz neiespējamais, abas meitenes vienbalsīgi piekrīt. Kaut arī Paviljons darbojas tikai divas nedēļas, par ievākšanās stresu telpās nekas neliecina. Veikala saimniecēm bija svarīgi pieaicināt arī jaunos dizainerus un māksliniekus, kas vēlētos pārdot savus darinājumus un gleznas. "Rezultātā esam tikušas gan pie laba piedāvājuma, gan skaistiem interjera priekšmetiem. Vēlējāmies sadarboties ar interesantākajiem un labākajiem māksliniekiem," atzīst Agnese.
Tiktāl, protams, viss ir skaisti. Tomēr – vai šis ir īstais laiks, kad divām jaunām meitenēm uzņemties tik pārdroša projekta realizēšanu? Saimnieces noraidoši pamāj ar galvu – par pārdrošu šo biznesu noteikti nevarot saukt. Vismaz pagaidām veikala ienākumi turoties plānotajā līmenī, zaudējumu neesot. "Savā ziņā mums ir paveicies, ka šobrīd valda patriotisma vilnis – sabiedrība tiek aicināta iegādāties Latvijas preci, atbalstīt savējos. Tas ir jūtams," saka Elīza. Tomēr joprojām netrūkstot cilvēku, kuriem pret Latvijas modes mākslinieku preci ir aizspriedumi. "Vēlamies lauzt priekšstatu par to, ka pašmāju dizaineru tērpi ir pārāk ekstravaganti un nevalkājami. Savā veikalā pārdodam ļoti valkājamu un komerciālu apģērbu. Arī paši mākslinieki pamazām dodas šajā virzienā. Vēlamies veidot atvērtu, demokrātisku veikalu. Pircējiem līdzi dodam dizaineru kontaktus, lai starp māksliniekiem un sabiedrību veidotos saikne. Centīsimies lauzt stereotipu par to, ka vietējie modes dizaineri slēpjas savās darbnīcās," pasmaida Agnese. Arī cenas veikalā saglabātas maksimāli zemā līmenī. "Tā kā Paviljons atrodas lielveikalā, mēs nevaram atļauties preci pārdot par ekskluzīvām cenām. Šāda tirdzniecības vieta vienkārši dabiskā ceļā nomirtu. Citi latviešu dizaineru veikaliņi pārsvarā ir bankrotējuši nepieejamo cenu dēļ," domā Elīza.
Meitenes atzīst, ka saimniekošana veikalā ir darbietilpīgs un brīžiem sarežģīts process. "Protams, mums visu laiku ir paralēlie darbi, no kuriem nav iespējams izrauties. Turklāt vasaras laikā sapulcināt modes dizainerus ir ļoti grūti," viņas atklāj. Tomēr tas viņas neattur no lielu plānu kalšanas. Dizaineres iecerējušas Paviljonu veidot par stabilu jauno pašmāju modes mākslinieku ražojumu zīmolu. "Mēs vēlamies parādīt, ka šajos laikos viens nav cīnītājs. Mums visiem jāapvienojas, lai varētu radīt labas lietas. Jau tagad veikalā ir pārstāvēti trīsdesmit jaunie dizaineri. Nākotnē piedāvājumu dažādosim, un gan jau ar laiku izkristalizēsies pastāvīgie sadarbības partneri. Tāpēc no konkurences nebaidāmies. Vēlamies izdarīt tā, lai visi labākie būtu pie mums," smaida Paviljona veidotājas.
Ar multenēm pa Latviju
Skaistā un aizkustinošā projektā, kas pašiem mazākajiem skatītājiem attālākajos Latvijas nostūros piedāvā iepazīt pašmāju multfilmas, pagājušā gada rudenī apvienojās trīs uzņēmīgas dāmas. Idejas autores un realizētājas ir Maija Kalniņa un Kristīne Meirāne, kuras jau līdz šim darbojušās kultūras projektu vadībā. Savukārt vēlāk kā sponsoru pārstāve un viena no Kinobusiņa šoferītēm projektam pievienojās Amerikāņu Auto kluba viceprezidente Kristīne Kalniņa.
"Ideja par kinobusiņu mums ar Kristīni radās kādā svētdienā, kad savus dēlus aizvedām uz bērnu rītu kinoteātrī Rīga. Kad redzējām pārpildīto zāli, mūsu puiku un pārējo bērnu patieso prieku, sapratām, ka šāda iespēja ir jādod bērniem visā Latvijā, jo mazo cilvēku vēlmes taču ir ļoti līdzīgas," atceras Maija.
Ideja bija vienkārša – nodrošināt labāko latviešu multfilmu seansus Latvijas vietās, kurās šīs iespējas trūkst. Autores apzinājās, ka tam nepieciešams transports, daudzas brīvas nedēļas nogales, kā arī spēks un liela uzņēmība sponsoru piesaistei. Galu galā ieejas maksa nedrīkstēja būt šķērslis seansu pieejamībai (biļešu cena patlaban ir viens santīms). "Jau no paša sākuma zinājām, ka šis nav labvēlīgs laiks projekta īstenošanai. Taču mūs spēcināja doma, ka tieši šobrīd projekts ir ļoti nepieciešams, jo iedzīvotāju iespējas kultūras patērēšanā strauji sarūk. Taču bērni pie tā nav vainīgi! Ar domu, ka nekas nav neiespējams, strādājām tālāk. Ideja mums pašām bija ļoti tuva un vairoja ticību," pārliecinoši teic Maija.
Pateicoties abu uzņēmīgo sieviešu pūlēm, jau vasaras sākumā uz tālām Latvijas vietām no pilsētas izripoja sponsoru un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītais Kinobusiņš. Viņas nevēlas, lai tas tiktu dēvēts par biznesa projektu, tomēr neslēpj, ka arī "tīra filantropija tā nav". "Par padarīto saņemam algu. Šāda veida projekti veicina arī jaunu ideju rašanos, kas potenciāli varētu būt biznesa projekti. Tomēr jāatzīst, ka vislielāko gandarījumu sniedz tieši šāda veida pasākumi, kuros peļņas iespējas ir ierobežotas, bet sabiedrībā vairojas prieks," saka Kristīne.
Vasaras laikā izbraukātas daudzas Latvijas vietas, un publikas atsaucība bijusi necerēti liela. Projekta autores atklāj, ka pašas izjutušas lielu gandarījumu un pacilātību. "Lielākais gandarījums bija, sēžot uz kultūras nama trepītēm un gaidot pirmos atnācējus. Skatos, nāk mammīte ar diviem puikām, aiz viņas kāds tiek stumts ratiņos, mirkli vēlāk mazie puikas atbizo ar divriteņiem, vēl kādu ar zirgu ratiem atved... Viņi visi gaida vienu un to pašu – multenītes – vienu no lielākajiem bērnības priekiem. Tas ir vārdos neizsakāms gandarījums par padarīto darbu, par izdevušos projektu un milzīgo cilvēku atsaucību. Tas ir gandarījums par mērķu sasniegšanu," skaidro Maija.
"Kinobusiņa projekta ietvaros es izceļojos uz nebēdu!" priecājas Kristīne. "Vasaras laikā Kinobusiņš rādīja multenes ne tikai sestdienās, bet arī svētdienās, lai varētu ātri un ērti izbraukāt tālākās Latvijas vietas. Tāpēc sestdienas vakaros mēs varējām apskatīt tūrisma objektus, nogaršot vietējos ēdienus, nopeldēties un pasēdēt pie ugunskura. Varu droši apgalvot, ka šī ir viena no manām skaistākajām vasarām. Ir interesanti pavērot Latviju arī caur kultūras namu prizmu. Esmu sapratusi, ka pagasta labklājība ir tieši atkarīga no vietējā kultūras dzīves vadītāja. Esam bijuši tādās vietās, kur kultūrai novirzītais finansējums ir tuvu nullei, taču pagastā viss notiek – vietējie gan dzied, gan dejo, gan spēlē teātri un dodas viesizrādēs, rīko Kaimiņu svētkus un talkas. Ielas un dārzi pagastos ir sakopti; cilvēki smaida un par dzīvi nesūdzas. Redzētais mani iedvesmo jauniem projektiem."
Plānots, ka Kinobusiņš pie lauku bērniem viesosies līdz nākamās vasaras sākumam. Tomēr pagaidām esot grūti spriest, vai projektam būs turpinājums. "Mēs ļoti vēlētos aptvert arī Rīgas rajonus, piemēram, Čiekurkalnu, Teiku, Vecmīlgrāvi, Juglu... Vietas, kur agrāk bijuši kinoteātri. Protams, gribētu apciemot visas vietas, no kurām esam saņēmušas uzaicinājumus. Vēlētos multfilmu programmu parādīt arī bērnunamos, slimnīcās, rehabilitācijas centros. Taču pagaidām jāizdara tas, kas līdz šim ieplānots," domā Maija.
Skolēnu entuziasms
Skolēnu biedrības Eurika dibinātājiem brāļiem Matīsam un Oskaram Barkovskiem šobrīd ir 20 un 18 gadu. Tomēr, uzsākot bērnu zīmēto apsveikumu kartīšu tirgošanu, jaunākais brālis Oskars bijis tikai 13 gadus vecs. Ideja par to, ka šādā veidā var iegūt līdzekļus bērnu slimnīcas aparatūras iegādei, radās personīgas pieredzes rezultātā. "Piecpadsmit gadu vecumā divas nedēļas nogulēju Bērnu klīniskajā slimnīcā ar kaulu iekaisumu kājā. Nevarēju paiet, sāpes bija neizturamas," atceras Matīss. Ārsts Pēteris Kļava mēģinājis zēnu pārliecināt par to, ka citiem mazajiem pacientiem klājas vēl grūtāk. "Viņš mani, sēdošu ratiņkrēslā, izveda cauri reanimācijas nodaļai, un es ieraudzīju bērnus, kuri pat īsti paelpot nespēja. Sapratu, ka ar mani notiekošais nieks vien ir. Radās dziļas pārdomas," atklāj vecākais brālis. Tas notika tālajā 2004. gadā.
Aptuveni pusgada laikā brāļi bija apņēmušies palīdzēt slimnīcai ar vitāli nepieciešamas aparatūras iegādi. Brāļu sapnis iesākumā šķita naivs – zīmēt apsveikuma kartītes, pārdot tās uzņēmumiem un iegūto naudu ziedot slimnīcai. "Paši zīmējām kartītes un zvanījām uzņēmumiem. Daudzi bija neizpratnē, ka viņiem bērni piezvanījuši," ar smaidu atceras Oskars. Tomēr jau nākamajā gadā viņus klienti uzmeklējuši paši. Ja jau atsaucība tik liela, tātad jāturpina, nodomājuši brāļi. Izveidojās sadarbība ar skolām, un šobrīd Eurikas piedāvājumā ietilpst divdesmit Latvijas skolu audzēkņu zīmēti darbi. 2007. gadā pieprasījums pēc apsveikuma kartītēm bijis tik liels, ka tipogrāfija nav paspējusi visas nodrukāt. Matīss un Oskars izsaka pateicību brīvprātīgajiem palīgiem, kuri šādos brīžos puišus nav pievīluši. Piecu gadu laikā Eurikas darboņi Bērnu klīniskajai slimnīcai nodrošinājuši medicīnas iekārtas 45 000 latu vērtībā. Gandarījums esot milzīgs, atzīst brāļi. Par iekārtu nepieciešamību un funkcijām puiši ir gatavi runāt stundām.
Šobrīd, kad krīze izputinājusi daudzus Eurikas pastāvīgos klientus, puiši tomēr nenolaiž rokas. Pērn brāļi ieviesuši elektroniskās kartītes iespēju, šogad sadarbosies ar vairākiem veikaliem, kuros viņu apsveikuma kartītes varēs iegādāties. Tā kā viņiem šis projekts nekad nav bijis bizness, brāļi Barkovski nesatraucas – cik naudiņas savāksim, tik aparatūras nopirksim. Viņi stingri nolēmuši ar šo projektu sev naudu nepelnīt, bet izmantot to kā labu mācību potenciālajam biznesam.
Kādā veidā brāļi, kuri šogad beiguši Rīgas komercģimnāziju, tikuši pie vispusīgām biznesa zināšanām? Kā paši spēj nodrošināt kartīšu izgatavošanu un piegādi, jautāju. "Viss noticis pašmācības ceļā. Informāciju meklējam internetā, draugiem pavaicājam. Grāmatvedības jautājumos mūs konsultēja mammas draudzene," viņi atbild. Sākumā darbība nedaudz traucējusi mācībām – stundu laikā zvanījuši klienti, mājas darbu laikā vajadzējis atbildēt uz epastiem, taču kopumā puiši jūtas ieguvēji. Viņi paspējot gan izglītoties, gan atpūsties. "Patiesībā jo vairāk darba, jo labāk jūtos," piebilst Matīss.
Patlaban Eurikas mājas lapā ir pieejami 500 zīmējumu, kurus var izvēlēties apsveikuma kartītēm. Brāļi paši no iesūtīto zīmējumu kaudzes atlasa, viņuprāt, labākos un interesantākos. Taču par bargiem kritiķiem sevi neuzskata. "Galvenais, lai nav švīka uz baltas lapas," pasmaida Oskars. "Esmu novērojis, ka jaunāku bērnu zīmējumi ir interesantāki un skaistāki.