Zelta ērgļa spārna glāsts Latvijai
23. janvārī Maskavā notika nacionālās kino balvas Zelta ērglis svinīgā ceremonija, kurā par labāko Krievijā tapušo filmu atzīta Ņikitas Mihalkova Saules dūriens.
Diez vai kādam bija ilūzijas, ka galveno balvu varētu saņemt režisora Andreja Zvjaginceva filma Leviatāns, taču tai tika piešķirtas vairākas citas: par labāko režiju, labāko montāžu (Anna Masa), labāko aktrises darbu kino (Jeļena Ladova), labāko otrā plāna lomu (tiešām izcils Romāna Madjanova darbs mēra lomā).
Kā atzīmē krievu mediji, 2014. gads Zelta ērgļu vēsturē ir īpašs, jo sen nav bijusi tik spēcīga konkurence bez izteikta līdera: Ņikitas Mihalkova Saules dūriens, viņa brāļa Andreja Končalovska Pastnieka Alekseja Trjapicina baltās naktis, Andreja Zvjaginceva Leviatāns, Annas Melikjanas Zvaigzne un Staņislava Govoruhina Weekend.
Turklāt, par labākās filmas lauriem sacentās darbi, kas jau guvuši balvas prestižos starptautiskos kinofestivālos. Sudraba lauvu par labāko režiju Venēcijas kinofestivālā pērn saņēma Andrejs Končalovskis (Zelta ērgļa ceremonijā filma Pastnieka Alekseja Trjapicina baltās naktis apbalvota par labāko scenāriju). Savukārt Leviatāna balvu kontā ir gan Zelta globuss kā labākajai ārzemju filmai, gan Kannu kinofestivāla balva par labāko scenāriju, kā arī nominācija Oskaram. Oficiāli Krievijā Zvjaginceva filma vēl nemaz nav izrādīta, jo pārkāpj pērn izdoto «pret mātes vārdu» likumu, taču internetā to šogad kāds palaidis tautās. Pirmizrāde būšot februārī, taču nav skaidrs, kādā versijā.
Leviatāns vēsta par «mazā cilvēka» un varas attiecībām, kas atklājas autoatslēdznieka Koļas (spēlē Nikolajs Serebrjakovs) un piejūras pilsētiņas priekšnieka konfliktā – vietējā vara lēmusi, ka jūras līča krastā, kur atrodas Koļas māja un darbnīca, jāceļ baznīca, bet par atņemto īpašumu piešķirtā kompensācija ir niecīga. Sākas mazā cilvēka cīņa par savām tiesībām, kas beidzas ar mēra uzvaru, likumīgi (iedarbinot korumpēto tiesas un policijas sistēmu) noslaukot māju no zemes virsas, bet oponentu aizšķūrējot uz cietumu. Kaut filma stāsta par mūsdienu Krieviju, valdošās varas patvaļas tēma, korupcija, sistēma, kurā cilvēks parastais ir neaizsargāts kukainis, neattiecas tikai uz kaimiņzemi. Šajā Krievijas sejas portretējumā atpazīstamus vaibstus varam ieraudzīt arī mēs.
Trešā nosacītā līdere, Andreja Končalovska drāma Pastnieka Alekseja Trjapicina baltās naktis ir pēdējā daļa triloģijā, kas stāsta par Krievijas sādžām. Tās galvenais varonis ir pastnieks – vienīgais valsts varas pārstāvis, kas, pateicoties motorlaivai, savieno dziļo lauku nekurienes noslēgto pasauli ar civilizāciju. Tā ir dokumentāla spēlfilma, kas ataino to Krieviju, kura meklējama aiz lielpilsētu Potjomkina sādžas. Lieliska filma ne tikai politiskā, bet arī estētiskā ziņā, raksta Olivjē Bašlārs (www.abusdecine.com), precizējot, ka filmā ir kritizēta vara,
kas izvēlas ieguldīt naudu ieročos vai kosmosa iekarošanā, taču nepalīdz saviem pilsoņiem.
Saules dūriens pirmizrādi piedzīvoja pērn, oktobra sākumā, tāpēc bija ārpus starptautisko atzinību konkurences. Lai nu kā, Krievijas kinomākslas un zinātņu akadēmijas locekļi balsojuši par labu Saules dūrienam, kas īpašu uzmanību pelna tāpēc, ka tajā filmējies Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita. Viņa apstiprināšana galvenajai lomai Ņikitas Mihalkova filmā 2012. gadā Latvijā kļuva par ziņu sensāciju. Jāpiebilst, ka Zelta ērgļa aktieru kategorijās no šīs filmas nebija neviena pretendenta. Līdzās labākās Krievijas filmas godam Saules dūriens saņēma balvas kategorijās Labākais mākslinieks inscenētājs (Valentīns Giduļjanovs) Labākais kostīmu mākslinieks (Sergejs Stručovs), Labākais operatora darbs (Vladislavs Opeļjancs), Labākais mūzikas autors (Eduards Artemjevs).
Saules dūrienu dēvē gan par filmu–katastrofu, gan erotiski politisko blokbāsteru. Ņikitu Mihalkovu iedvesmojusi revolūcijas laika noskaņas fiksējošā Ivana Buņina grāmata Окаянные дни. Filmas scenārijam izmantots Buņina stāsta Saules dūriens motīvs – jauns poručiks, ko spēlē Mārtiņš Kalita, uz kuģa gleznainās Volgas ainavās (kas filmētas Šveicē) iepazīstas ar noslēpumainu svešinieci (Viktorija Solovjova). Abu īsās attiecības beidzas ar vienu kaislīgu nakti viesnīcā Eiropa. Šo atmiņu filmu pēc trīspadsmit gadiem, 1920. gadā, pārtin nu jau baltgvardes virsnieks, kurš kopā ar citiem sakautās Vrangeļa armijas kareivjiem atrodas Odesā, filtrācijas nometnē. Ņikita Mihalkovs filmu būvē uz kontrastu principa – cariskās Krievijas laiks kuģa idillē ieturēts siltos, dzīvespriecīgos toņos un intonācijās, pēcrevolūcijas laiks – fatālā pelēcībā. Ņikita Mihalkovs ir smalku detaļu meistars, un tās šajā filmā ķert ir saistoši, kaut Staņislavs Zeļvenskis (afisha.ru) ironizē, ka režisors daiļrunīgās detaļas cītīgi iezīmē katrā sava audekla milimetrā, un trīs stundu garajā filmā nav, kur nostāties, neuzkāpjot Krievijas metaforai.
Rakstot par filmu, daudzi uzsver, ka galvenajās lomās ir nevis zvaigznes, bet jaunas sejas, un latvieti Mārtiņu Kalitu un ukrainieti Viktoriju Solovjovu Vadims Rutkovskis (Snob) pat dēvē par «gandrīz citplanētiešiem». Protams, krievi ļoti labi dzird, ka mūsu aktieris runā populārā aktiera Jevgeņija Mironova balsī. Aļona Solnceva (Novaja Gazeta) norāda, ka tas rada dīvainu stereoefektu, jo ļoti pazīstamās Mironova intonācijas nonāk pretrunā ar jauno varoņa tēlu. Viņa gan arī piebilst, ka tas nav īpaši būtiski, jo atšķirībā no vecajām Ņikitas Mihalkova filmām, kur katrs aktieris bija ekrāna pasaules balsts, Saules dūrienā viņi visi ir tikai funkcija, pamatidejas projekcija. Un šī ideja joprojām tā pati – «kādu valsti esam zaudējuši».
Ņikitas Mihalkova uzņemtā kinolente Krievijā saņēmusi pretrunīgus vērtējumus, taču šoreiz, runājot par mākslu, jādomā par politiku. Nevar aizmirst, ka režisors ir Putina doverennoje ļico, Kremļa politikas atbalstītājs. Mihalkovs pats publiski stāstījis, ka Putins pēc filmas noskatīšanās atzinis, ka tā viņam patikusi.
Jā, Mihalkovs raud par zaudēto Krieviju, viņš ar misijas apziņu aizstāv un slavē impērijas ideju. Filmas iznākšanas gadā, Krievijas–Ukrainas konflikta, Krimas okupācijas notikumu kontekstā, tas viss iegūst īpaši asu politisku nokrāsu. Krievu Titāniks, kā filmas ideju formulējis kinokritiķis Antons Doļins, nogrimst. Filmā cariskā Krievija uzskrien Oktobra revolūcijas aisbergam. «Kad beigās simboliski iet bojā cariskā Krievija, tad es pat nesaprotu, kas mani vairāk aizskar – tas, ka tā ir gājusi bojā, vai tas, kas miris manā laikā, vai tas, kas iet bojā tagad un mirs nākotnē,» savā blogā raksta satīriķis Mihails Zadornovs. Serbu kinorežisors Emirs Kusturica (lenta.ru) saskatījis, ka Ņikita Mihalkovs kā lielā freskā attēlojis ne tikai savas tautas likteni, bet patiesi un ar nožēlu parādījis – katra tauta pati sev rada ļauno vai labo. Viņš arī atzīst, ka vairāk aizrāvusi tēma, nekā aktieru spēle, kaut aktieri ir ļoti labi.
Pretrunīgas atsauksmes un diskusijas radījusi jaunā poručika un svešinieces mīlas aina. Kāds saka – tas vienkārši ir jāredz, cits – viena no sliktākajām erotiskajām ainām kino vēsturē. Savukārt jau minētais Emirs Kusturica saka: «Tā ir ļoti rafinēta aina, un tajā smalki atklātas varoņu zemapziņas jūtas. Šī mīlas aina ir īsts ieguldījums pasaules kinematogrāfā, jo uzņemta visai neparastā veidā.» Ko te piebilst – labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt.