Šā gada 7. novembrī Rīgas Kongresu namā bija paredzēts rīkot Krievijā pazīstamā Ivana Ohlobistina radošo vakaru «Garīgas sarunas. Turpinājums», taču divas nedēļas pirms gaidītā pasākuma ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nolēma multimākslinieku no kaimiņzemes iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Vairākumam Latvijas iedzīvotāju Ivans pazīstams no komēdijseriāla «Interni», kurā viņš atveido terapijas nodaļas vadītāju Andreju Bikovu. Taču sešu bērnu tēvs Ohlobistins nav tikai režisors un aktieris, bet arī ordinēts pareizticīgais priesteris un īsts «cilvēks-orķestris».
Uz dzimto valodu caur sojas mērci
Ivans Ohlobistins nāca pasaulē 1966. gada 22. jūlijā Tulas apgabala atpūtas namā «Poļenovo», kurā viņa 60 gadus vecais tēvs – izbijis armijas virsnieks un kara ķirurgs – strādāja par galveno ārstu. Mamma bija tika 20 gadus veca studentīte, kas neprātīgi iemīlējusies padzīvojušajā dakterī. Ohlobistins atceras, ka savas darba specifikas dēļ tēvs reti bija mājās un tikai reizi piedalījies dēla audzināšanā. Proti, skolas gados topošajam aktierim īpaši nepadevās krievu valoda, un māte par to nepārtraukti sūdzējās tēvam, līdz kādu dienu viņš ķērās pie radikālas dēla pāraudzināšanas. Tēvs nosēdināja mazo Vaņu, kurš tolaik mācījās 4. klasē, pie krievu valodas grāmatas, lika mācīties un vienlaikus izēst veselu burku ar sojas mērci. Visu dienu puika ēda, mācījās un raudāja, toties pēc tam krievu valodā atzīmes bija lieliskas. Bērnības lielāko daļu zēns pavadīja laukos pie vecmammas, kamēr viņa vecāki pēc šķiršanās dzīvoja Maskavā. Kad mātei piešķīra istabu komunālajā dzīvoklī, Ohlobistins beidzot pārcēlās dzīvot pie viņas.
Talantīgs režisors un aktieris
Pēc skolas beigšanas Ohlobistins iestājās Valsts Augstākajā kinematogrāfijas institūtā, kur izcēlās ar nestandarta uzvedību un domāšanu. Par saviem studiju laika gara darbiem Ohlobistins saņēmis neskaitāmas godalgas gan Krievijas, gan ārzemju kinofestivālos. Jāteic, ka students bija ne tikai daudzsološs režisors, bet arī aktieris. 1991. gadā viņš ar pseidonīmu Ivans Čužojs kā aktieris debitēja režisora Ņikitas Tjagunova filmā «Kāja» un uzreiz saņēma balvu par labāko aktierdarbu kinofestivālā «Molodost 91», kas norisinājās Kijevā. 1992. gadā Ohlobistins beidza institūta režijas fakultāti un tajā pašā gadā uzņēma savu pirmo pilnmetrāžas mākslas filmu «Arbitrs», kurā viņš bija režisors, scenārists un galvenās lomas atveidotājs. Tieši šī kinolente padarīja Ohlobistinu slavenu.
Krievijas prezidenta kandidāts
Pēc panākumiem kino jomā Ivans Ohlobistins pievērsās politisko partiju reklāmām, kur darbojās arī tā sauktajā melnā PR jomā, un vienlaikus veidoja reklāmas vairākām partijām, dažreiz pat konkurentiem, un arī šis darbiņš viņam itin labi veicās. Vēlāk mākslinieks pievērsās žurnālistikai un, strādādams žurnālā «Subota», veidoja dažādas provokatīvas reportāžas.
1999. gadā Ohlobistina vārds bija atrodams starp līderiem Anatolija Panfilova zaļās partijas «Ciedrs» sarakstos. Pēc režisora teiktā, viņš piekrita balotēties tikai tāpēc, ka «Ciedrs» bija vienīgā partija, kas bija saņēmusi baznīcas svētību, un vienīgā, kas iestājās par monarhijas atjaunošanu Krievijā. Taču beigās partija vispār nepiedalījās vēlēšanās, jo pēdējā brīdī Ohlobistins un partijas izpilddirektors atsauca savas kandidatūras. Šo savu negaidīto soli aktieris skaidroja ar konfliktu ar partijas vadību. Vēlāk viņš atzinās, ka ir ļoti tālu no «zaļajām» idejām, bet piesolītā nauda par iekļaušanos partijas rindās bija liela, tādēļ viņš piekrita.
2011. gadā Ohlobistins paziņoja, ka vēlas izvirzīt savu kandidatūru 2012. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām, taču ar noteikumu, ja saņems baznīcas svētību. Aktieris pavēstīja – ja viņu ievēlēs par prezidentu, viņš cīnīsies, lai Krievijā atjaunotu monarhiju un impēriju, taču tajā pašā laikā apšaubīja, ka viņam ļaus kļūt par valsts galvu, kaut arī par viņu būtu nobalsojuši 110% vēlētāju. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā Ohlobistins Maskavā Lužņiku Lielajā arēnā sarīkoja bezprecedenta radošo vakaru «Doktrīna 77», kurā sapulcējās vairāk nekā 30 000 skatītāju. Vakara gaitā prezidenta amata kandidāts izklāstīja savu koncepciju Krievijas attīstībai, kas paredzēja izveidot «jaunu varenu impēriju». Taču jau pēc neilga laika Ohlobistins atsauca savu kandidatūru, jo Pareizticīgās baznīcas Svētā Sinode nedeva savu svētību aktiera politiskajām aktivitātēm.
2012. gadā Ivans Ohlobistins nodibināja politisko partiju «Debesu koalīcija», un tajā pašā gadā viņš kļuva par partijas «Pravoje delo» Augstākās padomes vadītāju un ideologu, taču saskaņā ar Svētās Sinodes lēmumu bija spiests atstāt šo posteni, bet turpināja strādāt par partijas garīgo konsultantu.
Ar mācītāja algu nepietiek
Ivans Ohlobistins, jau mācoties 9. klasē, nokristījās, kaut gan baznīcu apmeklēja neregulāri. Tad sekoja vētrainās dzīves periods, un pie kristietības režisors atgriezās tikai 1995. gadā, kad viņš baznīcā salaulājās ar aktrisi Oksanu Arbuzovu. Līdz 1999. gadam Ohlobistins telekanālā TV6 vadīja kristīgo programmu «Kanons» un vienlaikus kalpoja templī kā altarzēns.
2001. gadā Krieviju pāršalca vēsts, ka Taškentas un Vidusāzijas arhibīskaps Vladimirs ordinējis Ivanu Ohlobistinu mācītāja kārtā. Prese šo radikālo dzīves pavērsienu neuztvēra nopietni, nosaucot viņa lēmumu par reklāmas triku, jo Ohlobistina agrākā radošā darbība un dzīvesveids kopumā neatbilda kristīgajiem ideāliem. Taču Ohlobistins kļuva par tēvu Ioanu un kalpoja par klerikāli Taškentā, uz kurieni pārcēlās kopā ar sievu un bērniem. Viņi pārbrauca uz Uzbekistānu, neraugoties uz to, ka jaunā mācītāja sievai – mātei Ksenijai (šādu vārdu Oksana ieguva pēc vīra ordinācijas) – bija kaitīgs karstais klimats, jo viņa slimoja ar C hepatītu, turklāt bija stāvoklī ar trešo bērnu. Pēc Taškentā pavadītajiem septiņiem mēnešiem Ohlobistins ar ģimeni atgriezās Maskavā, kur turpināja kalpošanu dažādās draudzēs. Diemžēl ar garīdznieka niecīgo algu Dieva kalps nespēja uzturēt ģimeni, un Ivans Ohlobistins lūdza Viskrievijas patriarha Alekseja II atļauju un svētību atgriezties kino. Saņēmis atļauju, aktieris atsāka intensīvu filmēšanos un 2009. gadā piedalījās filmā «Cars», kurā atveidoja Ivana Bargā galma ākstu Vasiānu. Pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem pār Ivanu Ohlobistinu un Krievijas Pareizticīgo baznīcu nāca pamatīga kritikas lavīna, kā rezultātā, lai nediskreditētu garīdzniecību, aktieris palūdza patriarhu Kirilu uz laiku atstādināt viņu no mācītāja amata.
«Geji jādedzina krāsnīs»
Pēc atgriešanās pasaulīgajā dzīvē Ivans Ohlobistins tomēr pilnībā neaizgāja no sludināšanas – kopš 2013. gada sākuma mākslinieks rīko radošos vakarus «Garīgas sarunas», kas ir veidotas interaktīvas monoizrādes stilā, kuros viņš runā par dažādām aktuālām sociālām tēmām un atbild uz klātesošo skatītāju jautājumiem. Jau ar pirmajiem pasākumiem cilvēki bija ieinteresēti, un atsaucība bija liela. Ohlobistins radošos vakarus rīkoja ne tikai dažādās Krievijas pilsētās, bet arī tuvējās kaimiņvalstīs, tajā skaitā Igaunijā un Latvijā.
Taču «garīgo sarunu» laikā bijušais garīdznieks runāja ne tikai par mīlestību un līdzcietību pret tuvāko, bet arī atklāti kurināja naidu ar homofobiska rakstura izteicieniem. Proti, uzstājoties gada nogalē Novosibirskā, Ohlobistins no skatuves paziņoja, ka viņš kā ticīgs cilvēks ienīst gejus un visus viņus dzīvus sagrūstu krāsnī, jo tie ir dzīvs apdraudējums viņa bērniem. Radošā vakara noslēgumā aktieris apsolīja visus līdzekļus, kas iegūti par biļetēm, iztērēt ieroču iegādei Sīrijai.
Neilgi pēc pasākuma Ivanu Ohlobistinu iesūdzēja tiesā par goda un cieņas aizskaršanu geju kustības aktīvists Nikolajs Bajevs, bet, kā jau bija gaidāms, tiesa prasību noraidīja. Toties bijušais priesteris turpināja cīņu ar «sodomītiem». Viņš vērsās atklātā vēstulē pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, kurā lūdza atjaunot krimināllikumā pantu par homoseksuālismu, kas darbojās PSRS pastāvēšanas laikā. Turklāt viņš ierosināja seksuālajām minoritātēm aizliegt piedalīties vēlēšanās, bet savam stilistam, kurš arī ir gejs, Maksam Goram piedāvāja piespiedu ārstēšanos vai nosūtīšanu uz neapdzīvotu salu.
Homofobijas skandāla un seksuālo minoritāšu cilvēktiesību aizstāvju starptautiskā spiediena rezultātā Ivans Ohlobistins bija spiests atkāpties no radošā direktora amata telekomunikāciju uzņēmumā «Evroset».
Papildina Latvijas «melno sarakstu»
Tieši naidīgie izteicieni par geju dedzināšanu krāsnī, kā arī Ivana Ohlobistina ieraksts tviterī, kurā viņš novēl visiem ukraiņiem nāvi, kalpojis par iemeslu, lai Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pieņemtu lēmumu par kaimiņvalsts multimākslinieka iekļaušanu «melnajā sarakstā». Starp citu, šā gada sākumā, laikā, kad notika skandāls starp Ivanu Ohlobistinu un Krievijas LGBT biedrību, kurā iesaistījās arī ārvalstu cilvēktiesību aizstāvji, Maskavas geju praida vadītājs un pazīstamais Krievijas homoseksuālistu tiesību aizstāvis Nikolajs Aleksejevs paziņoja, ka naidīgo izteicienu dēļ aktierim varētu liegt iebraukt «civilizētās valstīs». Saprotams, ka tik atklātam naida un vardarbības kurinātājam būtu jāliedz iebraukšana valstī, taču nav īsti saprotams, kādēļ ministra paziņojums izskanēja tikai divas nedēļas pirms Ohlobistina uzstāšanās Rīgā, ja viņa skandāls, kas saistīts ar seksuālajām minoritātēm, notika gandrīz pirms gada, bet ieraksts par ukraiņu nāvi bija veikts šā gada 9. augustā. Turklāt par plānoto radošo vakaru Rīgā bija zināms laikus.
Kā zināms, šogad jūlijā pirms jauno izpildītāju konkursa «Jaunais vilnis» ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nolēma iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā vairākus šā pasākuma mūziķus – Oļegu Gazmanovu, Josifu Kobzonu un Valēriju. Pēdējais Latvijas «melnajā sarakstā» 1. novembrī tika iekļauts Krievijas kinoaktieris Mihails Porečenkovs, kurš vizītes laikā Doņeckā kopā ar separātistiem bija piedalījies militārās aktivitātēs.
