Latvieši radījuši galda spēli

Atceroties Vācijā pieredzēto, Jānis stāsta: «Gandrīz katrās brīvdienās ģimene pulcējās kopā, nereti uzaicināja arī kaimiņus, lai uzspēlētu kādu galda spēli, turklāt tās bija tik krāsainas, saturiski daudzveidīgas. Tā bija man līdz šim nezināma pasaule, jo pirms tam vairāk par Riču raču, dambreti, Monopolu, šahu, kārtīm un tamlīdzīgām spēlēm nebiju nedz redzējis, nedz spēlējis.»

2009. gads – pagrieziena punkts

Redzētais viņu ļoti iedvesmojis. Pēc atgriešanās Latvijā viņš pamazām sāka vākt materiālus, veidot skices, tomēr pamatdarbs ņēma virsroku un iecere par spēli tika nolikta kādā attālākā plauktiņā. Līdz 2009. gadam, kad, kā Jānis smej, viņš nokļuva garās brīvdienās. Tas mudināja kaut ko savā dzīvē mainīt. Tobrīd viņš atcerējies par savu loloto sapni. Notrausis putekļus no jau savāktajiem materiāliem, viņš ar jaunu sparu ķērās klāt pie idejas realizēšanas, pamazām veidojot savas spēles stāstu. Radošajā procesā tika iesaistīta arī Sanita Aršauska, kļūstot par spēles projekta vadītāju. „«Jānis ir ļoti radošs, taču tad, kad lidojums ir par augstu, viņu piezemēju. Es lietām vairāk pieeju kritiski,» secina Sanita. Tandēmā tika radīti četri prototipi, līdz atrasts pats, pats labākais. Jānis stāsta, ka sākumā skaitījis līdzi, cik spēļu testa režīmā izspēlētas, bet sen jau skaits nojucis. «Spēļu laikā vērojām cilvēkus, viņu emocijas, kā viņi tiek galā ar konkrētajām situācijām vai sadarbojas ar citiem spēlētājiem. Raudzījāmies arī uz daudzām lietām praktiski – cik ērts ir spēļu laukums, vai visas tā malas ir spēlētajam aizsniedzamas, kāds ir optimālais kāršu daudzums, vai materiālu kvalitāte ir gana augstā līmenī,» stāsta Jānis.

Kad jau spēles visas šķautnes bija noslīpētas, atlika sākt gala versijas ražošanu, tas gan izrādījās pat grūtāks process nekā spēles idejiskā būvēšana. «Bija doma, ka spēle dienas gaismu ieraudzīs jau agrā rudenī. Komponenti bija pasūtīti pie dažādiem Latvijas ražotājiem, daudziem termiņi ievilkās, un salikt visu spēli kopā mums izdevās tikai novembrī,» atceras Sanita.

Tortē viena svecīte

Apjomīgā stratēģijas galda spēle Goldingen (gala versija) drīz svinēs sava gada jubileju. «Arvien vairāk cilvēku ir to pamanījuši, izmēģinājuši un atzinīgi novērtējuši, jo regulāri rīkojam bezmaksas spēļu pasākumus, kurus cilvēki apmeklē, lai iepazītos ar spēli un tās noteikumiem,» ir gandarīta Sanita. Kopumā pirmie soļi sperti pārliecinoši un sekmīgi, pērnā gada janvārī dibināts arī uzņēmums. Spēle nonākusi veikalu plauktos, kur gan ir ne mazums citu galda spēļu piedāvājumu. «Es negribētu lietot vārdu «konkurējam». Katrai spēlei ir savs stāsts, tā ir kā filma, un katrai filmai ir sava mērķauditorija. Arī spēlēm. Priecājos, ka spēļu ziņā mums tagad ir tik liela izvēle. Ikviena bagātina cilvēka prātu, dod iespēju patīkami, interesanti pavadīt brīvo laiku,» uzskata Goldingen idejas autors.

Viņu patīkami pārsteigusi viena no spēles spēlētājām, kurai ir tikai astoņi gadi. «Viņa ļoti labi jau no paša sākuma orientējās spēles noteikumos, gaitā. Domāju, ka šajā ziņā daļēji ir jāpateicas viņas ģimenei, kura jau no meitenes mazotnes ar viņu ir spēlējuši dažādas galda spēles. Tās palīdz attīstīt loģisko domāšanu, veicina fantāziju, iztēli,» ir pārliecināts Jānis.

Ne tikai spēle, bet karaliste

Raksturojot spēles pamatdomu, viņš teic – Goldingen ir Latvijā ražota stratēģijas galda spēle par meistardarbu būvniecību un hercoga titula izcīnīšanu Goldingen karalistē. Spēle paredzēta trim līdz sešiem spēlētājiem no 12 gadu vecuma, detalizētāks izklāsts atrodams interneta vietnē www.galdaspele.lv. «Esam izstrādājuši divu veidu noteikumus – ģimenes un turnīra. Pirmie domāti spēlēšanai prieka, izklaides pēc, otrie domāti tiem, kam vissvarīgākā šķiet pati uzvara, sāncensības gars,» skaidro Sanita. Ir arī padomāts par spēles laiku, lai turnīra dalībnieki paspētu izspēlēt vairākas partijas. «Ātrākā spēle ilgusi aptuveni 40 minūšu, bet pārsvarā jārēķinās ar divām stundām,» stāsta Sanita.

Goldingen radītāji cer, ka ar laiku arī Latvijā būs tikpat spēcīgas galda spēļu tradīcijas kā Vācijā. Viņi ir izveidojuši Goldingen ne tikai kā spēli, bet karalisti ar saviem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, proti, papildus spēlei ir radīts jauns savā ziņā sociālais tīkls, kur var reģistrēties visi spēles cienītāji, reģistrēt Goldingen karalistes pasi un savu spēles īpašumtiesību sertifikātu, kā arī pieteikties spēļu pasākumiem, turnīriem un dažādiem konkursiem.

Apzinoties, ka Latvijas tirgus ir tikai neliela kripatiņa pasaules plašajos ūdeņos, Jānis un Sanita vēlas savu spēli piedāvāt arī ārpus valsts robežām. Vēl gan jārada spēlei angliskā versija. Jānis piebilst, ka arvien vairāk sāk kņudināt sajūtas, ka tuvākā nākotnē būs klāt iedvesma par pavisam jaunas spēles radīšanu. Šobrīd gan viņš ar pilnu atdevi ir Goldingen karalistes ikdienas dzīves virpulī, bet Sanita ikdienā rosās arī loģistikas jomā.