CEĻOJUMA APRAKSTS: Korfu ar sānsoļiem

Jonijas skaistule Kerkīra, ko latvieši vairāk gan pazīst kā Korfu salu, bez lielai daļai tik mīļā angļu dabaszinātnieka un rakstnieka Džeralda Darela ģimenes (ko paši grieķi nemaz tik ļoti nemīl) un citiem zvēriem piedāvā atpūtu tvert ar visām piecām maņām tieši proporcionāli maka biezumam – ne velti Korfu ziemeļi tiek dēvēti par Grieķijas Monako.

Tur atpūšas Marokas princese, Kataras emīri un šeihi, ievērojami finansisti, slaveni mūziķi, sportisti un aktieri. Tie gan mēdz Korfu arī strādāt – daudzas leģendārā spiega Džeimsa Bonda epizodes ir filmētas šajā Grieķijas salā. Te īpašumi bijuši gan princesēm, gan ķeizariem, un šīs pilis nu var aplūkot ikviens tūrists brīdī, kad laiska gulēšana pie ziliem līčiem un lagūnām piecdesmit nokrāsās vai viesnīcu baseiniem sāk apnikt. Korfu mēdz dēvēt arī par zaļo salu, kur viss zied un plaukst bez mazākās dārznieka piepūles un priecē iebraucēju sirdis, tomēr maņas lutinošajam pavasarim (aprīlī daba izsprāgst ziedos un smaržās) un vasarai (karsta un sausa) seko rudens (peldēties jūrā iespējams līdz vēlam oktobrim), un tad nāk ziemas lieti, kas aizskalo eiforiju un tūristu pūļus, bet uztur salu zaļu.

Peldprieki vispirms

Tieši dabasskati un pludmales ir tās, kas piesaista visvairāk. Almīra, Roda, Sidari, Svētā Georgija līča pludmales, Paleokastritsas apkārtne, Ipsa un daudzas, daudzas citas. Kraujas, klintis, grotas, smilšaini liedagi, akmeņainas vai oļainas piekrastes –peldvietas izvēli apgrūtināt var vienīgi piedāvājuma daudzveidība. Turklāt tā mainās atkarībā no laikapstākļiem, piemēram, vēja, kas mierīgu un laisku sauļošanos Logas pludmalē, klints pakājē, pārvērš par evakuēšanos uz tās pašas klints galotnē esošu bāru ar skatu laukumu un bijīgu vērošanu, kā viļņi lejā griež sāļas, putojošas vērpetes.

Romantikas, nudien, Korfu netrūkst. Skatu kartīšu cienīgas ainas ir normāls fons ikvienam selfijam vai drauga fotouzņēmumam. Tajā jūru papildina leģenda, vēsture vai kāds arhitektūras piemineklis.

Ak, svētais Spiridon!

Paši kerkīrieši ļoti lepojas ar to, ka uz šīs salas nav kāpis neviens turku iekarotājs. Gribētāju visos laikos bijis gana, tomēr dievi, dižie cietokšņi (galvaspilsētā tādi uzbūvēti divi – vecais bizantiešu cietoksnis 1546. gadā un jaunais cietoksnis laikā no 1576. līdz 1588. gadam, lai sargātos no turkiem, – un tie patiešām ir pamatīgas apskates vērti) un, galvenais, svētais Spiridons saliniekus ir sargājis no mēra, bada un turkiem, izšķirošā kaujā 1618. gadā 11. augusta naktī vētrā noslīcinot uzbrucēju kuģus. 11. augustā Kerkīrā tiek svinēti visnozīmīgākie reliģiskie svētki par godu šim svētajam.

Svētais Spiridons ir darījis (un turpina) daudz labu darbu. Dzimis 270. gadā Kiprā, tur kļuvis bīskaps un paveicis vairākus brīnumus gan dzīves laikā, gan pēc nāves. Viņa pīšļi atdusas 1589. gadā būvētajā bazilikas tipa baznīcā. Tās tornis (būvēts 1620. gadā) ir augstākais vecpilsētā un graciozi iezīmējas Kerkīras jumtu panorāmā. Grieķi Spiridonu mīl, bieži vien piesauc sarunas laikā (ja mēs sakām: ak dievs! Grieķi mēdz iesaukties: ak, svētais Spiridon!), dēlam bieži dod vārdu Spiridons. Jā, tas ir tas pats svētais, kura kājas nobučoja Margo, jo māte, pūlī iespiesta starp diviem albāņu ganiem, nepaguva meiteni laikus brīdināt. Par sekām zinām – «Nākamajā rītā Margo iegūla ar smagu gripu, un svētā Spiridona reputācija mātes acīs noslīdēja līdz nullei». (Dž. Darels. Mana ģimene un citi zvēri.) Tomēr mūsdienās ik dienu uz baznīcu plūst dievbijīgie un ļaudis, kuri vēlas redzēt svētā Spiridona pīšļus. Tie esot 36,6 grādus silti, un miesa esot mīksta kā dzīvam cilvēkam. (Redzēju, bet nepārbaudīju.) Spiridona auduma čībiņas nonēsājoties, viņam staigājot un darot labos darbus. Tāpēc nonēsāto čību audums tiek izārdīts pa diedziņam, tie tiek dāvināti un arī pārdoti, ielikti mazās aploksnītēs. Aploksni drīkst atvērt tikai tādā gadījumā, ja ar šo diedziņu grib dalīties un dāvāt citam. Citādi – ne, pretējā gadījumā lūdzēja vēlēšanās nepiepildīšoties. Suvenīru bizness šeit ir augstā līmenī. Korfu ir ļoti daudz pareizticīgo baznīcu un klosteru, tomēr būvniecības noteikumi esot stingri – krievu kopienai netiek ļauts uzcelt krievu stila pareizticīgo baznīcu, nedz arī albāņiem – mošeju. Toties nereti uzmanību piesaista mājas, kuras ir pa pusei ieraktas zemē (kalnā) un kuru jumta stāvu rotā armatūras stieples. Tā esot grieķu viltība pret vietējo ieņēmumu dienestu – apbērt ēku ar valni un reģistrējot norādīt, ka mājas platība ir mazāka; kā arī cerēt, ka labākos laikos izdosies uzbūvēt ēkai otro (trešo) stāvu. Vēl kāda savdabīga sadzīviska iezīme: liela daļa vieglo automašīnu ir stipri apskādētas, satiksmes noteikumi vairāk ir veiklības un neverbālas vienošanās jautājums, tomēr nav nekādu problēmu ar mašīnas noparkošanu – vietas visiem gana gan pie veikaliem, gan pie pludmalēm, gan kalnos. Tur cita problēma – jābaidās, kā pa šauro, stāvo ceļu (reizēm bezceļu, kas kartē gan atzīmēts) nobraukt līdz, piemēram, vientuļam klosterim.

Sisī, Ahillejs un 007

Viena no skaistākajām vietām, kas salā jāapmeklē, saistās ar Austrijas imperatori Elizabeti. Tā ir 1891. gadā uzcelta pils, kas tiek dēvēta par Ahileonu. Sisī ļoti patikusi Korfu sala, viņa te daudzkārt (kopš 1859. gada) ilgstoši uzturējusies, lai atpūstos un sadziedētu dvēseles traumas. Elizabetes iemīļotais grieķu mitoloģijas tēls bijis Ahillejs – nevis neuzveicamais karotājs, bet mirstošais varonis. Tāpēc pils dārzā izveidota skulptūra – Ahillejs pūlas izvilkt nāvējošo bultu no papēža. (Tā patiešām ir sengrieķa vājā vieta. Šosezon atkal kāds britu tūrists esot nolauzis piemineklim bultu.) Deviņus gadus pēc Elizabetes nāves 1907. gadā pili iegādājās vācu ķeizars Vilhelms II un lika izveidot savu Ahilleju. Tā ir 5,5 metrus augsta (kopā ar postamentu 11,5 m) Uzvarētāja statuja, kura vairogā bija jārotājas saulei, žilbinot salu un slavinot ķeizaru. Pirmo un Otro pasaules karu Ahileons pārlaida kā hospitālis, 1962. gadā te tika ierīkots kazino, kas bija aktīvs līdz pat 1991. gadam. Kazino un Korfu slavu vairojušas arī Bonda filmas – lai atceramies kaut vai fantastisko skatu uz salu no balkona lentē Tikai tavās acīs (1981). Šādu ainavu var izbaudīt ikviens, kas apmeklē Ahileonu (ieeja muzejā un dārza apskate – 7 eiro).

Sala nav liela: no 4 līdz 30 kilometrus plata, garumā ap 80, ceļi labi, un visas nozīmīgākās vietas ir viegli sasniedzamas gan ar auto (īre dienā, sākot no 60 eiro), gan ar sabiedrisko transportu (pilsētas transportā viens brauciens maksā 1,10–1,50 eiro).

Trakā ģimenīte

Darela grāmatu mīļotāji var apmeklēt Sniegbalto māju salas ziemeļaustrumos Kalami. Tā bija trešā māja, kas aprakstīta grāmatā Mana ģimene un citi zvēri. Zemeņsārtā un narcišu dzeltenā māja nav pieejamas publiskai apskatei. Baltajā mājā tagad ierīkota viesnīca, ir plašs restorāns uz vīnogulāju apaugušas terases ar skatu uz jūru, laivu piestātne. Zem kāda galda ēnu baudīja pīle, acīmredzami pieradusi pie tūristu intereses. Ēdienkarte atbilstoša – tradicionālie grieķu ēdieni un, piemēram, Darela kafija (ar alkoholu), deserts Rūgtais citrons, Melnās grāmatas šokolādes kūka vai Darela augļu izlase. Stendā izliktas abu brāļu Lorensa un Džeralda grāmatas vairākās valodās. Nav grūti šajā vidē iztēloties Darelu ģimenes dinamisko ikdienu un vienkārši baudīt brīvdienas.