Patmalniece:Es jau ņemos uz visām pusēm
«Ar Paulu man jau ir bijusi sadarbība, ar Nacionālo operu un Dailes teātri arī, bet ar Nacionālo teātri tagad ir pirmoreiz. Nezinu, kā viņiem ienāca prātā pieaicināt mani,» saka kolorītā māksliniece Elita Patmalniece.
Viņa veido kostīmus Teātra dienas koncertam Satikšanās Nacionālajā teātrī, ko iestudē režisors Edmunds Freibergs un kas veltīts tautas dzejnieka Jāņa Petera 75. dzimšanas dienai.
Būs jautri un koši
Maestro Raimonds Pauls un dzejnieks Jānis Peters dziesmās ir satikušies visa mūža garumā, sākot no Manai Dzimtenei, ko dzied tūkstoši, līdz Mēmajai dziesmai, kas tik ļoti piestāvēja samtainajai Noras Bumbieres balsij. Kā abu satikšanās iecerēts arī Nacionālā teātra koncerts, kas pirmizrādi piedzīvos ceturtdien, Starptautiskajā teātra dienā. Šis ir tautas dzejnieka Jāņa Petera 75 gadu jubilejas gads, tāpēc koncerta 1. daļā skanēs labi pazīstamas un mazāk zināmas Maestro dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem un koncertam īpaši izraudzīti dzejoļi, savukārt 2. daļā – jaunākais abu kopdarbs – Čigānu cikls, kā savdabīga paraudzīšanās pāri latviešu sētai uz meža pusi.
«Teātrī ir interesanti – tiklīdz tu izdomā ideju, uzreiz klāt ir sagādnieks, uzreiz pērkam audumus un šuvējas zibenīgi visu sašuj. Nepaspēj pat noklepoties, kad viss jau gatavs,» priecīgi stāsta Elita Patmalniece, atklājot, ka viņas veidotie tērpi šim koncertam būs tikpat koši un krāsaini, kāda ir viņa pati. «Puišus arī saģērbu – kaut ko uzšuvām, kaut ko atradām teātrī. Nevajag jau vienmēr visu pirkt jaunu – teātrī noliktava pilna ar biksēm, krekliem, vestēm. Piemeklējām labu labās lietas. Būs jautri,» domā tērpu māksliniece. Viņa gan atklāj, ka savās idejās nācies piekāpties koncerta horeogrāfam Albertam Kivleniekam. «Gribēju visu taisīt no kokvilnas, bet viņš teica, ka tā nevarēs ne pagriezties, ne padejot – ka vajag no zīda. Nu tā ir teātrī – ja tas ir kopdarbs, katrs ievieš savas korekcijas. It kā jau vajag pieturēties pie savas idejas, bet šajā gadījumā galvenais jau nav tas mans volāns – svarīgi, lai aktieri var arī padejot un lai tas kopumā izskatās koši.»
Ko grib, to dara
To, cik koša un daudzpusīga savās izpausmēs ir Elita Patmalniece, apliecina arī mākslinieces izstāde Elitas pasaule, kas līdz 2. aprīlim apskatāma Valmieras muzeja izstāžu namā – tajā skatāmas gleznas un viņas darinātie tērpi. «Uztaisu izstādi Rīgā, un tad cilvēki no visas Latvijas zvana un aicina pie sevis, jo visi nevar uz Rīgu atbraukt. Es jau smejos, ka braukāju pa kultūras namiem kā estrādes dziedātāja un visi baigi laimīgie. Sievietes nāk klāt un saka, ka es ar savu darbošanos ceļu arī viņu pašapziņu, mudinu uzdrīkstēties. Tiešām tā ir? Kaut kā jocīgi, bet, ja kādam tas palīdz, forši. Man jau pašai arī, ieraugot savus darbus izstādē, ir prieks un gandarījums,» māksliniece atzīstas, sakot, ka tad, kad tie ilgi stāv mājās, gribas tos aizvākt, lai neredzētu. Bet izstādē tie atkal atgūst jaunu elpu, kāds kaut ko nopērk, un atkal ir stimuls strādāt tālāk un radīt atkal ko jaunu. Tagad viņa, piemēram, apglezno šķīvjus, ir pasūtījums apdrukāt kaklasaites. «Es jau ņemos uz visām pusēm, esmu brīvs cilvēks – ko gribu, to daru! Un, ja tā padomā, tā taču ir liela laime!» viņa uzskata, sakot, ka tikai dzīve pārāk straujiem soļiem iet uz priekšu. «Man jūlijā būs jau piecdesmit... Jā, es domāju par vecumu. Noskatījos, kā filmā Džimlai rūdi rallallā tos vecos trenkā – nu, briesmīgi. Bet es vismaz sajutos jauna,» māksliniece nosmej, piebilstot, ka humora gan šajā filmā varēja būt vairāk. «Kaut kur lasīju, ka vecums ir tad, kad tev vairs nekas neinteresē, neko negribas. Man gan ir interese visur iet, visur būt – laikam jau radošam cilvēkam tie gadi ir pateicīgāki...»
Tāda ir dzīve
Elita Patmalniece pēc horoskopa ir Lauva, un viņa lasījusi, ka Lauvas enerģijai un dzīvespriekam ļoti vajadzīga saules gaisma. «Jā, es nevaru izturēt, kad ir pārāk tumšs,» viņa saka un priecājas, ka kļūst arvien gaišāks. «Ir jāiet ārā, spēks pie dabas jāsmeļas. Kad bija pirmās siltās dienas, jau izgāju ārā un basām kājām uz zemes nostājos.»
Māksliniece atklāj, ka viņa arvien vairāk cenšas staigāt kājām. Vienubrīd aktīvi braukājusi ar riteni, bet tagad sapratusi, ka iešana kājām ir vēl veselīgāka fizkultūra. «Man gribas vairāk kustēties, bet apsēžos, sāku zīmēt tos tauriņus, līdz pakaļa sāk sāpēt. Vajadzētu izkustēties, bet gribas zīmēt – nu, stulbums!» māksliniece nosmej un saka, ka arī veselīga uztura principus rūpīgāk vajadzētu ievērot. Viņa stāsta: pirms kāda laika ievērojusi slaveno Dikāna diētu un secinājusi, ka kilogrami tiešām iet nost, taču tad viņa aizgājusi ciemos, tur bijusi garšīga kūka – nu, kā lai atsakās? «It kā jau cenšos neēst to, kas nav veselīgi, bet tad man sagribas visu ko pieēsties un tad atkal viss noiet greizi,» viņa vaļsirdīgai atzīstas, piebilstot, ka vajadzētu jau saņemties un tā arī turēties.
«Dzīve rit, bet gribas jau būt labākam. Atvēlēt laiku saviem tuvākajiem cilvēkiem. Izsūdzēt grēkus. Forši, ka būtu vīrietis blakus, bet... tad visa enerģija aizietu viņam. Un tomēr es domāju, ka dzīvē visam ir jābūt. Bet man liktenis laikam ir strādāt un strādāt, un savu seksuālo enerģiju izlikt darbos. Protams, kādreiz sanervozējos, kļūst skumji, ka esmu viena, bet – tāda ir dzīve. Kā dievs lēmis, tā ir,» viņa nosaka un atklāj, ka katru dienu sarunājas ar dievu. «Saku paldies, ka veselība turas, ka viņš mani nepamet, ka neatņem iedvesmu. Varbūt arī neesmu neko tā nogrēkojusies, bet – nu, ir jāpateicas dievam par visu labo...
