Kārlis AUZĀNS, mūziķis un komponists:
– No muzikālā viedokļa Latvija var sevi parādīt Eirovīzijas konkursā, un lielākais ieguvums ir tas, ka Latvijas vārds parādās pasaulē un tiek veicināta atpazīstamība. Cilvēki pamana un mūziķi vērtē kā valsts pārstāvi, un tas ir būtiskākais. Domājot, vai Latvijai būtu jāpiedalās Eirovīzijas dziesmu konkursā, tas ir daļēji politisks lēmums: vai mūsu valstij šāds sabiedrisko attiecību solis vajadzīgs, jāvērtē cilvēkiem, kas ir ieinteresēti Latvijas attīstībā globālā nozīmē.
Konkursa galvenais moments ir oriģinalitāte un pārdomāts priekšnesums, kas varētu būt konkrēti orientēts uz Eirovīzijas skatītājiem, jo tas ir televīzijas raidījums – tajā nav nekāda sakara ar reālu mākslu; tam ir vairāk kopīga ar šova un mūzikas apvienojumu, kurā mūzika ne vienmēr ir priekšplānā, jo ir daudzi citi būtiski apstākļi. Cilvēki balso ne tikai par skaņdarbu, bet arī to, vai viņiem patīk konkrētais izpildītājs vai ne, un aiz šā vārda patīk ir ļoti daudz apakšpunktu, lai iegūtu simpātijas un cilvēku balsojumu.
Elita MĪLGRĀVE, kompānijas Mikrofona ieraksti direktore:
– Eirovīzijas dziesmu konkurss ir viena no retajām iespējām sevi parādīt šajā žanrā starptautiski, un domāju, ka Latvijai tas nav dārgākais veids, kā to izdarīt. Tā ir iespēja, ko vajag izmantot, jo – kāpēc ne? Tas, ka vairākas valstis atsakās piedalīties, ir normāli, jo jebkuram konkursam ir process, kurā kādi atturas, bet citi atkal atgriežas. Tajā nevajag saskatīt nekādus fatālus iznākumus, jo dzīvam pasākumam tas ir pieņemami. Es to uztveru kā normālu procesu – viņi tagad iet prom, bet pēc kāda laika konstatēs, ka nekā labāka nav, un atgriezīsies.
Man šķiet, ka tradicionālās lietas, kam cilvēki katru gadu gatavojas un paredz laiku un uzmanību, ir iestrādājušās, bet pēc pauzes ieturēšanas pie tām ir grūtāk atgriezties. Vieglāk ir saglabāt ikgadējo dalību. Turklāt Latvijas Televīzijai tā ir viena no pārraidēm ar visaugstāko reitingu, tāpēc – kādēļ lai no tā būtu jāatsakās? Tas, ka cilvēki skatās, nozīmē, ka ir interese un šāds pasākums ir vajadzīgs. Kamēr ir finansējums un atbalsts, lai tikai taisa un darbojas! Parādās jauni vārdi, notiek kaut kas interesants, cilvēki strādā, un, lai arī var diskutēt par līmeni, kādā notiek konkurss, tas ir veselīgs pasākums popmūzikas attīstībai.
Kristaps Krievkalns, komponists un producents:
– Mēs varam šķobīties un vaikstīties, ka konkurss tāds vai šitāds, bet mums nav alternatīvas, jo Latvijā notiek tikai divi starptautiski konkursi – viens, kas tendēts uz Austrumiem, otrs – uz Rietumiem. Protams, varam diskutēt, kādi tie ir, bet tā ir vienīgā reālā iespēja kādam no jaunajiem māksliniekiem palīdzēt parādīties pasaulē. Nezinu, vai ir vēl kāda iespēja finansiāli salīdzinoši viegli iekļauties starptautiskā apritē.
Mums vajag ļaut parādīties jaunajiem māksliniekiem un ticēt tam, ka var notikt kāds brīnums un parādīsies spilgts talants, bet, manuprāt, mums pietrūkst agresivitātes. Ja trīs minūtes jāstāv uz skatuves starptautiskajā tirgū, tajās ir jāspēj parādīt visu, uz ko esam spējīgi, bet diemžēl mums tā trūkst, jo visu laiku kaut kas sāp un dziesmās par kaut ko jāraud. Tas ir mūsu tautas mentalitātē un šobrīd nedaudz griež. Potenciāls mums ir, jautājums tikai – vai visi, kas varētu sevi parādīt, dažādu apsvērumu dēļ piedalās.
Valters FRĪDENBERGS, mūziķis un TV raidījumu vadītājs:
– Eiropas valstu nepiedalīšanās ir aktuāla ne tikai šogad; arī iepriekšējos gados šī tendence sāka parādīties, un šis gads pierāda, ka tā kļūst aizvien plašāka. Jautājums, vai Latvijai jāpiedalās dziesmu konkursā, ir katru gadu, ņemot vērā mūsu izpildītāju ne tik augsto sniegumu konkursā. Jāsaka, tā ir iespēja Latviju parādīt no labākās puses; kā mums tas ir vai nav izdevies pēdējos gados, to mēs paši zinām, lai gan es pats uz to skatītos ar plusa zīmi. Varbūt mums vajadzētu pievienoties pārējām valstīm un iepauzēt uz pāris gadiem, lai pēc tam uz to visu varētu skatīties ar jaunu sparu. Cilvēki būs nedaudz piemirsuši par šāda konkursa esamību un par to, kā mums gājis iepriekšējos gados; varbūt kāds saskatīs, ka tā tomēr bija laba iespēja, kuru vajag izmantot.
Manuprāt, viena no lielajām lietām, kā mums pietrūkst Eirovīzijā, ir patiesums, jo katru gadu vismaz 70%, arī Latvijas atlasē iekļuvušās dziesmas, ir speciāli rakstītas ar domu par konkursu, cenšoties uzrakstīt uzvarētājdziesmu. Domāju, mums vajadzētu atgriezt māksliniekos patiesumu. Radīt skaņdarbu, kuru gribētu parādīt, bet ne ar domu, ka tas nodrošinās uzvaru. Vērtējot arī šā gada nacionālās atlases dziesmas, man radās iespaids, ka daudzi raksta dziesmu konkursam un meklē formulu, kura dziesma varētu būt labāka par citām. Māksliniekam ir jābūt patiesam savās domās un tad arī izdosies!
Dace PŪCE, režisore un producente:
– Ir labi, ka notiek konkurss – tas attīsta un pilnveido; cilvēki aug, veidojas grupas un kolektīvi, jauni mūziķi. Tas viss ir forši! Bet vai mums jātērē liela nauda, lai brauktu uz Eirovīziju? No vienas puses, jā, no otras – cerēt, ka uzvarēsim... Man ir bijusi informācija, ka bieži uzvaras ir politiskas un uz tām tiek bīdīti tie, kas jābīda, tāpēc, manuprāt, nevajag naivi ticēt, ka uzvarēsim. Bet konkursu es atbalstu! Tā ir iespēja pamanīt Latvijas vārdu pasaulē. Vajag braukt, parādīties un cīnīties!
Mēs visi attīstāmies kopā – gan valsts, gan mūziķi, gan varēšana, un, manuprāt, pienāks brīdis, kad būsim labākie popmūzikas jomā. Mēs nevar izaugt ātrāk, nekā laiks un attīstība mums ļauj, tāpēc pārmest mūziķiem, režisoriem un horeogrāfiem ir netaktiski. Visi cenšas izdarīt pēc iespējas labāk, un mēs varētu palīdzēt, ja slavētu viņus, nevis nopeltu. Ar savu attieksmi, ar nihilismu mēs bremzējam dabisko izaugsmi, un tur, kur ir pozitīvs atbalsts, arī attīstība ir ātrāka.