Pa Gruzijas kara ceļu – tuvāk debesīm

Gruzijas kara ceļš ir vienīgā sauszemes saikne no ziemeļiem ar šo nepakļāvīgo zemi. Aptuveni 200 kilometru garais kalnu ceļš jau kopš 1. gadsimta ir bijis vienīgais veids, kā ziemeļu kaimiņiem tirgoties, karot un viesoties Gruzijā.

Stāstot par šo ceļu, var izstāstīt Gruzijas vēsturi – sākot no aizlaikiem, līdz 1783. gadam, kad gruzīnu cars Iraklijs noslēdza savienību ar Krievijas carieni Katrīnu II pret Irānu, ar atļauju izmantot šo ceļu, un 1801. gadā, jau Aleksandra I laikā, pa šo ceļu ienāca krievu karaspēks, tā Gruzijai zaudējot neatkarību uz ilgiem gadiem.

Ar Gruzijas kara ceļu saistās traģiskie Otrā pasaules kara notikumi – Hitlera armija cauri tam netika gruzīnu zemē. Taču Gruzijas kara ceļa tuneļus, kas vēl joprojām ir lietošanas kārtībā, ir cēluši vācu karagūstekņi, no kuriem liela daļa šajā sūrajā klimatā un pārcilvēciskajā darbā arī beidza savas dzīves gaitas.

Pa Gruzijas kara ceļu no savām dzimtajām vietām uz Krieviju deviņdesmitajos gados devās osetīni, kurus toreizējais Gruzijas prezidents Zviads Gamsahurdija apzīmēja kā nevēlamus «viesus» šajā zemē, kur osetīni bija dzīvojuši kopš 5. gadsimta, un viņi, pametot savu iedzīvi un mantu, metās bēgt, glābjot kailo dzīvību.

Gruzijas kara ceļš ir tas, kas vēl nule bija ar militāru spēku gruzīniem jānosargā no Krievijas 2008. gada kara laikā.

Bet tūrista acīm ziemā – Gruzijas kara ceļš ir šaurs, līkumots ceļš augstu kalnos, kur, paceļot acis pret sniegotajām virsotnēm, tu trīci bijībā, vērojot dabas dievišķo ieceri – sniegties tuvāk debesīm, bet, skatoties lejup, tu trīci bailēs, cerot, ka dievišķā iecere neliks tavam transportlīdzeklim tūlīt gāzties lejā dziļajās aizās.

Slēpotāju prieki 120 kilometru no Tbilisi

Ceļš uz lielāko Gruzijas, iespējams, arī Kaukāza reģiona, slēpošanas kūrortu Gudauri ved pa to pašu Gruzijas kara ceļu, tikai jāteic, ka savā pirmajā posmā pēc Tbilisi atstāšanas tas neatklāj savus bīstamākos vaibstus. Pa ceļam paliek gleznainu kalnu un ūdenskrātuves ietvertais Ananuri cietoksnis ar baznīcu, kā arī nelieli kalnu ciemati un pilsētas, kur agrāk (padomju gados) bijušas lepnas sanatorijas atpūtai dzidrajā kalnu gaisā. Tagad sanatorijas un atpūtas nami ar izsistajiem logiem un caurajiem jumtiem atstāj skumjas nolemtības zīmogu kalnu ieskautās apkārtnes sejā. Vienīgā izklaide ziemīgajā svētdienā ir vērot, kā ciematnieki pulcējas uz tirdziņiem, kur tiek ceļa malā tirgoti graudi, kartupeļi, rieksti un lopiņi – aitas, teļi un cūkas.

Gudauri slēpošanas trašu sezona sākas decembra beigās un ilgst līdz aprīlim. Kā neslēpotājai ir grūti novērtēt trašu drošību, taču skata gleznainību novērtēt varu – no pieciem pacēlājliftiem augstākais novedīs līdz Sadzeles virsotnei 3268 metru augstumā virs jūras līmeņa un... tad laidieties lejā. Gudauri slēpošanas kūrortā piedāvā ne vien klasisko kalnu slēpošanu, bet arī ekstrēmākas izklaides – paraplanēšanu ar slēpēm un heliskiingu – slēpošanu, nogādājot kalnos ar helikoptera palīdzību.

Gudauri šobrīd ir 12 viesnīcu, arī restorāni un kafejnīcas. Ko iesākt, ja laikapstākļi neļauj doties slēpot? Nezinu, laikam jāsēž viesnīcas bārā. Bet – ja slinkums? Tad gan būtu jādodas tālāk uz ziemeļiem pa Gruzijas kara ceļu aiz Gudauri, pāri tā dēvētājai Krusta pārejai uz Vladikaukāza pusi.

Kalnos ar ledus cepuri

Krusta pāreja Kaukāza kalnos uz Gruzijas kara ceļa ir zīmīga vieta: pirmkārt, šī ir nosacīta robežvieta starp Āziju un Eiropu. Otrkārt, šī ir vieta kalnos, kuru šķērsojot ziemā vai sliktos laika apstākļos, jāsaprot – ceļu var aizputināt vai padarīt neizbraucamu kalnu migla tā, ka atpakaļceļa var arī nebūt. Ik pa brīdim ceļā aiz Krusta pārejas nākas redzēt mašīnas, kas izskatās zaudējušas cīņu ar slideno un bīstamo ceļu. Bet tāpēc jau te gadusimteņiem ir cilvēki izdzīvojuši – no kādreiz osetīnu apdzīvotā ciemata palīgā šādiem nelaimes putniem, kuri domā, ka tiks cauri ar parastām ziemas riepām, steidzas robustas kravas mašīnas ar ķēdēm ap riteņiem un skarbiem vīriem pie stūres. Un, skat, nepaiet ne stunda, kad milzīgā fūre, kas aizšķērsoja ceļu, draudot iegāzties aizā, ir izvilkta un turpina iecerēto maršrutu. Tūristu parastais maršruts ved uz Stepancmindas pilsētiņu, no kurienes var veikt savu svētceļojumu uz mākoņu ieskauto Gergeti Svētās Trīsvienības baznīcu 2170 metru augstumā. Lūkojoties uz mazo punktiņu – Gergeti baznīcu – augstu kalnā no pilsētiņas, pārņem vieglas trīsas, vai tiešām šis ceļš būs pieveicams. Bet – ko gan mūsdienās nepaveic četru riteņu pilnpiedziņa – tūristus tūliņ savos auto par 40–50 laru (20–25 eiro, bet mašīnā var braukt septiņi cilvēki) samaksu ņem vietējie vīri un rauj augšā pa tāāāadu kalnu serpentīnu, ka tikai doma par augšā mītošo svētumu liek turēties, lai neizplūstu gļēvās asarās. Tad vēl gājiens pa kalnu plato un beidzot... Gergeti baznīca. Pateicība Dievam, ka esi nonācis šajā vietā pēc dzīvībai riskantā ceļa ir nebeidzama. Miers un skarbo kalnu klusēšana mākoņu ieskāvienā rada patīkama gandarījuma izjūtu un pārliecību, ka tagad gan ar tevi vairs nekas slikts nevar notikt, jo tu taču esi tik tuvu debesīm, tik tuvu Dieva varenības izpausmei. Vēl tālāk, skatoties kalnu augstumos, padebešu vālos atklājas Kaukāza augstākais – Kazbeka – kalns. 5033 metrus augsto milzeni gruzīni sauc par Mkinvari – kalnu ar ledus cepuri. Bet Kazbeka nosaukumu tas ieguvis no 19. gadsimta gruzīnu rakstnieka Aleksandra Kazbegi vārda, kas dzimis tagadējā Stepancmindā. Cik zaimojoši tagad izklausās, ka Kazbeka kalna vārdā kādreiz, padomju laikā, varēja nosaukt cigarešu marku.

Viena no vietējām leģendām, savijoties ar sengrieķu mitoloģiju, vēsta, ka tieši Kazbeka kalnā kādreiz bija piekalts Dieva likumu pārkāpušais un cilvēkiem uguni dāvājušais Prometejs, kam aknas knābāja ērglis. Leģendas paliek tikai leģendas, bet to rašanās šajā vietā šķiet tikai likumsakarīga – pārdomas par dievišķo dabu, par dzīves jēgu un visa radītā skaistuma skarbumu Kaukāza kalnu iedvesmojošajās vietās, kur vējš spēlē klinšu ērģeles, raisās.

Lai šīs pārdomas darītu komfortablas mūsdienu tūristiem, Stepancmindā ir uzbūvēts Rooms Hotel, no kura terases paveras elpu aizraujošs skats uz Kazbeka (Mkinvari) virsotni. Kontrasts starp skandināviskā stilā dizainēto četrzvaigžņu viesnīcu un Stepancmindas ielās sakaltušos dadžus meklējošām kārnajām gotiņām ir milzīgs. Taču... kur vēl kaut ko tik pārsteidzoši pretrunīgu varētu ieraudzīt? Tikai Kaukāzā, Gruzijas kara ceļa malā, kur savijas liktenīgā kamolā tradīcijas, daba, mentalitāte un iedomas.

Autore pateicas Gruzijas tūrisma administrācijai par sadarbību raksta tapšanā