Cilvēki satiekas, iemīlas un apprecas, lai dzīvotu ilgi un laimīgi – tāda ir ierastā kārtība. Taču nereti gadās, ka pāri ilgus gadus pavada kopdzīvē, bet, kolīdz apprecas, nespēj dzīvot laulībā pat pusi no attiecībās pavadītā laika.
Šķiet paradoksāli, ka cilvēki, kuri viens otru zina vairākus gadus un ir iepazinuši trūkumus pilnā to buķetē, pēc apprecēšanās tomēr izlemj iet šķirtus ceļus. Ja līdz laulībām kopdzīvē abiem šķita, ka ir atraduši viens otrā īsto cilvēku, tad, mijot gredzenus, notiek klikšķis, kas liek savilkties tumšu mākoņu maliņai, kas ir pietiekami draudoša, lai nonāktu pie lēmuma – šķiršanās. Un rodas skaudrā apziņa – kopdzīve nav tas pats, kas laulība.
Pagaidu variants
Iemesli, kādēļ cilvēki, kas kopā nodzīvojuši vairākus gadus (četrus, sešus, astoņus, divpadsmit un vairāk), izlemj apprecēties, mēdz būt dažādi, katram pārim tie ir savi. Tomēr šādā situācijā, kad pēc kāzām drīz notiek šķiršanās, var atšķirt atsevišķus cēloņus. Ģimenes psihoterapeite Maija Biseniece kā vienu no tādiem min apzinātu vai neapzinātu vēlmi satuvināties, kad distancēšanās vai nesaskaņas gadījumā viņi domā, ka ar šī rituāla palīdzību spēs atkārtoti satuvināties, tomēr tas nenotiek. Īpaši riskanti ir septiņi un deviņi kopdzīves gadi, un tas ir krīzes laiks ne tikai neprecētajiem. Psihoterapeite paskaidro – pēc šā posma iestājas rutīna, tāpēc šajā laikā ir svarīgi novērtēt, cik daudz pāris savās attiecībās ir gatavs ieguldīt, lai tās saglabātu un atrastu veidus, kā viens otram atkal šķistu interesanti.
Psiholoģe un geštaltterapeite Dace Caica izsaka savu versiju, ka cilvēki, kas kopā dzīvojuši vairākus gadus, apprecas ārējo faktoru dēļ. Viņi nemitīgi saņem spiedienu no ģimenes, draugiem vai kolēģiem par to, kad tad beidzot notiks kāzas un ģimene kļūs par oficiālu vienību. Viņu saistību modelis ir mainīts nevis pašu, bet citu vēlmes rezultātā, tāpēc savienība ir veidojusies uz nepareiziem pamatiem, negarantējot to izturību. Īpaši izteikti tas ir situācijās, kad vienam no partneriem otrs ir pagaidu variants – nav tas, ko gribas, bet cita tobrīd nav. Dace Caica atzīmē, ka bieži vien arī sievietes ir tās, kuras nepacietīgi uzstāj, ka, ja jau tomēr tik ilgi būts kopā, jāapprecas, tomēr šādi pieņemts lēmums nesniedz scenāriju ilgi un laimīgi. Viņa saka: «Iespējams, oficiāla sareģistrēšanās ir kā ar varu izspiests solījums – būsim kopā, nu tik būs pa īstam! Bet tomēr neizdodas.» Arī Baiba Pumpiņa, psiholoģe un geštaltterapeite, izsakot iespējamos iemeslus šādam šķiršanās scenārijam, min sabiedrības spiedienu, kas nereti ir tik spēcīgs, ka vieglāk savas attiecības ir reģistrēt oficiāli, tādējādi skaidri norādot – «es esmu sieva/vīrs». «Pretējā gadījumā pārim var būt grūtības savu lomu un atbildību pozicionēšanā,» viņa bilst. «Galvenais, lai precības nebūtu kā pseidodarbība, kas aizstāj kādas neatrisinātas, neizrunātas lietas, kas radušās. Bieži dzirdam apgalvojumus: laulība vajadzīga, lai juridiski sakārtotu attiecības, tā apliecina mīlestību, šī savienība nepieciešama, lai veidotu ģimeni un radītu bērnus. Bet vai tiešām tas iespējams, tikai laulībā esot?»
Oficiāli noslēdzot savienību, problēmas, ko iepriekš gribējuši labot ar kāzu palīdzību, uzjundī ar jaunu sparu, un šķiet, ka vienīgais risinājums ir cita partnera meklējumi, taču Maija Biseniece iebilst. «Ja savstarpējās attiecībās ir grūtības, tās pārī vienkārši ir. Liekas, būs vieglāk, ja nomainīs partneri, tad problēmu nebūs, bet patiesībā tās būs tieši tādas pašas. Būs jādomā un jārūpējas.» Viņa uzsver, ka vēlēšanās nomainīt dzīvesbiedru, lai izvairītos no grūtībām, nestrādā, jo tas nav kā mainīt darbavietu. Arī Baiba Pumpiņa piekrīt. «Attiecību veidošana ir darbs tādā izpratnē, ka tās ir jākopj. Jāvelta laiks un jārēķinās vienam ar otru, jārod kompromisi, jāspēj izvirzīt kopīgus mērķus, jāprot atteikties un samierināties un tā tālāk. Apprecoties bieži rodas mānīga sajūta par to, ka tagad mēs piederam viens otram, nekur vairs nespruksim, un ka viss notiks pats par sevi, taču tā nenotiek – laulības gredzens pirkstā negarantē mūžīgu sapratni un mīlestību. Pie tā ir jāpiestrādā!»
Funkcijas iztrūkums
Kurš tad nav dzirdējis apgalvojumu, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete – medījums. Taču tas, izrādās, ir mīts, jo arī sieviete spēj būt lieliska medniece un apzināti vai neapzināti attiecības uztvert kā spēli, kurā ir uzvarētājs un zaudētājs. Šāda tipa cilvēkiem nav nekas neparasts, ja pēc gariem kopdzīves gadiem un svinīgas laulību reģistrēšanas notiek šķiršanās, jo – medījums iegūts, spēle uzvarēta un ir laiks nākamajai. Dace Caica saka – mērķis ir sasniegts, cilvēks apprecēts, un interese atslābst un zūd. «Bet domāju, ka kāzas ir pagrieziena punkts, sevišķi tiem pāriem, kas ļoti ilgi ir kopā. Viņi liek cerības, ka laulības dzīve izlabos nesaskaņas, jo man šķiet, ka pāru kopā būšana un pēkšņa precēšanās pēc krīzes vien izskatās.» Viņa uzskata – ja cilvēki dzīvo kopā un neprecas, tad attiecības nav pilnvērtīgi laimīgas un atrunas par naudas trūkumu kāzām vai aizņemtību ir aizbildinājumi. «Tā ir iekšējā izjūta vai pieredze no iepriekšējām attiecībām, kas neļauj pieņemt lēmumu sniegt ceremoniālu solījumu. Bet, kad viņi to izdara, tā ir kā ķeršanās pie salmiņa, ka tagad būs citādi, varbūt labāk,» Dace Caica paskaidro. Arī psihologs, psihoterapeits un supervizors Ansis Jurģis Stabingis pieļauj šādu variantu: «Cilvēki dzīvo kopā, bet kaut kas īsti nav lāgā – it kā pavisam slikti nav, bet labi arī ne, un izspriež, ka vajag kaut ko pamainīt, tāpēc izdomā, ka pamēģinās apprecēties. Un izrādās, tas nestrādā un diemžēl nepalīdz.» Viņš arī min, ka lēmums par kāzām var tikt pieņemts juridisku iemeslu dēļ – kādas īpašumu darīšanas vai kredītu kārtošana, kā arī biznesa lietas utt. pieprasa, lai ir laulātais. Taču arī šāds cēlonis nespēj satuvināt cilvēkus.
Baiba Pumpiņa uzsver, ka cilvēkam ir nepieciešams otrs cilvēks, tieši tādēļ mēs veidojam savienības, kuras izvēlamies svētīt oficiālām saistībām. Viņa paskaidro, ka ģimene pilda vairākas funkcijas: emocionālu – nodrošināt atbalstu, cieņu, drošību; seksuāli erotisku; sociālu; vecāku lomas; materiālu. «Vienlīdz svarīgi saprast, ka ģimene ir komplicēta sistēma, kuru nevar aplūkot atrauti no sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Šķiršanās iemesli parasti arī nav viennozīmīgi, tie var būt saistīti ar vienu vai vairāku šo funkciju nerealizāciju. Pastarpināti kādai neizpildītai funkcijai ir neprasme komunikatīvā līmenī runāt par svarīgo. Protams, ka saprašanās procesam traucē arī dažādās vērtību sistēmas (izglītības līmenis, kultūras īpatnības), taču būtiskākais ir – vispār gribēt runāt par sev svarīgo, saglabāt interesi par otru,» viņa teic. Ja divi ir gatavi runāt un izrunāt lietas, pastāv iespēja uzlabot situāciju un izvairīties no attiecību izbeigšanas. Dace Caica gan uzsver – izrunāšanās jāuztver nopietni un jāveic pilnvērtīgi, nevis virspusējā līmenī. Tā var būt nepatīkama, taču tai jābūt, jo, tikai atzīstot problēmu, esot godīgiem un nopietni attiecoties pret draudošo situāciju, var labot lietas.
Neapzinās laulības jēgu
Vairāki eksperti spriež, ja attiecībās daudzos kopdzīves gados viss patiešām bijis kārtībā, jādomā, kādēļ pāris galu galā izlēmis precēties. Ansis Jurģis Stabingis min teicienu, ka nevajag labot to, kas nav salauzts. Viņš norāda, ka arī šāds attiecību modelis ir definējams kā ģimene un, ja šajā sistēmā veic izmaiņas, nevar paredzēt, kādas būs sekas. Viņš atzīmē – tāds pavērsiens var radīt situāciju, kad viens vai otrs cer kaut ko sagaidīt – ja iepriekš šis tas palicis noklusēts, tad pēc laulībām rodas lielāka drošības un stabilitātes izjūta, tāpēc – atklātība. «It kā redzamā veidā pēc laulībām nekas nav mainījies, bet reālā veidā kļuvis pavisam citādi, un vienā brīdī tas izlien laukā,» viņš stāsta.
Starp laulību un kopdzīvi nevar likt vienādības zīmi. Ansis Jurģis Stabingis paskaidro, ka mūsdienās laulības jēga lielā mērā, kaut ne līdz galam, tomēr ir zudusi. Cilvēkiem nav īsti skaidrs, ko svinīgā ceremonija nozīmē, vien ir skaidrs, ka tā ir rituāla darbība, kas mantota no vēstures. «Kāpēc mij gredzenus? Kāpēc ir balta kleita? Kāpēc jākāpj uz šķīvja?» viņš retoriski jautā. «Laulība ir tradīcija, kura ir palikusi, bet kuras jēga zudusi. Tas ir tāpat kā ar Jāņiem – kāpēc Jāņu naktī jāiet dziedāt pie ugunskura? Ja cilvēki pilda darbību, kurai nav nozīmes, tā pārvēršas par mehānisku izpildījumu, bezjēdzīgu pakaļdarinājumu, jo nav izpratnes par to, kādēļ tas tiek veikts. Tad kāpēc laulāties, ja nav jēgas?» Psihoterapeits piebilst, ka ir arī drosmīgie, kas atzīst, ka nezina laulību rituāla būtību un tāpēc neprecas, savukārt bailīgākie uzskata, ja dzīvo kopā, noteikti tas jādara, jo tā ir pieņemts. «Par ceremoniālo jēgu viņi nezina, bet viņējā ir sekot pasaules kārtībai, jo tā darīt ir pareizi,» viņš nosaka.
Ansis Jurģis Stabingis atzīmē, ka ir jāsaprot – laulības ir izmaiņas pāra attiecībās. Tā ir attīstība, nākamais posms, tāpēc jautājums ir, vai katrs spējīgs to paņemt pretī, adaptēt, apēst. Ja ne, tad indivīds mokās, un tas rada nepatīkamas sekas.