Tas nebūs pārspīlēts, ja apgalvošu, ka dāņu detektīvromānu autora Jusi Adlera-Olsena vizīte Latvijā izvērtās par spožu benefici, kas parādīja, kā ar publiku strādā Rietumu rakstnieki, kuri gūst panākumus. Pasaulē viņš ir uzlecoša zvaigzne, Adlera-Olsena talantu un stāstnieka spējas fani un eksperti salīdzina ar Stīgu Lārsonu un Jū Nesbē. Sarunā viņš pats gan no sākuma to noliedz, bet vēlāk atzīst – jā, esmu veiksminieks. Dzimis psihiatra ģimenē, bērnību pavadījis kopā ar tēvu Dānijas psihiatriskajās klīnikās (ne jau kā pacients, bet ārsta dēlēns, kurš labprāt paskatās uz tēva pacientiem pa atslēgas caurumu), ar dažādiem talantiem apveltīts. Bijis izdevējs, strādājis mediju milzī Bonnier, rakstījis filmu mūziku, grāmatas, gandrīz kļuvis par invalīdu pēc motocikla avārijas Vācijā, būvējis mājas, dibinājis firmas. Tagad viņš iecerējis radīt desmit romānu sēriju, kas patiesībā ir viens liels stāsts par dīvainiem izmeklētājiem Karlu Merku un Hafezu al Asadu un asinis stindzinošiem noziegumiem. Trīs grāmatas no četrām pabeigtajām ir izdotas arī latviski. Par tām arī saruna ar Neatkarīgo.
– Literatūrā ir ļoti svarīgi atrast savu ceļu, kā jūs nonācāt pie Karla Merka?
– Pirms tam es rakstīju komerciāli veiksmīgas grāmatas par internacionālām tēmām – tur nebija nekā no dāņiem vai Dānijas. Lasītājiem Dānijā tas ļoti nepatika. Viņi teica – Jusi Adler-Olsen, nāc mājās! (Smejas). Šīs grāmatas izlasīja mans filmu producents un lūdzās – strādā pie manis, raksti man scenārijus policijas seriāliem, tādiem, kā veidoja Pērs Valē, Maija Šēvalē. (Populāri zviedru autori. Pēc viņu romāna motīviem uzņemta arī Jāņa Streiča filma Nepabeigtās vakariņas – A. J.) Mans producents arī pirms tam bija strādājis ar zviedriem, bet tagad es zinu, jo pats strādāju ar zviedriem Bonner – pēc kāda laika strādāt ar zviedriem ir līdz kaklam. Zviedri ir jauki, viss ir labi, bet lūdzu, lūdzu, es gribu pārtraukumu! (Smejas.) Mēs satikāmies, viņš teica, ka grib, lai taisu seriālu par policijas oficieriem. Atbildēju – tas ir kaut kāds pārpratums, jo nevaru ciest krimiķus. Tie ierobežo, un autoram jāraksta par noteiktām tēmām, noziegumiem. Es gribu būt brīvs! Negribu sēdēt kā suņu būdā. Gribu rakstīt to, kas man pašam patīk. Par globāliem konfliktiem, piemēram! Iedomājieties – varbūt kaut kur sadursmē nogalināti desmit tūkstoši iedzīvotāju, bet par to nevar rakstīt televīzijas ierobežotā budžeta dēļ! Galu galā mēs atradām izeju, jo es izgudroju izmeklētāju Karlu Merku, kurš ne par ko neliekas ne zinis, viņu neuztrauc ne laika apstākļi, ne tas, vai viņu, piemēram, neizmetīs no policijas. Viņš vēlas norobežoties no sava darba un no sevis paša.
– Vai bija kādas ietekmes?
– Es neesmu policijas seriālu cienītājs un arī šo ideju nenoskatījos kaut kur. Tā ir simtprocentīgi mana ideja. Izdomāju, ka Merks varētu nodarboties ar vecām lietām, kas nonākušas arhīvā. Pēc tam man vajadzēja vēl vienu varoni, radās Asads. Ir diezgan bīstami veidot šādu divu varoņu sistēmu kā, piemēram, Šerloks Holmss un doktors Vatsons. Jau pēc pāris turpinājumiem tādi varoņi kļūst iepriekšparedzami. Tad es izdomāju savu varoņu noslēpumus – tā, lai visas desmit šīs sērijas grāmatas būtu pilnas ar varoņu noslēpumiem, viņu slēptajām un ēnas pusēm. Tas būs pasaulē garākais detektīvstāsts – 4500 lappušu! Desmit grāmatas ir kā viens stāsts – stāsts par Karlu Merku un Hafezu el Asadu. Viņu privātie noslēpumi, nesaprašanās uztur visu intrigu. Te nekad nevar zināt, kurš ir boss, kurš padotais, kurš Šerloks, kurš Vatsons. Esmu ievērojis, ka parasti sēriju otrajā, trešajā grāmatā varoņi sāk atklāties. Tāpēc es ieviesu arī Rozas tēlu. Viņa ir enerģijas iemiesojums. Ne tāpēc, ka traka, arī viņai ir savi noslēpumi, tie pakāpeniski vairosies no sērijas otrās līdz desmitajai grāmatai. Tāds ir šīs ieceres karkass.
Esmu apsolījis pats sev, ka rakstīšu katru grāmatu savādāku. Nezinu, vai to var tik labi parādīt tulkojumos, tas jāprasa manai tulkotājai Dacei Deniņai, bet dāņu oriģinālā katras grāmatas valoda nedaudz atšķiras. Piemēram, ceturtajā romānā teksts ir kā mazas anekdotes, kas savērtas kopā. To es daru tāpēc, lai pasargātu savu privātumu. Jā, es rakstu milzīgu grāmatu, katra tās daļa ir kā atsevišķa grāmata. Vienlaikus es gribu būt brīvs.
– Kā ir ar detaļām, piemēram, zīmīgo Asada vārda izvēli un attēlotajiem notikumiem?
– Jā, Hafezs el Asads! Manu varoni sauc tāpat kā bijušo Sīrijas prezidentu. Ļoti aktuāli mūsdienās, vai ne? Nesen grāmatu mesē pie manis pienāca ēģiptiešu izdevēji un teica – mēs gribētu izdot jūsu romānu. Es teicu – jauki, tikai man ļoti žēl, jo vienu manu varoni sauc Hafezs el Asads, droši vien jūs tādu vārdu negribēsiet? Bet nekas, jūs drīkstat viņu pārdēvēt, kā jums pašiem labāk tīk. Viņi atbildēja – o, tad nav problēmu, mēs viņu nosauksim par Sadatu. (Smejas.) Arī Q nodaļa ir īpaši izdomāta. Man vajadzēja krimināllietas, kas it kā ir izmētātas un cita no citas nošķirtas, lai beigās tās saplūstu kopā. Q nodaļa ir īstā vieta.
Daudzas lietas romānos nāca it kā nejauši, bet galu galā tur veidojās kaut kādas lielākas kopsakarības. Piemēram, kad rakstīju Sievieti būrī, vēl nebija nekādas Natašas Kampušas. Man bija gatava sinopse (romāna apraksts –A. J.), bet neviens par tādām lietām vēl pat nedomāja. Bet pēc tam, kad tas Austrijā notika… Bet tas kaut kā pats sakrīt.
Kad strādāju pie Vēstules pudelē, kurā pievērsos noslēgtu kristiešu sektu problēmām, kādu rītu pēkšņi ieraudzīju, ka visās dāņu avīzēs uz vāka ir milzīgi virsraksti, kas vēsta par vienas vai otras sektas problēmām. Kad žurnālists raksta rakstu, viņš ir ierobežots laikā un apjomā. Rakstnieks lasa starp rindām un ir šajā ziņā brīvs. Es vairs nelasu citu autoru detektīvus un trillerus, lai nejauši neietekmētos. Lai lasītājam būtu šis – kā viņš to varēja izdomāt?
– Kas ir jūsu varoņi? Vai viņi ir tādi, kā mēs Latvijā sakām – normāli cilvēki, domājot ar to garīgo veselību, vai tomēr viņi visi balansē uz asmeņa starp «normālību» un «neprātu»?
– Tas nu gan angļu valodā ir varens teiciens – balansē uz asmeņa! Bet, jā! Viņi tiešām balansē uz asmeņa. Visi trīs. Jo visiem trim ir noslēpumi pagātnē, tumši notikumi, ko nevar atklāt un kas traucē dzīvot. Karla problēma ir tā, ka viņš nespēj atcerēties. Paralizētais vīrs, kurš guļ viņa dzīvoklī, bijušais pārinieks Hārdijs, zina vairāk. Bet viņš nesaka! Hārdijs ir atslēga uz daudziem noslēpumiem šajā romānā. Tos nedrīkst atklāt uzreiz, un lasītājs tos uzzinās pamazām. Katrā grāmatā aizvien vairāk un vairāk. Asads ir ļoti nomākta persona, pārcietis karu. Tomēr Asads ļoti cenšas dzīvot normālu dzīvi. Bet viņi nav jukuši!
Roze arī ir smags gadījums. Trešajā grāmatā (romānā Vēstule pudelē) viņa mēģina izlikties par citu personu, savu dvīņumāsu Irsu. Kāpēc viņa tā dara? To gan es pagaidām neteikšu! Noslēpums! (Smejas.)
– Reiz dzirdēju, kā viens izbijis VDK izmeklētājs, kurš savulaik izmeklēja ļoti smagus noziegumus, teica, ka izmeklētāja profesija esot slima. Tajā strādā nenormāli cilvēki, kas spēlē ar noziedzniekiem sev vien saprotamu spēli. Kā kaķis ar peli.
– Jā, bet tas patiesībā ir tikai normāli. Iedomājieties, kas ir izmeklētāju dienišķie klienti! Kriminālisti! Un tie jau vēl nav paši briesmīgākie klienti, ir taču vēl ļaunāki! Slepkavas! Kad redzi kaut ko tādu, ko redz izmeklētāji, tas tevi psiholoģiski ievaino, turklāt paliec aizdomīgs pret visiem. Pret sievu, pret bērniem. Kur tu biji vakar? Kāpēc tu tā darīji? To jau izjūt arī apkārtējie. Tas rada problēmas laulībā, ģimenē. Turklāt, gadiem ritot, krājas lietas, ko neviens izmeklētājs nespēj atrisināt. Tās krājas, krājas, liek nemitīgi domāt, minēt šīs neatminamās mīklas. Esmu runājis ar izmeklētājiem, kam ir pat desmitiem tādu lietu portfelī. Tas nomāc kā nakts murgs.
Mana dzīve ir devusi īpašu pieredzi. Būtībā es uzaugu psihiatriskajās klīnikās. Es nebiju pacients, es nebiju ārsts, drīzāk es biju atslēgas caurums, kas mēģina redzēt, kas notiek tur iekšā. Savukārt slimnieki caur šo caurumu skatījās uz mani un es viņiem biju kā atslēga uz īsto dzīvi ārpusē. Tagad domāju, ka man tā bija ļoti pozitīva pieredze – redzēt to visu sev apkārt, redzēt arī nāvi bērnībā. Kad izaugu, vienubrīd gribēju pats kļūt par psihiatru, bet tad sapratu, ka nevēlos nostāties vienā pusē durvīm. Gribu redzēt abas puses un būt atslēgas caurums.
– Vēl viens jautājums – vai bērnība ietekmē to, kas mēs esam?
– Ja domājat, vai noziedznieks kļūst par noziedznieku tāpēc, ka ar viņu bērnībā noticis kaut kas slikts, tad noteikti nē! Ar daudziem cilvēkiem taču bērnībā notiek sliktas lietas! Ir cita lieta. Tas ir tas, kas notika nesen Balkānu karā un agrāk nacistiskajā Vācijā. Ja redzat sev apkārt briesmīgas lietas, tas jūs pamazām iesūc. Bet ir taču pietiekami daudz normālu sabiedrību, kurās tāpat ir noziegumi. Romānā Vēstule pudelē sliktais varonis patiesībā taču bija mazs jauks puisēns, kurš tikai gribēja paskatīties Čārlija Čaplina filmu, bet tika par to sagrauts un pazemots. Viņš ienīst sistēmu, sabiedrību, ne jau tikai savu pazemotāju tēvu. Es te nerunāju par reliģiju kā tādu, bet par šīm slēgtajām sistēmām, sektām. Ja bērns tādā ir, tiek apspiests un pazemots, tas ir labs izskaidrojums, kāpēc viņš izaug slims. Bet tas neattaisno rīcību! Tikai paskaidro.
– Sakiet no kurienes nāk tā humora stīga, kas ir jūsu romānā Vēstule pudelē. Es nesen pārskatīju vecās dāņu mākslas filmas no Olsen-banden (Olsenu banda) sērijas, ko rādīja kinoteātros manā bērnībā. Man ir sajūta, ka humora nots jums ir radniecīga, bet varbūt tas ir galīgi garām?
– Olsen-banden? (Smejas.) Jā, tā tas ir! Noteikti! Es neteiktu, ka mans humors ir simtprocentīgs Olsen-banden humors, bet noteikti tas ir radniecisks, jo tas ir tāds tipisks dāņu humors. Mums ļoti patīk pasmieties un izjokot citam citu. Bet ne jau, lai kādam no tā būtu slikti vai apvainotu. Nē! Tieši otrādi – tu zini, ka es tevi izjokoju, es zinu, ka tu mani izjoko, mums abiem ir jautri! Es domāju, ka mūsu humors atšķiras no norvēģu vai zviedru humora. Olsen-banden humorā, tāpat citos līdzīgos seriālos Dānijā, ne tikai detektīvos, arī par, piemēram, bērniem un viņu vecākiem slēpjas kāda gudrība – to varoņi caur smiekliem kļūst tautā iemīļoti.
RAKSTNIEKS BŪRĪ. «Es gribu būt brīvs! Negribu sēdēt kā suņu būdā. Gribu rakstīt to, kas man pašam patīk,» apgalvo Jusi Adlers-Olsens un labprāt ielien suņa būrī, lai pozētu objektīvam. Viņa šarms un ekspresīvais raksturs spēja savaldzināt latviešu publiku tāpat, kā piesaista viņa grāmatas
IELAUZ: Mana dzīve ir devusi īpašu pieredzi. Būtībā es uzaugu psihiatriskajās klīnikās
Jusi Adlers-Olsens
Dzimis 1950. gadā. Dāņu detektīvromānu zvaigzne, kura panākumi liek viņu salīdzināt ar Jū Nesbē un Stīgu Lārsonu
Psihiatra dēls. Bērnību pavadījis, vērojot tēva pacientus dažādās Dānijas klīnikās
Nodarbojies ar izdevējdarbību, uzbūvējis divpadsmit māju, strādājis mediju gigantā Bonnier, rakstījis mūziku filmām
Latviski tulkoti romāni Sieviete būrī, Fazānu slepkavas un Vēstule pudelē
Viņa romānu varonis ir izmeklētājs Karls Merks. Karlam riebjas strādāt, viņš grib tikt izmests no policijas, bet tomēr Merkam uztic vadīt ne vienam nevajadzīgu Q nodaļu, kas izmeklē neatklātus noziegumus un radīta vienīgi tāpēc, lai policijas pārvalde izspiestu no politiķiem lielāku finansējumu
Karla Merka palīgs ir apkopējs Hafezs al Asads, kuram ir visai tumša pagātne. Viņi abi kopā izmeklē lietas. Vēlāk Q nodaļā tiek norīkota vēl viena darbiniece – Roze, kas reizēm mēdz uzdoties par savu dvīņumāsu Irsu. Tas šai dīvainajai trijotnei netraucē atklāt asinis stindzinošus un šaušalīgus noziegumus
