Ja stāvat ar abām kājām stingri uz zemes, bet uzskatāt, ka esat garīga būtne, kas radīta mācīties un apzināties savu sūtību un pasaules būtību, iespējams, jūsu izziņas ceļā palīdzīga būs transpersonālā psiholoģija. Tas ir psiholoģijas novirziens, kas cilvēka garīgās intereses uzskata par resursu un gan pašattīstības, gan terapijas darbā izmanto arī dažādas garīgās prakses, tostarp paplašinātus apziņas stāvokļus.
Pieredzē un savā ceļā dalās Ingrida Indāne, profesionālās tālākizglītības un pilnveides izglītības iestādes «Transpersonālās psiholoģijas institūts» direktore, Eiropas Transpersonālās psiholoģijas asociācijas (EUROTAS) izpilddirektore.
Daudzi klasiskās psiholoģijas pārstāvji joprojām met greizus skatus transpersonālo psihologu virzienā, sak, tā nav nekāda zinātne, tur jau neko nevar īsti ne pierādīt, ne definēt, ne izmērīt! Tomēr transpersonālā psiholoģija kopš saviem pirmsākumiem arvien uzstājīgāk piesaka sevi nevis kā ezoterikas atzars, bet nopietna zinātne - ar pētījumiem, institūtiem un doktorantūras programmām.
«Transpersonālās psiholoģijas pamatā tik un tā ir konvencionālā psiholoģija. Bet nāk klāt vēl pētījumi par garīgumu un izmainītiem apziņas stāvokļiem,» skaidro Ingrida Indāne, kas pati šobrīd turpina transpersonālās psiholoģijas studijas Kalifornijas universitātes «Ubiquity» doktorantūras programmā. «Mūsu oponenti saka, ka tā nav nekāda psiholoģija, jo nav pētījumu, taču viņi rūgti maldās. Pētījumi ir, īpaši daudz ASV. Kritika varētu būt objektīva tādā ziņā, ka to varbūt nav tik daudz kā citās psiholoģijas jomās.»
Transpersonālā psiholoģija ir mūsdienu psiholoģijas virziens, kas pēta apziņu un izmainītus apziņas stāvokļus («trans» - caur, aiz, ārpus). Tas apzināts un apmēram definēts 20. gadsimta 60. gados, taču saknes stiepjas senā pagātnē, kad cilvēce vēl izdzīvoja savu bērnību mītu laikos. Tās izvijas cauri un smeļ spēkus arī pasaules garīgajās praksēs, reliģijās, kultūras vēsturē. Transpersonālā psiholoģija bāzējas uz holistiskās («holos» - vesels) paradigmas: vienotais veselums ir kas vairāk nekā vienkārši tā daļiņu summa.
Transpersonālajā psiholoģijā tiek pētīti apziņas augstākie stāvokļi, garīgās krīzes, intuīcija, personības resursi, apziņas stāvokļu daudzveidība, parapsiholoģiskie fenomeni. Tiek uzskatīts, ka cilvēks ir vienots veselums un tāpēc nepieciešama integratīva pieeja. Šajā jomā eksistē noteikts metožu un tehniku kopums, kas gan nav definēts ārkārtīgi precīzi. Pasaulē ir bijuši un joprojām ir lieli strīdi par to, vai transpersonālo psiholoģiju var definēt, vai nevar. Nekādi griesti taču neeksistē! Bet, tikko kaut ko definē, tas uzreiz tiek ielikts kastītē. No otras puses - ja nevari definēt, kā izstāstīsi, kā iemācīsi? «Mēs mēģinām atrast vidusceļu. Kaut kas ir definēts, bet tomēr viss ir atvērts, jo nemitīgi mainās, nāk jaunas zināšanas, metodes un pieredzes. Visvienkāršākā definīcija ir, ka transpersonālās terapijas tehnikās izmanto mērķtiecīgi paplašinātus, izmainītus apziņas stāvokļus. Jāpiebilst - apzināti izmainītus, jo, redz, ja cilvēks izdzer polšu, viņam jau arī izmainās apziņas stāvoklis, bet tas sašaurinās un cilvēks pats vairs nespēj sevi objektīvi vērtēt,» Ingrida Indāne piesauc sadzīves piemērus. «Cilvēki gan mēdz nobīties, kad padzird par paplašinātu apziņu, bet varu nomierināt - tās darba tehnikas, ko mēs lietojam, cilvēks spēj apzināt. Vienmēr. Viņš nav dziļā hipnozē, kur neko neapjēdz un pēc tam neatceras. Viņš jebkurā brīdī no šiem stāvokļiem var iziet, jūt gan sevi, gan zemi, gan pašreiz, šeit un tagad. Viņš vienkārši… garīgi paplašinās!»
Garīgums kā resurss
Kādēļ gan apziņa būtu kaut kā jāpaplašina? Viena no atbildēm - tādu stāvokļu laikā notiek zināma garīga un psihoemocionāla transformācija. Atšķirībā no tā dēvētajiem tradicionālajiem psihoterapijas virzieniem transpersonālās tehnikas akcentu liek uz tiešajiem pārdzīvojumiem un emociju izpausmēm. Tā cilvēks var apjēgt savas personības būtību, ieraudzīt emocionālās grūtības un attiecību problēmas, kā arī bezapziņas spēkus, kas tos virza. Cilvēka psihe ir daudz bagātāka, nekā mums šķiet. Zemapziņā glabājas tādi dārgumi, ko ierastajā apziņas stāvoklī neapjēgt. Izejot transpersonālo pieredzi, cilvēkam kardināli mainās priekšstats par sevi, viņš skaidrāk redz problēmas un arī iespējas, atveras radošums, dzīve iegūst jaunas krāsas.
Te gan uzreiz jāpiebilst - transpersonālā psiholoģija, nedz lai ietu risināt savas problēmas, nedz arī lai mācītos pats, ne tuvu nav piemērota visiem.
«Transpersonālā psiholoģija vēl atšķiras no konvencionālās* ar to, ka mēs uzskatām cilvēka garīgās intereses par viņa resursu,» saka Ingrida Indāne. «Konvencionālajā psiholoģijā mēdz garīgumu vienādot ar reliģiju, terapeits uzskata, ka reliģija ir bēgšana no īstenības, un ar to arī viss izbeidzas. Protams, ir izņēmumi, kad cilvēks fanātiski iekrīt kādā sektā, jo nav spējīgs sadzīvot ar realitāti, tomēr tas ir jāatšķir no patiesiem garīgiem meklējumiem. Par laimi, tagad ir aizvien vairāk speciālistu, kas ņem vērā šo garīguma aspektu. Es uzskatu, ka bez tā ar cilvēku nevar strādāt. Zinot, ka viņam šis garīgums svarīgs, kādas ir viņa ētiskās un estētiskās nostādnes un kam viņš tic, mēs varam to izmantot kā resursu. Mēs paši nedrīkstam klienta priekšā ne izcelt, ne noliegt kādu reliģiju vai garīgo virzienu. Ir jābūt mazliet zināšanām par visām, tāpēc mūsu institūtā filozofijas zinātņu maģistrs, filozofisko un reliģijas vēstures ideju pasniedzējs Valdis Svirskis lasa lekcijas par pasaules vadošajām garīgajām tradīcijām, pieminot to saikni un izcelsmi.»
Robeža starp meklējumiem un fanātismu
Tātad interesēties par šo jomu (vai meklēt palīdzību problēmu risināšanā pie attiecīgās jomas speciālistiem) ieteicams tiem, kam šī garīgā dimensija ir svarīga. Absolūti racionālam, «materiālam» cilvēkam tas nebūs piemēroti.
«Daudzi klienti teikuši, ka viņi nav varējuši citur runāt ar cita virziena psihoterapeitiem par saviem īpatniem iekšējiem pārdzīvojumiem, sapņiem, par kādām mistiskām pieredzēm… Viņi baidās, kautrējas. Terapeits māj ar galvu un smaida, bet savā galvā visdrīzāk jau nosaka diagnozi,» stāsta Ingrida.
Bet cik tālu garīgie meklējumi ir veselīga padarīšana un kur sākas neveselīgs fanātisms? Robeža gan ir trausla, bet speciāliste teic - to nemaz neesot grūti noteikt: «Protams, ja sarunas izveidojas atklātas! Reizēm patiešām cilvēkam vajadzīga psihiatra palīdzība. Man ir bijuši pāris klienti, kas citējuši Bībeli un biedējuši ar Nelabo. Tādos gadījumos mēs neko vairs nevaram līdzēt. Otra galējība ir tad, kad cilvēks patiešām bēg un negrib uzņemties atbildību par saviem lēmumiem - «mācītājs tā teica», «guru tā runā», «svētajos rakstos teikts tā». Ko es? Es tikai klausu! Tad, protams, tas ir kruķis, tā vairs nav brīva izvēle. Pie terapeita jau arī var pierast un zināmā mērā kļūt atkarīgs… Ir cilvēki, kas iet desmitiem gadu. Tas, protams, ir ļoti individuāli, var būt smagas bērnības, jaunības traumas, kam vajadzīga ilgstoša terapija. Daudzās rietumvalstīs tas toties ir vairāk kā dzīvesveids, cilvēks varbūt nevar ne ar vienu citu izrunāties vai negrib negācijas izlikt uz saviem ģimenes locekļiem. Arī draudzības jēdziens Rietumu pasaulē tomēr nereti nozīmē ko citu nekā pie mums, un tādu īstu draugu, ar ko izrunāties no sirds, daudziem nemaz nav.»
Ļaut sašūt tam, kas sagriezis
Cilvēks saprot, ka viņam ir kādi jautājumi vai problēmas, atnāk pie transpersonālās psiholoģijas speciālista, un… Nē, nē, burvju sēnes jums nedos un staigāt pa kvēlojošām oglēm neliks! Metodes un tehnikas, kā speciālists strādā ar klientu, ir ļoti dažādas. Un arī speciālisti katrs vairāk koncentrējas uz konkrētām metodēm, teiksim, uz ķermeni orientētām vai elpošanas praksēm, uz transpersonālās mākslas terapiju vai Helingera uzstādījumiem. Ir arī tādi, kas izmanto integratīvo pieeju.
Protams, ļoti būtisks un svarīgs ir klienta drošības un transpersonālās psiholoģijas speciālista atbildības jautājums.
Pirmkārt, visi Latvijas attiecīgās jomas speciālisti ir apvienojušies asociācijā un cits citu labi zina. Otrkārt, visiem obligāti jāiet supervīzijā, tas nozīmē - regulāri jātiekas un jāanalizē savs darbs kopā ar pieredzējušākiem kolēģiem. Tieši tā ir lielākā atšķirība no ezoteriskajām praksēm, kur «skolotājiem» un «guru» nav nevienam jāatskaitās un nekādas atbildības, līgumi un norunas nav spēkā.
Treškārt, profesionāls speciālists nekad nepiedāvās klientam apziņu paplašinošas prakses, kurām klients nav gatavs. Ingrida stāsta: «Ja pie manis atnāk klients un es jau jūtu, ka viņš vispār «nestāv uz zemes», tad mans pirmais uzdevums ir piezemēt, nolikt, saprast, kur viņš ir laikā un telpā, sniegt emocionālu atbalstu, un tikai tad mēs varam sākt kaut ko darīt. Ja šādas prakses vispār ir nepieciešamas. Sākumā notiek savstarpēja vienošanās, ko risināsim, kāds ir mērķis, uz ko klients ir gatavs. Klientam nekādā gadījumā neliks darīt to, kas viņam riebjas, piemēram, par visām varītēm zīmēt vai piedalīties lomu spēlēs, ja viņš tam nav gatavs. Tiek ievākta visa nepieciešamā informācija par bērnību, traumām, attiecībām. Mēs paši mācību laikā īpaši strādājam pie intuīcijas izkopšanas un attīstīšanas, tādēļ es klientu arī labi jūtu. Jautājumi, ar ko cilvēki vēršas, var būt ļoti dažādi - par attiecībām, bailēm, izvēlēm, līdz pat mistiskām pieredzēm. Pēdējā gadījumā gan speciālistam jāprot atšķirt, vai tā tiešām ir mistiskā pieredze, varbūt halucinācijas vai vēlamais tiek uzdots par esošo… Ļoti uzmanīgam jābūt ar to, jo var būt nepieciešama psihiatra palīdzība, bet varbūt cilvēks vienkārši pārdzīvo to, ko mēs dēvējam par garīgo krīzi. Tad zāles nav vajadzīgas, tikai atbalsts. Un cilvēks izies no šīs krīzes vēl spēcīgāks un attīstītāks.
Nekādus īpašus rituālus terapijas ietvaros ar klientiem neveicam, tie pieder drīzāk pie transpersonālā dzīvesveida. Tiesa, cilvēki jau iet un paši piedalās, braukā pa pasauli, uz Peru un vēl visur kur… Tur arī var būt ietverti šie izmainītie apziņas stāvokļi, tomēr tāda nekontrolēta padarīšana var nākt par sliktu, bet neko nevar darīt, tādi ir cilvēki! Ja viņš gribēs, tad ies pats uz savu atbildību.»
Speciāliste mierina - baidīties no nezināmā esot normāli, taču neviens ar varu neko nespiež un viss tiek kontrolēts: «Tā pati holotropā*** elpošana - ja tev ir bail, darīsim to pavisam piesardzīgi. Padarām nedaudz un skatāmies, kas notiek. Pat ja rodas kāds sarežģījums, blakus ir speciālists, kas zinās, ko darīt. Ir garais ceļš, bet šis ir tas ātrais, tāds kā tantras ceļš. Bet arī bīstamāks… Ja cilvēkam iekšā ir «miskaste», kas gadiem nav tīrīta, tad to miskasti arī izrauj ārā, un tas nav patīkams process. Vienu brīdi būs kā būs. Tāpēc ir speciālists, kam ir noteikta kvalifikācija. Protams, viss tiek pārrunāts, piemēram, ka cilvēks nedrīkst aiziet mājās, ja nejūtas labi. Ja pats uz savu galvu rīkojas, tur gan neko nevar līdzēt. Esmu dzirdējusi no konvencionāliem psihoterapeitiem - jā, jā, tie transpersonāļi viņus tikai sabojā, tad viņi nāk pie mums un mēs viņus nevaram izvilkt ārā. Protams, ka nevar! Jo nezina, kādā bedrē ir! Tāpēc ir jāiet pie tā, kurš saprot. Katram psiholoģijas un psihoterapijas virzienam tomēr ir sava specifika. Ja ķirurgs izgriež vēderā caurumu, tad jāļauj ķirurgam izoperēt tos sliktumus, kas tur iekšā, un jāļauj viņam arī aizšūt, nevis jāsteidzas pie drēbnieka, lai šuj ar šujmašīnu.»
Laime - iziet ārpus rāmjiem
Ingrida pati transpersonāli dzīvo, cik vien sevi atceras: «Jau kopš bērnības man gribējies iziet ārpus rāmjiem, zināt, kā ir tur, ārpusē. Es piecu gadu vecumā sēdēju pļavā un domāju, kur paliek kukainīšu dzīvības, kad viņi nomirst? Pēkšņi sapratu, ka viņas atnāks atpakaļ, un es biju tik laimīga, ka es esmu to atklājusi! Iedomājos - kad izaugšu liela, tad visiem to izstāstīšu, jo tagad taču man neviens neticēs. Un kāda bija mana vilšanās, kad sešpadsmit gadu vecumā lasīju grāmatu par budismu un sapratu, ka Buda par reinkarnācju runājis jau pirms 2600 gadiem! Kopš sevi atceros, man vienmēr ir ļoti paticis filozofēt un vilinājušas mistiskas pieredzes - lai gan man nepatīk vārds «mistiskas», drīzāk - vēl neizskaidrotas, neizprotamas. Mēs daudz ko vēl nezinām!»
Pēc skolas beigšanas Ingrida mammai teikusi - gribu studēt psiholoģiju! Mamma uztraukusies - tu traka?! Brauksi uz Krieviju mācīties un čekā iesi par psihologu, vai? Otra meitenes izvēle bijusi māksla, un to viņa arī studējusi desmit gadu garumā. Pēc tam rokās nonākusi Māras Vinderes grāmata par mākslas terapiju: «Tad man bija tāds - ooo! Re, kur saplūst abas jomas kopā! Un, tā kā man patīk izzināt lietas no pašiem pamatiem, jau kā mākslas maģistre devos studēt no nulles psiholoģiju. Paralēli turpinājās dalība projektā «Muļķu kuģis»**, tas deva man visu, kas mani traki interesēja, lecu iekšā visās garīgajās praksēs kā dulla un, redz, dzīva esmu! Kaut bijuši arī visādi jancīgi piedzīvojumi…»
Vēlāk it kā speciāli klāta taka Ingridu aizveda tālāk - pie studijām tikko izveidotajā mākslas terapijas maģistrantūrā Stradiņa universitātē, pie Latvijas Transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas asociācijas vadības un pilnveidošanas. Ingridas paziņa no Maskavas (bet tagad jau kolēģis) Dr. Vladimirs Maikovs teicis - jums taču jāiestājas Eiropas asociācijā! «Aizbraucu pirmo reizi uz EUROTAS konferenci Francijā 2006. gadā, tāda bailīga meitenīte no Latvijas, nevienu nepazīstu, izņemot Maikovu, sāku taustīties. Es neesmu no tiem, kas uzreiz iet un saka, ko es domāju, man vispirms ir jāsaprot «lauks». Pēc konferences biju tādā sajūsmā, sapratu - tā ir mana vieta! Turpmāk devos katru gadu. Reiz es prezidentam Ingo Jārzecam saku - bet varbūt mēs reiz arī Latvijā tādu konferenci varētu noorganizēt? Ar ko gan esam sliktāki? Pati pēc tam aizmirsu, bet man atgādināja, un tad nāca divi smaga darba gadi. Izaicinājums pamatīgs: cilvēki bija no kādām 30 valstīm, četras dienas, izbraucieni, tulki, 40 darba grupas, lektori no visām Eiropas dalībvalstīm, arī no ASV, Kanādas, Austrālijas… Un, jāsaka, vēl līdz šim brīdim mūsu konferenci atceras kā vienu no labākajām, jo mēs tiešām to rīkojām no sirds. Tā pirmreizība, radošums nav mākslīgi dabonami!» Atkal nākamais ķēdes posms - pateicoties lieliskajai konferencei, Ingridai piedāvāja izpilddirektores posteni Eiropas Transpersonālajā asociācijā. Interesanti, ka šis amats bija tieši tāds, ko Ingrida «pasūtījusi augšām»: «Vienu brīdi strādāju četrās darbavietās trijās Latvijas pilsētās, slimnīcās un skolās. Biju pārgurusi, izdegusi, sapratu, ka tā nevar turpināties. Bet kā dzīvot? Nemaz nevarēju arī noformulēt, ko īsti gribu! Faktiski vienīgās divas lietas, ko vēlējos saistībā ar darbu - lai tas būtu saistīts ar cilvēkiem, ar kuriem labi saprotos un ar ko vienādas intereses, un lai darbs būtu saistīts ar ceļošanu, jo bez tās nevaru dzīvot. Un taču sanāca, ka to amatu radīja tieši man! Līdz tam tāda nebija… Tagad man ir fantastiski kolēģi un draugi visā pasaulē, daudz ceļoju darba darīšanās, pateicoties tam visam, esmu guvusi zināšanas un kontaktus, kā rezultātā kopā ar domubiedriem nodibinājām savu mācību iestādi šeit, Latvijā. Es nekādā gadījumā nepiederu pie tiem, kas saka - aizbraucu uz pasākumu, semināru, bija forši, bet tagad jāatgriežas drūmajā ikdienā. Tam visam nav nekādas jēgas, ja tu vismaz kaut ko neintegrē ikdienā. Transpersonālā psiholoģija ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa.»
Latvieši visi dzīvo transpersonāli
Studēt transpersonālo psiholoģiju var gandrīz jebkurš, kuru šī joma interesē, kas vēlas iepazīt sevi tuvāk un kam ir vidusskolas diploms. Lai kļūtu par speciālistu, kas var palīdzēt arī citiem, ir nepieciešama augstākā izglītība humanitārajā jomā, bet ne obligāti psiholoģijā, jo tradicionālās psiholoģijas pamati ir integrēti mūsu izglītības programmā un teorija mūsdienās ir viegli pieejama.
Protams, jāņem vērā, ka šī ir joma, kurā četri mācību gadi ir tikai pats ievads, būs jāmācās un jāpilnveidojas visu laiku visa mūža garumā. Ar katru pretendentu notiek arī nopietnas pārrunas. Esot bijuši arī atteikuma gadījumi, kad pasniedzēji saka - pagaidām tomēr vēl nevajadzētu. Savukārt tie, kas mūsu mācību vidē nejūtas īsti labi, pēc pāris mēnešiem tāpat mācības pamet, jo saprot, ka enerģētiski neiekļaujas vai arī nav «īstais lauciņš». Mācību laikā notiek spēcīga personības transformācija, un ne visi ir gatavi sastapties ar šādu izsicinājumu.
Ingrida saka: Latvijas cilvēkiem gan ir milzīgas priekšrocības - kas mums joprojām ir dabisks, to citās Rietumu valstīs ar lielām pūlēm, mākslīgiem rituāliem un metodēm mēģina būvēt pilnīgi no jauna, jo tur cilvēki ir daudz tālāk no dabas, no saknēm: «To dzirdu allaž savā transpersonāļu vidē. Mums vēl dziednieces nav izzudušas, pirts rituāli, viss arvien vairāk atgriežas un uzplaukst! Atkal atceramies māti Dabu, visus ritus, svētkus. Saulgriežu rituāli - tie jau nav mākslīgi, tie ir dabiski. Rietumniekus šobrīd ļoti interesē šamanisms, jo šamaniskās tradīcijas ir spēcīgs pamats transpersonālajā psiholoģijā, senie dziedniecības rituāli tiek modificēti, pielāgoti mūsdienām. Brauc uz Meksiku, uz Sibīriju. Es teicu, lai brauc tuvāk, pie mums, bet viņiem liekas, ka tik tuvu nekā tāda nevar būt, jābrauc tālu. Es gan pati arī esmu bijusi pie Meksikas šamaņiem, viņi arī tur tajos mazajos ciematiņos, kalnos, ir tuvu pie dabas, zina savas zālītes, savas sēnītes. Mēs jau arī to iezīžam ar mātes pienu, kura zālīte kam. Tautasdziesmās ir tik daudz transpersonālo ideju par visa vienotību, cilvēka vienotību ar Dabu, ar Dievu. Mēs tik mīļi sakām «Dieviņš»! Es nezinu, kā to vispār angliski iztulkot. Mums ir viss skaidrs, ja pasaka: «Dieviņš iet vakarā gar rudzu lauku un noglāsta vārpas.» Mums tur nekas nav jāskaidro. Mēs to tuvību izjūtam ar dvēseli. Tas ir tik dabiski kā elpot. Es saviem rietumniekiem saku, ka latvieši ir transpersonāli savā būtībā, viņi tikai paši to nezina.»
UZZIŅAI
Transpersonālās psiholoģijas pamatā ir psihologu, ārstu un citu zinātnieku teorijas un pienesums, to vidū var minēt tādas personības kā Z. Freids, Ā. Maslovs, K. G. Jungs, K. Vilbērs, S. Grofs, A. Votss, U. Džeimss u.c. Mūsdienu psihes pētnieki izstrādā arvien jaunas metodes un tehnikas.
___
* Konvencionāls - nosacīts; tāds, kas atbilst tradīcijām.
** Filozofa, mistiķa un ezoteriķa Vladimira Stepanova (1941-2011) projekts, garīgā skola, kurā projekta dalībnieki pulcējās dažādās pasaules malās un apguva mācības ar zīmīgu situāciju un īpašu garīgo prakšu palīdzību.
*** Holotropā elpošana - viens no transpersonālās psiholoģijas «instrumentiem», īpaša elpošanas tehnika, kas ieved cilvēku transa stāvoklī. Šīs metodes pamatlicējs ir ASV ārsts un psihoterapeits Staņislavs Grofs.
__
Rakstā izmantoti materiāli no: inpsycho.ru, samopoznanie.ru u.c.
