Sieviešu retrīts, tumsas retrīts, meža retrīts, ājurvēdas un jogas retrīts, nedēļas nogales meditācijas retrīts, klusēšanas retrīts, pavasara retrīts, ziemas retrīts, mini retrīts, pilsētas retrīts. Tu neesi bijis retrītā? Ja gribi būt «trendīgs», jāpasteidzas. Retrītu prakses mūsdienu Rietumu pasaulē uzņem apgriezienus. Bet kas tas īsti ir – sociālais detokss, dabas SPA, sava dziļākā «Es» meklējumi, dzīves kvalitātes palielināšanas metode vai varbūt vienkārši iespēja paklusēt? Visi varianti ir pareizi.
Vārdu «retreat» no angļu valodas var tulkot dažādi. Tā ir atkāpšanās, nošķirtība, patvērums, vientulība, pārveidošana. Retrītu prakses var ietvert sevī tik daudzas komponentes, ka vieglāk paskaidrot, kas nav retrīts, nekā - kas ir. Un tā: retrīts nav izklaide, ceļojums, atpūta. Neatkarīgi no tā, vai retrītā notiek meditācijas, šamaņu rituāli, joga, fitness, lūgšanas vai psiholoģiskas tehnikas, retrīts ir garīga prakse, kas ļauj pabūt vienatnē ar sevi, attīrīt apziņu no domu haosa un palūkoties uz savu dzīvi no cita skatpunkta. Retrīts vienmēr nozīmē pilnīgu dekorāciju nomaiņu - nošķiršanos no darba, ģimenes, ikdienas ritma. Ir drosminieki, kas vienatnē dodas kalnos vai neskartā dabā, lai tur praktizētu retrītu. Tomēr viņu nav daudz. Vidējais retrīta «lietotājs» vienatni izdzīvo grupā - kopā ar citiem savas esības jēgas meklētājiem. Tu pamet ģimeni, draugus, kolēģus, lai iedziļinātos sevī kopā ar svešiem cilvēkiem. Izklausās dīvaini, bet praksē ir pierādījies: tas darbojas! Retrīts var ilgt septiņas, desmit vai pat 30 dienas. Mēdz būt arī mini - vienas vai triju dienu retrīti. Retrītu rīkotāji uzsver, ka nošķirtība ir tikai forma, būtībā retrīta laikā cilvēks veic lielu iekšēju darbu. «Caur ārēju darbu notiek iekšējs process,» skaidro retrītu organizatore ārvalstīs Oļesja Novikova. Ielūkoties sevī nav vieglākais uzdevums, jo ne viss, ko ieraugi, tev patīk. Un tagad galvenais: retrīts nozīmē atteikšanos no mobilā tālruņa, datora, interneta. Informācijas plūsma no ārpuses tiek apturēta ar lielu STOP zīmi. Iztēlojieties: ne īsziņu, ne e-vēstuļu, ne bilžu vatsapā, ne tvītu, ne postu feisbukā. Ne visiem ir pa spēkam to izturēt. Tomēr garlaicība nepiezogas, jo retrīts paredz neierastu fizisku un garīgu piepūli. Retrītā dienas režīms strikti sadalīts pa stundām. Celšanās līdz ar saullēktu, jogas nodarbība, meditācija vai lūgšana, ēdiens, visbiežāk veģetārs - daudz augļu, dārzeņu, zāļu tējas, sulas, ūdens. Pārēšanās retrītā nedraud. Alkohols ir izslēgts, tāpat kā citi prāta piesārņotāji - radio un televīzija. Ne velti «Suņa sirdī» profesors Preobraženskis, mudinot kolēģi nelasīt avīzi, teica: «Negatīvas ziņas bojā apetīti.» Tātad retrīts ir apzinātības veicināšanas metode, dzīvošana šajā mirklī, «šeit un tagad». Harmonija, spontanitāte, tikšanās ar savu būtību un negaidītas atbildes, kas nāk no Visuma. Kāds teiks: pietuvināšanās Dievam - neizsmeļamam radošās enerģijas avotam. Saka, ka pēc retrīta cilvēks iegūst spārnus, bet tie neizaug uzreiz. Laba retrīta iedarbība esot jaušama vēl vairākus gadus pēc tā. Tas īsumā par retrītu.
Izkāpt no ikdienas karuseļa
Bet kāpēc tāds retrīts vispār vajadzīgs? Vai tev ir gadījies, ka jūties kā filmā «Murkšķa diena», kad viena un tā pati situācija bez mitas atkārtojas un šķiet, ka tava dzīve iet pa apli kā Šveices vilcieniņš? Kā izkāpt no ikdienas karuseļa, ko es daru nepareizi, kas man traucē realizēt sevi, kāpēc manī nav prieka, vai es nodarbojos ar to, ko vēlos, vai eju pareizo ceļu? Mūsu laika un enerģijas resursi noslīkst nepārtrauktajā informācijas lavīnā, un rezultātā mēs neesam spējīgi sev uzdot šos elementārus jautājumus. Klik, klik, klik - ir pienākusi vēstule un trīs īsziņas. Jāatbild nekavējoties. Tikmēr tavs viedtālrunis ziņo, ka Covid-19 atkal ir klāt, uzņēmumi bankrotē, valsts atbalsta sistēma nedarbojas, meža mellenes var apdraudēt veselību, ekoloģiskā katastrofa nav aiz kalniem, Valsts ieņēmumu dienests uzliek sodus. Tu esi pastāvīgā stresā. Un arī vakarā, kad iemiedz, miera nav, jo zemapziņa turpina uztvert biedējošus trokšņus: dzērājs lamājas, aizbrauc ātrā palīdzība, kaimiņos plīst trauki. Ja nervu sistēma ilgstoši ir spriedzē, tu ātri nogursti. Jo lielāks troksnis, jo gausāka uztvere, jo kņadā smadzenes tērē savus resursus nevajadzīgo signālu apstrādei.
Tev taču ir pazīstama sajūta, kad no trokšņa, burziņa un informācijas cunami gribas paslēpties tualetē. Viss, lieciet mani mierā! Vai es būšu laimīgāks, ja vairāk uzzināšu, ja piebāzīšu galvu kā atkritumu spaini ar informācijas drazu? Nē! Ir sajūta, ka dzīve aiziet, nekam nav jēgas. Man jau 30, 40, 50, bet kur šajā kakofonijā esmu «Es»? «Laika ir tik maz, jo dzīve ir tik īsa. Un mēs nedrīkstam no tās izniekot ne minūti. Jo ātrāk mēs nonākam kontaktā ar esības sirdi, jēgu, dziļumiem, jo jēgpilnāka ir mūsu dzīve,» rakstīja garīgā ceļa praktiķis, benediktiešu mūks Lorenss Frīmens.
Ja rocība un situācija pasaulē atļauj, kontaktā ar esības jēgu iespējams nonākt, dodoties svētceļojumā pa Indiju, apmeklējot tempļus, garīgos centrus, mošejas, kāpjot kalnos, klusējot kopā ar mūkiem. Lieti noder sakrālais tūrisms pa spēka vietām, un Latvijā tādas ir. Tomēr izkāpt no ātrvilciena vārdā dzīve, kas reizēm brāžas nekurienē, retrītā var ātrāk. Galvenais ir izcelt sevi no rutīnas: modinātājs, kafijas tase, brokastu pārslas bērniem, tostermaize sev un vīram, brauciens uz darbu, sapulce, datora taustiņu klaboņa, kārtējais kredīta maksājums, zvans no skolas, lielveikals, čats ar draudzenēm.
Mūsu prāts ir nemierīgs un piesārņots. Zinātnieki saka, ka, līdzīgi kā ķermeni, arī prātu mēdz vajāt tā sauktie domu vīrusi - uzmācīgas domas un idejas, no kurām saviem spēkiem nav viegli atbrīvoties. Katram no mums ir traumējošas emocijas, viltus centieni, dažādi bloki, kas liedz virzīties uz priekšu, gūt panākumus, būt laimīgiem. Bet mēs nepazīstam sevi, un retrīts savā ziņā mums ļauj labāk komunicēt ar sevi. Tāpēc var teikt, ka retrīts ir sevis novērošana. Retrītā cilvēks skatienu no ārējās telpas pavērš sevī.
Retrītu bizness
Nav noslēpums, ka retrītu rīkošana ir ienesīgs bizness. Turīgi cilvēki dodas uz retrīta nometnēm Indijā, Bali, Maldīvu salās, Karību jūras krastā. Neraugoties uz to, ka cenas kož, tie, kas reiz izmēģinājuši retrītu, pie šīs prakses atgriežas. Tā vismaz runā. Ne velti kāds gudrs vīrs ir teicis, ka cilvēka nākotni var paredzēt pēc tā, kam viņš tērē savu laiku un kur iegulda savu naudu.
Dažu retrītu programmā iekļauta peldēšana, skriešana, vingrošana. «Nevar būt runa par «gribu», «negribu». Cilvēks apzinās, kur ieradies, un viņam jāstrādā,» skaidro Oļesja Novikova. Sākumā tu vienkārši darbojies noteiktajā ritmā, bet ar laiku ritms tevi tur un tu tajā jūties kā sērfojot pa viļņiem. Izklausās super, bet jāatceras, ka retrīts ir iziešana no komforta zonas, kas saistīta ar stresu. Pozitīvais ir tas, ka šis stress tiek vadīts, jo katra grupas dalībnieka reakciju novēro speciālisti. Retos gadījumos retrītā cilvēku piemeklē trauksmes, baiļu, vilšanās sajūta. Austrumos to dēvē par «lung», kas tulkojumā nozīmē «smalks vējš». Ja paātrinās sirdsdarbība, rodas sāpes skaustā, džinkstoņa ausīs, nemiers, retrīts ir jāpārtrauc un jāatpūšas. Palīdz relaksējoša mūzika, atpūta, miegs, zāļu tēja. Parasti nervozitāte ātri pāriet un nodarbību var turpināt.
Kas apmeklē retrītus? Uzņēmēji, ierēdņi, biroju darbinieki, pedagogi, mediķi, jaunās māmiņas. Bieži vien tie ir cilvēki, kas grib virzīties uz priekšu, augt, bet it kā atduras pret griestiem. Tad nu viņi nāk uz retrītu, lai «noceltu jumtu». Un pareizi dara, jo tie, kas bijuši retrītā, saka, ka no tā atgriežas kā citi cilvēki.
Retrīts ir sens kā pasaule. Austrumu viedie ieslīgšanu sevī praktizē jau tūkstošiem gadu. Mūsdienās retrītu virzienu ir tik daudz, ka šķiet - katru dienu tiek izdomāts kāds nebijis. Retrīta mērķis var būt vispārējs vai konkrēts, piemēram, vērsts uz biznesa efektivitātes palielināšanu, sievišķās enerģijas vairošanu, seksualitātes atraisīšanu. Kopā ar iedziļināšanos sevī retrīta programmā var būt lekcijas un pat «prāta vētras», kas palīdz rast konkrētu problēmas risinājumu.
Grupu retrītā būtiska ir dalībnieku mijiedarbošanās, kas ļauj saprast, kā otrs cilvēks tevi uztver un kā tu ietekmē citus. Gadās, ka priekšstats par sevi sagrūst kā kāršu namiņš, jo izrādās, ka citi tevi redz citādi. Turklāt cilvēki tev apkārt ir kā spoguļi, kas rāda tavu dvēseles atspulgu un ved sevī aizvien dziļāk.
Specifiski ir tā sauktie tumsas retrīti, kas notiek aptumšotā telpā, kurā, kā tiek uzskatīts, var labāk koncentrēties savas esības meklējumiem. Tomēr, lai piedalītos šādā retrītā, cilvēkam jābūt iepriekš sagatavotam, pretējā gadījumā var pārņemt klaustrofobiskas sajūtas. Jāņem vērā, ka retrīts nav medicīniska terapija. Ja cilvēks cieš no depresijas, psihiskām slimībām, atkarībām, pirms piedalīties retrītā, jākonsultējas ar ārstu.
Ir ļoti dziļas meditācijas retrīti. Piemēram, vipassana retrītā apmēram desmit dienas aizliegts runāt. Ja izturi, visi tavi dēmoni ir prom.
Latvijā var atrast retrītus, kuru programmā ir pirts rituāls, masāžas ar dabas veltēm, meditācija pie jūras, mežā, kokles skaņu un suitu burdona skaņu meditācija pie ugunskura, nakšņošana guļbūves apartamentos.
Iemācīties klusēt
«Patiesības ceļš ir vienkāršs, bet nav viegls,» ir teicis mācītājs Juris Rubenis. Tieši viņš kopā ar dzīvesbiedri pirms desmit gadiem uzsāka ko neparastu - netālu no Kolkas izveidoja «Elijas namu», kurā piedāvāja cilvēkiem paklusēt. Meditācijas retrīti, kuros apvienotas kristīgā misticisma un dzenbudisma tradīcijas, kļuva aizvien populārāki, sekotāju skaits pieauga. Pirms dažiem gadiem Juris Rubenis aizgāja no mācītāja amata, kļuva par garīgās izaugsmes skolotāju un kopā ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu izveidoja Integrālās izglītības institūtu. Tagad nomaļā Kurzemes jūrmala ir vieta, kur vairāku dienu meditācijas programmās ikdienas steigas nogurdinātie atjauno garīgos spēkus, risina garīgu satricinājumu vai izdegšanas radītas problēmas. Visas vietas ir rezervētas gada garumā. Kas šajās programmās tik īpašs? It kā nekas sevišķs: lekcijas, praktiskas meditācijas nodarbības, individuālas sarunas ar kontemplācijas skolotāju un iespēja piedalīties dievkalpojumā.
«Mēs pārāk daudz runājam, pārāk daudz pievēršamies tam, kas notiek ap mums. Sevi var atrast klusumā. Turklāt klusumā varam atrast arī citus. Klusējot un kopā meditējot, starp cilvēkiem izveidojas īpašas attiecības. Klusējot mēs cits citu iepazīstam pavisam citādi. To pieredzējuši daudzi meditācijas grupu dalībnieki,» Juris Rubenis raksta grāmatā «Ievads kristīgajā meditācijā».
Klusēšanas retrīti īpaši populāri ir Rietumos. Mūsdienu dzīves panākumi balstās uz komunikāciju un spēju pārliecināt, bet te pēkšņi - mutes ciet. No lielās pasaules pļāpātavas jāraušas laukā!
Vējš purina bērza lapas, pa zāles stiebru rāpo skudra, uz plaukstas nosēžas tauriņš, zieda lapas ir caurspīdīgas. Ļauj apziņai apstāties pie tā! Ne velti dalailama teicis, ka klusums dažreiz ir labākā atbilde uz visiem jautājumiem. Ar klusēšanas metodi iespējams pārvarēt veģetatīvo distoniju, hipertoniju, uzlabot atmiņu un koncentrēšanās spējas. Ja klusēšanas laikā uzplaiksnī senas atmiņas, sāpīgas emocijas un laužas uz āru asaru veidā - nevajag uztraukties, viss kārtībā. Tas nozīmē, ka attīrīšanās process ir sācies.
Saka, ka prāts ir kā interneta pieslēgums - kādu signālvārdu ievadām, tādā virzienā arī aizceļo domas: gaišas vairo pozitīvo, tumšas - negatīvo. Grūtsirdība, depresija, dusmas, trauksme - tie ir stāvokļi, ko producējis mūsu prāts. Mēs esam savu domu upuri. «Dzīves jēga nav atrodama pasaulē ap mums, bet iekšējā īstenībā, kuras atspulgs ir ārējā pasaule,» sacījis domātājs, benediktiešu tēvs Bīds Grifits.
Paklusē, un tev nebūs jāiet pie psihoterapeita ar vārdiem: «Dakter, esmu izdedzis!» Nepiedalies vārdu kaujās, nežonglē ar asprātīgiem izteikumiem, neiesaisties, un redzēsi, no kaujas iziesi kā uzvarētājs. Turklāt ar veselu psihi. Klusumā tu pēkšņi ieraugi kopsakarības un nodomā: «Kā es to līdz šim nepamanīju?»
Skaidrs, ka retrīts nav panaceja, bet retrītā tu iestādi mazu sēkliņu, un tā sāk augt.
