Meditācija ir veids, kā mēs varam radīt un saglabāt iekšējo mieru, iegūt harmoniju un lūkoties uz situācijām nosvērtāk. Mēs zinām, ka ikdienā strādāt ar saviem «tarakāniem» ir grūtāk nekā vienu reizi « aiziet kājām līdz Tibetai». Tajā pašā laikā cilvēki ir iecienījuši apmeklēt dažādas spēka vietas pasaulē. Ticībā, ka gūs īpašus iespaidus, jaunas atklāsmes, varbūt arī piedzīvos kādu brīnumu.
«Praktiskā Astroloģija» apkopojusi vairākas vietas uz mūsu zemeslodes, kurp cilvēki dodas garīgo atklāsmju meklējumos. Šīs, protams, nav vienīgās, bet ir populāras.
Kailasa kalns - garīgai atjaunotnei
Kailasa kalns, kura augstums ir vairāk nekā 6700 metru virs jūras līmeņa, atrodas grūti sasniedzamā Rietumtibetas apgabalā, no kurienes iztek četras lielākās Āzijas upes - Bramaputra, Inda, Sutleja un Karnali. Vairākas senās reliģijas pielūdz kalnu, jo uzskata, ka tajā mājo dievi. Šī enerģētiski spēcīgā apkaime iedvesmojusi arī slaveno gleznotāju Nikolaju Rērihu. No1928. līdz 1947. gadam viņš ar ģimeni nodzīvoja Himalajos, Kulu ielejā. Šā perioda mākslas darbos dominē kalnu motīvi, tostarp arī Kailasa kalns.
Ceļš apkārt Kailasa kalnam ir vairāk nekā 50 kilometrus garš. Taču tur attālumu neviens nemērot kilometros, iespējams, tos nemaz nezina. Ja ierauga kādu klosteri un tas, šķiet, atrodas netālu, ceļš līdz tam kalnos var būt ļoti tāls. Drīzāk attālumu mēra dienās. Daudz cilvēku dodas svētceļojumā apkārt kalnam un atzīst, ka šis ceļš nav viegls. Savulaik Ziemeļindijas klasiskā dejas stila «kathak» dejotāja Svetlana Rižakova intervijā «Neatkarīgajai Rīta Avīzei» atklāja savus iespaidus par gājienu apkārt Kailasa kalnam: «Lhasā dzīve vēl ir kaut cik piemērota tūristiem, bet ne kalnos - tīri fiziski tas ir neiedomājami smagi. Vairāk nekā 5000 metru virs jūras līmeņa, retinātajā gaisā nepārtraukti sāp galva, dur sirdī, tirpst rokas, ļimst kājas. Reiboņi, sirdsklauves, nespēks - tie piemeklē tikai tūristus, tibetiešiem pašiem viss kārtībā, viņiem citi gēni. Tas pats ir naktīs, aizmigt ir ļoti grūti, bet ejot sāp muskuļi, sāp smadzenes, viss sāp. Tu nepārtraukti atrodies kā dzirnakmeņos, bet vienlaikus - enerģētiskajā centrā. No augšas Kailasakalns atgādina svastiku, ko veido no tā iztekošās upes. Tām nācās brist pāri, un reizēm tās pārplūst. Visaugstāk atrodas Taras pāreja, kur mēs uzkavējāmies tikai īsu mirkli, tā diena fiziski bija vissmagākā, ik kustība bija grūta. Mēs tikai atstājām savus ziedojumus kalnu pārejā un gājām prom. Ir tradīcija šajās vietās atstāt ko no sevis - kaut vai drēbes strēmeli (tā simbolizē aizlūgšanu par labāku pārdzimšanu, ar šādu mērķi citā vietā tiek sanestas arī mirušu cilvēku drēbes). Turpat atrodas arī Vēlmju ezers. Leģenda vēsta, ka reiz tajā iekritis kāds bērns. Viņa māte tik izmisīgi lūgusi Dievu, ka parādījies Milarepa un ar viņas zēnu uz rokām pacēlies debesīs. Šajā vietā cilvēki aizlūdz par veselību.»
Indieši uzskata, ka Kailasa kalns ir Šivas tornis, godina to kā vissvētāko kalnu pasaulē un dodas turp svētceļojumos. Un ne tikai indieši. Šajā vietā var izjust spēcīgu enerģiju un garīgi atjaunoties.
Maču Pikču - šamanisms un maiju astroloģija
Maču Pikču jeb tulkojumā «Vecais kalns» ir inku impērijas cietoksnis, kas atrodas augstu kalnos virs Urubama ielejas Peru. To mēdz dēvēt arī par «Pazudušo inku pilsētu». Cietoksnis uzcelts ap 1450. gadu un pamests, kad Dienvidamerikā ieradās spāņu konkistadori. 1981. gadā Maču Pikču pievienots UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam un atzīts par vienu no septiņiem Jaunās pasaules brīnumiem.
Šī vietas enerģētika vilina tos, kas piekopj šamaniskās prakses, kā arī cilvēkus, kas interesējas par seno maiju astroloģiju un dzīvesziņām.
Merlina akmeņi - aizgājēju godāšanai
Netālu no Karnakas ciema Francijā atrodas noslēpumaini akmeņu krāvumi. Tie nav tik slaveni kā Stounhedža, bet to ir vairāk. Akmeņu rindas kā alejas stiepjas trīs kilometru garumā. Uz akmens plāksnēm redzami gan ķeltu simboli, gan romiešu dievu attēli. Saskaņā ar senu leģendu šie akmeņi ir karaļa Artura ienaidnieki, kurus nobūris viņam uzticamais burvis Merlins. Viņš pirmo reizi pieminēts «Britu vēsturē», kas tapusi ap 820. gadu un par kuras autoru tiek uzskatīts katoļu mūks Nennijs. Kādu zēnu nolemts upurēt britu ķēniņa pils būves laikā, taču viņš pārsteidzis visus ar savu gaišredzību un stāstījis par balto un sarkano pūķi, kas cīnās šajā vietā. Tāpēc pili tur nedrīkstot celt. Izrādījās, viņš paredzējis kauju starp britiem un anglosakšiem.
Šādas megalītiskas akmeņu būves saistītas ar mirušo kultu un upurēšanas rituāliem. Te labi sakārtot domas, pieminēt un aizlūgt par savas dzimtas aizgājējiem, palūgt viņiem aizsardzību un spēku.
Uluru - pirmatnējais dabas spēks
Tā ir liela smilšakmens klints centrālajā Austrālijā, kas pieder pie smilšakmens slāņa, kas ģeoloģisko pārmaiņu dēļ pacēlies uz augšu. Uluru ir viens no pazīstamākajiem Austrālijas dabas objektiem un iekļauts UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā.
Vietējai anangu ciltij klints ir svētvieta, un pēc cilts lūguma nacionālais parks pērn noteica aizliegumu kāpt klintī.
Šī vieta ir ļoti laba meditācijām, jo var izjust pirmatnējo dabas spēku un kalna varenību.
Varenā Stounhendža
Ap 4000. g. p.m.ē. radās megalītiskas būves, kuras cēla Rietumeiropas neolīta un vēlāk arī bronzas laikmeta iedzīvotāji. Tās bija lieli apļi no stāvus uzslietiem milzu akmeņiem - megalītiem. Īpaši daudz megalītisko būvju ir Francijas ziemeļrietumos un Britu salās.
Uzskata, ka druīdi uzbūvējuši tā saucamo Druīdu templi jeb Stounhendžu, kas ir milzīga lokveida akmeņu kopa Lielbritānijā, netālu no Solsberijas pilsētas. Zinātnieki un astronomi Stounhendžu uzskata par druīdu Mēness un Saules «kalendāru», jo tajā akmeņi izvietoti tā, ka konkrētā laikā Saule spīd caur noteiktiem akmeņiem. Šī vieta kalpojusi arī rituālu veikšanai un dažādu svētku svinēšanai.
Mūsdienās Stounhendža ir viens no pazīstamākajiem Lielbritānijas apskates objektiem, kas apvīts ar nostāstiem un leģendām. To mūsdienās apmeklē miljoniem tūristu, un tajā vēl tagad tie, kas pievērsušies pagānu rituāliem, dodas svinēt vasaras saulgriežus.
Arhipelāgs Karēlijā - enerģijas pieplūdumam
Šardonas arhipelāga salu un klinšu mežonīgais skaistums piesaista ikvienu. Cilvēki šeit ierodas, lai baudītu klusumu un saulrietus, kā arī atjaunotu spēkus.
Par arhipelāga enerģētisko centru sauc salīdzinoši nelielu teritoriju, kurā aug neparastas formas koki - to stumbri ir sarežģīti savijušies un zibens ievainoti.
Šeit cilvēki izjūt strauju enerģijas pieaugumu, daži saka, ka plaukstās par varot sajust nelielu tirpšanu.
Pjuhticas klosteris - ticības stiprināšanai
Tepat kaimiņos Igaunijā ir vieta, kas izstaro pozitīvu enerģiju un kurp ticīgie (un arī neticīgie) var doties, lai smeltos garīgo enerģiju. Vai arī - stiprinātu savu ticību augstākiem spēkiem.
Šis ir vienīgais pareizticīgo klosteris Igaunijā, kas joprojām darbojas. Pat padomju laikus pārdzīvojis un netika slēgts. Klosteris ir 124 gadus vecs, bet par tā cienījamo gadu skaitu nekas neliecina. Teritorija ir spodra un sakopta.
Ja vēlaties izbaudīt nakšņošanu klosterī un piedalīšanos saimniecības darbos, tad jābrauc kopā ar kādu svētceļnieku grupu. Šādi braucieni no Rīgas tiek organizēti, un, ja izturas ar cieņu pret tradīcijām, tad arī neticīgie cilvēki tiek ņemti līdzi pulciņā.
