Jaunā paaudze ar ci­tā­du do­mā­ša­nu: as­tro­lo­ģis­kās un nu­me­ro­lo­ģis­kās kom­bi­nā­ci­jas

Kat­rā kla­sē vai sko­lā vien­mēr bi­jis pa kā­dam sav­da­bim, ne­mie­ra cē­lā­jam. Ta­gad tā­du kļūst ar­vien vai­rāk, un ne­kā­dos rā­mī­šos ie­likt vi­ņus ne­var. Tie nav pa­ras­ti dis­cip­lī­nas pār­kā­pē­ji, bet bēr­ni, ku­ri do­mā ci­tā­di, ku­riem ir ci­ta vēr­tī­bu hie­rar­hi­ja un ci­ti priekš­sta­ti par mo­rā­li un ēti­ku.

Mū­žī­gā opo­zī­ci­ja starp jaun­o un ve­co

Bēr­nus ar ci­tā­do ska­tī­ju­mu mēdz dē­vēt par jaun­ā laik­me­ta, jaun­ās ra­ses, in­di­go (sau­ciet, kā vē­la­ties) bēr­niem, un ezo­te­ri­ķi sa­ka, ka vi­ņi ir nā­kot­nes pār­mai­ņu vēst­ne­ši šo­die­nā. Auru pēt­nie­ki un eks­tra­sen­si ap­gal­vo, ka jaun­ās ra­ses bēr­nu aura ir tum­ši zi­lā jeb in­di­go krā­sā - tā­pēc arī tiek lie­tots šāds no­sau­kums. Ve­cā, da­žā­dos rā­mī­šos dzī­vo­jo­šā, au­to­ri­tā­rā ti­pa sa­bied­rī­ba gan vēl pa­gai­dām mē­ģi­na pie­lā­got jaun­ā laik­me­ta cil­vē­kiem da­žā­dus tra­fa­re­tus, pie­kārt bir­kas un dia­gno­zes, ie­likt plauk­ti­ņos.

Jaun­āka­jās kla­sēs šā­du bēr­nu skaits strau­ji pie­aug (pat līdz 35%), un līdz­ši­nē­jās iz­glī­tī­bas sis­tē­mas gad­sim­tiem se­nie pa­ma­ti sāk grī­ļo­ties - bei­dzies au­to­ri­tā­šu laik­mets, klāt ir mij­ie­dar­bī­bas, sa­dar­bī­bas ēra. «Mēs šo­brīd dzī­vo­jam rai­bā sa­bied­rī­bā,» pa­smai­da nu­me­ro­lo­ģe un as­tro­lo­ģe In­gu­na Bal­gal­ve. «Ir ve­cā ti­pa cil­vē­ki, ir vi­du­tā­ji, ir jaun­ās pa­au­dzes ļau­dis, arī ve­cās sis­tē­mas grā­vē­ji. Ne­vis cil­vēks vei­do laik­me­tu, bet laik­mets vei­do cil­vē­ku. Mēs šo­brīd esam pār­ejas laik­me­tā, bet, mai­no­ties laik­me­tam, mai­nās arī vis­as sa­bied­rī­bas uz­stā­dī­ju­mi un cil­vē­ki. Ie­priek­šē­jais pe­ri­ods (no 1001. līdz 1999. g.) bi­ja au­to­ri­ta­tī­vais laik­mets. No 2000. ga­da sā­cies mij­ie­dar­bī­bas - do­ša­nas un ņem­ša­nas laik­mets.»

Ar pie­tā­ti un to­le­ran­ci

Pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 80. ga­dos ve­cā­ki, pe­da­go­gi un psiho­lo­gi sā­ka sa­trauk­ties, sa­pro­tot, ka ne­spēj at­rast vei­du, kā ie­tek­mēt dau­dzus par «grū­ti audzi­nā­ma­jiem» pa­slu­di­nā­tos bēr­nus un pus­au­džus. Kad strau­ji pie­au­ga rin­das pie psiho­lo­gu ka­bi­ne­tiem, kļu­va skaidrs, ka tie nav at­se­viš­ķi ga­dī­ju­mi, bet kāds vis­pā­rējs pro­cess. Tad arī ti­ka pa­ma­nīts - lie­lai da­ļai šā­da ti­pa bēr­nu ir uni­kā­las in­te­lek­ta un uz­ve­dī­bas īpa­šī­bas, kas līdz šim ti­ka no­vē­ro­tas ļo­ti re­ti.

Jaun­ā laik­me­ta bēr­nu īpa­šī­bas un pa­zī­mes:

• Iz­teik­ta pat­stā­vī­ba jau no ag­ras bēr­nī­bas.

• Skaidrs, sa­prā­tīgs acu ska­tiens no pir­ma­jām dzī­ves die­nām.

• Pus­ot­ra ga­da ve­cu­mā uz­sver vār­du «es», di­vos ga­dos brī­vi ru­nā, tri­jos - sēž pie da­to­ra, četr­os - stās­ta pie­au­gu­ša­jiem, ko un kā vi­ņiem va­ja­dzē­tu da­rīt.

• Pār­lie­ci­nā­ti par sa­vu iz­re­dzē­tī­bu, īpa­šu mi­si­ju šeit, uz Ze­mes. Pie­pra­sa cieņ­pil­nu at­tiek­smi.

• Ne­at­zīst ap­kār­tē­jās sa­bied­rī­bas au­to­ri­tā­tes, ēti­kas un mo­rā­les nor­mas.

• Ka­te­go­ris­ki no­rai­da au­to­ri­tā­ras ap­mā­cī­bas me­to­des.

• Ne­vē­las pa­kļau­ties, jeb­ku­rā si­tu­āci­jā tie­cas iz­rā­dīt brī­vo gri­bu.

• Sa­vu rī­cī­bu ne­pa­skaid­ro, da­ra ti­kai to, ko uz­ska­ta par liet­de­rī­gu.

• Bie­ži pa­ma­na daudz ra­ci­onā­lā­ku vei­du, kā kaut ko pa­veikt sko­lā vai mā­jās.

• Nav īpa­ši ko­mu­ni­kab­li, ja ne­at­ro­das sev lī­dzī­go vi­dū.

• Ne­bai­dās no vie­nat­nes.

• At­klā­ti pa­už sa­vas va­ja­dzī­bas.

• Tver pro­ce­sus un lie­tas ko­pu­mā, ve­se­lu­mā.

• Pa­tīk iz­zi­ņas, do­mā­ša­nas pro­cess; la­bi spriež un ana­li­zē.

• Mēdz ap­jukt, sa­ska­ro­ties ar kon­ser­va­tī­vām sis­tē­mām, kur stin­gri jā­ie­vē­ro no­tei­ku­mi vai tra­dī­ci­jas un ne­var ra­do­ši iz­paus­ties.

• Stip­ra, mērķ­tie­cī­ga gri­ba un iz­teikts jū­tī­gums. Lie­ku­lī­ba un me­li tiek at­klā­ti uz­reiz, tam se­ko vai nu no­slēg­ša­nās, vai vēt­rai­na re­ak­ci­ja.

Dau­dzi pie­au­gu­šie at­zī­mē to, ko uz­ska­ta par ciet­sir­dī­bu - bēr­ni ne­spēj pār­dzī­vot par ci­tiem, iz­rā­dīt līdz­jū­tī­bu, sa­prast, kā jū­tas otrs; mēdz do­ties uz sa­vu mēr­ķi, ne­rau­go­ties uz ci­tiem sa­gā­dā­ta­jām sā­pēm un aiz­vai­no­ju­miem. Emo­ci­onā­lais tuk­šums ir rak­stu­rīgs dau­dziem in­di­go bēr­niem, un tur lai­kam ne­ko da­rīt ne­var - mēs va­ram vien pa­lī­dzēt vi­ņiem ar prā­tu sa­prast, ka jā­cie­na ik­viens cil­vēks.

In­gu­na Bal­gal­ve bilst, ka ag­re­si­jas kā tā­das gan šiem bēr­niem pa­ras­ti nav. To var at­mo­di­nāt, vi­ņus pa­kļau­jot, ap­spie­žot, fi­zis­ki ie­tek­mē­jot. Tad bērns ar lai­ku ap­zi­nās, ka ar šīm spē­jām var ma­ni­pu­lēt, un tad gan ci­tiem var nāk­ties ciest - arī ne­tve­ra­mā lī­me­nī, jo šie bēr­ni va­rot dus­mās, pie­mē­ram, iz­rai­sīt ot­ram gal­vas­sā­pes vai ie­dar­bo­ties uz bal­ssai­tēm tam, kas kliedz. Daž­kārt var ma­ni­pu­lēt, arī ie­dve­šot sa­vas do­mas, vēl­mes, ko pie­au­gu­šie uz­tver kā sa­vē­jās, to­mēr ne­skaid­ri ap­jau­šot, ka kaut kas «ne­kla­pē».

«Ma­nā prak­sē bi­ja ga­dī­jums, kad bērns slik­ti ju­tās bēr­nu­dār­zā un, kad no rī­ta ju­ta, ka ve­cā­ki tai­sās braukt uz dar­bu, da­rī­ja tā, lai tas ne­no­tik­tu - ma­šī­nai re­gu­lā­ri ga­dī­jās kā­das dī­vai­nas li­gas vai arī kāds sa­sli­ma. Nā­cās do­māt par to, kā vei­dot vi­ņam kom­for­ta zo­nu - jo, kad viss ir kār­tī­bā, ne­kā­da tele­pā­tis­ka kait­nie­cī­ba ne­no­tiek. Reiz sa­vu­kārt bi­ja ga­dī­jums, kad ma­za mei­te­nī­te kon­sul­tā­ci­jas lai­kā gri­bē­ja, lai mam­ma kaut ko uz­zī­mē. Mam­ma sa­ka - pa­gai­di, pēc tam! Un tā vai­rā­kas rei­zes. Pēk­šņi mā­tei sā­kās stip­ras gal­vas­sā­pes. Es iz­gā­ju ār­ā, vi­ņa da­žas mi­nū­tes vel­tī­ja ne­da­lī­tu uz­ma­nī­bu mei­tai, un gal­vas­sā­pes pa­zu­da - ener­ģi­jas iz­lī­dzi­nā­jās,» stās­ta nu­me­ro­lo­ģe.

Ir ie­spē­jams arī pre­tējs va­ri­ants - ap­spie­žot un pa­kļau­jot bēr­nu, viņš aiziet se­vis pos­tī­ša­nas ce­ļu un var grimt de­pre­si­jā, al­ko­ho­lis­mā, nar­ko­mā­ni­jā.

In­te­lekts un kom­pen­sā­ci­jas me­hā­nis­mi

«Jaun­ajam laik­me­tam pie­mīt tas, ko mums kād­reiz iz­nī­dē­ja, un tā­pēc mēs zi­nā­mā mē­rā jū­ta­mies ne­lai­mī­gi - ego­isms. Es gan to vai­rāk sau­ktu par paš­cie­ņu - sa­prast, kā­pēc tu da­ri to, ko da­ri. Vis­am apakš­ā ir mo­ti­vā­ci­ja jeb «kāds man no tā la­bums»? Kāds la­bums, ja es sē­dē­šu mie­rī­gi? Kāds man būs la­bums, ja es klau­sī­šu? Ja ne­būs pa­skaid­rots, kāds ir vi­ņa ie­gu­vums - viņš ne­da­rīs! Da­rīt da­rī­ša­nas pēc nav šo bēr­nu sti­lā,» uz­sver In­gu­na.

Vēl kā­da rak­stu­rī­ga ie­zī­me - in­di­go bēr­niem ir zem­a spē­ja ģe­ne­ra­li­zēt, t.i., vis­pār­ināt jeb­ku­ru pie­re­dzi, ar ku­ras pa­lī­dzī­bu mēs vei­do­jam uz­ska­tu par pa­sau­li. Tā­da spē­ja gan ļauj mums vien­kār­šot dzī­vi, ta­ču vei­ci­na do­mā­ša­nas ri­gi­di­tā­ti (ne­elas­tī­bu, stī­vu­mu), jo pa­ras­ti cil­vēks vi­su in­for­mā­ci­ju pa­kār­to sa­viem ste­reo­ti­piem. Viņš redz to, ko zi­na. Ne vel­ti dau­dzos fan­tas­ti­kas jo­mas stās­tos ap­spē­lē­ta tē­ma, ka cil­vē­ki ne­redz, pie­mē­ram, vien­ra­džus vai rū­ķus, jo tā­di ta­ču ne­ek­sis­tē! Ja cil­vēks prot vis­pār­ināt, viņš pa dzī­vi var iet ar dro­šu un pār­lie­ci­nā­tu so­li. In­di­go cil­vē­ki sa­vu­kārt li­do tā­dā kā bez­sva­ra stā­vok­lī. Vi­ņi do­mā pa­vi­sam ci­tā­di. In­te­re­san­ti, ka as­tro­lo­gi in­di­go bēr­nu kar­tēs ne­re­ti pa­ma­na dī­vai­na vei­da in­te­lek­tu­ālu un emo­ci­onā­lu «brem­zē­ša­nu». Ta­ču pa­tie­sī­bā dau­dzi in­di­go bēr­ni ir ta­lan­tī­gi un spēj ri­si­nāt tā­dus uz­de­vu­mus, kas kriet­ni pār­sniedz sko­las prog­ram­mas pra­sī­bas! Tā­tad, ie­spē­jams, tiek ie­slēgts kāds īpašs kom­pen­sā­ci­jas me­hā­nisms, kas ļauj de­mon­strēt augs­tu in­te­lek­ta at­tīs­tī­bas lī­me­ni. Tas līdz­inās in­for­mā­ci­jas pār­rak­stī­ša­nai no skait­ļu va­lo­das sim­bo­lu va­lo­dā. Lai ori­en­tē­tos ša­jā pa­sau­lē, jaun­ā laik­me­ta bēr­niem nā­kas kon­ver­tēt vi­su ie­nā­ko­šo in­for­mā­ci­ju sa­vai uz­tve­rei at­bil­sto­šā, ēr­tā for­mā­tā. Ne­re­ti vē­ro­jams, ka bērns kā­du brī­di klau­sās (vai arī pat ne­klau­sās), tad sāk pē­tīt gries­tus un dī­dī­ties, pēc brī­ža sa­vu­kārt pa­sa­kot kaut ko pa­vi­sam «no ci­tas ope­ras». Tas ne­no­zī­mē, ka viņš ne­ko nav dzir­dē­jis - tas ti­kai no­tiek ci­tā­di, tā­pēc vi­ņus ne­drīkst stei­dzi­nāt, jo vi­ņi dzī­vo un do­mā sa­vā tem­pā.

Iz­mai­nī­ta DNS?

Arī zi­nāt­nie­ki pie­vēr­su­ši sa­vu aci jaun­ā laik­me­ta fe­no­me­nam un pie­dzī­vo­ju­ši da­žā­dus pār­stei­gu­mus - šo­brīd tiek pie­ļauts, ka šā­da ti­pa cil­vē­kiem ir iz­mai­nī­ta DNS. Cil­vē­ka DNS mo­le­ku­lā ir 64 ko­do­ni jeb ģe­nē­tis­kās in­for­mā­ci­jas vie­nī­bas, pa­ras­ti ak­tī­vi ir 20 no tiem, pā­rē­jie ir sa­va vei­da re­zer­ves, sa­vu­kārt jaun­ā laik­me­ta pār­stāv­jiem ak­tī­vi ir 35 un vai­rāk ko­do­ni, kas ļauj pa­rā­dī­ties jaun­ām īpa­šī­bām un spē­jām. Arī elek­tro­mag­nē­tis­ko vib­rā­ci­ju di­apa­zons ir di­vas līdz trīs rei­zes lie­lāks ne­kā «ve­cā ti­pa» cil­vē­kiem. Jaun­ās ra­ses bēr­nu in­te­lek­ta ko­efi­cients ir vi­dē­ji 130 - kād­reiz šāds rā­dī­tājs bi­ja vie­nam no des­mit tūk­sto­šiem cil­vē­ku. Abas gal­vas sma­dze­ņu pus­lo­des at­tīs­tī­tas vie­nā­di, kas pa­ver mil­zī­gas ie­spē­jas.

Zvaig­znēs un skait­ļos ie­rak­stīts

As­tro­lo­ģi­ja pa­rā­da vi­di, tel­pu, ap­stāk­ļus, nu­me­ro­lo­ģi­ja - kat­ra cil­vē­ka in­di­vi­du­ālo re­ak­ci­ju uz kon­krē­ta­jiem ap­stāk­ļiem. Arī to, vai bērns ir jaun­ā laik­me­ta pār­stā­vis, pie­re­dzē­jis nu­me­ro­logs un/vai as­tro­logs spēs pa­teikt.

In­di­go bēr­niem ne­re­ti daudz pla­nē­tu Ūdens­vī­ra zī­mē, bet sa­prā­ta pla­nē­ta Mer­kurs vai nu dzim­ša­nas brī­dī ir ret­ro­grā­da (at­pa­kaļ­ejo­ša), vai tam ir as­pek­ti ar aug­stā­ka­jām pla­nē­tām, vār­du sa­kot, Mer­kurs ir ne­pa­ras­ti «ie­krā­sots».

In­di­go bēr­nus mēdz arī ie­da­līt pēc tos pār­val­do­ša­jām pla­nē­tām: «eks­trē­mis­ti», ve­cās kār­tī­bas grā­vē­ji at­ro­das Plū­to­na pār­val­dī­bā; «sko­lo­tā­ji» vei­do­jas Nep­tū­na ie­tek­mē; «ie­svē­tī­ta­jiem» spē­ku dod Urāns. Pa­stāv uz­skats, ka lie­lu lo­mu spē­lē arī Pro­zer­pī­na (vie­na no hi­po­tē­tis­ka­jām pla­nē­tām, ko arī iz­man­to kos­mog­ram­mās) - par to lie­ci­na iz­mai­nī­tā DNS un pa­aug­sti­nā­tā imu­ni­tā­te; dzī­ve ne­vis pēc so­ci­uma, bet ci­tiem - aug­stā­kiem li­ku­miem; ve­se­lu­ma iz­prat­ne.

Vi­ņu dzī­vi no­sa­ka aug­stā­kās pla­nē­tas: Ve­ne­ras vie­tā Nep­tūns, Mar­sa vie­tā - Plū­tons. So­ci­ālās pla­nē­tas - Ju­pi­ters un Sa­turns - spē­lē ma­zu lo­mu. Pēc ci­tiem uz­ska­tiem gan rak­stu­rīgs arī spē­cīgs Ju­pi­ters, kā arī bū­tis­ki ir par do­mā­ša­nu un sa­jū­tām at­bil­dī­go pla­nē­tu as­pek­ti un at­ra­ša­nās zī­mēs.

Pēc kar­tes arī ie­spē­jams pa­teikt, vai bērns ir vien­kār­ši ni­ķīgs un iz­lu­ti­nāts vai jaun­ā laik­me­ta pār­stā­vis. Pa­tie­sī­bā to var vieg­li pa­teikt arī sa­dzī­vē - iz­lu­ti­nā­ti, kap­rī­zi bēr­ni mēdz spē­lēt, pie­tē­lot, kad tas ir iz­de­vī­gi. Jaun­ā laik­me­ta bēr­ni nav du­āli - vi­ņi vi­sās si­tu­āci­jas ir pa­ši, vi­ņi ne­ko ne­tē­lo.

Nu­me­ro­lo­ģi­jā par vie­nu no pa­zī­mēm tiek uz­ska­tīts tas, ka mat­ri­cā nav de­vīt­nie­ku - skait­lis 9 at­bild par pri­vāt­īpa­šnie­cis­ku­mu. Tas ne­no­zī­mē, ka sa­vas man­tas nav sva­rī­gas, bet, ja ot­ram va­jag vai­rāk - nav pro­blē­mu at­dot, ja va­ja­dzēs, pa­pra­sī­šu at­pa­kaļ! «Pa­tie­sī­bā tas rak­stu­ro mū­su laik­me­tu - kā mēs mai­nām ma­šī­nas, dzī­vok­ļus, drē­bes, dar­ba­vie­tas. Arī ro­be­žas zūd vi­sās jo­mās,» teic In­gu­na.

*

Bēr­ni, kas dzimst šo­brīd, vei­do četr­as lie­las pa­mat­gru­pas:

* Ve­cais tips, ar mū­su ģe­nē­ti­ku - tur­pi­na pa­kļau­ties pra­sī­bām un nor­mām.

* Jaun­ais tips - jū­tī­gie, kam pie­mīt spē­jas jeb dā­va­nas: tele­pā­tis­kā uz­tve­re, auru re­dzē­ša­na, re­dzī­ba. Šie bēr­ni re­aģē uz ap­kār­tē­jiem no­ti­ku­miem ar sa­vu at­tiek­smi - pa­tīk/ne­pa­tīk; drau­dzīgs/ne­drau­dzīgs. Mū­su lo­ģis­kie pa­skaid­ro­ju­mi uz vi­ņiem ne vien­mēr ie­dar­bo­jas, jo vi­ņi va­dās pēc sa­vām sa­jū­tām. Vi­ņi vieg­li no­sa­ka, vai ve­cā­ki ru­nā to, kam pa­ši ne­tic, un uz­ska­ta, ka šā­dā ga­dī­ju­mā in­for­mā­ci­ja nav pa­tie­sa un uz to nav jā­re­aģē. Lo­ģis­kie iz­skaid­ro­ju­mi un pie­ru­nā­ša­na ne­lī­dzēs.

* Vi­du­tā­ji - vēl sa­prot mū­su prin­ci­pus, bet jau pie­mīt jaun­ās pa­au­dzes spē­jas. Mē­ģi­na līdz­sva­rot vai iz­skaid­rot abām pus­ēm, kas tad ir tas, kā dēļ tās ne­sa­pro­tas.

* Pa­kļau­jas ti­kai da­bas, kos­mo­sa li­ku­miem. Dvē­se­les, kas uz Ze­mes ie­mie­so­ju­šās pir­mo rei­zi vai il­gu lai­ku te nav bi­ju­šas, tā­pēc cil­vē­ku li­ku­mi nav sais­to­ši. Šie ļau­dis vei­dos nā­ka­mo laik­me­tu. Va­dās pēc tā, kā būs la­bāk vis­iem. Prin­cips «ne­da­ri ot­ram to, kas pa­šam ne­pa­tīk» jau ir ie­ko­dēts - ot­ram pār­i ne­var no­da­rīt tas, kurš pats ir lai­mīgs. Tas mums ir jā­mā­cās, un kād­reiz tas tiks sa­sniegts, jo pro­cess ir sā­cies - cil­vē­ki sāk sa­prast, ka ti­tu­liem nav no­zī­mes, jā­da­ra tas, kas sa­gā­dā prie­ku. Ti­kai tam pie­mīt dzī­vī­bas ener­ģi­ja.

Ir vēl ne­lie­la gru­pa - tā sau­ca­mie grā­vē­ji, ku­ru mi­si­ja ir sa­graut ve­co sis­tē­mu, tā­pēc vi­ņi ne­pa­kļau­jas ne­kā­dām nor­mām - tik­ko ir aiz­lie­gums, uz­reiz se­ko pret­dar­bī­ba. Ve­cā­kiem ar šā­diem bēr­niem ir grū­ti - vie­nī­gais audzi­nā­ša­nas pa­ņē­miens ir pie­dā­vā­jums ar iz­skaid­ro­tām se­kām, pie­ko­di­not - tā būs ta­va iz­vē­le, rē­ķi­nies ar se­kām pats. Tā­dē­jā­di tiek mā­cīts uz­ņem­ties at­bil­dī­bu par iz­vē­li. Ti­kai jā­at­ce­ras - bērns ne­klau­sās, ko ve­cā­ki stās­ta, bet - ko da­ra. Un, ja ve­cā­ki pa­ši ne­uz­ņe­mas at­bil­dī­bu, tad ne­var pra­sīt to no bēr­na.

Mā­ca būt go­dī­giem

Pra­sī­ba būt go­dī­gam šā vār­da dzi­ļā­ka­jā bū­tī­bā - vis­vai­rāk pret se­vi pa­šu - ir vie­na no rak­stu­rī­gā­ka­jām jaun­ā laik­me­ta īpa­šī­bām. Bēr­ni mā­ca at­griez­ties pie pa­tie­sa­jām vēr­tī­bām, kas ir cil­vē­kā. Mēs esam ap­gu­vu­ši ap­kār­tē­jo pa­sau­li - laiks ap­gūt se­vi. In­di­go bērns ne­sa­prot, kā­pēc, pie­mē­ram, mam­mai jā­strā­dā arī sest­dien - kā, tu ta­ču tei­ci, ka tev būs brīvs! - Bet man to­mēr jā­strā­dā. - Kā­pēc? - Lai mums bū­tu nau­di­ņa. - La­bāk esi ar ma­ni ko­pā, un mēs bū­sim lai­mī­gā­ki! - Jā, bēr­niņ, bet man jā­strā­dā. Rīt - tad gan... - In­gu­na kā pie­mē­ru min dau­dziem sū­ri pa­zīs­ta­mu di­alo­gu.

«Jaun­ā laik­me­ta bēr­ni ne­grib dzī­vot starp, skaud­ri sa­kot - zom­bi­jiem. Esam sa­pi­nu­šies sa­vos ab­sur­dos - ne jau bēr­ni liek mums strā­dāt 16 stun­das dien­nak­tī! Bet klie­dzam mēs uz vi­ņiem. Tad ej, kliedz uz to, kas tev to liek da­rīt! Ja te­vi kā vie­nu no ve­cā­kiem ne­in­te­re­sē, ko bērns do­mā un jūt - kam tad vis­pār ir jē­ga? Mēs iz­da­bā­jam tiem, kas mums ne­ko ne­no­zī­mē - priekš­nie­kiem, ga­rām­gā­jē­jiem, bet klie­dzam uz tiem, kas var­būt vie­nī­gie mūs pa­tie­si mīl bez jeb­kā­diem no­sa­cī­ju­miem. Ar ko tie, kas mīl, iz­pel­nī­ju­šies mū­su nai­du at­šķi­rī­bā no tiem, kam esam vien­al­dzī­gi? Tas ir tas, pret ko pro­tes­tē jaun­ais laik­mets - ko tu mo­kies, iz­lie­cies, me­lo, kā­pēc da­ri to, kas ne­pa­tīk? Kā­pēc jā­iz­lie­kas par to, kas tu ne­esi, ja va­ri būt, kas esi?»

Un vel­ti mē­ģi­nāt «iz­lo­cīt» bēr­nus pa sa­vam. Va­do­ties pēc ezo­te­ris­ka­jiem vai ener­ģē­tis­ka­jiem prin­ci­piem - jā­mai­nās ir tam, ku­ram ir slik­ti. Tas no­zī­mē, ka jā­mai­nās būs mums... Bēr­ni ne­mai­nī­sies - vi­ņi at­ra­dīs vei­du, kā jus­ties la­bi. Vi­ņiem nav bi­jā­ša­nas, bai­ļu no so­diem, ener­ģē­tis­ki vi­ņi ir spē­cī­gā­ki, dau­dziem pie­mīt tele­pā­tis­kas spē­jas, un vi­ņi ir so­lī­ti priekš­ā, zi­na, ar ko mēs tū­līt drau­dē­sim vai bai­dī­sim, un ir ga­ta­vi at­bil­dēt. Vi­ņi mo­men­tā at­šif­rē fal­šu­mu un me­lus. Jaun­ā lai­ka bēr­ni mums mā­ca - esiet go­dī­gi pret se­vi. Tā­pēc ar šā­diem bēr­niem jā­ru­nā tie­ši - at­vai­no, šo­brīd es­mu aiz­ņemts, pie­vēr­sī­šos tev pēc des­mit mi­nū­tēm. Ta­gad es­mu no­gu­ru­si. La­bāk ne­kai­ti­ni ma­ni, ci­tā­di es at­kal klieg­šu. Ir jā­ru­nā, jā­pa­skaid­ro, jo bez­ie­ru­nu pa­klau­sī­bas ne­būs! To­ties, kad esat ko­pā, bēr­nam jā­pie­vēr­šas par vis­iem simt pro­cen­tiem.

Brī­vi lai­kā un tel­pā

Jaun­ā laik­me­ta bēr­niem bie­ži ir sav­star­pē­jās sko­lo­tā­ju at­tie­cī­bas ar kā­du no tu­vē­jās vi­des - mā­ti, tē­vu, vec­mā­mi­ņu, krust­tē­vu, kai­mi­ņu. Un - jo prin­ci­pi­ālā­ki ve­cā­ki, jo vi­ņiem būs spē­cī­gāks «sko­lo­tājs»!

Pie­mē­ram, vec­tēvs mā­ca pa­zīt go­ti­ņu, su­nī­ti, pu­ķes, bet ma­zais vi­ņu mā­ca ie­pa­zīt ga­rī­go pa­sau­li, smal­kās ener­ģi­jas. Mam­ma mā­ca uz­ves­ties so­ci­umā, bet bērns uz­liek ro­ku, un mam­mai asins­spie­diens sta­bi­li­zē­jas. Viņš jau ne­ap­zi­nās, ka dzie­di­na, bet vien­kār­ši jūt, ka jā­pie­ska­ras.

«Tele­pā­tis­kas spē­jas, spē­ja ie­iet ot­ra ener­ģē­tis­ka­jā lau­kā pie­mīt dau­dziem jaun­ā laik­me­ta bēr­niem. Zi­nā­ju pui­sī­ti, kas, rak­stot dik­tā­tu, pēc brī­ža pa­ma­nī­ja, ka uz­rak­stī­jis to, kas vēl ne­maz nav no­dik­tēts - ne­ma­not bi­ja no­la­sī­jis in­for­mā­ci­ju. Kā tā­dus bēr­nus lai pār­bau­da, ek­sa­mi­nē? Arī ve­cā­kiem ne­re­ti grū­ti pie­ņemt bēr­na spē­jas, vi­ņi pat sa­bīs­tas, kad sa­ku - jū­su bērns redz to, ko ci­ti ne­redz. Kā tā?! Tad skaid­ro­ju, ka tas ir lī­dzī­gi kā ar mu­zi­kā­lo dzir­di - ci­tiem tā ir, bet ci­tiem - nav.»

In­di­go bēr­niem at­šķi­ras re­dzē­jums, laik­tel­pas uz­tve­re. Pa­stāv uz­skats, ka jaun­ā laik­me­ta bēr­ni in­for­mā­ci­ju «iz­ķek­sē» ār­ā no lai­ka. Te­ju vis­i ta­ču ir ap­brī­nā raus­tī­ju­ši ple­cus, sak’, re, kā, mūs­die­nu bēr­ni glu­ži kā ar da­to­ru pa­du­sē pie­dzi­mu­ši - vi­ņiem mo­der­nās teh­no­lo­ģi­jas nav jā­ap­gūst kā mums, vi­ņi pil­nī­gi paš­sa­pro­ta­mi «uz­reiz tās sāk lie­tot». Vi­ņi ne­la­sa da­tor­spē­les in­struk­ci­ju, bet uz­reiz sāk to spē­lēt.

Arī me­di­tā­ci­ja, ko mū­su pa­au­dze mā­cās un spe­ci­āli prak­ti­zē, jaun­ās pa­au­dzes bēr­niem ir paš­sa­pro­ta­ma. «Ta­nī brī­dī, kad bēr­nam it kā tāds klīs­tošs ska­tiens, viņš ne­ko ne­da­ra, pa­tie­sī­bā viņš ir pa­rei­za­jā - at­slā­bi­nā­ša­nās frek­ven­cē un sa­ņem at­bil­des uz sev va­ja­dzī­ga­jiem jau­tā­ju­miem,» teic In­gu­na. «Vi­ņiem pie­der laiks un tel­pa, un tas pa­da­ra vi­ņus kaut kā­dā vei­dā brī­vus, jo - nav ko zau­dēt! Ja teiks, ka te ne­drīkst stā­vēt, ie­šu tā­lāk. Ja ne­būs gul­tas - gu­lē­šu uz grī­das, bez pro­blē­mām. No­tiek mij­ie­dar­bī­ba gan pār­a, gan drau­gu vi­dū - viens iz­da­ra to, otrs - ko ci­tu; nav strik­ti sa­da­lī­tu pie­nā­ku­mu. Nav rak­ņā­ša­nās, vai­nī­go mek­lē­ša­nas. Nav ne­kas jā­pie­rā­da - da­ru to, kas pa­tīk. Var teikt, ka šī ir pa­au­dze, kam nav pa­gāt­nes - vi­ņi iet uz priekš­u, va­dās pēc kon­krē­tās si­tu­āci­jas. Dzī­ve dod ie­spē­jas, ku­ras jā­re­ali­zē - ne­vis jā­gai­da kāds va­do­nis, kurš aiz ro­kas ve­dīs.»

Gal­ve­nie no­tei­ku­mi, kas jā­ie­vē­ro, audzi­not jaun­ā laik­me­ta bēr­nus - esiet at­klā­ti, tie­ši, tais­nī­gi; mā­cie­ties rast kom­pro­mi­su; iz­rā­diet sa­vas pa­tie­sās emo­ci­jas, ne­bai­die­ties at­zīt kļū­das, mā­ciet ar pa­cie­tī­bu un mī­les­tī­bu vi­ņiem dzī­vot uz šīs Ze­mes.

MAM­MAS PIE­RE­DZE

Audzi­nāt jaun­ā laik­me­ta pār­stā­vi nav vieg­li, bet, ja ir vēl­me, mēs daudz no vi­ņiem va­ram mā­cī­ties - teic kā­da Rī­gā dzī­vo­jo­ša as­to­ņus ga­dus ve­ca zē­na mā­mi­ņa, pie­bil­stot - dzimst jaun­ā ti­pa bēr­ni - tas ir fakts, ko vairs ne­var ig­no­rēt.

«Mans pui­ka vien­mēr, kopš ag­ras bēr­nī­bas, par lai­ku pirms sa­vas pie­dzim­ša­nas ne­tei­ca vis «kad es vēl ne­bi­ju dzi­mis», bet - «kad es vēl ne­bi­ju uz Ze­mes». Reiz pa­jau­tā­ju - kur tad tu bi­ji? «Kā - kur? Li­di­nā­jos ap­kārt un ska­tī­jos, kur dzī­vot!» Kad pēc vai­rā­kiem ga­diem kāds zi­nošs un cie­nī­jams cil­vēks, ru­nā­jot par cil­vē­ka dzim­ša­nu no ezo­te­ris­ka ska­tu pun­kta, man stās­tī­ja tie­ši to pa­šu, kļu­va tā dī­vai­ni... Ne­va­ru teikt, ka ik­die­nā dē­lam re­gu­lā­ri iz­pau­žas kā­das ļo­ti ne­pa­ras­tas, iz­teik­tas spē­jas, bet jū­tams, ka pui­ka ir pa­tie­si no «ci­tas pa­au­dzes», pa­rei­zāk - ci­tā­das. Jo vē­ro­ja­mas iz­teik­tas kon­cep­tu­ālās at­šķi­rī­bas arī no nie­ka as­to­ņus ga­dus ve­cā­kās mā­sas un vi­ņas pa­au­dzes drau­giem.

Sko­lā mums, pro­tams, ir pro­blē­mas - tā ie­mes­la dēļ, ka dēls slik­ti ie­kļau­jas no­teik­tos «rā­mī­šos». Pir­mo kla­si viņš mā­cī­jās kā­dā diez­gan tra­di­ci­onā­lā, pat sno­bis­kā sko­lā, ku­rai tur­klāt ne­bi­ja pa­vei­cies ar at­bal­sta per­so­nā­lu. Mums ie­tei­ca dzert stip­ras zā­les vai, vēl tra­kāk, do­ties uz klī­ni­ku, jo «šāds ga­dī­jums nav re­dzēts», «pui­ka ir slims», «ne­viens (!) ar vi­ņu ne­tiek ga­lā». Hmm, ār­pus sko­las jeb uz­spies­tās so­ci­ali­zā­ci­jas sa­skar­sme ar ci­tiem bēr­niem ir pil­nī­gi nor­mā­la, mā­jās lab­prāt pa­līdz mā­jas dar­bos utt. Jā­pie­bilst, ka ar šā­da ti­pa bēr­niem lie­lis­ki var vi­su sa­ru­nāt, iz­rā­dot pa­tie­su in­te­re­si un «ie­drau­dzē­jo­ties», iz­skaid­ro­jot. Tā­pēc vis­la­bā­kās at­tie­cī­bas vi­ņam vei­do­jās ar di­rek­to­ri, kas pa­tie­šām cen­tās vi­ņu sa­prast - tad, kad sko­las per­so­nā­lam, tā sa­kot, no­lai­dās ro­kas, di­rek­to­re vi­ņu ņē­ma sa­vā ka­bi­ne­tā, kur pui­ka, itin mie­rī­gi un rāt­ni sē­žot pie gal­da stū­ra, zī­mē­ja vi­ņai pu­ķes un prie­cī­gas va­ra­vīk­snes.

Sko­las un si­tu­āci­jas spies­ti, bi­jām uz pār­bau­dēm pie vis­da­žā­dā­ka­jiem spe­ci­ālis­tiem, kas vis­i kā viens at­bil­dē­ja - pui­ka ir pil­nī­gi ve­sels, bez jeb­kā­dām no­vir­zēm vai dia­gno­zēm (ne­ti­ka kon­sta­tē­ta arī hi­pe­rak­ti­vi­tā­te vai uz­ma­nī­bas de­fi­cī­ta sin­droms), arī iz­lu­ti­nāts viņš nav, jo, tā kā bēr­nus audzi­nu vie­na, man tam glu­ži vien­kār­ši nav ne lai­ka, ne ie­spē­ju. Gā­jām uz te­ra­pi­ju pie augst­as kla­ses klī­nis­kā psiho­lo­ga, kurš pēc da­žiem se­an­siem tei­ca - ne­re­dzu pro­blē­mas, kā­pēc jums par vel­ti nākt un nau­du tē­rēt? Ju­tos kā «starp di­vi pa­sau­lēm», jo vis­i drau­gi un spe­ci­ālis­ti ma­ni mie­ri­nā­ja, ka pui­ka ir nor­māls, ak­tīvs, zi­nāt­kārs bērns, bet sko­la mā­lē­ja šaus­mu ainas. Nei­ro­logs dzī­vi pa­da­rī­ja ne­daudz vieg­lā­ku, pa­sa­kot, ka mēs ne­esam vie­nī­gie - ik pa lai­kam at­nā­kot iz­mi­su­ši ve­cā­ki ar pil­nī­gi nor­mā­lu bēr­nu, ku­ru sko­las «spe­ci­ālis­ti» pa­zi­ņo­ju­ši par ne­rik­tī­gu esam, jo viņš vien­kār­ši ir ci­tāds un at­sa­kās ie­kļau­ties sis­tē­mā. Šo­brīd mans pui­ka mā­cās ne­daudz al­ter­na­tī­vā sko­lā, kur, lai gan arī šā­das tā­das pro­blē­mas ir, bet vei­do­jas la­ba ab­pu­sē­ja sa­dar­bī­ba ar sko­lu, arī at­bal­sta per­so­nāls te ir lie­lisks, īpa­ši psiho­lo­ģe, ku­ra ne­sen pa­vēs­tī­ja prie­ka zi­ņu - uz­sākts pē­tī­jums ar mēr­ķi pie­rā­dīt, ka šā­da ti­pa bēr­niem ir liels po­ten­ci­āls, ti­kai jā­prot ar vi­ņiem strā­dāt. Pēc iz­pē­tes pir­mo rei­zi tik­šot iz­strā­dā­ta arī me­to­di­ka. Kad sko­las psiho­lo­ģe jau­tā­ja, vai mēs esam ga­ta­vi pie­da­lī­ties pē­tī­ju­mā, līk­smi tei­cu - jā, pro­tams! Bei­dzot kaut kas ie­kus­tē­jies! Starp ci­tu, šā­da ti­pa bēr­niem gal­va strā­dā ļo­ti la­bi un in­te­lek­ta lī­me­nis ne­re­ti ir pat kriet­ni virs vi­dē­jā. Tur­klāt vi­ņu sprie­du­mi mēdz būt pār­stei­dzo­ši dzi­ļi, arī - ļo­ti as­prā­tī­gi, mums ne­ie­ras­ti, bet, dzi­ļāk pa­do­mā­jot, itin lo­ģis­ki. Tas ir labs prā­ta vin­gri­nā­jums arī pie­au­gu­ša­jiem. In­te­re­san­ti, ka as­tro­lo­ģe, pē­tot dē­la kar­ti, bil­da, ka mums ir cie­ša saik­ne - mēs esam viens ot­ra sko­lo­tā­ji.

In­te­re­san­ti, ka, uz­sā­kot mā­cī­bas pir­ma­jā kla­sē, pui­ka sa­šu­tis jau­tā­ja - tu ta­ču tei­ci, ka sko­lā būs jā­mā­cās! - Jā. - Kas tad tās par mā­cī­bām - mums vis­iem jā­sēž ne­kus­to­ties un klu­sē­jot, un sko­lo­tā­ja vi­su lai­ku kaut ko ru­nā! Par īs­tām mā­cī­bām tiek uz­ska­tī­ta pa­sau­les ak­tī­va un ie­in­te­re­sē­ta iz­zi­nā­ša­na. Kat­ru die­nu ir sim­tiem «kā­pēc», kas ne mir­kli ne­ap­sīkst. Kā dar­bo­jas vul­kāns? Kā tiek rai­dī­ti ra­dio­viļ­ņi? Kā­pēc pla­nē­tas kus­tas ap Sau­li? Arī, pro­tams, tā­di kā - kā­pēc es ne­va­ru maz­gāt kā­jas, ne­no­vel­kot bik­ses un tam­lī­dzī­gi... Bet bū­tis­ki ir uni­ver­sā­lie li­ku­mi, veids, kā ie­kār­to­ta pa­sau­le. Tas, ko mū­su pa­au­dze uz­ska­ta par mā­cī­ša­nos, ir tāds bla­ku­sas­pekts. Arī to no­vē­ro­ju - vis­as sko­las mā­cī­bas (bur­ti, va­lo­das, reiz­rē­ķins) tiek ap­gū­tas it kā ga­rām­ejot, ātr­i, ātr­i kā kaut kas maz­sva­rīgs, glu­ži kā mēs ga­rām­ejot no­trau­cam ne­re­dza­mus un ne­sva­rī­gus pu­tek­ļus no plauk­ta.

Uz­ska­tu, ka ta­ga­dē­jā iz­glī­tī­bas sis­tē­ma ir no­ve­co­ju­si un pē­dē­jais laiks pār­iet uz pil­nī­gi jaun­u ap­mā­cī­bas un sa­dar­bī­bas mo­de­li. Ga­lu ga­lā - šo­brīd skum­ji dzir­dēt, ka uz jau­tā­ju­mu «Ko jūs mā­cāt?» vai­rums sko­lo­tā­ju at­bild «Es mā­cu ma­te­mā­ti­ku, lat­vie­šu va­lo­du utt.», ne­vis - es mā­cu bēr­nus. «Ci­tā­die» bēr­ni ir, un vi­ņu kļūst ar­vien vai­rāk - ar to jā­rē­ķi­nās. Pa­gai­dām vēl vi­ņi pār­sva­rā tiek ig­no­rē­ti, rā­jot ve­cā­kus un klie­dzot uz bēr­niem, so­dot, kau­ni­not, mo­ra­li­zē­jot ar stan­dart­frā­zēm. Bet nu jau vīd ne­lie­li ce­rī­bu sta­ri­ņi - sa­prā­tī­gi psiho­lo­gi un pe­da­go­gi, jaun­i pē­tī­ju­mi, jaun­a ti­pa sko­li­ņas, ne­re­ti vei­do­tas pēc ve­cā­ku ie­ros­mes.»