Atsevišķu indivīdu natālajās un tranzītu kartēs vislielāko uzmanību pievēršam t.s. ātrajām planētām Mēnesim, Saulei, Merkuram, Venerai un Marsam, arī Jupiteram. Savukārt pasaules notikumu jeb mundānā astroloģija pievēršas galvenokārt lielajām un lēnajām planētām, proti, kā to atrašanās kādā no zodiaka zīmēm ietekmē globālās norises.
Saturns, Urāns, Neptūns un Plūtons tiek dēvētas arī par paaudzi veidojošām planētām - to atrašanās kādā no zodiaka zīmēm «marķē» veselas šajā laikā dzimušās paaudzes dzīves stilu un uzskatus.
Planēta, kas ievieš kārtību
Saturns ir pēdējā un vislēnākā no klasiskā septenera planētām - tas iezīmē itin kā robežu starp «personālajām» un «paaudzes» planētām. Tas iekļaujas gan starp indivīda astroloģijā labi lietojamām planētām (cilvēkam dzīves laikā, ilgi dzīvojot, ir cerības pieredzēt trīs Saturna atgriešanās ciklus), gan arī starp «lielajām» planētām, kuru cikli pārsniedz viena cilvēka dzīves ietvarus. Saturns parasti ir ļoti konkrēts un «norāda» uz kādiem trūkumiem vai nepilnībām, ko nepieciešams izlabot. Indivīds Saturna tranzītus lielākoties izjūt kā dzīves skolu - grūtību pārvarēšanu un brieduma iegūšanas procesu, kas mēdz būt arī ļoti pakāpenisks un šķietami lēns. Saturns visas parādības itin kā izkristalizē, sakārto un spiež veikt strukturālas izmaiņas - kas parasti tad ir uz ilgu laiku.
Divarpus gadi, kurus Saturns pavada vienā zodiaka zīmē, ir ļoti mazs laiks globālajām civilizācijas norisēm, taču Saturna atrašanās zīme ļoti labi raksturo kādas konkrētās grūtības un problēmas, ar kurām valstis un organizācijas sastopas šajā laikā. Ja kādā no sistēmām krīze ir nobriedusi, šā Saturna tranzīta ietekmē tā var arī vienkārši sabrukt.
Saturniskais mūris
Viens no labākajiem mūsdienu piemēriem ir Berlīnes mūra vēsture.
Mūra celtniecība tika sākta laikā, kad notika Jupitera un Saturna konjunkcija Mežāzī (1961). Jau 1950. gadu vidū kļuva skaidrs, ka Austrumvācijas sociālisms nav ekonomiski konkurētspējīgs ar Rietumvāciju, un arvien vairāk vāciešu no VDR centās nokļūt Rietumos. Austrumvācijas varas iestādes, sapratušas, ka citādi nespēs ierobežot cilvēku bēgšanu, nolēma uzcelt fizisku šķērsli - nocietinātu un bruņoti apsargātu nožogojumu, kas atdalītu Berlīnes Rietumu sektorus no komunistu kontrolē esošās pilsētas daļas. Patiesi saturniskā - jo ierobežojošā - milzu celtne, mūris, kurš kļuva par sava laikmeta simbolu, nostāvēja šķietami nesagraujams visu turpmāko Saturna ciklu. Mūra kopējais garums bija 156 kilometri, no kuriem 112 bija betona bloku siena, tas bija aprīkots ar 186 sargtorņiem, un gar to nepārtraukti patrulēja bruņoti austrumvācu robežsargi. Laika gaitā mūris tika pastiprināts un papildināts.
1988. gada pavasarī Saturns iegāja Mežāzī (konkrēti - 1988. g. 14. februārī, bet 1988. g. 11. jūnijā Saturns atgriezās Strēlniekā, lai atkal iesoļotu Mežāzī 1988. g. 13. novembrī). Kā labi atceramies, tieši šis bija laiks, kad padomju totalitārisms sāka krakšķēt un šūpoties visās šuvēs - Gorbačova sākotnēji kā komunistu varas sistēmas kosmētisks uzlabojums iecerētā «perestroika» izgāja no kontroles, un sākās notikumi, kurus atceramies kā Dziesmoto revolūciju.
1989. gada vasarā masu demonstrācijas un saucieni pēc pārmaiņām iesākās arī Austrumvācijā, un bija skaidrs, ka kaut kam ir jānotiek. 18. oktobrī no amata atkāpās austrumvācu «vecās skolas» komunists, VDR kompartijas galva Ērihs Honekers, kurš savā laikā bija bijis Berlīnes mūra būves galvenais koordinators. Jauno VDR valdību veidoja viens no VDR komunistu «progresīvā spārna» pārstāvjiem Egons Krencs, kurš 1989. gada rudenī vēl cerēja, ka varēs kaut kādā reformētā un «maigākā» veidā saglabāt VDR. Starp citu, Honekers tā paša gada janvārī bija no tribīnes oficiāli paziņojis, ka mūris stāvēšot vēl vismaz 50 vai pat 100 gadu. Taču 1989. gada 4. novembrī masu demonstrācijas Austrumberlīnē sasniedza kulmināciju, un 9. novembrī Berlīnes mūris padevās - austrumvācu varas iestādes beidzot atļāva to brīvi šķērsot. VDR komunisti līdz pēdējam cerēja, ka izdosies visu saglabāt pa vecam, taču viņu laiks bija pagājis. PSRS vēstniecībā viņiem tika dots mājiens, ka agrāk varenajai Padomju Savienībai vairs nav ne materiālu, ne politisku resursu, lai sniegtu atbalstu saviem satelītiem.
Sākotnēji Krencs un viņa politbirojs bija domājuši pieļaut tikai «disciplinētu» robežas šķērsošanu ar dokumentu kontroli un zīmogiem pasēs, taču situācija pie mūra jau tās pašas dienas pēcpusdienā kļuva nekontrolējama - šokētajiem austrumvācu robežsargiem atlika vien mēmi noraudzīties, kā ļaužu bari no abām robežas pusēm pa improvizētām kāpnēm rāpjas uz sienas, vicina karogus un ar āmuriem un laužņiem sāk sienu ārdīt nost. Visu nakti uz 10. novembri turpinājās stihiskas tautas svinības.
Interesanti, ka tieši 1989. gada 14. novembrī notika Jupitera (Vēzī) un Saturna opozīcija.
1990. gada martā Austrumvācijā notika brīvas vēlēšanas, kurās komunisti zaudēja; jaunā valdība nekavējoties sāka sarunas par Vācijas atkalapvienošanos. Tā paša gada rudenī VDR beidza eksistēt.1992. gadā fiziski beidza pastāvēt arī pēdējās Berlīnes mūra paliekas.
1991. gada februārī Saturns atstāja Mežāzi un iegāja Ūdensvīrā.
Zelta standarta krišana
Cits piemērs no salīdzinoši nesenas vēstures ir 1930. gadu sākuma banku un ekonomiskā krīze jeb Lielā depresija.
Par Lielās depresijas «oficiālo sākumu» tiek uzskatīts 1929. gada 4. septembris, kad līdz tam plaukstošajā Ņujorkas fondu biržā notika liels akciju vērtības kritums. No sākuma visi - gan valdība, gan akciju brokeri - domāja, ka tas pāries un tirgi nostabilizēsies, taču diemžēl nepārgāja vis - īstā katastrofa tikai sākās. 1929. gada 29. oktobris iegājis vēsturē kā Melnā otrdiena, kad akciju tirgi vienkārši sabruka kā kāršu namiņš, līdzi paraujot neskaitāmas bankas un noguldītāju aktīvus. Diemžēl līdzi akciju tirgu burbulim krita arī reālās ekonomikas sektors - ASV ekonomika laikā no 1929. līdz 1932. gadam piedzīvoja līdz tam (un arī pēc tam) nepieredzētu IKP kritumu - iekšzemes kopprodukts kritās par 15%. (Atgādinām, ka 2008./2009. gada krīzes laikā ASV IKP piedzīvoja 1% kritumu, kas arī bija pietiekami sāpīgi.) Tam, kāpēc tā notika, bija vairāki ar ASV ekonomisko sistēmu saistīti strukturāli iemesli, kurus šeit sīkāk neiztirzāsim jautājuma specifikas un vietas trūkuma dēļ, turklāt joprojām pastāv vairākas savstarpēji konkurējošas ekonomistu teorijas, kāpēc notika tieši tā, kā notika. Fakts - bezdarbnieku skaits ASV sasniedza 25%, un tūkstošiem ģimeņu zaudēja pajumti. No ASV krīze strauji izplatījās arī visā pārējā pasaulē, jo īpaši ekonomiski attīstītākajā un no akciju tirgiem vairāk atkarīgajā Rietumeiropā. Īpaši smagi krīze skāra Vāciju, kas vēl nebija atkopusies no 1. pasaules kara sekām. ASV atbildi uz krīzes izaicinājumu rada jaunievēlētā (1932) prezidenta Franklina Rūzvelta iniciētajā valsts infrastruktūras projektu un ekonomikas stimulēšanas programmā, tā sauktajā «New deal» (Jaunais līgums), kas cita starpā paredzēja arī sociālu atbalstu bezdarbniekiem un subsidētas darba vietas. Kritiķi Rūzveltam pārmeta pat pievēršanos sociālismam un pārlieku lielu valsts iejaukšanos ekonomikā. Taču tajā laikā paveiktais daudzējādā ziņā radīja pamatu ASV turpmākajai varenībai. Viena no tā laika būvēm ir leģendārais un joprojām nepārspētais Hūvera dambis - aizsprosts pār Melno kanjonu Kolorādo. To sāka projektēt 1931. gadā un pabeidza pilnībā 1947. gadā.
Vairākas Eiropas valstis, tajā skaitā Lielbritānija un Skandināvijas valstis, 1931. gadā nolēma atteikties no līdz tam par nesatricināmu uzskatītā t.s. zelta standarta, padarot savas valūtas brīvi svārstīgas starptautiskajos valūtu tirgos. Vēlāk Lielbritānijas un Skandināvijas piemēram sekoja arī citas valstis - Francija, Beļģija, Polija, Šveice, kas zelta standartu atstāja 1935.-36. gadā. Ātrāk un sekmīgāk no krīzes izgāja tās valstis, kas pirmās bija atteikušās no zelta standarta - jau 1933. gadā bija jūtama atdzīvošanās. Arī ASV ekonomika sāka atlabt 1933. gada sākumā, tomēr tās IKP 1929. gada līmeni sasniedza tikai 1940. gadā. Bet Vācijā krīze noveda pie politiskās nestabilitātes un Hitlera nākšanas pie varas.
Un, lūk, Saturna «hronoloģija»: toreiz Saturns pirmo reizi iegāja Mežāzī 1929. gada 16. martā. Interesanti, ka «pirmajā piegājienā» tas netika tālāk par savas zīmes pirmo grādu - jau aprīlī tas kļuva retrogrāds un 1929. g. maijā atkāpās atpakaļ Strēlniekā. 1929. g. 1. decembrī Saturns atkal iegāja Mežāzī un palika tur līdz 1932. g. februāra beigām, kad iegāja Ūdensvīrā. 1932. g. augustā Saturns retrogrādā vēlreiz atgriežas Mežāzī un Ūdensvīrā pilnībā pāriet 1932. gada 21. decembrī.
