PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Romiešu un grieķu nozīmīgākie svētki. Oktobris, novembris, decembris
(Nobeigums. Iepriekšējās publikācijas «Praktiskās Astroloģijas» janvāra, aprīļa un jūlija numurā.)
Gada pēdējos mēnešos Senajā Romā un Grieķijā svinēja dažādus svētkus, kuros tika cildināti Saturns, Jupiters, Marss un arī Saules dievs Apollons jeb Fēbs.
Oktobris. Bauda vīnu un cildina auglību
Antīkajā pasaulē vīns un tā baudīšana bija nozīmīga kultūras sastāvdaļa, un senie romieši no grieķiem pārņēma Dionīsa jeb Bakha godināšanu 3. oktobrī. Tā bija pateicība par vīnogu ražu. Savukārt 4. oktobrī tika svinēti svētki par godu ražas un auglības dievietei Dēmetrai jeb Cererai. Sākotnēji svētki risinājās ik pēc pieciem gadiem, bet vēlāk tos rīkoja katru gadu.
11. oktobrī atkal notika vīna godināšana, jo senie romieši un grieķi uzskatīja, ka vīnam piemīt ne tikai reibinošas, bet arī dziedinošas īpašības. Viņi domāja, ka vīns spēj dziedināt jebkuru slimību. Vīna festivāla laikā nogaršoja jaunās ražas vīnu, lai pārliecinātos, ka tas labi nobriest, un godināja vīna dievu Dionīsu jeb Bakhu. Šis festivāls vairāk bija raksturīgs lauku reģioniem.
Vīna baudīšanai izmantoja kiliku - seklu trauku, kuram abās pusēs rokturi, bet apakšā attēls ar cilvēkiem, kas svin svētkus un dejo. Bet to varēja ieraudzīt tikai tad, kad kauss iztukšots līdz galam. Vīnu baudīja arī no skifosa - dziļa vīna kausa ar diviem rokturiem sānos. Šo trauku izgatavoja no māla, sudraba un reizēm arī no zelta. Pirms lietošanas vīnu mēdza sajaukt ar ūdeni, lietojot trauku krāteri. To novietoja istabas vidū un vīnu no tā smēla ar citu trauku.
Turīgo pilsoņu nami bija nozīmīgi sabiedriskajā dzīvē, tajos bieži rīkoja dzīres, mielastus, simpozijus. Simpozijs bija dzīru daļa pēc mielasta, kad viesi dzēra vīnu un baudīja mūziku, deju priekšnesumus un sarunājās.
Grieķijā oktobrī sievietes svinēja Tesmoforiju svētkus, kas bija reliģiozām tradīcijām apvīti. Šajos svētkos vīriešiem piedalīties bija liegts. Tajos godināja Dēmetru jeb Cereru un viņas meitu Persefoni, arī cildināja un ar dažādiem rituāliem veicināja auglību. Svētki, kurus svinēja katru gadu, bija plaši izplatīti, bet to rituālus turēja noslēpumā. Tesmoforiju svētkus īpaši svinēja Atēnās no 11. līdz 13. oktobrim. Bet Grieķijā bija vietas, kurās svētkus svinēja arī desmit dienas, kā arī vietas, kurās svētki tika rīkoti vasarā, saistot tos tikai ar bagātīgu ražu.
Dievam Arejam jeb Marsam par godu 19. oktobrī rīkoja Armilustriuma svētkus, kuros notika ieroču tīrīšanas rituāls un tos novietoja pa ziemu noliktavā. Kā visos svētkos Areju jeb Marsu cildināja par palīdzību karos, par ļauna atvairīšanu un auglības došanu zemei un tautai. Kara dievu Areju jeb Marsu cildināja gan Grieķijā, gan Romā, kurā tam bija īpaša vieta un nozīme dievu hierarhijā. Grieķijā kara dievam visbiežāk tieši kara laikā kareivji sniedza upurus, lai izlūgtos viņa palīdzību. Īpaši cildināts viņš tika Spartā. Grieķu rakstnieks un vēsturnieks Apollodors pat vēsta, ka aiz lielas cieņas kareivīgie spartieši mēdza dievam piedāvāt pat cilvēku upurus, kaut gan visbiežāk Arejam jeb Marsam tika upurēti dažādi dzīvnieki - vērsis, vilks, zirgs, dzenis.
Armilustriuma svētkos notika armijas lāpu gājiens, skanēja mūzika, dziesmas, bija dejas, tika upurēti dzīvnieki un kareivji rotājās ar ziediem, priecājoties par Romas armiju.
Oktobrī notika arī zirgu skriešanās sacensību festivāls «Oktobra zirgs». Tajā dalībnieki sacentās kaujas ratos, kuros iejūdza divus zirgus. Vēlāk vienu zirgu no uzvarētāju zirgu pāra nokāva, sagrieza mazos gabalos un sadedzināja, lai upurētu. Vestas priesterienes vestālietes sev paņēma arī kādu daļu zirga asiņu, lai vēlāk ieceptu tās maizē.
Novembris. Zeva jeb Jupitera godināšana
Senajā Romā Zevu jeb Jupiteru godāja 13. novembrī Jupitera svētkos, kurus apmeklēja augstas amatpersonas. Šie svētki, pats dievs un amatpersonu attieksme atspoguļoja seno romiešu reliģiskos uzskatus. Svētki sākās ar baltas govs un maizes upurēšanu Zevam jeb Jupiteram.
Antīkajā pasaulē seno grieķu reliģija attīstījās agrāk nekā senajiem romiešiem. Vēlāk pēdējie pārņēma no grieķiem priekšstatu par dievu cilvēcisko veidolu un tradīcijas godināt dievus ar tempļiem.
Seno romiešu pasaules uzskata pamatā bija sabiedriskais jeb valstiskais mīts par pilsētas dibināšanu. Romiešiem atšķirībā no grieķiem nebija Olimpa kalna, kurā mīt dievi, dieviem nebija arī savu likteņu, radurakstu. Uzskatīja, ka dievi atklājas ar notikumu, izredzēto vai ar valsts starpniecību. Romieši domāja, ka Romas sūtība ir valdīt pār citām tautām un šo likteni noteikuši dievi, tāpēc viņi daudz karoja.
Jāpiebilst, ka visas romiešu leģendas ietver cilvēku un sabiedrības atspoguļojumu, un sabiedrība tika vērtēta augstāk par personību, indivīdu. Romiešu mīti saistīti ar politiku un morāli, kuros dominē varonības cildināšana.
Romiešu kultūra bija atvērta citu kultūru idejām, viņi pārņēma daudzus dievus un varoņus no citām tautām, piedēvēja jaunas rakstura īpašības, kā arī tos pārdēvēja. Romieši pārņēma arī grieķu Olimpa dievus. Par galveno dievu un cilvēku valdnieku ieceļot Jupiteru, kas atbilda grieķu Zevam. Ievēlēti priesteri rūpējās, lai pilsoņi pilda pienākumus pret dieviem, un veica rituālus, lai iegūtu dievu labvēlību. Antīkajā pasaulē ticēja, ka pareizi izpildīts rituāls un tīkami upuri nodrošina to, ka dievi lūgumu uzklausa un palīdz.
Varenajam valdniekam Zevam jeb Jupiteram Olimpā bija pils, bet uz zemes viņam par godu bija vairāki tempļi. Nozīmīgākie no tiem bija Olimpijas Zeva templis Grieķijā un Jupitera templis Kapitolija kalnā Romā, kurā priesteri valkāja baltas drānas, jo Jupitera svētā krāsa bija balta, un tika upurēti balti dzīvnieki.
Par rituālām darbībām tika uzskatīta gan upurēšana un lūgšanas, gan arī procesijas, kulta dejas, sacīkstes un tautas izpriecas, jo antīkajā pasaulē izklaides uztvēra par dieviem tīkamu nodarbi. Dievus godināja tempļos, pie altāriem, svētbirzīs un avotos.
Romieši dievus salīdzināja savā ziņā ar augstākajām amatpersonām, tāpēc zaudētājs dievu priekšā bija tas, kurš nepārzināja visas formalitātes. Pastāvēja pat grāmatas, kurās bija informācija par visām iespējamām dzīves situācijām un to, kādas lūgšanas un rituāli cilvēkam jāveic, lai garantētu veiksmi.
Romiešu dievi atšķirībā no grieķu dieviem nekad nenokāpa uz zemes pie cilvēkiem un nerādījās viņiem. Ja dievi vēlējās cilvēkus par kaut ko brīdināt, tad viņi raidīja cilvēkam zīmes. Romieši bija reliģiozi un māņticīgi, tāpēc viņi ticēja pareģiem, kas zīlēja pēc putna lidojuma un upurētā dzīvnieka iekšām. Viņi šo izziņas mācību aizguva no senajiem grieķiem un etruskiem. Nevienu svarīgu pasākumu romieši nesāka, nezinot dievu gribu. Ja pareģis vēstīja, ka dievu dotās zīmes ir nelabvēlīgas, tad senie romieši to ņēma vērā.
Romieši, upurējot dieviem, apsedza galvu ar apmetni, lai labāk spētu koncentrēties, kā arī bailēs ieraudzīt dievu, kas varētu parādīties. Tā tika darīts arī Jupitera svētkos, kad amatpersonas viņam sniedza upurus.
Senajā Grieķijā Atēnās novembrī risinājās svētki, kuros slavināja Saules dievu Apollonu jeb Fēbu. Pateicībā par saules siltumu un ražas nogatavināšanu dievam upurēja pākšaugu sautējumu. Vēl dievam mēdza upurēt arī olīvu vai lauru zarus, kas savīti ar sarkanu vai baltu vilnu. Tajos iekāra sezonas augļus, maizītes, mazus traukus ar medu, vīnu un eļļu. Tādējādi tika izrādīta pateicība par ražu, tas bija ziedojums, lai iegūtu svētību un aizsardzību arī turpmāk. Šo ziedojumu procesijas gājienā uz Apollona jeb Fēba templi nogādāja zēns, kuram abi vecāki bija dzīvi. Bagātīgi rotātos olīvu vai lauru zarus piekāra pie tempļa vārtiem. Procesijas laikā tika dziedāta dziesma par to, kas ziedojumā tiek nests un kādu labumu šīs veltes dod. Ar šādiem ziedojuma zariem mēdza rotāt arī privātmāju durvis, kur tos varēja atstāt visu gadu un tad nomainīt, jo gada laikā ziedojums zaudē savu vērtību. Pastāvēja uzskats, ka olīvu vai lauru zari iemieso koku un pat visas augu valsts garu. Tas palīdz tikt pie ražas, par kuras augšanu un nogatavošanos rūpējas Apollons jeb Fēbs.
Decembris. Dāvanas un lielas dzīres!
Antīkajā pasaulē 5. decembrī svinēja svētkus par godu lopu auglības dievam Faunam. Šie svētki parasti notika lauku apvidos, un tajos tika dzerts, baudītas bagātīgas maltītes, dejots un veikti rituāli ar upurēšanu dievam. Faunu cildināja gan Senajā Romā, gan arī Senajā Grieķijā, uzsverot viņa auglības devēja, mežu, lauku, ganu un ganāmpulku aizstāvja funkciju. Romiešu mitoloģijas Faunu saista ar grieķu mitoloģijas Pānu un Satīru. Romieši uzskatīja, ka Fauns spēj gan biedēt ceļotājus mežā, gan viņiem arī palīdzēt. Faunu attēlo kā puscilvēku ar āža kājām, bieži vien arī ar vainagu galvā.
Decembra otrajā pusē dievam Kronam par godu Senajā Grieķijā tika svinēti Kroniji, kuros valdīja jautrība, notika karnevāli, visi ļaudis dzēra un ēda, dzīroja, baudīja mīlas orģijas, katrs varēja brīvi izteikties, ja vēlējās, un kungi ar kalpiem mainījās pienākumiem, tāpēc šie svētki īpaši patika vergiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem. Tādus pašus svētkus svinēja arī Romā, tikai ar vēl lielāku vērienu nekā Grieķijā, saucot tos par Saturnālijiem. Romā Saturnālijus, iespējams, pirmo reizi oficiāli organizēja 497. gadā p.m.ē., kad ticis atklāts Saturna templis.
Šie svētki, kuru pirmsākumi meklējami haldiešu cilts rituālos, norisinājās ziemas saulgriežu laikā, no 17. līdz 23. decembrim, ļaujot formāli katram vergam justies tāpat kā bagātajiem Grieķijas un Romas iedzīvotājiem vai pat imperatoram. Svētku pirmsākumos dzīres ilga vienu dienu - 17. decembrī, bet tad antīkajā pasaulē Kroniji jeb Saturnāliji kļuva tik iecienīti, ka tika izlemts svinēt vairākas dienas.
Svētku sākumā tika veikta rituāla upurēšana Kronam jeb Saturnam, lai cildinātu viņa lauksaimniecības aizgādību un ražas devēja dāsnumu, dāvājot viņam olīveļļu un citas veltes no jaunās ražas. Pēc rituāla sākās mielasts un dzīres, kas norisinājās katrās mājās, kā arī tika rīkoti publiski banketi.
Vergi un kungi svētkos varēja kļūt vienlīdzīgi, tā jo īpaši godinot dievu Kronu jeb Saturnu, kurš radīja pirmo antīkās mitoloģijas laikmetu pasaulē - Zelta laikmetu, kurā visi cilvēki bija vienlīdzīgi un valdīja pārpilnība. Šiem svētkiem bija raksturīga liela izšķērdība, greznība un visatļautība, jo Romas pilsoņi pat dienas laikā pa ielām varēja staigāt tunikā, ko parasti atļāvās tikai mājas viesībās. Svētkos kungi mēdza apkalpot kalpus pie galda vai ļāva viņiem sēdēt pie viena galda ar saimniekiem, kā arī tērpties greznās drānās.
Kroniju jeb Saturnāliju raksturīga svētku tradīcija bija arī apmainīšanās ar dāvanām. Svētku jautrību papildināja kauliņu spēle un citas azartspēles, kuras bija aizliegtas visu gadu, izņemot šos svētkus. Saglabāt svētku jautrību palīdzēja Princeps Saturnalicius - ceremoniju meistars jeb svētku karalis, kurš deva dažādas pavēles, piemēram, «dziediet!», un tad visiem bija jādzied. Šo svētku karali, kurš simbolizēja Kronu jeb Saturnu un imperatoru, visbiežāk izlozēja no kalpu vai ieslodzīto vidus. Kroniji jeb Saturnāliji laika gaitā kļuva tik populāri visos sociālajos slāņos, ka izplatījās visās teritorijās, kuras Romas impērija bija iekarojusi.
Šie svētki par godu nežēlīgajam un arī dāsnajam ražas dievam Kronam jeb Saturnam un to tradīcijas bija pirmsākums mūsdienu Ziemassvētku un Vecgada vakara svinību tradīcijām, kad cilvēki cits citam pasniedz dāvanas, svin un līksmojas kā Zelta laikmetā.
Senajā Romā bija arī daļa cilvēku, kuri 25. decembrī svinēja jaunās Saules atdzimšanas svētkus. Šie svētki pārsvarā nebija oficiāli atzīti, tikai imperatora Aurēlija valdīšanas laikā tie kļuva oficiāli. Tajos notika publiskas kaujas ratu sacensības, un 274. gadā tika uzcelts templis par godu Saulei.
Decembrī notika arī Mazo Dionīsiju jeb Lauku Dionīsiju svētki, kas īpaši populāri bija Senajā Grieķijā. Šie svētki cildināja vīnogu ražas, vīndaru un auglības dievu Dionīsu jeb Bakhu. Svētku laikā notika gājieni, kuros cilvēki nesa fallu veidojumus, maizi un citus ziedojumus, vīna un ūdens traukus, kas simbolizēja auglību un to, ko sniedz dievs Dionīss jeb Bakhs. Gājienā piedalījās dziedātāji, jaunas meitenes, kuras nesa grozus, un jautrību izbaudoši cilvēki. Svētkos tika uzvestas komēdiju lugas un spēlētas jautras spēles, piedalīties varēja visi, arī vergi. Cilvēki sacentās dziedāšanā un dejošanā. Bieži vien lauku pilsētās Mazie Dionīsiji jeb Lauku Dionīsiji tika svinēti atšķirīgās dienās, tāpēc svinēt gribētāji varēja ierasties arī vairākos svētkos un svinēt tos ne tikai vienu reizi katru gadu. Arī mākslinieki un aktieri varēja piedalīties vairākās izrādēs. Uz Mazajiem Dionīsijiem jeb Lauku Dionīsijiem mēdza ierasties ļaudis no Atēnām, tā dāvājot sev iespēju izbaudīt lauku dzīvi.