PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Aktieris Mārtiņš Egliens. Stabilā nenoteiktība

 
©Gunārs Janaitis

Nacionālā teātra aktieris MĀRTIŅŠ EGLIENS dzimis, Saulei atrodoties Svaru zīmē, tāpēc viņš uz savas ādas izjūt «par» un «pret» kausu nepārtraukto kustību.

Pats par savu raksturu Mārtiņš nekādas ilūzijas nelolo un viņam raksturīgā paradoksālā veidā vienlaikus ir gan apmierināts ar sevi, gan sajūt nepieciešamību pilnveidoties. Viņam nenoteiktība un ilgstoša atbilžu meklēšana uz dzīves uzdotiem jautājumiem nešķiet nekas ārkārtējs. Paradoksāli skan pat īsā aktiera atzīšanās: «Man vairāk patīk sapņaina spriedelēšana, kas ir atpūta, pretstatā dziļai un pamatotai analīzei, kas uztverama jau kā darbs. Saprotams, ka nevar tikai sapņot, jo Svariem jābūt līdzsvarā. Pienāk brīdis, kad vajag ļoti nopietni domāt gan par sevi, gan par pasauli, gan - Dievu. Par cilvēka sūtību vispār.

Manuprāt, Svari ne tik daudz nozīmē līdzsvaru, cik mētāšanos un dzīvošanos no viena grāvja otrā. Nosvēršanās uz vienu pusi nav līdzsvars. Sevī Svarus apzinos kā galējības un svārstīšanos.»

Nekādas pārsteidzības!

Astrologi par Svariem raksta tā: «Nepārtrauktās šaubas nav vis iekšējās šķelšanās rezultāts, bet gan absolūta nespēja orientēties dzīves īstenībā. Viņi nepārtraukti kaut ko analizē, apsver variantus, domājot: vai tas ir pareizi vai nē, izdevīgi vai nē.» Aktieris šādai atziņai piekrīt. «Pieņemt zīmīgus lēmumus, piemēram, par dzīvokļa maiņu vai mašīnas pirkšanu, no manis prasa piecreiz vairāk laika nekā sievai (aktrisei Ditai Lūriņai-Eglienai - aut.). Zinu cilvēkus, kuri var izlemt jautājumus dienas laikā. Es to pieņemu kā pašsaprotamu, taču pats pie savas atbildes un risinājuma nonākšu pēc pieciem mēnešiem… Kamēr Svari izšūposies, vajadzīgs stipri vien ilgāks laiks, kurā spēju aprast ar domu par jaunajiem plāniem. Beigu beigās, ja šie plāni «no augšas» netiek koriģēti, līdz galam saprotu, ka tie ir pareizi un vērtīgi.»

Tiesa, arī Mārtiņam gadās izņēmumi un viņš lēmumus pieņem ātri, taču pēc tam gan ļoti ilgi domā: «Kāpēc es tā izdarīju? Vai neesmu pārsteidzies?» Šāds pārdomu process ievelkas, bet tas nenozīmē neko postošu, gluži vienkārši ar viņu tā notiek.

Relativitātes teorija

Ja vien pats vēlas, Mārtiņš spēj būt ļoti labs diplomāts, jo viņam ir iedzimta tieksme uz kompromisiem, problēmu nolīdzināšanu. Aktieris gan turpat atzīstas, ka varot iet arī pilnīgi pretējā virzienā, ja kāds viņu «riktīgi besī ārā». Mārtiņa raksturs ir visai piekāpīgs, taču viņš skaidri zina, līdz kurai robežai ir gatavs samierināties. Svaru zīmes svārstības viņā skaidri izgaismojas arī šādā kontekstā: «Brīžam man ir sajūta, ka kaut kas jānorij un jāiet diplomāta ceļš, bet brīžam varu uzsprāgt un pat provocēt strīdus situāciju. Nekas jau nav absolūti melns vai balts, tādēļ neņemos apgalvot, ka vienmēr visas domstarpības censtos mīļā miera labad nogludināt, taču sevī rodu iedzimtu spēju sameklēt zelta vidusceļu.»

Svaru tieksme uz līdzsvaru liedz Mārtiņam pieņemt kategoriskus lēmumus, ko lieliski ilustrē aktiera paša komentārs: «Tā ir un reizē nav taisnība. Dzīvē ļoti bieži gan sev, gan citiem atgādinu, ka vispatiesākā ir relativitātes teorija. Viss šajā pasaulē ir nosacīts. Viena un tā pati lieta atkarībā no redzes leņķa var izskatīties absolūti atšķirīgi. Melnbalts pasaules dalījums nav man raksturīgs.»

Par lielu mīnusu tiek uzskatīta Svaru atteikšanās no principiem, lai izvairītos no atklātiem konfliktiem. «Taisnība, ir lietas, kuras mani sevī neapmierina, kaut gan… Jā, ir virkne principu, no kuriem kādreiz esmu atteicies, bet tagad par to tikai priecājos. Nepiederu pie cilvēkiem, kuri iet caur dzīvi ar saviem principiem kā karogiem pa priekšu. Ja kādam principu ir pārāk daudz, tie ierobežo tiktāl, ka cilvēks sāk dzīvot kastītē. Līdzīgi domāju par tiem, kuri skaidri prot pateikt, kas ir labi un kas - slikti. Es nemāku. Pat negribu. Ne viss ir tāds, kāds tas pirmajā mirklī izskatās. Tikko tu ieliec to savu principu režģī un izveido viedokli teju par visu pasaulē, par katru cilvēku, ko viņš dara pareizi un ko - nepareizi, zūd spēja ieraudzīt patieso ainu.» Ir saprotami, ka daudzi tā rīkojas, lai nevajadzētu nepārtraukti domāt un patstāvīgi analizēt notiekošo, jo dažādu «svarīgo principu sarakstu» žurnālos un internetā ir papilnam. Tās ir klišejas, par kuru izmantošanu praksē Mārtiņš ir bažīgs. «Es iesaku morāles un tikumības jautājumos nepārsteigties, jo mēs patiesībā viens par otru tik maz ko zinām. Faktiski runa nav tikai par morāli, bet plašāku jautājumu loku, piemēram, mēs nenormāli ātri izdarām secinājumus par politiķiem, pat neiedziļinoties viņos. Var gadīties, ka mēs zinām tikai to, ko mediji par viņiem vēsta, bet patiesība ir citāda. Nekas nav vienkārši. Reizēm pēc kāda vērtējuma izdarīšanas paiet zināms laiks un atklājas, ka šis politiķis nemaz nav darījis to, ko par viņa aktivitātēm vēstījuši citi, bet pavisam atšķirīgas lietas. Safabricētas propagandas materiāli nav tas, uz ko vajadzētu balstīties, veidojot savu viedokli. Lielākajai daļai sabiedrības par politiķiem ir pavisam skaidrs vērtējums, bet visnotaļ neesmu pārliecināts, ka tas atbilst patiesībai.»

Aktieris necieš cilvēku nekompetenci, bet vēl jo vairāk - ja šis cilvēks apzināti izliekas par kompetentu. Tas Mārtiņu tracina. «Līdz zosādai! Un tad es ar sevi ļoti strādāju, lai «nolaistu tvaiku».»

Visumā Mārtiņš pats diezgan precīzi prot novērtēt citu cilvēku paveikto un apkārt notiekošo, turklāt reizēm viņam piemīt zināms paštaisnums, taču nebūt nav sveša arī paškritika. «Šaubas ļoti lielā mērā rodas tieši no tās. Vai esmu pietiekami labi sapratis, izdarījis, paveicis, galu galā, vai esmu kādam vajadzīgs, vai mani mīl? Visi šie jautājumi ik pa brīdim neliek mani mierā. Esmu nedrošs par sevi un vienlaikus spilgti apzinos, ka esmu labākais. To ir grūti ar prātu saprast, taču Svariem tā var būt. Man pašam šis paradokss ir mīkla, ar kuru jāsadzīvo.»

No atziņas līdz atziņai

Aktierim raksturīga filozofēšana, nepārtraukta «funktierēšana», viņš pats atzīst, ka visvairāk - sapņaina spriedelēšana, vērojot gan savu dzīvi no iekšpuses, gan ārējos notikumus. «Man piemīt tendence nemitīgi kaut ko analizēt un izdarīt secinājumus, par kuriem vēlāk nemaz neesmu priecīgs. Te atkal var piesaukt relativitātes teoriju: tas, kas vienu dienu šķita balts, nākamajā izrādās melns, varbūt drīzāk otrādi - vispirms melns un vēlāk - balts, brīnišķīgs un skaists. Parasti gan dzīvē visātrāk tiek izdarīti tieši negatīvie spriedumi.

Visu laiku manī risinās iekšējais dialogs, ik pa brīdim mēdzu skaļi ar sevi sarunāties, protams, attiecīgā vidē, lai citi nepadomātu, ka esmu jucis. Vispār šāda sarunāšanās ir lietderīga - tādējādi pats it kā no malas vēroju savu domāšanu, turklāt apgūstu spēju loģiski formulēt to, kas iekšā pašam ir saprotams bez vārdiem. Līdzīgu apsvērumu dēļ ir lietderīgi parunāties ar kādu cilvēku, jo pēc tam tu aizej gudrāks - nevis tāpēc, ka viņš tev palīdzētu, bet tu pats sevi esi labāk sapratis.»

Leģendārais lietuviešu režisors Jozs Miltinis savulaik rakstījis, ka cilvēku gan vilina Atziņas koka auglis, taču noplūkts tas dzīvi dara nelaimīgāku, tomēr nekas vairs nav darāms - auglis atpakaļ nav atliekams… Brīdi padomājis, Mārtiņš Egliens secina, ka paša iegūtās atziņas reizēm viņu patiešām skumdinājušas, taču vienlaikus tieši tās veido personību. «Priecīgas atziņas nesniedz vielu garīgai attīstībai, jo neprovocē aizdomāties dziļāk. Augt vedina rūgta pieredze, kas iemetusi tevi tur, kur pašam doties bijis bail. Cilvēka dzīvē dramaturģiskie konflikti ir vajadzīgi, jo tikai satricinājumi spēj mūs pacelt jaunā apziņas līmenī, taču tikpat nepieciešama atelpa un sava komforta zona, citādi var sajukt prātā.»

Kanāls ar Dievu

Par Mārtiņa reliģiozitāti liecina viņa komentārs apgalvojumam, ka Svaru zīmes pārstāvji bieži izmanto intuīciju, tādējādi atrodas īstajā vietā un laikā. «It kā jau varētu piekrist šādai nostādnei, bet es to gribētu formulēt kā paļaušanos uz Dievu,» atklāj aktieris. «Kad pēkšņi esmu kaut kur nonācis īstajā vietā un laikā, nesaku: «Redz, kā man intuīcija pateica priekšā!» Drīzāk konstatēju: «Redz, kā mani Dievs atveda, laikam biju to pelnījis!» Savukārt pretējā situācijā, kad nonāku ne savā vietā un laikā, saprotu, ka Dievs ar to vēlējies kaut ko man iemācīt. Ja gribi, var sacīt arī tā - intuīcija ir mans kanāls ar Dievu. Ja viņā klausies, tad dzirdi, ko Dievs saka. Es regulāri un skaidri šo kanālu dzirdu, tikai dažkārt izliekos, ka līdz manai apziņai signāls nav nonācis, jo negribas darīt to, ko man «no augšas» saka, bet kaut ko citu…»

Prāta rotaļas

Mārtiņš apstiprina, ka Svari ir ļoti sociāla zīme, kas baidās no izolētības un vientulības. «Jautājums, vai esmu mīlēts, ir aktuāls ikvienam cilvēkam, taču piekrītu, ka vajadzība pēc tuvo cilvēku loka katram ir atšķirīga - vienam pietiek, ka viņu mīl daži cilvēki, citam vajag, lai vesela auditorija… Varbūt kādam pietiek, ja viņu mīl tikai Dievs? Šķiet, neesmu savā dzīvē izjutis mīlestības trūkumu, taču pieļauju, ka šis jautājums var rasties arī bez jebkāda pamata. Te vainīgs prāts - tev atliek vien par kaut ko sadomāties, lai jau noticētu, ka šādas prāta rotaļas ir īstenība. Lai tā nenotiktu, jāpaklausa ķermenim un dvēselei, nevis neuzticamajam prātam.» Lūk, kā Svari svārstās! Un pie tā visa Mārtiņš uzskata, ka prāts ir nevis bezpersonisks instruments, kas cilvēkam iedots, lai orientētos pasaulē, bet daļa no viņa paša. «Jāiemācās ar prātu strādāt, citādi var nonākt līdz bezprātam!» it kā jokojoties izsaucas aktieris. «Nodalu prātu no dvēseles, sava Es sajūtas. Pēdējā laikā pamanu, ka daudziem cilvēkiem dominējošais ir prāts. Tā nevajadzētu būt. Manuprāt, dvēselei jābūt primārai.»

Savā veidā pasvītrojot Svaru paradoksālo būtību, aktieris nepretojas apgalvojumam, ka viņa zīmei raksturīgi vadīties vairāk no prāta, nevis sirds. Patiešām, vairums astrologu uzskata, ka Svari gan ir patīkami un pieklājīgi, taču patiesībā cilvēkiem pieķeras lēni. «It kā jau gribējās teikt, ka tā ir taisnība, jo ar Ditu nodzīvoju piecus gadus, līdz saņēmos viņu bildināt un mēs apprecējāmies. Tas ir diezgan ilgi. Tajā pašā laikā varu kādā labā pedagogā, režisorā klausīties atvērtu muti un iemīlēties dažās dienās. Tas neizslēdz, ka pēc gada, satiekot šo cilvēku vēlreiz, seko vilšanās… Es nezinu, kāda būtu pareizā atbilde, jo gadās gan vienādi, gan otrādi.»

Prāta lomu Mārtiņa dzīvē paskaidro paša piesauktie piemēri, jo sajūsmināties par režisoru vai pedagogu nemaz nav dvēseles, bet intelektuāla parādība, kamēr attiecības ar sievu gan ir sirds lieta. «Varbūt patiešām ir tā, ka pirmais impulss manī rodas prāta līmenī un tad aizceļo uz dvēseli. Lai kā arī būtu, dvēsele man ir un paliek noteicošā.

Negribētos jau tā sacīt, bet man ir sajūta, ka ar prātu cilvēki sataisa vairāk nepatikšanu nekā labu lietu. Daudz patīkamāk būtu dzīvot pasaulē, kuru vada dvēsele.»

Skaidrs, ka dvēseļu saskarsme ir daudz vienkāršāka, tiešāka, savukārt komunikācija prāta līmenī bieži ieved konfliktos tieši nesaprašanās dēļ. Rotaļas ar prātu vispār var kļūt bīstamas, par ko vēsta diezgan daudz dažādu mākslas darbu. Mārtiņš saka: «Cilvēkam patīk lietas, ko viņš var ietekmēt, un prāts tāds ir, savukārt dvēsele cilvēka kontrolei nepakļaujas. Viena lieta ir prāta rotaļas, bet pavisam cita - prāta patvaļīga aktivitāte pat tad, kad tev pirmajā mirklī šķiet, ka tas nedarbojas. Brīžam ir sajūta, ka prāts dzīvo pats savu alternatīvo dzīvi un ik pa laikam pārsteidz tevi ar negaidīties rezultātiem, kam pats nemaz neesi gatavs. Pārsteigts esi ne tikai tu, bet arī apkārtējie.»

Tas, par ko runā Mārtiņš, ir tuvu slavenā filozofa Aleksandra Pjatigorska formulējumam, proti, filozofija ir domāšana par savu domāšanu. Aktierim piemīt šī spēja vērot sava prāta darbību no malas. «Mani satrauc nedomājošās cilvēku masas straujš pieaugums, jo arvien vairāk rodas to, kuri dzīvē izdara tās izvēles, kuras viņiem pasaka priekšā. Neskatoties uz to, cilvēki nekad nebūs vienādi. Vismaz man tā gribas domāt.»

Attiecību kopējs

Mārtiņš apliecina, ka Svaru zīmē dzimušie labi saprotas ar kolēģiem, turklāt šo spēju laika gaitā viņš pats attīstījis apzināti. «Saprasties ne vienmēr nozīmē saprast,» ar smaidu saka aktieris. «Domāju, ka patiešām saprotos labi arī ar tiem, kurus nesaprotu. Protams, katram no mums ir savas īpatnības, turklāt te gribas piezīmēt, ka saprašanās prasa abpusēju darbību, jo visas zodiaka zīmes savstarpēji veido atšķirīgas kombinācijas…

Lai ko arī ietekmētu zvaigznes, atzīšos, ka ļoti cenšos labi saprasties ar visiem darbabiedriem. Man ir svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, ar kuriem kopā būt ir viegli. Tas nav vienkāršs uzdevums nevienā kolektīvā, un domāju, ka teātris šajā ziņā nav nežēlīgāks par kādu citu darbavietu.

Pats apzinos, ka kopš ienākšanas Nacionālajā teātrī esmu stipri vien mainījies gan komunikācijas, gan savu iekšēji izdarīto spriedumu jomā. Protams, ir lietas, kas mani joprojām kaitina citu cilvēku uzvedībā, attieksmē un manierēs, taču agrāk man šķita, ka par to ir daudz jārunā, turpretī tagad saprotu - tam nav bijis gandrīz nekādas jēgas. Esmu tikai nodarījis pāri gan sev, gan citiem, nevajadzīgi sabojājis attiecības, garastāvokli, dienu, nedēļu, mēnesi… Kā vārdā?! Vienalga katrs no mums beigu beigās izdara savas izvēles. Man nav ne tiesību, ne pienākuma ietekmēt citu lēmumus. Protams, gadījušies arī pozitīvie piemēri, kad esam varējuši mierīgā gaisotnē draudzīgi izrunāties par lietām, kas otrā cilvēkā satrauc vai mulsina, vienkārši pajautājot: «Kāpēc tu tā dari?» Dažreiz atbilde pārsteidz, un tad tu saproti, ka viņš nemaz citādi nav varējis rīkoties. Prasmi veidot šādu saskarsmi ieguvu līdz ar gadiem un dzīves pieredzi.»

Strādāšana ar baudu

Svaru psihisko dzīvi raksturojot pretēju stāvokļu mija: smaga un intensīva darba periodus nomaina bezdarbība, depresija, neefektīva laika pavadīšana. To izdzirdējis, aktieris piekrītoši krata galvu: «Ar mani pavisam noteikti tā notiek. Esmu izteikts pēdējā brīža cilvēks, kurš visu paveiks tad, kad pienācis galējais termiņš. Manu darbu pirms tam neviens neredz, brīžiem pats to neredzu, piemēram, vienkārši eju pa ielu, un pēkšņi desmit sekundēs caur mani izskrien doma, kas saistīta ar nākotnē paveicamo. Es varu to pat apzināti nesaglabāt, taču doma nekur nepazudīs. Pēc laika tikpat negaidīti atnāks nākamās domas, arī tās kaut kur zemapziņā tiks saglabātas. Un tad pēkšņi, kad pienāks īstais brīdis, tās visas manī uzpeldēs, izveidojot loģisku rezultātu. Parasti tas ir saspringts laiks, kad naktīs nevaru kārtīgi izgulēties, un tad sev pārmetoši jautāju, kāpēc nevarēju visu izdarīt agrāk, mierīgāk. Atbilde vienmēr ir viena un tā pati: tāpēc, ka nevarēju. Vēl domas nebija sakrājušās un organisms nebija pateicis, ka uzspīdējusi zaļā gaisma, ka pienācis pēdējais brīdis pirms finiša, jo tikai tad viss pēkšņi aiziet pareizās sliedēs. Kad intensīvi strādāju, daru to ar baudu, bet pārējā laikā ir tukšums ar depresijām un tamlīdzīgām negācijām. Tad arī negribas neko darīt. Ķermenis saka, ka kaut kur ceļā spīd mazas zaļas gaismiņas, bet krustojumu šķērsošanai aiz tām nevajadzēs daudz enerģijas. Šī tad arī ir tā neefektīvā laika pavadīšana.»

Savukārt to, ka Svari nav radīti fiziskam darbam, tāpēc labāk izdomās, kā šādu uzdevumu paveikšanā iesaistīt citus, Mārtiņš neapšauba. Viņš rīkojas tāpat. «Man nepatīk pašam kaut ko stumt, bīdīt, raustīt, rakt un cilāt, bet ir izņēmuma gadījumi, piemēram, kad ar kaifu jaukā kompānijā skrūvēju kopā jaunu skapi. Vienam kaut ko tamlīdzīgu darīt man negribētos, vajag vismaz divatā! Tad mēs liekam kopā mēbeles kā bērni savus lego klucīšus. Tam jānotiek radošā atmosfērā. Zinu cilvēkus, kuri ir laimīgi vieni pielikt aizkaru stangu, montēt izlietni vai remontēt māju. Aizbrauc pie tāda ciemos, bet viņš ir nelaimīgs, ka tevis dēļ darbam nolaupījis veselu stundu... Tas pavisam noteikti nav stāsts par mani.»

Kārtība finanšu lietās

Mārtiņš kā diezgan tipisks Svaru zīmē dzimušo piemērs nekad nekļūst par naudas vergu, tajā pašā laikā bez pūlēm prot uzturēt kārtību savā budžetā. «Es savus ienākumus un izdevumus rēķinu, tāpēc man nav kā daudziem radošiem cilvēkiem, kuri dzīvo, līdz pēkšņi attopas, ka nekā nav,» pavisam noteikti apgalvo aktieris. «Kad nauda sabirst, viņi atdod parādus un līksmo, bet pēc nedēļas naudas atkal nav…Es tomēr mēģinu pārredzēt un plānot savus izdevumus. Paniku naudas ziņā neizjūtu, jo vienmēr domāju, kas būs pēc mēneša.»

Tiesa, Svaru zīmes cilvēki mēdz aizmirst par saviem parādniekiem, taču Mārtiņš izvēlējies citu taktiku. «Es ievēroju tautas gudrību, kas vēsta - ja gribi zaudēt kādu draugu, aizdod viņam naudu. Protams, ir bijušas ārkārtas situācijas, kad pats esmu gājis klāt un piedāvājis finansiālo atbalstu, taču ikdienā draugus zaudēt negribu.»

Mārtiņa Egliena dzīves fakti

  • Dzimis 1977. gada 13. oktobrī Rīgā.
  • Bērnībā dziedājis Latvijas Radio bērnu vokālajā ansamblī «Dzeguzīte».
  • Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju.
  • Nacionālā teātra aktieris kopš 2000. gada, spēlējot gan dramatiskas, gan raksturlomas.
  • Filmējies vairākos televīzijas seriālos.
  • Bijis dziesmu svētku un citu apjomīgu masu pasākumu vadītājs.
 

Rīgas namu pārvaldnieks