IZZINI SEVI! Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­mi. Kādu iespaidu tie atstāj mūsu dzīvē?

 
©Pixabay

Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­miem tau­tu tra­dī­ci­jās un kul­tūr­vēs­tu­rē bi­ju­si īpa­ša no­zī­me. Ar tiem sais­tī­ti mī­ti un le­ģen­das. Spil­gtā­kais ir aus­trum­nie­ku stāsts par pū­ķi, kas ik pa lai­kam ap­rij Sau­li un Mē­ne­si. Drau­dī­gais si­žets ie­zī­mē ko­pē­jo at­tiek­smi pret šo da­bas pa­rā­dī­bu. Pro­ti, ap­tum­su­mu lai­kā ne­kas labs ne­esot gai­dāms. As­tro­lo­ģi­jā ap­tum­su­mi sais­tās ar se­vis iz­zi­nā­ša­nu, iek­šē­jām pār­mai­ņām, kar­mis­kiem mo­tī­viem. Cilvēkiem, kas dzimuši aptumsumu ietekmē, dzīvē tiek doti papildu uzdevumi.

Sau­le - per­so­nī­ba, Mē­ness - emo­ci­jas

As­tro­lo­ģi­jā Sau­le sim­bo­li­zē dzī­vī­bas ak­ti­vi­tā­ti, per­so­nī­bas ener­ģi­ju, kas vēr­sta uz se­vis ap­zi­nā­ša­nos, piln­vei­do­ša­nu un iz­aug­smi. Sa­vu­kārt Mē­ness ir slēp­to emo­ci­ju un pār­dzī­vo­ju­mu, adap­tā­ci­jas un mā­tiš­ķī­gu­ma sim­bols. As­tro­lo­ģi­jā val­da uz­skats, ka Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­mu lai­kā abi ie­sais­tī­tie spī­dek­ļi de­mon­strē sa­vus prin­ci­pus iz­krop­ļo­tā vei­dā - Mē­ness pa­tie­si dzi­ļa pār­dzī­vo­ju­ma vie­tā ra­da ilū­zi­ju un sa­kā­pi­na emo­ci­jas, sa­vu­kārt Sau­le di­na­mis­ko ener­ģi­ju no­mai­na pret paš­pie­tie­ka­mī­bu un at­slā­bu­mu. Sa­asi­nās pro­blē­mas un ne­sa­ska­ņas, sī­ku­mi kļūst ār­kār­tī­gi no­zī­mī­gi, bet pa­tie­šām sva­rī­gas lie­tas var pa­likt ne­pa­ma­nī­tas. Ap­tum­su­mi var de­for­mēt uz­tve­ri un mu­di­nāt uz ne­liet­de­rī­gu spē­ku pa­tē­ri­ņu.

Sau­les ap­tum­sums, kad Mē­ness tik­ko uz­sāk sa­vu cik­lu (ir jaun­ajā fā­zē), pa­ze­mi­na cil­vē­ka per­so­nī­go ener­ģē­ti­ku (Sau­les prin­ci­pu) un mu­di­na no­ro­be­žo­ties pa­šam no se­vis vai re­ali­zē­ties caur ci­tiem cil­vē­kiem (Mē­ness prin­cips). Šā­dā pe­ri­odā jaun­i dar­bi pa­do­das ar grū­tī­bām, emo­ci­onā­lā sfē­ra kļūst ne­ak­tī­va (jo Sau­le at­ro­das Mē­ness aug­ša­nas cik­la nul­les pun­ktā). Ap­tum­su­mu lai­kā ro­das vē­lē­ša­nās at­slā­bi­nā­ties, pa­būt vie­nat­nē un vien­kār­ši ļau­ties dzī­ves plū­du­mam, kaut arī vē­lāk var­būt jā­no­žē­lo ne­iz­man­to­tās ie­spē­jas.

Mē­ness ap­tum­sums, kas no­tiek piln­mē­ne­sī (psiho­lo­ģis­kā un emo­ci­onā­lā jū­tī­gu­ma aug­stā­ka­jā pun­ktā), ra­da stip­ras emo­ci­ju iz­paus­mes un bie­ži mo­bi­li­zē dvē­se­les spē­kus (Sau­les un Mē­ness cī­ņa). Ta­ču ša­jā lai­kā grū­ti at­rast iz­man­to­ju­mu ener­ģi­jai. In­te­re­san­ti, ka in­die­ši uz­ska­ta: Mē­ness ap­tum­su­ma lai­kā ir jā­raud, lai at­brī­vo­tos no di­na­mis­kām emo­ci­jām un lai emo­ci­ju ie­tek­mē kaut ko ne­sa­strā­dā­tu un ne­no­da­rī­tu ko slik­tu ci­tiem cil­vē­kiem.

Kaut arī ap­tum­su­mu lai­kā jā­būt ap­do­mī­giem, as­tro­lo­ģi­jā šie pe­ri­odi tiek uz­ska­tī­ti par la­bu ie­spē­ju ap­stā­ties, pa­ska­tī­ties ap­kārt un kaut ko sa­vā dzī­vē mai­nīt.

Pār­mai­ņas. Būt vai ne­būt?

Cil­vē­ku as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs ar ap­tum­su­miem sais­tās tā dē­vē­tie Mē­ness mez­gli (di­vi or­bī­tas pun­kti) - Le­jup­ejo­šais (sa­ska­ņā ar Aus­tru­mu le­ģen­du - Dra­ko­na as­te) un Aug­šup­ejo­šais (Dra­ko­na gal­va). Ap­lū­ko­jot tos no cil­vē­ka dvē­se­les evo­lū­ci­jas ska­tu pun­kta, tiek uz­ska­tīts, ka Le­jup­ejo­šais mezgls no­rā­da uz ve­co, jau iz­strā­dā­to «prog­ram­mu», bet Aug­šup­ejo­šais uz jaun­u per­spek­tī­vu, ko cil­vēks var at­klāt sa­vā dzī­vē. As­tro­lo­ģi­jā val­da uz­skats, ka ap­tum­su­mu pe­ri­odu ie­spē­jams iz­man­tot kā īpa­šu at­skai­tes pun­ktu, kā jaun­a cik­la sā­ku­mu, lai ie­tek­mē­tu dzī­ves si­tu­āci­jas un lik­te­ni. Se­ko­jot līdz­i no­ti­ku­miem vai­rā­ku ap­tum­su­mu cik­lu lai­kā, mēs va­ram re­āli no­vēr­tēt pa­šu ie­gul­dī­ju­mu sa­vas dzī­ves vei­do­ša­nā un ie­gūt ga­rī­go pie­re­dzi.

Ta­ču ir arī cits uz­skats - pro­ti, ap­tum­su­mu ie­tek­me ir tik spē­cī­ga, ka ne­ko ie­tek­mēt nav ie­spē­jams, un mez­glu ass ir kā at­tīs­tī­bas vek­tors, kas no­sa­ka kar­mis­kās mā­cī­bas un ho­ro­sko­pā ie­lik­tās lik­te­nī­gās si­tu­āci­jas.

Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā Mē­ness un Ze­me no­stā­jas uz Mē­ness mez­glu ass lī­ni­jas, ie­zī­mē­jot lik­te­ņa pa­grie­zie­nu brī­žus, un ša­jos pe­ri­odos da­bas spē­ki ir tik stip­ri, ka blo­ķē­jot jeb­kā­du mē­ģi­nā­ju­mu mai­nīt ap­stāk­ļus.

Prak­sē pie­rā­dī­jies - kaut arī ap­tum­su­ma pe­ri­odā ie­spē­jams spē­cīgs sa­sprin­dzi­nā­jums, no­ti­ku­mi ne vien­mēr ir dra­ma­tis­ki. Pie­mē­ram, ap­tum­su­ma lai­kā ie­spē­jams sa­stapt lik­te­nī­go mī­les­tī­bu, kas pār­vēr­tīs dzī­vi, pie­pil­dīs to ar prie­ku un īpa­šu jē­gu. Ap­tum­sums var kļūt par sā­ku­mu jaun­am pos­mam mū­su dzī­vē, bū­tis­ki mai­not tās ri­tē­ju­mu.

As­tro­lo­ģi­jā ap­tum­sums ir viens no pro­gno­zē­ša­nas vei­diem, lai no­teik­tu cil­vē­ka dzī­ves lik­te­nī­gā­kos un no­zī­mī­gā­kos pos­mus.

Pirms un pēc ap­tum­su­miem

Kat­ru ga­du no­tiek čet­ri līdz sep­ti­ņi ap­tum­su­mi. Ta­ču ne­va­jag do­māt, ka gai­dā­mā ap­tum­su­mu «se­zo­na» kā ar bur­vju nū­ji­ņu vi­su pār­vēr­tīs. Par ap­tum­su­ma no­piet­nu ie­tek­mi uz kon­krē­tā cil­vē­ka dzī­vi var ru­nāt pār­sva­rā tad, kad tas ak­ti­vi­zē pla­nē­tas vai vi­ņa as­tro­lo­ģis­kās kar­tes «mā­jas», bet tas ne­no­tiek īpa­ši bie­ži. Ta­ču pat tad, ja gai­dā­mais ap­tum­sums ne­būs «jū­su», mēs vis­i esam da­ļa no pa­sau­les, ku­rā dzī­vo­jam.

Zi­not ap­tum­su­mu «se­zo­nas» un da­tu­mus, mēs va­ram daudz vē­rī­gāk un at­bil­dī­gāk iz­tu­rē­ties pret no­ti­ku­miem mū­su un tu­vi­nie­ku dzī­vē. Ša­jos pe­ri­odos rū­pī­gi jā­se­ko līdz­i vi­sām si­tu­āci­jām, jaun­ām ide­jām, jā­pie­vērš uz­ma­nī­ba, ar kā­diem cil­vē­kiem sa­tie­ka­mies. Viss, kas no­tiek ap­tum­su­ma lai­kā, var iz­rā­dī­ties daudz no­zī­mī­gāks, ne­kā sā­ku­mā šķiet.

Ide­jas, priekš­li­ku­mi, pro­jek­ti un cil­vē­ki, kas ie­nāk mū­su dzī­vē ap­tum­su­mu «se­zo­nā», var kļūt par mū­su dzī­ves sa­stāv­da­ļu uz il­gu lai­ka pe­ri­odu.

Dau­dzi as­tro­lo­gi uz­ska­ta, ka no­ti­ku­mam pirms ap­tum­su­ma ir pil­nī­gi ci­ta vēr­tī­ba ne­kā tam, kas no­tiek ne­dē­ļu pēc ap­tum­su­ma. No­ti­ku­mus, kas no­tiek ne­dē­ļu pirms ap­tum­su­ma, ļo­ti re­ti iz­do­das ie­vir­zīt plā­no­tā gul­tnē, tie kļūst ne­kon­tro­lē­ja­mi, ie­gūst lie­lā­ku vē­rie­nu un āt­ru­mu. Vis­am, kas no­tiek tie­ši pa­šā ap­tum­su­ma die­nā, var būt lik­te­nī­ga no­zī­me. Ap­tum­su­ma lai­kā mēs sa­ņe­mam in­for­mā­ci­ju, kas va­rē­ja no­nākt mū­su rī­cī­bā arī ag­rāk, bet kaut kā­du ie­mes­lu dēļ ne­no­nā­ca līdz mū­su ap­zi­ņai. Tā­pēc sva­rī­gus lē­mu­mus bū­tu vē­lams pie­ņemt kā­du ne­dē­ļu pēc ap­tum­su­ma.

Izvēles priekšā

Ja Mē­ness ap­tum­sums ir pirms Sau­les ap­tum­su­ma, si­tu­āci­ja kon­krē­ta­jā dzī­ves jo­mā sa­sniedz kri­tis­ko pun­ktu. Tas ir pa­mu­di­nā­jums uz pār­do­mām, un pro­blē­mai jā­at­rod jaun­a pie­eja līdz Sau­les ap­tum­su­ma sā­ku­mam.

Ja Mē­ness ap­tum­sums ir pēc Sau­les ap­tum­su­ma, tad tas, kas ie­likts cik­la sā­ku­mā, at­klā­sies nā­ka­ma­jā Mē­ness ap­tum­su­mā - ap­zi­ņas jaun­ie uz­stā­dī­ju­mi īs­te­no­sies vai arī tiks no­rai­dī­ti si­tu­āci­jās, kas no­teiks nā­ka­mo dzī­ves pos­mu.

Sau­les ap­tum­sums at­klāj jaun­u dzī­ves cik­lu. Tas priekš­plā­nā iz­vir­za lie­tas, ku­rām ne­pie­cie­šams ne­ka­vē­jo­ties pie­vērst uz­ma­nī­bu, un ra­da sā­ku­mu kaut kam jaun­am. Var pa­rā­dī­ties jaun­a per­spek­tī­va, bet kaut kas sva­rīgs sāks zau­dēt sa­vu ie­priek­šē­jo no­zī­mī­gu­mu un at­tā­li­nā­sies. Sau­les ap­tum­sums dod no­ti­ku­miem im­pul­su, ko, ie­spē­jams, va­rēs sa­just per­so­nī­ga­jā dzī­vē vai­rā­ku ga­du ga­ru­mā. «Gais­mas pa­zu­ša­na» pa­da­ra šo pe­ri­odu ne­pa­re­dza­mu, iz­rai­sa ne­iz­lē­mī­bas iz­jū­tu. Ša­jā lai­kā spī­dek­ļi ir sa­vie­no­ju­šies, to ie­tek­mes ir sa­jau­ku­šās un jaun­ā cik­la po­ten­ces nav līdz ga­lam at­klā­ju­šās. Tā­pēc jā­būt uz­ma­nī­giem un ne­va­ja­dzē­tu uz­sākt jaun­us pro­jek­tus, lai cik per­spek­tī­vi tie arī šķis­tu. Ja iz­vē­le ir jū­su zi­ņā, tad vi­sus sva­rī­gos lē­mu­mus la­bāk at­likt ne­dē­ļu pēc ap­tum­su­ma.

At­šķi­rī­bā no Sau­les ap­tum­su­ma Mē­ness ap­tum­sums ir no­bei­gums kā­dam pos­mam mū­su dzī­vē. Spī­dek­ļi ir no­nā­ku­ši opo­zī­ci­jā - pār­ejot šo pun­ktu, Mē­ness uz­sāks at­pa­kaļ­ce­ļu pie Sau­les. Mē­ness ap­tum­sums ir mak­si­mā­las ap­gais­mī­bas, jau­tā­ju­mu un pro­blē­mu at­klā­ša­nas laiks. Tā ir krī­ze, ku­ras dēļ būs kā­das kar­di­nā­las iz­mai­ņas vai arī kaut kas tiks at­celts, ap­stāk­ļi mai­nī­sies. Tas ir laiks, kad priekš­plā­nā iz­vir­zās jau­tā­ju­mi par sav­star­pē­jām at­tie­cī­bām, ju­ri­dis­kiem strī­diem un kon­flik­tiem. Var at­klā­ties in­for­mā­ci­ja, kas il­gu lai­ka pos­mu bi­ju­si ap­slēp­ta. Tā iz­pla­tās zi­be­nī­gā āt­ru­mā un kļūst pie­eja­ma sa­bied­rī­bai. Viss ap­slēp­tais var nākt gais­mā. Ja jūs mek­lē­jat kā­du cil­vē­ku vai lie­tu, tad Mē­ness ap­tum­su­ma lai­kā ir lie­las ie­spē­jas to at­rast.

Ap­tum­su­ma lai­kā īs­te­no­jas ilg­lai­cī­gi pro­jek­ti un uz­de­vu­mi. Tas var sa­rū­pēt il­gi gai­dī­tu tik­ša­nos vai pie­likt pun­ktu un ap­tu­rēt il­gi brie­du­šu at­tie­cī­bu iz­juk­ša­nu. Ša­jā lai­kā var būt vai­rāk pub­lis­ku skan­dā­lu, lī­gu­mu lau­ša­na vai tie­ši pre­tē­ji. Kaut arī kon­flikts, no­skaid­ro­jot pu­šu po­zī­ci­jas, bie­ži vien at­ri­si­na pro­blē­mu, to­mēr jā­ie­gau­mē, ka ša­jā lai­kā emo­ci­onā­lā sprie­dze ir pā­rāk spē­cī­ga, tā­pēc iz­vai­rie­ties pie­ņemt spon­tā­nus lē­mu­mus. Tas, ko ša­jā pe­ri­odā no­ār­da, at­jau­no­jas ar grū­tī­bām.

Bet, kā tau­tā sa­ka: ne­pa­mē­ģi­nā­si - ne­uz­zi­nā­si. Tā­pēc ie­tei­kums ir vien­kāršs, pro­ti, va­ja­dzē­tu pie­vērst uz­ma­nī­bu tam, kā tie­ši jūs jū­ta­ties ap­tum­su­mu lai­kā.

Ap­tum­su­mi un no­ti­ku­mi pa­sau­lē

Au­to­ri­ta­tī­vā­kie spe­ci­ālis­ti mun­dā­nās (pa­sau­les) as­tro­lo­ģi­jas jo­mā uz­ska­ta, ka ap­tum­su­mi ra­da ļo­ti no­zī­mī­gu un in­tri­ģē­jo­šu ie­tek­mi uz no­ti­ku­miem pa­sau­lē un it īpa­ši uz pa­sau­les po­li­tis­ka­jiem lī­de­riem. Tiek uz­ska­tīts, ka ap­tum­su­ma ēna, pār­ejot pār­i kon­krē­tām te­ri­to­ri­jām, no­rā­da uz val­stīm, ku­ras sais­tīs ko­pī­gi vēs­tu­ris­kie pro­ce­si. Ap­tum­sums nav vie­na brī­ža fakts, bet gan at­skai­tes punkts, kas ie­slēdz kon­krē­tu vēs­tu­ris­ko prog­ram­mu. Ap­tum­sums fo­ku­sē vi­su pla­nē­tu ener­ģi­ju un tur sa­vā va­rā lie­lu lai­ka pos­mu un lie­las cil­vē­ku gru­pas.

Ame­ri­kā­ņu as­tro­logs Čārlzs Emer­sons uz­ska­tī­ja, ka ap­tum­su­ma re­dza­mais ceļš, kas ir pirms nā­ka­mā lī­de­ra pie­dzim­ša­nas, no­rā­da re­ģi­onu uz Ze­mes, kur vis­vai­rāk būs jū­ta­ma vi­ņa ie­tek­me. Pie­mē­ram, Kār­lis Markss nā­ca pa­sau­lē Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā 1818. ga­da 5. mai­jā Vā­ci­jas pil­sē­tā Trī­rē. Ne­rau­go­ties uz Mar­ksa pār­lie­cī­bu, ka vi­ņa ide­jas būs ie­tek­mī­gas Vā­ci­jā un Fran­ci­jā, tā to­mēr ne­no­ti­ka - vi­ņa pie­dzim­ša­nas brī­ža ap­tum­su­ma re­dza­mais ceļš bi­ja no Trī­res cau­ri Krie­vi­jas im­pē­ri­jai līdz Kam­čat­kas pus­sa­lai, ie­zī­mē­jot ģeo­grā­fis­ko zo­nu, ku­rā Kār­ļa Mar­ksa ide­jas ie­gu­va prak­tis­ku iz­man­to­ju­mu.

Ma­ķe­do­ni­jas Alek­san­dra ap­tum­su­ma ceļš gā­ja pa Ēģip­ti, Me­zo­po­tā­mi­ju, Per­si­ju un bei­dzās In­di­jā, pre­cī­zi ie­zī­mē­jot ze­mes, ko vē­lāk viņš ie­ka­ro­ja. Kad Alek­sandrs Lie­lais sā­ka iet dzi­ļāk In­di­jas te­ri­to­ri­jā, iz­ejot no sa­va ap­tum­su­ma ro­be­žām, vi­ņa ar­mi­ja at­tei­cās tur­pi­nāt mi­li­tā­ro ope­rā­ci­ju.

Pra­vie­ša Mu­ha­me­da «ap­tum­su­ma lī­ni­ja» gā­ja no Zie­meļ­āf­ri­kas rie­tu­miem caur Me­ku un Me­dī­nu līdz Jaun­gvi­ne­jas rie­tu­mu pie­kras­tei, no­sa­kot ap­ga­ba­lus, ku­ros is­lā­mam ir īpa­ši lie­la ie­tek­me. Kad mu­sul­ma­ņu ka­ra­pul­ki cen­tās ie­ka­rot Eiro­pu, tos di­vas rei­zes ap­tu­rē­ja Vī­nē, vi­ņi pā­rāk tā­lu bi­ja no­vir­zī­ju­šies no ap­tum­su­ma cen­trā­lās lī­ni­jas.

Ap­tum­su­mi un dzim­ša­nas die­nas

Ru­nā­jot par ap­tum­su­miem, ne­drīkst ne­pie­mi­nēt vēl vie­nu sva­rī­gu te­ma­tu. Cil­vē­ki, ku­ri nā­ku­ši pa­sau­lē ap­tum­su­ma die­nā, ir ap­vel­tī­ti ar ne­pa­ras­tām spē­jām. Vi­ņi uz­ti­cas sev un maz ie­tek­mē­jas no ci­tu ide­jām un sprie­du­miem. Vi­ņi se­vī nes ap­tum­su­ma «da­bu», vi­ņiem pa­re­dzē­to prog­ram­mu.

Cil­vē­ki, kas dzi­mu­ši Sau­les ap­tum­su­ma lai­kā, bie­ži vien ir arī pa­mat­li­cē­ji jaun­iem no­vir­zie­niem zi­nāt­nē, māk­slā, fi­lo­zo­fi­jā. Lūk, da­ži pie­mē­ri:

- Re­nē De­karts (1596. ga­da 31. marts) - iz­cils fran­ču fi­lo­zofs, ma­te­mā­ti­ķis, fi­zi­ķis un fi­zio­logs; ana­lī­tis­kās ģeo­met­ri­jas pa­mat­li­cējs, ie­vie­sis dau­dzus al­geb­ris­kus ap­zī­mē­ju­mus, jaun­ei­ro­pas ra­ci­onā­lis­ma di­bi­nā­tājs un viens no ie­tek­mī­gā­ka­jiem Jaun­ā lai­ka me­ta­fi­zi­ķiem;

- Kār­lis Markss (1818. ga­da 5. maijs) - vā­cu do­mā­tājs, mar­ksis­ma pa­mat­li­cējs;

- Ivans Ku­ļi­bins (1753. ga­da 21. ap­rī­lis) - krie­vu me­hā­ni­ķis ama­tie­ris, dau­dzu un da­žā­du me­hā­nis­mu iz­gud­ro­tājs, piln­vei­do­jis op­tis­ko ie­rī­ču stik­lu slī­pē­ša­nu, ra­dī­jis «spo­guļ­luk­tu­ri» (star­me­ša pro­to­tips), se­ma­fo­ra te­le­grā­fu un daudz ko ci­tu;

- Kon­stan­tīns Ci­ol­kov­skis (1857. ga­da 17. sep­tem­bris) - krie­vu zi­nāt­nieks un iz­gud­ro­tājs, mūs­die­nu kos­mo­nau­ti­kas pa­mat­li­cējs;

- Ni­ko­lajs Rē­rihs (1874. ga­da 9. ok­tob­ris) - krie­vu glez­no­tājs, ce­ļo­tājs, rakst­nieks, fi­lo­zofs, mis­ti­ķis, cil­vēks le­ģen­da, ar ku­ra vār­du sais­tī­ta Rē­ri­ha kus­tī­ba;

- Ser­gejs Eizen­šteins (1898. ga­da 22. jan­vā­ris) - ki­no­re­ži­sors, ki­no te­orē­ti­ķis, pe­da­gogs, stā­vē­jis pie pa­dom­ju ki­ne­ma­to­grā­fi­jas šū­pu­ļa un cē­lis to līdz māk­slas lī­me­nim.

Gads, ku­rā cil­vē­ka dzim­ša­nas die­na ie­krīt ap­tum­su­ma lai­kā, at­nes sva­rī­gas iz­mai­ņas dzī­vē. Se­viš­ķi spil­gti tas iz­pau­žas po­li­ti­ķu un sa­bied­ris­ki ak­tī­vu cil­vē­ku lik­te­ņos. Ap­tum­sums se­vī nes kon­krē­tu lā­di­ņu, kas sais­tīts ar da­žā­diem sa­bied­ris­kiem un vēs­tu­ris­kiem pro­ce­siem, bet po­li­ti­ķi un sa­bied­ris­kie dar­bi­nie­ki ir šo pro­ce­su da­līb­nie­ki un vir­zī­tā­ji. Vi­ņu lik­te­nis, kri­tie­ni un kā­pu­mi cie­ši sais­tī­ti ar so­ci­ālo vai vēs­tu­ris­ko no­tei­ku­mu at­tīs­tī­bu, kul­mi­nā­ci­ju un no­bei­gu­mu.

Pie­mē­ram, Ha­ri­ju Tru­me­nu ie­vē­lē­ja par ASV pre­zi­den­tu, ne­rau­go­ties uz vi­sām ne­lab­vē­lī­ga­jām pro­gno­zēm, ga­dā, kad vi­ņa dzim­ša­nas die­na (1948. ga­da 9. maijs) ie­kri­ta ap­tum­su­ma lai­kā. Krie­vu žur­nā­lis­tu Vla­dis­la­vu Lis­tje­vu no­ga­li­nā­ja ga­dā, kad ne­il­gi pirms vi­ņa dzim­ša­nas die­nas bi­ja Sau­les ap­tum­sums (1995. ga­da 29. ap­rī­lis).

In­te­re­san­ti, ka īsi pirms 1999. ga­da 11. augus­ta ap­tum­su­ma Krie­vi­jā pie va­ras nā­ca jaun­ais prem­jer­mi­nistrs Vla­di­mirs Pu­tins. Vē­lāk viņš iz­tei­cās, ka «sa­snie­dzis to, par ko nav pat sap­ņo­jis».

Lī­de­ri, kas no­kļūst po­li­tis­ka­jā ze­nī­tā ap­tum­su­ma lai­kā, bie­ži kļūst par sva­rī­gām per­so­nī­bām valsts vēs­tu­rē, ta­ču tas jau ir cits te­mats un cits stāsts.

As­tro­lo­ģis­kā sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka ap­tum­sums, kas no­tiek dzim­ša­nas die­nā, vien­lī­dzī­gās da­ļās ra­da gan ne­ga­tī­vus, gan po­zi­tī­vus no­ti­ku­mus: pār­cel­ša­nās, šķir­ša­nās, iz­mai­ņas ģi­me­nē, pro­fe­si­onā­lā jo­mā utt.

Mā­cī­bas par ap­tum­su­miem un to ie­tek­mi uz cil­vē­ka dzī­vi un cil­vē­ci ko­pu­mā jo­pro­jām ir as­tro­lo­ģis­ko pē­tī­ju­mu ob­jekts.

(Iz­man­to­ti ma­te­ri­āli no as­tro­lo­ģes Je­ļe­nas Zi­mo­ve­cas pub­li­kā­ci­jām un fo­mal­gaut.com)

Tu­vo­jo­ties ap­tum­su­mam...

Lai­kus va­ja­dzē­tu pa­do­māt, kā­di ir jū­su dzī­ves un šā brī­ža sva­rī­gā­kie uz­de­vu­mi, un iz­lemt, ko vē­la­ties īs­te­not tu­vā­ka­jā lai­kā. (Val­da uz­skats, ka Sau­les ap­tum­sums ie­liek cik­lu uz tik mē­ne­šiem, cik mi­nū­tes tas ilgst. Sa­vu­kārt Mē­ness ap­tum­sums uz tik ne­dē­ļām, cik mi­nū­tes ilgst Mē­ness ap­tum­sums.)

Pirms ap­tum­su­ma vei­ciet or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­nu. La­ba paš­sa­jū­ta un ķer­me­ņa vieg­lums no­rā­dīs uz to, ka esat ga­ta­vi kos­mis­ko vib­rā­ci­ju uz­tver­ša­nai. Ie­tei­cams arī ie­iet van­nā vai du­šā. Ap­ģēr­bam jā­būt no da­bī­gām šķied­rām, vieg­lam un brī­vam, lai tas ne­trau­cē­tu at­slā­bi­nā­ties un no­vir­zīt do­mu plūs­mu va­ja­dzī­ga­jā vir­zie­nā.

Pirms ap­tum­su­ma re­zu­mē­jiet ie­priek­šē­jo cik­lu re­zul­tā­tus, at­zī­mē­jiet, kas ša­jā lai­kā ir pa­veikts, kā­di mēr­ķi sa­snieg­ti un kas nav pa­da­rīts līdz ga­lam; iz­vēr­tē­jiet mēr­ķus un lī­dzek­ļus, ie­zī­mē­jiet jaun­ajam cik­lam jaun­us ori­en­tie­rus.

Ap­tum­su­ma lai­kā esiet vie­nat­nē, me­di­tē­jiet un iz­tē­lo­jie­ties sa­vu dar­bī­bu vē­la­mā re­zul­tā­ta tē­lu. Pir­ma­jās ap­tum­su­ma mi­nū­tēs vei­ciet da­žas dar­bī­bas sa­ska­ņā ar jū­su iz­strā­dā­to plā­nu.

P.S. Pa­lū­ko­jo­ties vēs­tu­rē, var at­rast zi­ņas, ka Ņū­tons, Ga­li­lejs, Spi­no­za šā­dus pe­ri­odus uz­ska­tī­ja par se­viš­ķi pro­duk­tī­viem un iz­man­to­ja sa­vu sva­rī­go lie­tu uz­sāk­ša­nai.

*

Džjo­tišs jeb vē­dis­kā (In­di­jas) as­tro­lo­ģi­ja un vē­du tra­dī­ci­jas ap­tum­su­mu lai­kā mu­di­na ie­vē­rot šā­dus no­sa­cī­ju­mus:

- ne­ska­tī­ties uz ap­tum­su­mu;

- ne­iet lau­kā no tel­pām (ne­do­ties brau­cie­nā vai ce­ļo­ju­mā);

- ne­ēst trīs stun­das pirms un pēc ap­tum­su­ma;

- ne­braukt ar au­to­ma­šī­nu vai da­rīt to ļo­ti uz­ma­nī­gi;

- iz­vai­rī­ties no fi­nan­šu ope­rā­ci­jām;

- ne­uz­tu­rē­ties sa­bied­ris­kās vie­tās;

- ie­tei­cams me­di­tēt vai no­dar­bo­ties ar ci­tām ga­rī­gām lie­tām (vai arī vien­kār­ši at­pūs­ties);

- ie­tei­cams at­mest kai­tī­gus ie­ra­du­mus - or­ga­nisms ātr­āk adap­tē­jas.

*

Ap­tum­su­mu as­tro­no­mis­kie skaid­ro­ju­mi

  • Sau­les un Mē­ness ap­tum­su­mi no­tiek lai­kā, kad Ze­me, Sau­le un Mē­ness at­ro­das uz vie­nas ass. Sau­les ap­tum­sums at­bilst jaun­am mē­ne­sim, kad Mē­ness de­be­sīs nav re­dzams un kad tas ar se­vi aiz­sedz Sau­li.
  • Mē­ness ap­tum­sums no­tiek piln­mē­ness lai­kā, kad Ze­mes ēna aiz­klāj Mē­ne­si.
  • Ap­tum­su­mus var ie­da­līt re­dza­ma­jos vai ne­re­dza­ma­jos (no kā­da no Ze­mes pun­ktiem) un pil­na­jos vai da­ļē­jos - at­ka­rī­bā no tā, vai Sau­les disks Sau­les ap­tum­su­ma un Mē­ness disks Mē­ness ap­tum­su­ma lai­kā ir aiz­segts pil­nī­bā vai ti­kai da­ļē­ji.
  • 2019. gadā gredzenveida Saules aptumsums būs 26. decembrī. Maksimums plkst. 8.18, taču Latvijā tas nebūs redzams.
  • Sau­les ap­tum­su­mu drīkst vē­rot, iz­man­to­jot spe­ci­ālas bril­les, kvē­pi­nā­tus stik­lus un ci­tus tam pie­mē­ro­tus priekš­me­tus. Ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­drīkst ska­tī­ties uz Sau­li ar bi­nok­li. Sau­les sta­ri acs tīk­le­ni var sa­bo­jāt da­žu se­kun­žu lai­kā.