Aktieris KASPARS DUMBURS piedzimis laikā, kad Saule atradās Jaunavas zīmē, tāpēc no Visuma mantojis prātu, kas lieliski spēj analizēt paša temperamentu un dzīves notikumus.
Šobrīd Kaspara dzīvē turpinās vērtību pārvērtēšanas un atziņu gūšanas laiks, kas lieku reizi atklāj Jaunavai raksturīgo racionālismu un prasmi kritiski attiekties gan pret gūto pieredzi, gan savas personības pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm. Ne velti pieņemts uzskatīt, ka visā zodiakā vislabākie analītiķi ir tieši Jaunavas zīmē dzimušie, turklāt viņi spēj iedziļināties detaļās, sīkumos un niansēs. Arī Kaspars atbilst šim raksturojumam un ir loģiski domājošs, tomēr vienlaikus tāds «sarežģītais zvirbulēns».
Nekas nav nepārprotami
To, ka Kaspars ir pašapzinīgs un pašpaļāvīgs aktieris, zina ikviens, kurš viņu kaut reizi redzējis spēlējam. Aktieri uz skatuves nevada satraukums un bailes, domājot par to, vai viņš patiks publikai, un šī brīvība ļauj viņa talantam izrādēs vienmēr izpausties visā savā bagātībā. «Daudzi aktieri uztraucas, vai viņu spēle ir visiem saprotama, pieņemama, bet ne manā gadījumā - ja ir interesanti, par rezultātu vispār nedomāju. Vai arī dzīvē esmu tikpat pašpaļāvīgs? Droši vien, bet par simtprocentīgi pašapzinīgu gan sevi nesauktu, jo šāda garīgā stāvokļa sasniegšanai man jābūt ļoti labā formā. Tiklīdz rodas iekšējas šaubas vai pārliecības trūkums par to, ko daru, mans pašapzinīgums nobrūk.»
Būdams paškritisks, Kaspars lieliski apzinās, ka attieksme pret sevi un padarīto darbu bieži vien nosaka, kāds būs dzīves un karjeras turpinājums. «Esmu ļoti skrupulozs pašanalizētājs un saprotu, ka pašpaļāvība, kas visumā ir laba lieta, bieži vien man tomēr traucē vai pat liedz apgūt un iemācīties kaut ko jaunu. Pārāk liela pašpaļāvība mani it kā ieliek tranšejā, pa kuru ejot tālas mežu galotnes neieraudzīsi.»
Temperamenta korekcijas
Vēl pirms dažiem gadiem Kaspars ātri iekaisa un uzvedībā uzsvila, tikpat neapdomīgi ar vai bez iemesla uz visiem par sīkumiem apvainojās. Tagad ir citādi, pareizāk sakot, aktieris vismaz tā cenšas sevi kritiskos brīžos apvaldīt. «Kaut kā veiksmīgi sapratu, ka netīkamu situāciju iemesli ir manī, nevis citos, un jāmainās ir man pašam. Principā šis pārmaiņu process sagādā gandarījumu. Uzskatu, ka cilvēkam dotās transformācijas iespējas ir ļoti vērtīgas. Tiesa, kad nolēmu kļūt par aktieri, par to neko vēl nezināju. Man vienkārši kopš skolas laika patika ākstīties, pārmiesoties dažādos tēlos un nopietni izjokot cilvēkus. Tā reizēm ir nervus kutinoša spēlīte.» Pēc šādas atzīšanās nāk prātā, ka parasti ākstās tie cilvēki, kuri sevī kaut ko slēpj… «Tam ir dažādi izskaidrojumi, tostarp uzmanības trūkums. Es pieņemu, ka vismaz daļa patiesības šajos apgalvojumos ir.»
Praktiķis likteņa straumē
Būdams pēc būtības darbarūķis, metodisks un pedantisks, Kaspars sev nosaka augstas prasības un mēģina nedaudz uzsist pa pirkstiem, ja vēlas izvirzīt tikpat augstas pretenzijas citiem. «Ir jārūpējas par sevi, nevis jālien citu darīšanās. Man nav nekādu tiesību prasīt no otra to, ko paģēru no sevis. Pats varu strādāt bez apstājas un brīžam nejust nogurumu. Šobrīd vairs nenodalu darbu no privātajām attiecībām un citām interesēm, jo tās ir viena veseluma dažādās dimensijas, ko sauc par manu dzīvi.»
To, cik jaunaviski sarežģīta ir Kaspara realitātes uztvere, raksturo viņa apgalvojums: «Ja man patīk, varu strādāt ļoti daudz, taču ir forši sevī atrast to robežu, aiz kuras atbrīvotības sajūta nenozīmē slinkumu un paškontroles zudumu, bet ļaušanos liktenim - lai lietas pašas iet savu gaitu, jo dažkārt, pretojoties straumei, vienkārši tiek bezjēdzīgi iztērēta enerģija. Ne visu šajā dzīvē cilvēks var ietekmēt pats saviem spēkiem.» Jaunavai palaist lietas pašplūsmā ir principā ārkārtīgi grūti, jo cilvēkam, kurš nepārtraukti seko līdzi tam, kas notiek viņā pašā un apkārtnē, atlaist dzīves grožus ir šķietami nereāli, bet - ne neiespējami. «Šobrīd nodarbojos ar sava rakstura un dzīves inventarizāciju, veidoju visu to lietu sarakstu, kas man pieder. Manuprāt, ikvienam dzīvē būtu jāsastāda tamlīdzīga bilance. Daži iesaka: «Nedomā pārāk daudz!» Es saku, ka domāt vajag! Un labas, auglīgas domas.»
Lai cik paradoksāli tas šķistu, jau tā prātīgi domājošajam Kasparam, kurš alkst spēju ļauties liktenim, vienlaikus ļoti gribētos, lai viņa spriedumos virsroku vienmēr gūtu reālisms un praktiskums. «Manai mākslinieka dabai vajadzīga pieķeršanās racionālisma kausam, bet apzinos, ka šajā gadījumā tas ir ceļš visas dzīves garumā, jo tādu praktiskuma virsotņu nemaz nav, vienīgi tiekšanās pēc tām.»
Viedokļu apmaiņā
Kā daudziem Jaunavas zīmē dzimušajiem, aktierim ļoti patīk sarunas, disputi un debates - saistībā ar šādu aktīvu komunikāciju viņam prātā nāk ārpus teātra pavadītais laiks, proti, muzikālā kolektīva «Kapelmeistars Group» mēģinājumi un koncerti. «Grupā esam trīs čomi vēl no Jūrmalas ģimnāzijas laikiem - Edgars Polis, Ansis Kolmanis un es. Kad satiekamies, savā starpā nereti vairāk runājam nekā spēlējam. Jā, pat koncerta laikā izskan mūsu sarunas par cilvēciski saprotamām tēmām, piemēram, vecākiem. Izrādījās, ka katram no mums dažādu ģimenes peripetiju rezultātā sanākuši četri vecāki. Mūs vispār vieno ļoti daudz neizskaidrojamu sakritību.»
Visām diskusijām ir divi ceļi - vai nu patiesības virzienā, vai arī prom no tās, ja vēlme aizstāvēt savu viedokli kļūst par pašmērķi. «Ātri uzķeru, vai cilvēks tikai aizstāv savas ambīcijas un ego vai patiesi interesējas par iztirzājamo tematu un ir gatavs viedokļu apmaiņai. Man saistošs ir otrais variants, pretējā gadījumā pagriežos un eju prom.»
Draudzībā un mīlestībā
Draugu un paziņu Kasparam ir šķietami daudz, kaut patiesi - divi trīs. Viņš šo attiecību aspektu skata poētiski: «Kas tad ir šis draugs, kuram es atklāti varu pateikt visu? Vai tāds nav ikviens šīs dzīves ceļinieks, kuru satieku? Galvenais ir mīlestība. Atzīšos, man ar cilvēkiem ļoti paveicies. Joprojām mācos neko no viņiem nepieprasīt un pieņemt visus tādus, kādi tie ir, līdz ar to pazūd vilšanās un sajūta, kas uzmācīgi iekšā čukst: «Man vajag!» Beznosacījuma mīlestībā dzīvojot, tu viegli vari otram dot, būt ar viņu kopā, neprasot par to neko pretī. Neesmu nekāds ideālais cilvēks, bet, tiklīdz attiecībās sākas kaut kāda pieprasīšana, vēlos no tām izrauties. Zinu, ka pastāv dažādi attiecību modeļi un daudziem šķiet normāli dzīvot ar kādu tāpēc vien, ka tas ir izdevīgi: pēc principa - tu man, es tev. Lai cik cilvēcisks tas arī būtu, man šāds virziens nepatīk. Bet īsti draugi man tiešām ir divi trīs.»
Pieņemts uzskatīt, ka Jaunavas zīmē dzimušie pēc lieliem triecieniem un ačgārnībām nošķiras no citiem, kļūst par vientuļniekiem. Kasparam šāds uzstādījums nav svešs, tiesa, viņš skaidrojumam izmanto citus astroloģiskos akcentus. «Esmu dzimis Zaķa gadā, varbūt tādēļ nav jābrīnās, ka dzīvē esmu no kaut kā bēdzis vai izvairījies, bet es to mēģinu labot un neslēpties no atbildības vai neveiklām situācijām.»
Mēdz gadīties tā: kad piedzīvojums ir noķerts, vientuļnieks atgriežas savā alā. «Bet ko tad vairāk vajag?!» ne bez ironijas izsaucas aktieris. Attiecību process ir individuāla parādība, ne visi tiecas to nostiprināt. «Es no attiecībām nevairos, bet man vajag saprast, no kurienes radusies tā vai cita emocija. Nekad bez apdoma neteikšu: «Oi, tas nav man!» Vai arī: «Nē, tas man nepatīk!» Tā pa šo izvairīšanās ķēdi var aiziet pārāk tālu nekurienē. Esmu radis izanalizēt psiholoģisko situāciju, cik vien dziļi tas iespējams.»
Un tomēr, tomēr… Vēlreiz pārliecinos, ka aktierī paradoksālā kārtā vienā veselumā savienojas augsti ideāli un piezemēts praktiskums. Sērfojot internetā, uzdūros šādam Jaunavas zīmē dzimušo raksturojumam: «Sirds vīrietim darbojas kā skaitļojamā mašīna, turklāt - nesavtīgi dienu un nakti, darbā un mājās. Un, saprotams, arī sievas meklējumos. Ko meklē Jaunava? Pēc pašizmaksas nedārgu un kopumā ar retu talantu apveltītu sievu, kura vienā personā apvienotu mājsaimnieci, kolēģi un biedru, salona dāmu un sekretāri, māti un finanšu nodaļas priekšnieci.» Izklausās pēc utopijas, bet tieši tādēļ Jaunavas vīrieši tiek uzskatīti par stabilākajiem laulību kopējiem - ja reiz kāda sieviete izturējusi šo ārkārtīgi smalko sietu, skaidrs, ka viņa tiks turēta cieņā un godā. Kaspars smaidot konstatē: «Tas izklausās pēc pusaudža sapņa. Tomēr, lai cik paradoksāli šķistu, kaut kas manī no šī raksturojuma patiešām ir.»
Traucējošais ego
Kasparam ir ļoti laba atmiņa un patiesībā diezgan filozofiski, proti, konceptuāli ievirzīts pasaules redzējums, kas gan ir pretrunā ar viņa tiekšanos uz praktiskumu, taču - tikai šķietami. «Filozofēt ir ieteicama un smadzenēm nepieciešama darbība, bet reizēm labi piebērt praktiskuma un racionālisma garšvielu, citādi var aizfilozofēties.»
Starp citu, aktiera izpratnē mīlestība ir tā esības izpausmes daļa, kurā savienojas tveramais ar netveramo un filozofiskais ar empīriski praktisko. «Man ir tuva «Bītlu» dziesma «All You Need Is Love». Visa pamatā ir mīlestība, nevis sacensība, vēlme uzvarēt vai ego. Daudzi līdz septiņdesmit gadu vecumam nevar tikt vaļā no sava ego, turpina gluži kā vidusskolas laikos sevi pierādīt un uztraucas: «Ko par mani padomās citi?» Viņus nodarbina karjerisms un savs statuss. Cilvēkam vajadzētu no šīm bērnišķīgajām lietām kaut kad dzīvē tomēr atbrīvoties, bet sabiedrība kā virpulis nelaiž vaļā. Ir ļoti jādarbina savs garīgais motors, lai pretotos šai straumei. Visas lielās likstas, bailes, dusmas un vēlmes rodas no ego. Diemžēl visai bieži tādējādi traumēti cilvēki nokļūst vadošās pozīcijās, darbojas politikā un ar savām rakstura nepilnībām, neatrisinātām iekšējām problēmām saindē visu sociumu. Pasaulē principā pastāv arī pretēja parādība - cilvēki, kuri vēlas izdzēst savu ego, aiziet klosteros, lai pasaule viņus netraucētu. Tā es pavisam negrasos darīt, taču man ir būtiska garīgā apziņa.»
Iecietības skola
Uz apgalvojumu, ka Jaunavas mēdz būt pārmēru klīrīgas, kaprīzas un ar dīvainībām, Kaspars raugās dažādi, pats savu reakciju komentējot: «Tas ir mana rakstura trūkums. Maniem spriedumiem, uzskatiem, attieksmei un dzīves uztverei piemīt duālisms, piemēram, kad manā priekšā ir cilvēks, uzreiz pamanu kādu zīmīgu niansi, kas aizķeras un liek izdarīt slēdzienus - viņš ir tāds un šitāds, taču vienlaikus ļoti ticu personības transformācijai un «nepavelkos» kritiskajā attieksmē. Kad piefiksēju citos kaut kādus trūkumus, mēģinu sevi bremzēt un tos tālāk neanalizēt - lai nenonāktu strupceļā ar atziņu, ka šos trūkumus nespēju pieņemt kā normu. Vai manī pašā tāpēc veidojas kompleksi? Nē! Un es skaidri apzinos, ka mīlestībai nav jābūt aklai - tu vari mīlēt cilvēku, redzot visas viņa nepilnības. Varu desmit minūtes padusmoties, piemēram, par to, ka kāds atstājis manā izlietnē matus, bet nekad radušos aizvainojumu sevī ilgi neturēšu. Paldies Dievam, esmu pamazām dzīvē iemācījies savu «galvas virtuvi» neattiecināt uz citiem.»
Godīgums - veselībai
Ja vajag, Jaunavas zīmes pārstāvji var melot un savu panākt ar viltu, nejūtot sirdsapziņas pārmetumus. «Tā nav!» iesaucas Kaspars, iztur izteiksmīgi ilgu pauzi un sāk gardi smieties, līdz atzīstas: «Es meloju. Bet… Aizvien vairāk savā dzīvē redzu godīguma vērtību, jo tas uztur manu fizisko un garīgo veselību, personības viengabalainību. Esmu pie sevis novērojis: jo godīgāka ir mana rīcība, jo labāka pašsajūta. Pretējā virzienā darbojoties, ejot pret savu sirdsapziņu, galvā sakrājas negācijas, netīrumi. Rezultātā izveidojas milzīga miskaste - ar tādu galvā cilvēks var saslimt ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Vēlos psiholoģiski normāli justies bez stresiem un bailēm, tādēļ man jādzīvo godīgi. Sākumā tas nebūt nešķiet tik vienkāršs uzdevums, reizēm ir pat grūti būt godīgam parastā sarunā, jo vada bailes zaudēt attiecības, otra cilvēka uzmanību un tamlīdzīgi uztraukumi. Bailes ir mans defekts, kuru cenšos transformēt.»
Pie Jaunavai piedēvētiem grēkiem pieder spēja citu cilvēku darbu izmantot savtīgos nolūkos, taču vismaz no šī pārmetuma Kasparu atbrīvo viņa profesija. «Man šķiet, ka šāda izmantošana notiek visās mākslas sfērās - teātrī, mūzikā, arī glezniecībā tā ir pašsaprotama un pat veselīga parādība. Tādējādi izpaužas radoša cilvēku mijiedarbe. Galvenais, lai viss notiktu savstarpēji godīgi.»
Jauns darba posms
Dažādi uztverams vērojums, ka Jaunava nežēlosies, netieksies pēc paaugstinājuma un nelūgs algas pielikumu, lai cik grūti viņai klātos, jo… Kaspars savulaik teātrī tieši to darījis! «Reizēm man ir jāpārkāpj sev pāri. Arī tagad, kad pēc kājas traumas uz laiku biju zaudējis darba spējas, man vajadzēja cilvēkiem lūgt palīdzību. Tas nebija vienkārši, jo traucēja lepnums. Es gan šo rakstura iezīmi uzskatu par negāciju, jo tā liecina, ka esmu par sevi pārāk augstās domās. Ego ir kvalitāte, kurai nevajag ļaut izplesties. Man ir ļoti daudz dažādu viltus Es, esmu pats savulaik tos izveidojis.»
Tagad Kaspars, tāpat kā daudzas Jaunavas, ir korekts pret augstākstāvošiem, bet tā nav bijis vienmēr - agrāk aktieris priekšniecībai lēcis acīs. «Tā bija mana pamatideoloģija, stils un uzvedības norma. Biju pārliecināts par sava revolucionārā koncepta pareizību. Uzskatīju, ka citāda eksistence ir neiespējama, jo vajag nepārtraukti cīnīties. Ar laiku nonācu pie slēdziena, ka mēs visi esam cilvēki, neraugoties uz ieņemamo amatu. Arī teātra direktors. Katram darāms savs darbs, un labi, ja teātrī pie stūres ir gudrs vadītājs. Tagad saprotu, ka procesa virzītājs ir jāatbalsta - arī izrādes iestudējot, tādēļ mans uzdevums ir apliecināt režisora centienus, nevis tos jau sākotnēji apšaubīt vai tiem pretoties. Ja radošā kolektīvā nav viena galvenā noteicēja, bet visi par visu atbild, tas ir slideni un nedroši, taču būt principā lecīgam un attiecībās ar vadību nemitīgi izvirzīt pretenzijas ir aprobežoti un muļķīgi. Cenšos tikt no kompleksiem vaļā un vairs neskatīties greizi uz citādi domājošajiem, augstākstāvošajiem vai bagātākajiem. Pārkāpjot pāri savam ego un pieņemot citus, būšu tikai ieguvējs. Jaunības maksimālisms ir neaptēstums, tas periods man ir pāri, tiltus aiz sevis vairs negribu dedzināt. Tagad manā dzīvē iestājies jauns posms.»
Tikumības gars
Kaspara gadījumā nemaz tik tālu no patiesības nav tie, kuri apgalvo, ka Jaunavas reti riskē un vispār tikpat kā netic veiksmei. Aktieris mirkli apcer dzīves notikumus un secina: «Ja tā labi padomā, nekāds lielais riskētājs neesmu, citādi būtu sazin kur aizpēries tālos ūdeņos. Lai kā arī notiktu, savus soļus apdomāju. No malas gan tā neizskatās, jo man ir ekscentriska sevis pasniegšanas forma, kas citiem liek domāt, ka risks ir mana dienišķā maize. Agrāk, kad daudz ballējos un lietoju apreibinošas vielas, es riskēju neriskējot. Biju dulls. Mani vilka viss, kas saistījās ar pašiznīcību, un tas atspoguļojās reālajā pasaulē, kur mēģināju paplašināt savas robežas. Tagad mēģinu izskaust no sevis destruktīvās darbības un jau apmēram gadu nodarbojos ar meditāciju. Šajā procesā esmu atradis kaut ko brīnišķīgu, mani interesē garīgā izaugsme. Vertikāle. Izvairos no asām, galējām reakcijām un, būdams dinamisks, tomēr vēlos noturēties iekšējā līdzsvarā.»
Kaspars nav kontemplatīvs psihotips, kurš var sēdēt un vērot pasauli no malas - viņam, lai pilnvērtīgi dzīvotu, jābūt aktīvam un jādarbojas. «Pasaule jāiepazīst ikvienam un jāiziet cauri šai skolai, lai nonāktu līdz konstruktīvām atziņām. Mani šobrīd daudz vairāk saista garīgā pilnveidošanās. Dod, Dievs, lai šī vertikāle nostiprinātos! Dažreiz mēdzu aiziet drusku garām, izpatikt kādam garīgam principam un būt svētāks nekā esmu.» Šajā transformācijā un izaugsmē ir savs noslēpumainais aspekts, jo kontrolēt un apjaust zemapziņu ikdienas procesā nevienam nav ļauts. Bieži vien tas, ko darām, pieņemot vēlamo par esošo, ar laiku patiešām kļūst par mūsu dzīves daļu. Vai tad nav vienalga, kādā ceļā iegūstam tikumus?
Pa naža asmeni
Gluži liktenīga, Visuma dota neticība sev Kasparam kā Jaunavas pirmajā dekādē dzimušajam likusi sevi pierādīt, atklāt savas radošās spējas, vienmēr tiekties pēc pilnveidošanās. Viņš nekad nav līdz galam apmierināts ar sasniegto, un dažkārt var gadīties, ka pats sev uzliek dažādus ierobežojumus. Aktierī arvien aktualizējas tieksme pēc iekšēja līdzsvara un miera izjūtas, jo šādi mirkļi radošiem gariem ir kā atelpas brīdis, liela laime.
Kurā brīdī un kāpēc Kasparā radās vēlme veikt sevī būtiskas transformācijas un organizēt dzīvi pa jaunam? «Biju nonācis līdz tādam personības krīzes stāvoklim, kurā sapratu, ka es vienkārši tērēju savus resursus pa tukšo un dzīvē drīzāk zaudēju, nevis iegūstu. Atskārtu, ka jāveic kaut kāda iekšēja pārveide, reizē ar kuru, protams, mainīsies pasaule un notikumi ap mani, jo lielā mērā mēs paši to visu radām.» Neraugoties un pašorganizācijā ieguldītajiem spēkiem, Kaspara personībā ir kaislību slānis, kurā atklājas Zīgmunda Freida aprakstītā cīņa starp Erosu jeb dzīves apliecinājumu un Tanatosu jeb nāves dziņu, pašiznīcību. Šī staigāšana pa naža asmeni cilvēku dara par lielu mākslinieku, un asinis, kas tek no viņa sagrieztajām pēdām, ir radošā procesa patiesuma un kvalitātes prove. Tās parāda, ka mākslinieka dvēsele ir zaudējusi nevainību, drosmīgi paplašinot pieredzi. Kaspara asinis publika ir redzējusi.
Kaspara Dumbura dzīves fakti
Dzimis 1987. gada 30. augustā Rīgā.
Mācījies Jūrmalas 1. ģimnāzijā, vienu gadu - Murjāņu sporta ģimnāzijā.
Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju.
Par Nacionālā teātra aktieri kļuvis 2011. gadā.
Spēlē Jaunā Rīgas teātra un Ģertrūdes ielas teātra izrādēs, gatavojas darbam uz Dailes teātra skatuves.
Piedalījies televīzijas seriālos «Saplēstā krūze un «Svešā seja».
*
ASTROLOĢISKAIS CV
Saule - Jaunavā
Mēness - Skorpionā
Merkurs - Jaunavā
Marss - Jaunavā
Aktiera Kaspara Dumbura astroloģiskajā kartē dominē Jaunavas zodiaka zīme. Tā ir kritiska un analītiska pieeja, viņam melnu par baltu neiestāstīsi. Aktieris spēj saskatīt nianses un detaļas. Dabas dotā kritiskā pieeja, protams, izpaužas arī sadzīvē - tā ir tieša runa. Ja kaut kas nepatiks, viedokli pie sevis nepaturēs. Varbūt apkārtējiem kādā brīdī šķiet, ka Kaspars piesienas, tad tas nebūt nav ļauni domāts. Vienkārši cilvēks tā iekārtots. Cilvēks pozitīvs - prāts ar emocijām līdzsvarā, tikai jāsargās no stresa. Dvēselē ļoti dziļš. Mēness Skorpionā neatklājas, neskrien pa visu pasauli, stāstīdams par savām sajūtām vai problēmām. Ja mīl - tad no sirds, bet kaitināt, sāpināt vai pāri darīt nedrīkst. Piedot piedos, bet neaizmirsīs gan. Grūti problēmas «palaist vaļā», jo astrokartē nemaz nav Gaisa stihijas, toties dominē Zemes stihija. Dzīvē svarīga noteikta lietu kārtība, taču reizumis tomēr vajag pateikt: eh, lai iet, kā iet, domāsim par to rīt! Tas varbūt vēl jāiemācās.
Māksliniekam vienlīdz svarīga ir gan mājas, gan sabiedriskā dzīve. Astrokartē ir brīnišķīgas kombinācijas, kas būtiskas aktierim: spējas atrasties lielas auditorijas priekšā un piesaistīt uzmanību ar personības spēku. Mīlēts un labi ieredzēts gan draugu lokā, gan plašākā sabiedrībā. Tā kā cilvēki ar spēcīgu Jaunavas zīmes ietekmi uz priekšu virzās pamazām - soli pa solim, pieļauju, ka Kasparam Dumburam priekšā vēl augstas profesionalitātes un atzinības virsotnes.
Ejot cauri dzīvei, ar katru soli uzkrās bagātīgu pieredzi un viedumu. Kad grūti kaut ko izlemt ar prātu, tad ir vērts ieklausīties intuīcijā. Tā māksliniekam ir spēcīga un nepievils. Paskatījās uz situāciju - un saprata, kas kuram aiz ādas.
Nedrīkst izdzīt sevi līdz spēku izsīkumam, kad māc nogurums un sākas stress. Dažu brīdi vajag palikt vienatnē, lai padomātu par svarīgo un nospraustu nākotnes mērķus. Ja daudz darba un liela spriedze, pēc tam vislabākā atpūta tur, kur plašums un brīvības izjūta - pie jūras, kalnos u.tml. Vēlams brīvajā laikā ceļot. Var pat gadīties, ka nākotnē ar ārzemēm sasaistās arī kāds profesionāls projekts. Vai sirdslietas.
Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas interpretācija
