PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Uldis Anže. Iedzimts cēlums no dzīves neglābj

 
©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Lauva apzinās savu spēku, taču ir muļķīgi domāt, ka tas visu atrisina – savu cilvēcisko pieredzi atklāj dzīvnieku karaļa zīmē dzimušais Nacionālā teātra aktieris ULDIS ANŽE.

Uldim ir pietiekami liels rūdījums, tā sakot, viņš pazīst daudzas dzīves medaļas, un tās visas - no abām pusēm, jo aktieris ir galējību cilvēks. Viņā, gluži kā psihoterapijas tēva Zigmunda Freida teorijā par cilvēka psihes pamatstruktūru, teju vienlaikus darbojas Eross jeb dzīves turpināšanās un Tanatoss jeb pašiznīcība. «Nogurdināts no savas pareizības, reizēm meklēju mākslīgu izeju. Manī klātesošs ir gan pašsaglabāšanās, gan pašiznīcināšanās instinkts, un es nesaprotu, kas tie par mehānismiem. Vaļi vai delfīni veic cilvēkiem nesaprotamus manevrus, pašnāvnieciski metoties krastā, un reizēm man šķiet, ka daru kaut ko līdzīgu,» konstatē Uldis.

Spēju robežas

Lauvas zīmē dzimušie pārsvarā ir atvērti cilvēki, jo patiesībā apzinās, ka spēj atrisināt teju visas situācijas. Uldis šajā ziņā ir tipiska Lauva, kas nebaidās un neieraujas sevī, bet atklāti veras saviem pretimnācējiem acīs. Aktieris atzīst, ka gadiem ilgi krātais pieredzes uzslāņojums tikai pastiprinājis viņa drosmi, taču šī īpašība nepalīdz tikt vaļā no problēmām. «Jaunībā biju pārliecināts, ka varu atrisināt jebkuru dzīves uzdevumu, bet šobrīd tā vairs nav. Es nevaru absolūti visu atrisināt...»

Psiholoģiski tieši bailes no neveiksmēm un dziļiem situāciju bezdibeņiem cilvēkam traucē kaut ko dzīvē mainīt, taču Uldis šādas bailes neizjūt - viņš sarežģītas situācijas uztver kā izaicinājumus. «Esmu sapratis, ka manām spējām faktiski nav robežu, tikai vajadzīga morāla motivācija, lai pats sev pateiktu, ka es to varu. Ar gadiem esmu kļuvis pragmatiskāks un uz jaunām lomām skatos daudz mierīgāk, nosvērtāk, ar aklu teļa prieku kā agrāk vairs nemetos iekšā dramaturģiskajā materiālā. Uzreiz domāju, kā risināt konkrētus uzdevumus un novest darbu līdz gala mērķim, lai nav tā, ka visi saka: «Anže strādā kā zvērs!», bet es pats apzinos - loma līdz skatītāju sirdīm tā arī nav aizgājusi…» Uldi iekšēja gandarījuma trūkums un no tā izrietošā paškritika tracina, jo viņš sev nedod atlaides un visu iesākto vēlas novest līdz augstākajai raudzei. «Tādi momenti mani dara kašķīgu, iekšā gruzd neapmierinātība, jo neesmu guvis gandarījumu, bet negatīvo noskaņojumu vistiešākajā veidā spiesti sajust tieši tuvinieki.»

Aktieris ir ģimenes cilvēks, kuram svarīgi apzināties paaudžu turpināšanos. Savās atvasēs Uldis iegulda visu, ko spēj, savukārt bērni viņam sagādā gan lielāko prieku, gan raizes: «Man šobrīd ir divi brīnišķīgi mazi bērni - Teodors Oto (2,5 g.) un Elza Gerda (4,5 g.), kā arī nobriedis lielais puika Rūdolfs (21 g.), kurš jau mācās augstskolā. Esmu par savām atvasēm lepns, bet ir situācijas, kuru priekšā jūtos bezspēcīgs, jo saprotu, ka mazie ir stiprāki par mani, proti, viņu vecumam raksturīgie niķi, iegribas un čīkstēšana var izsist mani no pašpārliecības, un es neko tur nevaru izdarīt.»

Sadarbībā ar Dievu

Visu, ko vēlas, Lauvas panāk mierīgi un metodiski, ar pašcieņu, nevis agresiju un spēku. Uldis šo īpašību pilnībā attiecina uz sevi, jo jūtas pats savas biogrāfijas autors. «Liktenis man saistās ar reliģisko pārliecību, ticību Dievam. Nekas cilvēka dzīvē nav akmenī cirsts kā neizbēgams fatums, viss var mainīties jebkuru brīdi - kā mākoņi debesīs, laika upei plūstot uz priekšu. Ik sekundi notiek sadarbība ar providenci.»

Tas ir īstens Lauvas teksts, jo šis zvēru karalis nevis pakļaujas Dievam, providencei, bet gan sadarbojas. Uldis saka: «Manī pašā ir gars, daļa no Dieva, līdz ar to runa var būt tikai par mijiedarbību.» Un tomēr… Kā jūs domājat - vai aktieris var sevi iztēloties noslīgušu uz ceļiem, raudam un lūdzamies: «Dievs, dari, ko gribi, bet es to nevaru!» Izrādās, ka var gan, un tādi izmisuma brīži viņa dzīvē ir bijuši.

Par godīgu spēli

Uldim nav svešs Lauvas dāsnums un augstsirdība, lai gan ikdienā viņu drīzāk var dēvēt par taupīgu, nevis izšķērdīgu cilvēku. Arī šajā ziņā atklājas aktiera veselīgās paškritikas spējas. «Atsevišķās situācijās droši vien var sacīt, ka esmu skops, bet kā namatēvs spēju būt ļoti dāsns. Turklāt šo viesmīlību izjutīs gan tuvinieki, gan nejauši cilvēki, jo arī tādi mēdz nonākt manis rīkotajās viesībās. Tiesa, ja kaut reizi sajutīšu ļaunprātīgu sava dāsnuma izmantošanu, kļūšu dubultskops un dubultbargs.» Viņš kā īsts Lauva nevaldīsies, ja kāds mēģinās kāpt uz galvas, jo to nekādā gadījumā neļaus. Vienlaikus jāatzīst, ka Uldim piemīt cēlsirdība un viņš konfliktsituācijās nekad nedarīs pāri tam, kurš jau ievainots un izrāda vājumu. «Tāds triumfs man ir svešs. Piemēram, ja mūsu valsts hokeja komanda spēlētu ar kaimiņu - lietuviešu vai igauņu - hokejistiem, iegūstot pārsvaru 20:0, es dzīvotu līdzi zaudētājiem un turētu īkšķi, lai viņi iemestu Latvijas izlases vārtos kaut vienu ripu. Man nepatīk noskatīties citu pazemojumā. Vēlos palīdzēt tiem, kuri atpaliek un atrodas iedzinējos, tāpēc manī asaras raisa līdzpārdzīvojums, redzot, ka sportists paņem aiz rokas pakritušo un pāriet finiša līniju kopā. Saturā līdzīgi sižeti tiek izmantoti kino un animācijā. Atminos, kā ar vecāko dēlu Rūdolfu pirms vairāk nekā desmit gadiem skatījāmies mīlīgu amerikāņu multenīti «Vāģi», kurā atklāta īsta draudzība, kas svarīgāka par uzvaru. Savā veidā tur tika parādīts Lauvas cēlums, spēja nolaisties no augstumiem un palīdzēt vājākajam. Nesitu sev ikreiz uz pleca, bet apzinos, ka manī šī rakstura īpašība ir dzīva. Man ir svarīgi, lai ikviena spēle būtu godīga.»

Atzinības degviela

Aktierim būtiski šķiet atzinības vārdi - ja Uldis par savu darbu tiek uzteikts un slavēts, viņš kļūst divtik centīgs. «Manī kopš bērnības ir nepieciešamība dzirdēt, cik tas, ko esmu paveicis, labi sanācis. Arī šodien, ja esmu iztīrījis māju, gribu dzirdēt, cik tā tīra, un, ja pagatavoju maltīti, kādam jāpasaka, ka ir garšīgi. Teātrī valda līdzīgs princips: ja dzirdu par savu aktierdarbu atzinīgu vērtējumu, manī atraisās dubulta atdeve. Es barojos no labiem vārdiem un sev par laimi esmu apbalvots ar brīnišķīgiem vecākiem un sievu - no viņiem gaidītās uzslavas ik pa laikam izsprūk… Arī Rūdolfs vienmēr atrod, ko labu pateikt kritiskās situācijās. Tāpat ļoti lutināts esmu no savu režisoru un skolotāju puses.» Uldis apzinās savu aktierisko varēšanu un talantu, bet vienalga, sastopoties ar pamatotu kritiku, sāk pats sevi šaustīt.

Disciplīna un brīvība

Pieņemts uzskatīt, ka vīrieši Lauvas daudz laika tērē ģērbjoties un sukājoties, taču aktieris šīs procedūras izbauda teātrī, tādēļ viņa sadzīvē ir mazliet citādi. Situāciju lieliski ilustrē kāds Ulda pārstāstīts gadījums no viņa kolēģa un vārda brāļa dzīves. «Uldis Dumpis stāstīja, ka viendien sieva mājās viņam teikusi, lai pārģērbjoties. «Dainīt, vai tu zini, cik reizes es šodien teātrī jau pārģērbos?» Uldis atteicis. Viņam tajā dienā bijušas divas izrādes, no kurām pirmās laikā bija trīs reizes jāpārģērbjas.»

Pēc pārdomu mirkļa Uldis Anže atzīstas: «Apgalvojumā, ka Lauvām patīk labi apģērbties, ir liela daļa taisnības, un tas attiecas arī uz mani. Ne bērnībā, ne skolas gados āriene man nebija vienaldzīga. Arī tagad sekoju līdzi savam izskatam, bet izvēlē esmu konservatīvs, stilošana un mode nav mana stihija. Nevēlos būt spilgts un krist acīs, dodu priekšroku ērtumam un labprāt iejūku pūlī nepazīts. Ārpus teātra negribu sev piesaistīt uzmanību, taču pretēji ir pieņemšanās un svinīgos pasākumos, kad velku uzvalku vai smokingu - tad mani satrauks pat mazākā pumpiņa uz pieres. Gribu būt safrizēts un nevainojams.

Ārējā izskata ziņā dzīvoju galējībās, jo nāku no mazpilsētas un man nav sveši lauki, kur varu no rīta piecelties, uzvilkt negludinātas bikses un braukt uz mežu pēc malkas. Mani nesatrauks no bites kodiena aizpampušas acis, kas liek izskatīties pēc maskačkas bomža. Kad nav publikas, es izbaudu šo brīvību.»

Uldis regulāri apmeklē trenažieru zāli, jo nevēlas pazaudēt fizisko formu, turklāt viņam svarīgi nevis lieli muskuļi, bet gan estētiski baudāms ķermeņa reljefs. «Vairākus gadus metodiski nodarbojos ar, kā es to saucu, vingrošanu. Man patīk stiepšanās, skriešana un dažādi kardiotrenažieri. Eju pirtī. Nodarbojos ar jogu. Tādējādi es atslābstu un garīgi atbrīvojos no visiem sasprindzinājumiem.» Uldis bieži dzird izsaucienus: «Tu jau vari ēst visu, ko gribi, jo esi caurbira!» Šie cilvēki nezina, ko šāda ilūzija no aktiera ikdienā prasa. «Lai panāktu vēlamo efektu, piecas dienas nedēļā divas stundas smagi strādāju. Tiesa, vasarās sevi tik ļoti nedisciplinēju un treniņus izlaižu, tos aizvieto lauku darbi un braukšana ar riteni.»

Morāles rotaļas

Lauvas cēlsirdība nav lēta, tā nekad nelīdzinās labestības uzlādētai, bet muļķīgai rosībai. «Dažreiz mēģinu sevi ironiski preparēt un jautāju, cik ļoti esmu gatavs upurēties? Iespējams, sevi nekad neaizmirstu un, palīdzot citiem, zemapziņā domāju: kas man par to būs? Jebkurā gadījumā nepiederu pie tiem Lauvām, kuri visiem gatavi skriet izpalīdzēt, bet reizēm tā tiešām notiek. Mana palīdzība var izpausties dažādi - gan apmeklējot kādu slimnīcā, gan uzklausot kāda grēksūdzi, gan piedaloties mēbeļu pārvadāšanā. Arī naudu esmu aizdevis. Bet es ar savu tuvākmīlestību nekad neuzmācos, rīkojos vienīgi tad, ja jūtu, ka cilvēkam palīdzību patiesi vajag, un viņš to lūdz.»

Uldis sevi redz kā Lauvu briedumā, kura iestājas par atklātību un taisnību, vienlaikus neatsakoties no diplomātijas, spēles un kompromisiem, bet - līdz zināmai robežai. Ar morālu prostitūciju viņš nesamierināsies un savus ētiskos principus nepārkāps. Aptverot, ka nekas šajā pasaulē nav tīri balts vai melns, aktieris saka: «Esmu ļoti taisnprātīgs un pareizs, taču aizvien vairāk manī atklājas empātijas spējas, vēlēšanās un cenšanās saprast citu viedokli.»

Sava pašlepnuma un tādas kā pareizības dēļ Uldis spēj būt pat bērnišķīgs, jo zināmās situācijās patiešām izrādās naivs. Mēģinot saprast citus, viņš tomēr ir un paliek taisnprātīgs, pat spītīgs, kas no malas reizumis izskatās mazliet komiski.

Izteiksmei ir nozīme

Uldis apstiprina, ka viņam piemīt dažas Lauvas dzīvi traucējošas iezīmes, tostarp iekšējs sasprindzinājums, nervozitāte. «Tieši šo rakstura īpašību dēļ man vajadzīgas regulāras fiziskās nodarbības - lai novadītu tvaiku un tiktu ar savu nemieru galā. Trauksme manā gadījumā ir anonīma, bez konkrēta iemesla, taču, pakāpeniski krājoties traucējošu sīkumu radītam diskomfortam, pastiprinās iekšējas nestabilitātes izjūta.»

Aktiera trauksmainība, jutīgā nervu sistēma un domāšanas specifika uzmanīga vērotāja acīm atklājas žestos un manierīgumā. «Man, protams, tajā negribas atzīties, jo pašu tracina manierīgums, kad pamanu to apkārtējos.» Šādu saasinātas emocionalitātes radītu ārējās izteiksmes specifiku pasvītro skatuves profesija, kas Uldī attīstījusi ļoti augstu paškontroli. Tai līdzi nāk niansēti koordinēta runas intonācija, žesti, skatiens - šis aktieriski noslīpētais instrumentārijs turpina darboties arī ārpus skatuves. Uldis ar smaidu spiests atzīties: «Lasot mājās grāmatu, es šad tad vēroju sevi no malas un pat kustinu līdzi lūpas. Vispār manierīgums vai, labāk sakot, lauvisms manī parādījās jau bērnībā, piemēram, mazgājot traukus, domāju - jo graciozāk, izteiksmīgāk es to darīšu, jo foršāk sanāks. Arī citus, mazāk patīkamus darbus veicot, iztēlojos, cik daiļi tas izskatās no malas, jo tad man šķita, ka lietas sokas labāk.»

Saules bērna rūgtie mirkļi

«Mans lielākais enerģijas avots ir skaidras debesis un saule,» pavēsta Uldis. «Esmu absolūts saules bērns, man ļoti vajag, lai tā iespīdētu vismaz logā. Būtu ar mieru pieciest pat mīnus divdesmit piecu grādu ziemas spelgoni, ja tikai debesīs redzama saule. Pelēks laiks mani nomāc, jo trūkst gaismas enerģijas. Nezinu, cik mana vēlme pēc saules saistīta ar D vitamīna sintēzi ādā, bet droši vien arī bioķīmiskajiem procesiem ir sava loma, kas ietekmē garastāvokļu maiņu un jūtami uzlabo pašsajūtu.»

Ja vien varētu, Uldis kā īsts Lauva vienmēr ietu saules pavadā un nekad nerīkotos pret savu gribu, tā sakot, krupjus nerītu, bet aktierim ir sarežģīti palikt līdz galam sev uzticīgam, jo lomas dala režisori. Pēc neilgas apdomāšanās viņš saka: «Tāpat kā lielākā daļa manu kolēģu, ne vienmēr un visu uz skatuves esmu varējis darīt tā, kā pats domāju un jūtu. Esmu rijis krupjus, kam sekojušas morālās paģiras, ar kurām nekādi nevaru tikt galā. Ik pa laikam uznāk mierinošas pārdomas, ka teātrī beidzot esmu pozīcijās, kurās vairs nenāksies tos krupjus rīt, jo - ar mani taču rēķināsies! Bet tad atkal pienāk brīdis ar kārtējo krupi… Reizēm ir tā: gan dažiem aktieriem, gan zālē sēdošajiem uz skatuves notiekošais šķiet absurds un nevajadzīgs, taču izrāde notiek un nav atkāpšanās iespēju, jo radošā komanda ir svarīgāka par viena vai dažu aktieru gribu. Protams, cenšos tos krupjus rīt tā, lai neviens nemanītu.» Diemžēl rūpīgāk slēptais krupis ir vēl pretīgāks un tā cena - augstāka. Lauva ir cēls mednieks, kuram bezgala grūti iedabūt sevī necienīgu kumosu…

Japāniska Lauva

Nekur neesmu lasījis neko par Lauvai piemītošām skumjām, bet Uldī tās sajūtu kā mācīts muitas suns - reibinošas vielas. Tas ir viņa bonuss, emocionālā telpa, kurā atbalsojas jūtīgas personības eksaltācija, iegūstot jaunu vērtību. Tieši šī dimensija Uldi Anži dara par izcilu aktieri.

«Man šīs sajūtas ir mātes, tēva vai Dieva dotas šūpulī. Kad skatos saulrietā, mežā, klusumā, gleznā vai vēroju Čārlija Čaplina jokus - tas vienmēr ir stāsts arī par mani, un tajā ir zināmas skumjas.

Ļoti labi atminos, kā mūsu Gulbenes mājās tika svinēta mana desmit gadu jubileja. Vecāki bija saaicinājuši radus, draugus, paziņas, un viņiem līdzi atnāca arī bērni, dažādu vecumu puiši un meitenes. Būdams gaviļnieks, sēdēju svētku galda galā, tika izteikti tosti un celtas glāzes, mēs, bērni, dzērām dzirkstošo palsu, bet pieaugušie - šampanieti. Visapkārt raisījās saviesīgas sarunas, bet es sēdēju un bez aizvainojuma skatījos, kā dzīve rit savu gaitu - pieaugušie savā starpā joko, un draiskojas bērni. Nebiju ne pamests, ne aizmirsts, ne apbēdināts, bet tajā kņadā iekšā neatrados. Tikai vēroju visu no malas. Biju paņēmis albumu ar tēva bildētajām fotogrāfijām, kurās četrus gadus vecākais brālis spēlējas ar mani, kad biju zīdainis «lācītī». Tajā brīdī domāju: «Cik es jau esmu vecs! Man ir desmit gadi, bet bildē redzams mazs kunkulītis...» Bija sajūta, ka tālumā skrien dzīves vilciens.

Starp citu, cilvēki man bieži jautā: «Kāpēc tu esi tik skumjš?» Jā, esmu skumjš. Taču - arī smejos, man patīk labs humors.»

Japāņu kultūras tradīcijā ir sabi estētiskā kategorija, ko lieliski aprakstījusi haiku tulkotāja Guna Eglīte. Sabi mazliet attiecas arī uz Ulda mentalitāti. Šis termins, būdams daudzplākšņains, izsaka krāsu klusinājumu, elēģiskas skumjas, lamentāciju, apskaidrotas vientulības harmoniju. Dzenbudisma filozofijā sabi izteic mūžīgo kosmisko vientulību, kas nav identa ar cilvēka subjektīvo pamestības, atstātības izjūtu, bet gan ir kā dabas noslēpumu apjausma, cilvēkam vērojot nepārtraukto dabas ritumu no rudens līdz jaunam rudenim, no ausmas līdz jaunai ausmai. Sabi var salīdzināt ar dziļo, bezgalīgo klusuma izjūtu, kura nolaižas ar krītošu sniegu, aprokot visas skaņas klusuma kārtām.

Sanāk, ka Uldis ir japāniska Lauva.

*

Ulda Anžes dzīves fakti

Dzimis 1971. gada 2. augustā Gulbenē.

Mācījies Gulbenes 1. vidusskolā.

Absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti.

Vadošais Nacionālā teātra aktieris.

Saņēmis Harija Liepiņa balvu, divas reizes - «Spēlmaņu nakts» balvu.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

*

ASTROLOĢISKAIS CV

Saule - Lauvā

Mēness - Strēlniekā

Merkurs - Jaunavā

Marss - Ūdensvīrā

Aktieris Uldis Anže ir enerģisks un dinamisks. Viņa astroloģiskajā kartē dominē Uguns stihija, kas dod mērķtiecību un spējas, un vēlmi doties dzīvē uz priekšu. Arī tad, ja ir grūti. Arī tad, ja mērķa sasniegšanā jāiegulda daudz spēka un laika. Reizumis gan jāmācās skaitīt līdz demit, jo var būt arī eksplozīvi dvēseles stāvokļi. Var pateikt skarbāku vārdu, bet tas nekad nebūs ļauni domāts. Jo Lauvas zodiaka zīme izceļas ar taisnīgumu, turklāt mākslinieka astrokartē Mēness atrodas Strēlnieka zodiaka zīmē, kas ir par tiešu runu un atklātu valodu, bet netur ilgi dusmas vai dunci azotē. Tiesa - vaīī tam, kurš nodarīs pāri kādam no tuviem cilvēkiem. Vai arī ne tik tuviem... Šādas zodiaka zīmju kombinācijas norāda uz vēlmi un spējām iestāties par taisnu lietu, aizstāvēt vājākos.

Prāta planēta Merkurs mākslinieka piedzimšanas brīdī atradusies kritiskajā un analītiskajā Jaunavas zodiaka zīmē - tas ir augsts prāta potenciāls, loģika, spēja izvērtēt situācijas racionāli. Tomēr reizumis gan var būt tā, ka prāts saka kaut ko vienu, bet sirds ko citu, un tad grūtāk pieņemt lēmumus. Jo ir dilemma - klausīt prātam vai sirdij?

Uldis Anže ir spēcīga personība, viņš dzimis laikā starp Saules un Mēness aptumsumu. Tas dod gan iekšējo spēku, gan arī uzliek par pienākumu atdot kaut ko no sevis citiem, darboties cilvēku labā.

Māksliniekam piemīt optimisms, pozitīvs skatījums uz dzīvi un labas komunikācijas spējas.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas interpretācija