Mīlestības dieviete Venera. Tās aizgādnībā ir viss daiļais, iedvesmojošais un pati mīlestība. Arī planēta, kas nosaukta Veneras vārdā, astroloģijā «atbild» par šīm tēmēm.
Dieviete - mīla un daile
Par mīlestības, auglības un skaistuma dievieti Grieķijā dēvēja Afrodīti (grieķu Ἀφροδίτη - radusies no jūras putām), bet Romā Veneru. Sākotnēji gan Veneru vairāk uzskatīja par dārzu un debesu dievieti, kura nes lietu, lai daba veldzētos, bet vēlāk viņa kļuva arī par skaistuma un mīlas dievieti.
Mīlas dievietes simboli bija gulbis, delfīns, gliemežvāks, degoša sirds un roze. Gulbis simboliski vēsta par skaistu un sirsnīgu mīlu un dvēseles spēju ceļot pa debesīm. Delfīns simbolizē jaunu mīlu un jaunas jūtas. Savukārt gliemežvāks - mīlestību, kas jāsaudzē, un spēku to nosargāt. Kā vēsta sengrieķu dzejnieka Hēsioda darbs «Teogonija», grieķi ticēja, ka skaistuma dieviete Afrodīte piedzimusi no jūras putām, kuras radušās, kad Krons nocirtis Urānam ģenitālijas un jūrā nokļuvusi viņa sēkla un asinis. Antīkajā pasaulē uzskatīja, ka no jūras dieviete pacēlusies tieši gliemežvākā, šo ainu plaši attēlo arī mākslā. Bet ir arī viedoklis, ka Afrodīte jeb Venera bija dieva Zeva un titanīdas un okeanīdas Diones meita, kā to atklāj sengrieķu dzejnieka Homēra eposs «Iliāda».
Afrodītes jeb Veneras simbols sirds ir pasaulē populārākais un pazīstamākais mīlas simbols, kas attēlo mīlestības spēku un vienotību. Šo simbolu izmantojuši arī burvji un alķīmiķi, lai pieburtu mīlestību un stiprinātu attiecības. Sirds veidols ir kā otrādi apgriezts trijstūris, kurš ir trauks mīlas glabāšanai un lološanai. Arī roze ir mīlestības simbols, kas vairo jūtīgumu, romantiku un šķīstību. Pēc rožu krāsas varot spriest par dažādām mīlestības niansēm. Senajā Grieķijā roze pat bija svēts zieds. Tai piedēvēja mūžīgās dzīves un atdzimšanas auru, saistībā ar to radot arī daudzas leģendas. Viena no tām - skaista un arī skumja - ir kāda seno persiešu leģenda, kas vēsta par lakstīgalu, kura tik ļoti esot iemīlējusies baltā rozē, ka to cieši apskāvusi, caurdurot savu sirdi ar rozes ērkšķiem un nokrāsojot pašu ziedu sarkanu. Un arī mūsdienās roze ir skaistuma un kaislīgu jūtu simbols.
Afrodīte jeb Venera nesa burvju jostu, kas apkārtējos lika rasties mīlas jūtām. Mīti vēsta, ka pēc mīlas tiecās ne tikai cilvēki, bet arī dievi, tātad arī pati mīlas dieviete. Viņa bija nevaldāma, viņai bija vīrs un vairāki mīļākie, bet īpašas attiecības dievietei bija ar Areju jeb Marsu, kurš bija Erota tēvs.
Par skaistāko Olimpa dievieti uzskatītā Afrodīte mēdza parādīties mežonīgu zvēru - lauvu, vilku un lāču - svītas pavadībā, kurus padarīja rāmus dievietes iedvestā vēlme pēc mīlas. Kur vien Afrodīte spēra kāju, tur izauga visskaistākās puķes.
Afrodīte jeb Venera literatūrā pieminēta ar epitetu dieviete - skaistule («pulcherrima»). Dievieti pielūdza ar maigu lūgšanu, lai viņa sievām dotu skaistumu, gudrību, labsirdību un maigas jūtas. Dieviete bija maiga un mīloša, viņa palīdzēja rasties dzīvībai cilvēku un dzīvnieku pasaulē. Dievietes varai nespēja pretoties neviens - ne cilvēki, ne dievi.
Ugunīgais vīrs un mīļākais
Dievu panteonā dievietes Afrodītes jeb Veneras vīrs bija Hēfaists grieķiem jeb Vulkāns romiešiem, kurš bija atbildīgs par uguni un metālapstrādi. Viņš bija kalēju un amatnieku aizbildnis. Hēfaistu mākslā attēlo kā uguns pavēlnieku, bet Vulkāns bija arī postošās un attīrošās liesmas dievs, kuru vēlāk godāja kā sargātāju no ugunsgrēkiem. Hēfaists bija prasmīgākais meistars un neglītākais starp dieviem. Vecāki viņu neesot mīlējuši, tāpēc divreiz nometuši zemē no Olimpa. Kad māte viņu nometa, viņš atriebās, piekaļot māti pie troņa. Otrreiz Hēfaistu zemē nometa Zevs, kad Hēfaists tomēr aizstāvēja māti. No šādiem kritieniem Hēfaistam bija klibas kājas. Olimpā Hēfaists bija ne tikai kalējs un uguns pārzinis, bet arī dievu uzjautrinātājs, nektāra un ambrozija pasniedzējs, kas zināmā mērā nostādīja viņu kalpotāja pozīcijā. Bet Zevs jeb Jupiters Afrodīti jeb Veneru piespieda apprecēt šo metālapstrādes meistaru, kaut dievietes patiesā mīla bija Arejs jeb Marss. Dievu un cilvēku valdnieks Zevs baidījās, ka dievietes neparastā skaistuma dēļ dievi savā starpā varētu uzsākt cīņu. Tā apvienojot skaisto ar neglīto, viņš mēģināja radīt līdzsvaru.
Hēfaists Afrodītei jeb Venerai izkala skaistas rotas, kas viņu darīja vēl pievilcīgāku, tomēr dieviete laulībā bija nelaimīga un meklēja citu dievu sabiedrību. Hēfaists reiz sievu pieķēra kopā ar Areju jeb Marsu. Viņš sasauca pārējos Olimpa dievus skatīties un vēlējās mīļāko sodīt. Piekrāptajam vīram tika apsolīts, ka Marss saņems sodu, tomēr pēc atbrīvošanas no ķēžu gūsta tas netika izdarīts. Uguns sargātājs un kalējs ne tikai bija pilnīgs pretpols skaistajai dievietei, bet Olimpā arī netika pilnībā cienīts.
Lai gan Afrodīte bija precējusies ar Hēfaistu, viņiem nebija kopēju bērnu. Afrodīte mīlēja Areju jeb Marsu, un mīti vēsta, ka viens no viņu bērniem bija Erots jeb Kupidons.
Erots-Kupidons-Amors
Erots (grieķu ἔρως - mīla) grieķu mitoloģijā, Kupidons (latīņu cupido - vēlēšanās) un Amors (latīņu amor - mīlestība) romiešu mitoloģijā bija viens no Afrodītes jeb Veneras bērniem, kas visciešāk saistīts ar viņas dievišķo dabu. Erots bija erotiskās mīlas un iekāres dievs. Viņš bija bruņojies ar loku un mīlas bultām, lai šautu tās gan uz dieviem, gan uz cilvēkiem. Pārsvarā viņu attēlo kā mazu puisēnu ar baltiem spārniem, kurš lidinās apkārt un šauj iekāres, pirmās mīlas dvesmas bultas cilvēku un dievu sirdīs. Spārni simbolizē mīlas radīto vieglumu, kas ceļ augšup, liek aizmirst ikdienu un redzēt visu jaunā gaismā. Bet kaisles bultas simboliski vēsta par bultu atstāto tukšumu sirdī jaunajiem mīlētājiem, kam rodas kvēla vēlme meklēt to, kas šo sirds tukšumu piepildītu. Mīlētāja sirdij vairs nav miera, kamēr šis tukšums netiek aizpildīts.
Viduslaikos saistībā ar kristietības izplatību un vēlmi ieviest striktas morālās normas Erotu saistīja arī ar laulības pārkāpšanas dievību, norādot uz to, ka tieši viņa raidītās bultas sēj sirdīs tādas kaislības, kuras spēj remdināt tikai neuzticība laulātajam.
Erota darbs ne vienmēr bija labdabīgs. Viņam pavēles varēja dot arī skaistā Afrodīte jeb Venera, kura mēdza būt iedomīga. Reiz viņa kļuva greizsirdīga uz kāda valdnieka meitu Psīhi, uzskatot, ka viņa ir skaistāka, tāpēc lūdza savam dēlam Erotam, lai viņš valdnieka meitai liek iemīlēt pasaules neglītāko vīrieti. Tomēr, šaujot uz Psīhi, Erots pats sevi nejauši savainoja un iemīlējās valdnieka meitā.
Psīhei bija trīs vecākas māsas, kuras pavisam drīz apprecējās, bet Psīhe nespēja nevienu iemīlēt un iziet pie vīra. Valdnieks nolēma sūtīt Psīhi pie Delfu orākula, lai viņš pasaka, kas ir Psīhes otrā pusīte. Kļuva zināms, ka tas ir kaut kas augstāks par cilvēku, tāpēc Psīhei jākāpj augstā kalnā, lai nokļūtu pie savas mīlas. Kāpiens kalnā bija grūts un garš, bet, sasniedzot virsotni, Psīhe satika maigu vēju, kas lēni nonesa viņu lejā un ieveda skaistā alā, kas bija izklāta ar dārgiem paklājiem, skaistām lietām un zeltu. Viņu līdz vakaram apkalpoja neredzams kalpoņu pulks, tad tika izdzēstas lāpas un tumsā ieradās līgavainis Erots. Psīhe tur arī palika dzīvot, bet nekad nedabūja redzēt mīļotā seju. Kādu dienu viņu apciemoja māsas, kas, redzot Psīhes bagātību un skaistumu, sāka apskaust māsas laimi un iestāstīja Psīhei, ka viņas mīļotais noteikti ir īsts briesmonis, ja jau slēpjas tumsā. Tā kā pati Psīhe patiešām vēlējās redzēt sava mīļotā seju, kādu vakaru viņa noglabāja lāpu, lai aizdegtu un ātri paskatītos uz mīļoto. Bet, tā izdarot, viņa nejauši aizdedzināja Erotam spārnu, par ko dievs sadusmojās un Psīhi atstāja, sakot, ka nekad vairs nevēlas viņu satikt, jo viņa neuzticējās savam mīļotajam. Psīhe par visu vairāk vēlējās būt ar Erotu kopā, īpaši pēc tam, kad bija redzējusi mīļotā seju. Viņa meklēja mīļoto malu malās, bet neatrada, tāpēc nolēma doties pie pašas mīlas dievietes Afrodītes, lai lūgtu viņas svētību, bet dieviete lika viņai izturēt daudzus pārbaudījumus, lai būtu cienīga skatīt Erotu. To redzēdams, Erots, kurš Psīhi joprojām mīlēja, viņai pats palīdzēja, līdz beidzot lūdza dievu un cilvēku valdnieku Zevu jeb Jupiteru un māti Afrodīti jeb Veneru, lai dod savu piekrišanu viņu laulībām. Viņi piekrita, un dievu valdnieks Psīhi padarīja nemirstīgu, lai abi mīlētāji varētu būt kopā mūžīgi.
Arī tāda varēja būt dieviete Afrodīte jeb Venera, radot mīlas mokas citiem un pat savam dēlam Erotam jeb Kupidonam, tomēr vēlāk piekāpjoties īstas mīlestības priekšā.
Dievietes cildinājums himnās
Tā kā mīlas un skaistuma dieviete Afrodīte jeb Venera piederēja pie Olimpa vareno dievu panteona, viņas cildināšanai tika sarakstītas vairākas himnas. Īpaša vērība antīkajā pasaulē viņai veltīta homēriskajās himnās, viņai par godu sacerētas trīs homēriskās himnas.
Visgarākā no tām ir piektā himna, kurā atgādināts, ka mīlas dieviete spēj iedvest saldu kaisli gan dieviem, gan nemirstīgajiem, gan putniem, gan zvēriem un pat zivīm. Tajā pieminētas dievietes mīlas jūtas pret Areju jeb Marsu, uzsverot, ka viņa bieži ir jautra un vieglprātīga būtne, kura daudz smejas un mīl valdzināt pat mežonīgus zvērus, lai tie kļūtu rāmi, bet, kā zināms, Arejs jeb Marss bija kara dievs, tātad līdzinājās mežonīgam zvēram, turklāt dievietes pavadoņi bija zvēri, kuri viņas klātbūtnē kļuva rāmi. Himnā tiek apgalvots, ka tieši Afrodīte jeb Venera bija iemesls, kāpēc dievu un cilvēku valdnieks Zevs jeb Jupiters ļāvās ārlaulības sakariem - mīlas dieviete viņam iedvesa šo neremdināmo mīlas dzirksti. Taču Zevs jeb Jupiters devis mīlas dievietei ilgas pēc mirstīga mīļākā, lai viņa vairs nevarētu smieties par Olimpa dieviem, kuriem liek iemīlēt ne tikai nemirstīgos. Tā mīlas dieviete iemīlējusi mirstīgo Anhīsu, tikko viņu ieraudzījusi. Arī Anhīsam viņa uzreiz patikusi - mirdzošās drānās tērpta, ar skaistām rotām rotāta un zeltaini mirdzoša, kaut dieviete bija pārvērtusies par parastu mirstīgu jaunavu, lai nesabaidītu jaunekli. Himnā tiek atgādināta arī teika par Romas dibināšanas pirmsākumiem un trojiešu vadoni Eneju, jo tieši Afrodīte jeb Venera un Anhīss bija Eneja vecāki. Himnā mīlestības un dailes dieviete Afrodīte jeb Venera tiek uzrunāta arī viņas otrajā vārdā - Kiprīda. (Šis vārds viņai dots par godu tam, ka viņa piedzima no jūras putām un izkāpa krastā tieši Kipras salas pludmalē.)
Savukārt sestajā homēriskajā himnā Afrodīte jeb Venera tiek uzrunāta kā ar zeltu rotātā un skaistā dieviete, kura valda pār Kipras salu, jo viņa pēc piedzimšanas no putām izkāpa šīs salas pludmalē un šeit pēc tam tērpta apmetnī, kā parāda Sandro Botičelli glezna «Veneras dzimšana». Šajā salā viņa arī bagātīgi rotāta ar zelta dārglietām, kā dievietei pieklājas, lai pēc tam dotos satikt visus Olimpa dievus un pievienotos viņu saimei. Himnā uzsvērts, ka katrs no Olimpa dieviem mirklī, kad viņu ieraudzīja, vēlējies dievieti sev par sievu - tik daiļa un krāšņa viņa bija ieradusies Olimpā. Sestā himna atklāj vēl vienu no mīlas un skaistuma dievietes vārdiem - Kitēriete, jo viņas dzimšana reizēm tiek saistīta arī ar Kitēras salu. Kipras un Kitēras salas bija arī īpašas Afrodītes jeb Veneras kulta vietas, kurās viņa tika ļoti cildināta.
Desmitajā, kas ir visīsākā no homēriskajām himnām, veltītām mīlas un skaistuma dievietei, Afrodīte jeb Venera uzrunāta kā Kitēriete, kura dzimusi Kipras salas tuvumā. Himna vēsta, ka viegls, maigs vējiņš aiznesa viņu uz pašu Kipras salu, kurā dieviete tika rotāta, lai dotos uz Olimpu, bet ir arī nostāsts par to, ka viņa piedzima no putām Kitēras salas tuvumā. Visas himnas dievietei par godu uzsver viņas daili un mīlu dāvājošo dabu, un šī himna arī nav izņēmums, jo tās ir divas vissvarīgākās vērtības, kuras raksturo dievieti Afrodīti jeb Veneru. Himnā dzejiski apdziedāts viņas smaids, kurš vienmēr rotā dievietes seju, mudinot cilvēkus mīlēt un pašiem būt mīlētiem.
Venera astroloģijā
Planēta Venera ir trešais spožākais spīdeklis pēc Saules un Mēness, tāpēc to var saskatīt pat dienā. Nereti Venera tiek dēvēta par Rīta vai Vakara zvaigzni.
Tai nav sava pavadoņa, un tā veic pilnu apriņķojumu ap Sauli 225 dienās, bet apgriezienu ap savu asi 243 dienās.
Venera atrodas tuvu Saulei, un tās astroloģiskās funkcijas ir cieši saistītas ar Sauli. Venera raksturo visu sievišķo, jūtas un cilvēka vērtību sistēmu, tā atbild par diplomātiju un attiecībām, spēju izlemt un atrast saskarsmi. Tā ir veiksmes planēta, kura saistīta ar romantiku, mīlu un vēlmi pēc partnerattiecībām, skaistuma un prieka.
Šīs planētas labvēlīgs stāvoklis spēj nest veiksmi spēlēs, arī rosina nodoties izklaidēm, atpūtai, baudīt mūziku, dejas, mākslu, skaistumu un sevi darīt skaistāku ar izkoptu gaumi, rotām un kosmētiku. Venera līdzsvaro un samierina, veidojot pasauli par skaistāku un jaukāku vietu, kurā baudīt idilli.
Planētai piemīt arī erotisks starojums, kas izplatās pasaulē, liekot uztvert visu vairāk jutekliski, seksuāli, pievērst uzmanību skaņas, gaismas un taustes radītajām sajūtām. Veneras ietekmē attīstās skaistums, grācija, pievilcība, maigums un vēlme pēc mīlas, spēja mīlēt, nepieciešamība pēc iekšējas un ārējas harmonijas.
Zodiaka zīmēs Venera parāda savu dabu, kādas vērtības mums ir spēcīgāk izteiktas, kur labāk meklēt mīlu, tomēr tas, kā Venera pilnībā izpaudīs savu enerģiju, līdzsvarojošo spēju un vērtības, atkarīgs no visa horoskopa kopumā.
Lūk, tāda ir gan antīkās mīlas un skaistuma dievietes, gan planētas Veneras astroloģiskā ietekme, kura caurvij pasauli ar mīlas, skaistuma, elegances un erotikas dvesmu, lai tā būtu patīkamāka un mierīgāka vieta, kur dzīvot, jo, kā zināms, mīla un draudzīga saskarsme bez naida vairo labo.
