PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Uguns maģija un svētība

Uguns ir stihija, kas iemieso siltumu, gaismu un attīrīšanos. Tā ir arī ekspansija un kaisle, kas no pirmatnējā haosa rada pasauli. Mūsu senčiem jāņuguns simbolizēja Visuma centru. Cilvēka astroloģiskajā kartē Uguns stihija ir vīrišķa enerģija, kas nozīmē mērķtiecību un aktivitāti.

Ar uguni jāprot apieties

«Harmoniski būtu, ja visas stihijas - Zemes, Gaisa, Ūdens un Uguns - cilvēka astroloģiskajā kartē būtu izvietotas proporcionāli, bet dzīvē tā parasti nav,» stāstu par uguns enerģētiku iesāk astroloģe Linda Kurmis. Mūsdienās, Kali Juga laikmetā, sieviešu enerģētikā uguns ir lielā daudzumā, un tas savā ziņā nav slikti, jo uguns nozīmē rīcībspēju un aktivitāti. Tomēr - uzmanīgi ar uguni! Uguns ir vīrišķa enerģija, ko jāprot pareizi izmantot. Ja sieviete savu iekšējo uguni liek lietā uzņēmējdarbībā un virzoties pa karjeras kāpnēm, viss ir kārtībā. Galvenais - nenest to pārliekā daudzumā mājās, kur sievietes ugunīgā daba var radīt disharmoniju ģimenē.

«Sievietei jābūt gudrai un uguns jāatstāj ārpus mājām. Kad viņa uzvelk balto, pūkaino halātu, uguns nenoder,» saka Linda, piemetinot, ka Krievijas slavenības Allas Pugačovas natālajā kartē ir pārāk daudz uguns elementu - veseli septiņi. Kas notiek, ja uguns enerģijas ir par daudz? Cilvēks visu ap sevi burtiski spridzina. Fiziskā līmenī viņš bieži apdedzinās, gūst traumas, pieskaroties elektroierīcēm, mēdz sev uzliet verdošu ūdeni. Ja astroloģiskajā kartē aktīvi mijiedarbojas uguns un gaiss, cilvēks nevalda pār ķermeni, ir neuzmanīgs, tāds, par kuru saka «ķer un grābj».

Ja vīrieša būtībā Uguns stihija ir lielā daudzumā, tas viņa personībai nekaitē, turpina astroloģe. Ja uguns sāk plosīties kā traka, sieviete ar maigumu to var apslāpēt. Sliktāk, ja vīrietī uguns ir par maz - arī tad viņā liesmu piešķilt spēj tikai sieviete. «Kāpēc cilvēkam vienam ir grūti iet pa dzīvi? Tāpēc, ka viņš nespēj pilnībā realizēties. Tandēma būtība ir papildināt vienam otru.»

Uguns stihija atšķirīgi atspoguļojas trijās ugunīgajās zodiaka zīmēs - Aunā, Lauvā un Strēlniekā. Aunu pārvalda Marss, Lauvu Saule un Strēlnieku Jupiters. «Ugunīgākais no visiem ir Auns, karaliskajā Lauvā uguns ir harmoniska, tomēr jāņem vērā, ka ne visi Lauvas ir ugunīgi - daži laiski sildās saulītē un nogaida,» stāsta astroloģe, uzsverot, ka vispārināt stihiju ietekmi nevajadzētu, jo katra cilvēka astroloģiskie rādījumi ir individuāli.

«Uguns labi sadzīvo ar Gaisa stihijas zodiaka zīmēm, veidojot harmoniskus tandēmus. Tas ir pašsaprotami, jo, ja nebūtu gaisa, nebūtu arī uguns. Lai iedegtu liesmu kamīnā, vajadzīga gaisa pūsma. Lai kurtos varens ugunskurs, vajadzīgs vējš. Tāpēc Auni saprotas ar Svariem un Dvīņiem. Ar uguni nesadarbojas Ūdens stihijas zodiaka zīmes, jo ūdens vienmēr cenšas nodzēst uguni. Zeme ar uguni vēl kaut kā sadzīvo.»

Uguns - ceļš uz citām pasaulēm

Uguns vienlaikus ir fiziska un garīga stihija. Tajā ir ekspansija un kaisle, kas no pirmatnējā haosa rada pasauli. Uguns sevī iemieso siltumu, gaismu, attīrīšanos, kā arī pilnīgu iznīcību un tukšumu, no kura viss dzimst no jauna. Ne velti senie acteki bailēs no tumsas dēmoniem savos asiņainajos rituālos Saules dievam upurēja cilvēku sirdis. Viņi ticēja, ka katru rītu Saule uzlec, pateicoties tikai viņu ziedojumam. Seno tautu šamaņi uz ķermeņa iededzināja uguns zīmes, tā pavēstot par spēju doties citās dimensijās. Tempļos pie altāra deg mūžīgā uguns. Tikpat kā visas senās tautas uzskatīja, ka caur uguni var vislabāk kontaktēties ar dieviem, kas mīt citās pasaulēs.

Latviešiem jāņuguns simbolizēja Visuma centru, uzskata latvju rakstu zīmju un mitoloģijas pētnieks Valdis Celms. Pēc viņa domām, vispareizāk jāņuguni iedegt nevis uz zemes, bet kārts galā, kur esošā liesma savieno zemi ar debesīm. Senie latvieši uguns rituālus saistīja ar īpašu uzdrīkstēšanos, drosmi un spēku. Saulgriežu ugunskuru viņi nekad nekūra nemazgājušies, jo piešķilt uguni varēja tikai ar tīrām rokām un tīru sirdi. Uguns visās kultūrās saistīta ar pāreju, robežu, aiz kuras rodas jauna dzīve, cita kārtība, domas un darbi. Uguns ir ārkārtīgi svarīga sarežģītos mūsu dzīves brīžos, kad jāizdara izvēle, jāatbrīvojas no vecā un kaut kas jāsāk no jauna. Pēc liesmām paliek tikai pelni, no kuriem tu vari celties kā sengrieķu mitoloģiskais putns Fēnikss.

«Ikviens, kurš redzējis ugunsgrēku, zina, kāds nevaldāms spēks piemīt brīvībā palaistai ugunij. Pēc ugunsgrēka pāri paliek tikai pelni. Kūlu dedzināt nedrīkst, bet kāpēc cilvēki to dara? Neapzināti viņi grib visu notīrīt un sakopt,» stāsta Linda. Ja kaut kur paši no sevi aizdegas un nodeg meži, vietā pēc diviem trim gadiem izaug no kaitēkļiem brīvi, spēcīgi augi. Arī dabas pētnieki uzsver, ka mežu ugunsgrēki dabai ir vajadzīgi, jo pilnībā maina augu un dzīvnieku valsti konkrētajā teritorijā. Tāpēc, ka uguns būtība ir attīroša. Piemēram, kad mēs saslimstam ar angīnu, kaklā dedzina, ķermenis kļūst karsts kā liesmu apņemts. Temperatūra ar savu uguni izdedzina slimību. «Mikrobi ir ūdens, kuriem uguns nepatīk - tie iet bojā.» Uguns stihija izpaužas dažādos veidos, turpina astroloģe. Ne velti ir deg-vīns. Stiprais alkohols silda un no dvēseles izdedzina sāpes.

Kad uguns sastopas ar ūdeni

Rituālos nereti ir iesaistītas abas attīrošās stihijas - Uguns un Ūdens. Kad esam sakarsuši saulē, mēs iegremdējamies ūdenī un atgūstam spēkus. Šīs abas stihijas, no vienas puses, ir kardināli pretējas, no otras, papildina viena otru. Tieši tāpēc kopš seniem laikiem tik svarīgi bijuši pirts rituāli. Saka, ka Jāņos pirts dara īstus brīnumus! Patiesībā pirts ir vieta, kur sastopas uguns, ūdens, zemes un gaisa elementi. Savukārt saulgrieži ir mistērija, kurā tiekas pagātne, tagadne un nākotne. Dabas enerģijas ir aktīvas, kosmosa vārti ir atvērti. Dažos senlatviešu ticējumos pirts ir svēta vieta, gluži kā baznīca. Mūsu senči pirms došanās pirtī tai paklanījās un lūdza svētību. Dziednieks un pirtnieks Vilnis Lejnieks uzskata, ka pirtī jāiet domājot, no kā tu gribi atbrīvoties un ko iegūt vietā, jo tikai tad, kad esi notīrījis miesas un dvēseles sārņus, vari sevī dēstīt jaunu domu un uzsākt citu dzīves ceļu. Pēc viņa domām, nav sliktas pirtis - ir tikai labas un vēl labākas. Ja nav pieejama burvīga lauku pirtiņa, ieskauta senatnīgā ainavā, atmest ar roku Jāņu maģijai nevajag. Var doties uz pilsētas pirti, saunu vai SPA - būtiskākais psiholoģiski sevi sagatavot attīrīšanās rituālam. Jāņu dienas lāzera stars spēj iekļūt visur!

«Ieejot baznīcā, vērīgi palūkojieties apkārt, un pamanīsiet, ka altāra vieta parasti izvietota austrumos - tur, kur lec saule,» turpina astroloģe Linda Kurmis. Tas nozīmē, ka cilvēks stāv rietumos un lūkojas uz austrumiem, no kurienes nāk ugunīgais spīdeklis. «Tajā ir liela gudrība,» saka astroloģe. Dienvidos, karstākajā punktā, ir logi gaismas padevei. Lai saules stari pārāk nekarsētu, apmēram 50 metrus no baznīcas ir lielas egļu audzes. Viņa piemetina, ka Latvijas baznīcās altāris mēdz būt izvietots ziemeļaustrumos, jo tas ir enerģētiski spēcīgs punkts. «Mums kā ziemeļniekiem saules gaisma un siltums ir ļoti būtiski.»

Mistiskākais brīdis gada ritē

Mūsu senčiem vasaras saulgrieži bija ļoti nozīmīgi svētki - Jāņiem veltītas vairāk nekā 2000 tautasdziesmu. Jāņugunis senos laikos iededza kalna galā un dēvēja par pundelēm, raganām, Jāņu svecēm. Ugunskurs deva svētību laukiem un ļaudīm, ko apspīdēja. Jāņem vērā, ka senajiem latviešiem īpaši izteikta bija auglības maģija. Vārds «līgo» lībiešu valodā nozīmē «lai top». Lai pārlēktu ugunskuram, ir jāpārvar nelielas bailes, tāpēc šā soļa psiholoģiskā nozīme ir saistīta ar uzdrīkstēšanos, izaicinājuma pieņemšanu, grūtību pārvarēšanu. Jāņu ugunskura pelnus kaisīja uz laukiem, ticot, ka tie zemei dos auglību.

Saulgriežu īpašā nozīme pieminēta dažādās filozofijās.

Antroposofijā Jāņi ir viens no mistiskākajiem brīžiem gada ritā. Antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners uzskatīja, ka vasaras saulgriežos cilvēka apziņa paceļas kosmosa augstumos, tāpēc cilvēks skrien, lec un priecājas, bet it kā neatrodas sevī. Ezoteriķi runā par vasaras, nevis ziemas miegu, jo vasara ir laiks, kad cilvēku pārņem dullums un viņš dzīvo neapzināti, it kā sapnī. Kad daba ir pilnbriedā, cilvēka gars ir eksternēts - tas klejo kopā kosmiskajiem gariem, bet vasaras skaistums ir kosmisko garu atspulgs uz zemes. Varam ticēt ezoteriskajai filozofijai vai nē, bet vasarā dziļai apcerei un dvēseles izziņai pievērsties ir grūti, jo dvēsele gavilē kopā ar krāšņajiem ziediem, zaļojošajiem kokiem, un tu ļaujies smaržu un sajūtu vilinājumam, saplūstot ar dabu vienā veselumā. Ezoterikā ir priekšstats, ka vasarā no pazemes valstības iznāk elementārbūtnes jeb stihiju gari. Mēs tās dēvējam par rūķiem, laumām un nārām.

Saules un uguns elementi iekļauti populārajās latviešu aizsardzības zīmēs. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts apzīmē sauli, gaismu, saules ceļu, aizsardzību, pērkonu. Jāņa zīme simbolizē saules ceļu gaismas kalnā, vīrišķību, aktivitāti, kosmiskās kārtības miršanu un atdzimšanu. Arī zvaigzne simbolizē gaismu un uguni, atvaira tumsas un pazemes spēkus. No uguns baidās un uguni pielūdz, jo tā nozīmē gan dzīvību, gan nāvi. Laiki mainās, bet uguns joprojām ir mājas un ģimenes pavarda simbols.