PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Vī­rie­šu pus­mū­ža krī­ze. Lik­te­nī­gais pa­grie­ziens un Urā­na ie­tek­me
 
©Pixabay

Pus­mū­ža krī­ze – iz­do­mā­ta vai re­āla? Vai pa­tie­si vī­rie­tis ap 40 krīt de­pre­si­jā vai arī sāk uz­ves­ties dī­vai­ni? Mūs­die­nās ter­mins «pus­mū­ža krī­ze» kļu­vis par tā­du kā bu­bu­li. To­mēr bai­dī­ties no tās ne­va­jag, va­jag prast to iz­man­tot, lai pa­griez­tu dzī­vi la­bā­kā vir­zie­nā, jo me­lots nav – tās pa­tie­si ir no­zī­mī­gas krust­ce­les ik­vie­na cil­vē­ka dzī­vē. As­tro­lo­ģi­ja pa­līdz iz­skaid­rot, kas un kā­pēc ša­jā pe­ri­odā īs­ti no­tiek.

Kad gri­bas kaut ko mai­nīt

Ilus­trā­ci­jai da­žas si­tu­āci­jas no re­ālās dzī­ves.

Rū­dolfs dzī­vo­ja lai­mī­gā lau­lī­bā ar sie­vu jau te­ju div­des­mit ga­du. Savs mā­jok­lis, sie­va jau­ka un iz­ska­tī­ga, bēr­ni iz­au­dzi­nā­ti, viss kār­tī­bā. Ti­kai jau­kā sie­va ne­maz tik la­bi ne­ju­tās, drau­dze­nēm sū­ro­jo­ties, ka ta­gad, kad dzī­vi ta­ču va­rē­tu bau­dīt pil­nī­bā, vīrs iz­lē­mis, ka pie­nā­cis laiks bau­dīt ve­cum­die­nas, lai gan abiem vien tik­ko pār­i 40. Ar sek­su ne­esot pie­die­nī­gi tā­dā ve­cu­mā no­dar­bo­ties, turp­māk bū­šot dzī­vot kā drau­giem, va­ka­rus va­dot at­zvel­tnes krēs­los pie tele­vi­zo­ra. Tā sa­kot, viss gal­ve­nais dzī­vē jau pa­veikts.

Val­dis jau pa­sen šķī­ries ar pir­mo sie­vu, ta­gad dzī­vo viens ar uz­ti­ca­mo su­ni ne­lie­lā na­mi­ņā mež­ma­lā. Nu sa­do­mā­jis saim­nie­ci mek­lēt, ti­kai, sa­so­dīts, ne­var sa­prast, kā­du - tā kā gri­bas va­ren smu­ku, bet tās smu­kās ir cim­per­lī­gas, sa­vu­kārt vi­ņam va­jag kā­du, kas do­bes ap­ru­ši­na un pus­die­nas ga­ta­vo. It kā gri­bas tā­du, ap div­des­mit, kas sprau­na, bet tās sprau­nās grib skriet ap­kārt, ne­vis va­dīt omu­lī­gus va­ka­rus mā­jās. Tā arī vai­rā­kus ga­dus ne­spēj iz­lemt, nu jau tās jaun­ās arī ne­maz tā pēc vi­ņa ne­kā­ro, un vī­rie­tis krīt de­pre­si­jā - jā­ņem bū­šot tā, ku­rai pa­tī­kot, vai, vai.

Li­nards vi­su mū­žu bi­jis māk­sli­nieks bo­hē­mists. Nu sa­pra­tis, ka dzī­vei ir tuk­šu­ma pie­gar­ša, arī pa­ģi­ras ar kat­ru rei­zi sma­gā­kas... Jau pār­is ga­dus al­ko­ho­lu ne­lie­to, smē­ķē­ša­nu at­me­tis, at­klā­jis spor­tis­ko ak­ti­vi­tā­šu pie­vil­cī­bu, aiz­rā­vies ar vai­rā­kiem no­piet­niem va­ļas­prie­kiem ko­pā ar ta­ga­dē­jo drau­dze­ni.

Aivars pēc pad­smit ga­du kop­dzī­ves pēk­šņi sa­ju­ta, ka dzī­vē tik daudz ko nav iz­mē­ģi­nā­jis, tos­tarp arī kais­lī­gus ro­mā­nus ar jaun­ām, ko­ķe­tām sie­vie­tēm, un nu kais­lī­gi me­tas dē­kās. Sie­vas pār­me­to­šie ska­tie­ni iz­sauc vien īg­nu­mu - ko tad vi­ņa sa­prot! Un vis­pār - ba­li­nā­tās šķip­snas un spil­gtā ža­ke­te ta­ču vi­ņu pa­da­ra tik jau­nek­lī­gu un ne­at­vai­rā­mu!

Kas šiem pa­stās­ti­ņiem ko­pīgs? Pa­rei­zi - brī­dis, kad vī­rie­tim «sā­kas nie­ze» - kaut ko va­jag mai­nīt, kaut ko va­jag da­rīt, kaut kas ta­ču nav kār­tī­bā! Mēs šo «nie­zi» zi­nām ar no­sau­ku­mu «pus­mū­ža krī­ze». Vie­nam četr­des­mit ga­du ve­cu­mā vēl ģi­me­nes nav, ci­tam bēr­ni lie­li un sie­va jau ap­ni­ku­si. Kāds jo­pro­jām dzī­vo pie mam­mas, bet cits uz­bū­vē­jis mil­zī­gu mā­ju. Un, ja vien cil­vēks nav ide­ālā har­mo­ni­jā ar se­vi un ap­kār­tni, ap četr­des­mit pa­rā­dās dī­vai­nas do­mas un vēl­me pēc kaut kā jaun­a, ci­tā­da; sa­jū­ta, ka dzī­ve drīz būs ga­lā, bet ne­kas vēr­tīgs nav iz­da­rīts.

Ne­ie­strēgt ka­ru­se­lī

Pa­tie­šām, pār­mai­ņas, vai­rāk gan iek­šē­jas, ša­jā pe­ri­odā ir ne­pie­cie­ša­mas: no­tiek vēr­tī­bu pār­vēr­tē­ša­na, bū­tis­kā ap­zi­nā­ša­nās, turp­mā­kā ce­ļa iz­vē­le. Kā nu kurš ar to tiek ga­lā un kas no­tiek tā­lāk, tas jau ir cits stāsts... Fakts ir tāds, ka pus­mū­ža krī­ze pa­tie­šām ir sva­rī­gas mū­ža krust­ce­les, tur­klāt tā­das, kur at­ro­das tas ak­mens no pa­sa­kas - pa krei­si ie­si, būs tas, pa la­bi - šis. Do­mā­jat, vis­i iz­vē­las būt lai­mī­gi? Pro­tams, ne, jo ta­ci­ņa uz lai­mi ir kriet­ni grū­tā­ka ne­kā ēr­ta ri­po­ša­na le­jup! Vis­iem ta­ču zi­nāms - ja cil­vēks ir iek­šē­ji har­mo­nisks, viņš jū­tas itin ap­mie­ri­nāts ar dzī­vi un pā­rē­jie - ar vi­ņu. To­mēr, redz, iek­šē­jo har­mo­ni­ju pa­nākt ir daudz grū­tāk, vieg­lāk ir no­mai­nīt sie­vu, fri­zū­ru vai ma­šī­nu...

Krī­ze ir sa­va vei­da dzī­ves pār­bau­dī­jums, kas liek mā­cī­ties un augt. Ja kaut ko ie­mā­cā­mies - nā­ka­mo krī­zi pār­dzī­vot ir vieg­lāk un ne­ma­nā­māk. Cil­vēks pēc da­bas ir slinks un bie­ži vien mā­cās ti­kai tad, kad sa­ņē­mis kriet­nu spē­rie­nu pa di­be­nu, ne­re­ti tā, ka jā­no­krīt ar se­ju dub­ļos. Tad nu ce­ļas un ve­ļas, lai tik­tu at­kal augš­ā. Ja ir tik sa­prā­tīgs, lai pie­re­dzi ņem­tu vē­rā, kļūst gud­rāks un otr­reiz tik sma­gi ne­pa­klūp. Ja ne - nā­kas klupt un krist ar­vien sā­pī­gāk, tā sa­kot, ka­mēr «pie­lec». Krī­ze liek kaut ko at­ri­si­nāt. Ja ilg­sto­ši at­lie­kam sev ne­ēr­tus ri­si­nā­ju­mus vai lē­mu­mu pie­ņem­ša­nu, ne­at­ri­si­nā­tas si­tu­āci­jas rūgst, līdz kor­ķis sprāgst ār­ā. Tad nu sā­kas lik­stas, sli­mī­bas un vi­sā­das ne­bū­ša­nas, sa­jū­ta, ka dzī­ve ie­sprū­du­si ne vi­sai pie­vil­cī­gā, čīk­sto­šā ka­ru­se­lī, ku­ram sa­lū­zu­si iz­slēg­ša­nas po­ga. Tie­ši pus­mū­ža krī­zes pe­ri­odā vis­sma­gāk uz­brūk sli­mī­bas, dau­dzi aiziet pēk­šņā nā­vē pa­šā spē­ku plau­ku­mā, ci­ti iz­vē­las paš­nā­vī­bu. Sa­vu­kārt ci­ti, kas dzī­ves lai­kā nav slin­ko­ju­ši, šo krī­zi prak­tis­ki ne­jūt.

Krī­ze sa­vā zi­ņā ir dzī­ves pa­grie­ziens, lī­kums, kas liek strau­ji rī­ko­ties, un ne­zi­nām, kas se­kos aiz tā - ie­ras­tā aina­va vai kaut kas jauns. Un, lai gan, no vie­nas pus­es, pār­mai­ņas gri­bas, no ot­ras - dzi­ļi sir­dī no tām ir bail. La­bāk zi­nāms ļau­nums ne­kā ne­zi­nāms la­bums. Pus­mū­ža krī­ze ir vēl vie­na ie­spē­ja kļūt pie­au­gu­šam un ta­jā pa­šā lai­kā - at­gūt «ot­ro el­pu».

Dum­pī­gais Urāns

As­tro­lo­ģi­ja pa­līdz iz­skaid­rot un sa­prast tās dau­dzās, pa­šup­rāt un ci­tup­rāt, dī­vai­nās do­mas un uz­ve­dī­bu, kas iz­pau­žas pus­mū­ža krī­zes lai­kā. Dzī­ve ir cik­lis­ka, ve­cu­ma krī­zes no­tiek ik pa lai­kam* un vis­iem, ti­kai ci­ti to ma­na vai­rāk, ci­ti - ma­zāk, vie­nam krī­ze ilgst pār­is mē­ne­šus, ot­ram - vai­rā­kus ga­dus.

Pa­ma­tā dzī­ves cik­lus un krī­zes pun­ktus no­sa­ka tran­zī­ta pla­nē­tas, kas vei­do as­pek­tus ar sa­vu at­ra­ša­nās vie­tu na­tā­la­jā kar­tē. Ru­nā­jot sa­pro­ta­māk - dzim­ša­nas brī­dī pla­nē­ta at­ro­das kā­dā no­teik­tā pun­ktā, zo­di­aka ap­ļa grā­dā. Tā brī­ža at­ra­ša­nās vie­tas ir fik­sē­tas dzim­ša­nas jeb na­tā­la­jā kar­tē. Pēc tam pla­nē­ta tur­pi­na vir­zī­ties, ci­ta ātr­āk, ci­ta lē­nāk, pa zo­di­aka ap­li un ik pa lai­kam vei­do «pa­ti ar se­vi» no­teik­tu leņ­ķi jeb as­pek­tu vai arī «iet sev pār­i», to dē­vē par at­grie­ša­nos. Par pus­mū­ža krī­zi «at­bil­dī­gas» vai­rā­kas pla­nē­tas un to as­pek­ti.

Sāk­sim ar Urā­nu. Pus­mū­ža krī­zi as­tro­lo­gi ne­re­ti dē­vē tie­ši par Urā­na krī­zi.

Pilns Urā­na cikls ilgst 84 ga­dus (vie­nā ho­ro­sko­pa zī­mē Urāns «uz­tu­ras» jeb, pa­rei­zāk, vir­zās tai cau­ri sep­ti­ņus ga­dus). Urā­na cik­lu at­bil­sto­ši cil­vē­ka dzī­vei as­tro­lo­gi mēdz da­līt pos­mos da­žā­di: trīs cik­los pa 28 ga­diem, sep­ti­ņos cik­los pa 12 ga­diem, 12 cik­los pa sep­ti­ņiem ga­diem (vis­po­pu­lā­rā­kais da­lī­jums).

Pār­sva­rā tie­ši pos­mā no 35 līdz 42 ga­diem cil­vē­ki arī pār­dzī­vo sla­ve­no pus­mū­ža krī­zi, kad ap­jauš, ka par daudz ko «va­ja­dzē­ja pa­do­māt ag­rāk». Pa­tie­sī­bā tā nav ār­ējo ap­stāk­ļu in­spi­rē­ta ve­cu­ma krī­ze, bet gan dzi­ļa iek­šē­jā, dvē­se­les krī­ze. Arī sla­ve­nais psiho­logs Karls Gus­tavs Jungs tei­cis, ka ša­jā ve­cu­mā cil­vē­kam at­kal ir ie­spē­ja sa­dzir­dēt sa­vas Dvē­se­les, sa­va Es bal­si. Nu ga­rī­gu­mam jā­stā­jas ra­ci­ona­li­tā­tes vie­tā, sird­sgud­rī­bai - lo­ģis­kā prā­ta vie­tā.

Pa­tie­sī­bā šī krī­ze ir vēl vie­na ie­spē­ja vi­su mai­nīt un vērst par la­bu. Ja vī­rie­tis veik­smī­gi to pār­var un at­rod tos trūk­sto­šos pos­mus, kas ne­pie­cie­ša­mi, lai dzī­ve ie­gū­tu jaun­u jē­gu, tā re­zul­tāts ir dzi­ļa ga­rī­ga pār­dzim­ša­na, ap­zi­ņas pa­pla­ši­nā­ša­na, jauns re­dzē­jums, stip­ra, har­mo­nis­ka per­so­nī­ba. Ja ne - dzī­ve kļūs tuk­ša, un vī­rie­tis pa­ma­zām pār­vēr­tī­sies sli­mā, nīg­rā ve­cī.

Ja rau­gā­mies pēc pla­nē­tu as­pek­tiem - ap­mē­ram 42 ga­du ve­cu­mā (pre­cī­zi var no­teikt as­tro­logs) Urāns no­nāk opo­zī­ci­jā (tie­ši pre­tī) vie­tai, kur at­ra­dās cil­vē­ka dzim­ša­nas brī­dī. Ša­jā brī­dī tiek kār­tī­gi sa­pu­ri­nā­ta vis­a līdz šim eso­šā sis­tē­ma.

Jeb­ku­ras pla­nē­tas opo­zī­ci­ja, tā sa­kot, pa­šai pret se­vi, ir kā­da dzī­ves cik­la pats sa­sprin­gtā­kais punkts, kad nā­kas ri­si­nāt iz­šķi­ro­šus jau­tā­ju­mus - vai nu pla­nē­tas prin­ci­pi tiek ap­jēg­ti un tā dod tā­das vai ci­tā­das kva­li­tā­tes re­zul­tā­tu, vai arī, ja iz­prat­ne tā arī nav at­nā­ku­si, ro­das sma­gas krī­zes si­tu­āci­jas, no ku­rām vis­pirms cieš cil­vē­ka paš­vēr­tē­jums. Ie­spē­ja­mas arī kar­di­nā­las uz­ve­dī­bas iz­mai­ņas, ko dik­tē at­tie­cī­gās pla­nē­tas prin­ci­pi.

Urāns sim­bo­li­zē brī­vī­bu, un šis ir brī­dis, kad laiks kļūt brī­vam. Iek­šē­ji brī­vam. Uz­dot sev jau­tā­ju­mus, at­ri­si­nāt pro­blē­mas (ne­bai­die­ties, sa­sā­pē­ju­šas lie­tas pie­teik­sies pa­šas!), sa­prast, kas ir īs­ti vēr­tīgs un kas - ti­kai gra­bu­ļi. Tur­klāt at­šķi­rī­bā no Ju­pi­te­ra un Sa­tur­na, kas ap­zī­mē pa­kā­pe­nis­kas pār­mai­ņas, Urāns ini­ci­ē kra­sus, pat ne­gai­dī­tus dzī­ves pa­vēr­sie­nus.

Cil­vē­kam, kas vi­su mū­žu dzī­vo­jis virs­pu­sē­ji, ne­at­bil­sto­ši sa­vai bū­tī­bai, šis ir smags pe­ri­ods. Vī­rie­tis sāk jus­ties ne­ēr­ti, vi­ņam šķiet, ka trau­cē dzī­vot ko­lē­ģi, sie­va, ru­tī­na, un vis­pār... Uz­mā­cas sa­jū­ta, ka mūžs grie­žas uz ot­ru pus­i, ka ve­se­lī­ba sāk kli­bot un āda vīst, un ro­das spīts pie­rā­dīt pre­tē­jo - ska­tie­ties, es ta­ču es­mu vēl jauns un va­rens! Sa­vu da­ļu pie­met arī so­ci­ālie šab­lo­ni. Tā­pēc arī pirm­ā re­ak­ci­ja ir - mai­nīt dar­bu, mai­nīt sie­vu, mai­nīt sti­lu, aiz­braukt kaut kur, iz­mē­ģi­nāt ko jaun­u. Nav iz­slēgts, ka ne viens vien iz­mē­ģi­na tā­dus pie­dzī­vo­ju­mus, par kā­diem ag­rāk pat ie­do­mā­ties ne­spē­ja. Ne­re­ti sā­kas sa­mē­rā ne­adek­vā­ta plo­sī­ša­nās. Pa­tie­sī­bā tā ir īs­ta ga­rī­gās iz­tu­rī­bas pār­bau­de, īsts ek­sā­mens - iz­tu­rē­si vai iz­kri­tī­si? Iz­krist ne­re­ti no­zī­mē arī... no­mirt. Tas gan vai­rāk at­tie­cas uz tiem, kam ir tā dē­vē­tais fa­tā­lais ho­ro­skops. Dau­dzas spē­cī­gas, ra­do­šas per­so­nī­bas ne­gai­dī­ti pār­stei­gu­si nā­ve tie­ši pus­mū­ža krī­zes ga­dos, pie­mē­ram, Alek­san­dru Puš­ki­nu (38 ga­di), Ar­tu­ru Rem­bo (37 ga­di), Vla­di­mi­ru Vis­oc­ki (42 ga­di), Šar­lu Bod­lē­ru (46 ga­di) u.c.

Sa­vu­kārt «no­likts» ek­sā­mens pa­ver ce­ļu veik­smei, at­jau­not­nei un ci­tām la­bām lie­tām.

Jaun­as uz­va­ras vai im­po­ten­ce?

Vēl viens as­tro­lo­ģis­kais ska­tu­punkts, ru­nā­jot par cik­liem - pa­stāv uz­skats, ka no­teik­tus ve­cu­ma pos­mus sim­bo­lis­ki pār­val­da kā­da no pla­nē­tām. No 36 līdz 48 ga­diem tas ir Marss. Te jā­ņem vē­rā, ka šie pla­nē­tu pe­ri­odi, pirm­kārt, no­rā­da uz kon­krē­to dzī­ves ga­du ezo­tē­ris­ko, fi­lo­zo­fis­ko bū­tī­bu; uz tām ga­rī­ga­jām un pa­sau­les uz­tve­res pro­blē­mām, ar ku­rām kat­ram cil­vē­kam ne­iz­bē­ga­mi nāk­sies sa­skar­ties ne­at­ka­rī­gi no dzim­ša­nas kar­tes spe­ci­fis­ka­jām kon­ste­lā­ci­jām.

Marss sim­bo­li­zē ak­ti­vi­tā­ti, spie­die­nu, iz­lē­mī­bu. Ša­jā ve­cu­mā cil­vē­ki pa­ras­ti sa­jūt ne­pie­cie­ša­mī­bu ie­ka­rot kar­je­ras vir­sot­nes vai ie­gūt at­zi­nī­bu par ra­do­šo dar­bī­bu. Tas ir ag­re­sīvs laik­posms, kad vī­rie­tis alkst pēc uz­va­ras pār pre­ti­nie­kiem, alkst gūt lie­lus pa­nā­ku­mus. Tas ir cī­ņas laiks, tik­pat la­bi arī cī­ņas pa­šam ar se­vi, sa­viem trū­ku­miem, ne­pie­pil­dī­ta­jiem sap­ņiem.

Ra­do­šās iz­paus­mes nav tik iz­teik­tas kā Sau­les pe­ri­odā (22-35), to­ties pie­aug pār­lie­cī­ba un caur­si­ša­nas spē­ja. Ša­jā pe­ri­odā iz­zūd Sau­les laik­pos­ma bez­rū­pī­ba un lab­vē­lī­gā at­tiek­sme pret nā­kot­ni («man ta­ču viss vēl ir priekš­ā!»), tā vie­tā nāk sa­prat­ne par ie­ro­be­žo­to, at­vē­lē­to lai­ka no­griez­ni («dzī­ve pa­iet, jā­ķer katrs iz­de­vī­gais brī­dis», «laiks ne­gai­da!»).

Tā­du uz­stā­dī­ju­mu re­zul­tā­tā dzī­ves ritms pa­āt­ri­nās, no­ti­ku­mu in­ten­si­tā­te ir vis­lie­lā­kā vi­sā mū­ža lai­kā. Aug arī li­bi­do, ro­das tiek­sme pēc sek­su­āliem «va­roņ­dar­biem» un jaun­iem ie­ka­ro­ju­miem, ta­ču pa­ma­tā tas ir tiem, kas nav re­ali­zē­ju­ši sa­vu po­ten­ci­ālu Ve­ne­ras ve­cu­mā (14-21). Ta­gad bau­du mek­lē­ju­mi kļūst īpa­ši ci­nis­ki un ne­sa­mie­ri­nā­mi, tam pie­jau­cas arī augo­šā no­slie­ce uz var­dar­bī­bu (ne vien­mēr tā jā­uz­tver bur­tis­ki - kā si­ša­na pa se­ju).

La­bā­ka­jā va­ri­an­tā pēc Mar­sa pe­ri­oda bei­gām cil­vē­kam iz­do­das sa­sniegt augs­tu so­ci­ālo stā­vok­li, per­so­nī­go brī­vī­bu, ne­at­ka­rī­bu. Vi­ņā ie­klau­sās un cie­na.

Slik­tā­ka­jā va­ri­an­tā vī­rie­tis ir vī­lies sa­vās spē­jās; sāk no­do­ties se­vis žē­lo­ša­nai, ap­stāk­ļu un ne­veiks­mju vai­no­ša­nai. Viņš vairs ne­tic jaun­ām ie­spē­jām, do­mi­nē skep­tis­kais pe­si­misms, fi­zio­lo­ģis­kā lī­me­nī ie­stā­jas im­po­ten­ce, priekš­lai­cī­ga no­ve­co­ša­na.

Lai­ka nav daudz!

Lai bū­tu pilns kom­plekts, pus­mū­ža krī­zes vei­ci­nā­ša­nā ie­sais­tī­tas vēl pār­is sva­rī­gas pla­nē­tas un to as­pek­ti. Jā­ņem arī vē­rā, ka pa­pil­dus jau vēl pie­da­lās ve­se­la vir­kne kat­ra cil­vē­ka in­di­vi­du­ālo kon­fi­gu­rā­ci­ju, bet par to var pa­stās­tīt ti­kai as­tro­logs kat­ram per­so­nis­ki.

* Ap­mē­ram vie­nā lai­kā ar Urā­na opo­zī­ci­ju ir arī Ju­pi­te­ra opo­zī­ci­ja, kas liek cil­vē­kam mek­lēt jaun­us ce­ļus. Dzī­vot un strā­dāt pa ve­cam kļūst gar­lai­cī­gi, sa­snie­gu­mi vairs tā ne­prie­cē. Labs brī­dis, lai «at­šķel­tu» vi­su lie­ko, no­do­tos fi­lo­zo­fi­jai un ap­ce­rei, at­ras­tu jaun­as, vēr­tī­gas aiz­rau­ša­nās.

* Sva­rī­gu lo­mu spē­lē arī Sa­turns, kas at­bild par per­so­nī­bas ko­do­lu, «psiho­lo­ģis­ko mu­gur­kau­lu». Sa­ska­ņā ar ezo­tē­ri­kas priekš­sta­tiem ot­rais Sa­tur­na cikls (ap­mē­ram no 30 līdz 60 ga­diem) jā­iz­man­to, lai ak­tī­vi un pat­stā­vī­gi strā­dā­tu pie sa­vu ide­ju un plā­nu re­ali­zē­ša­nas, sa­vu dzī­ves prin­ci­pu ra­dī­ša­nas. Kā li­kums, ša­jā pe­ri­odā vī­rie­tim pa­rā­dās «sa­va» ģi­me­ne, «savs» biz­ness, «sa­vi» uz­ska­ti, «sa­va» dzī­ves lī­ni­ja, kas nav sen­ču tra­dī­ci­ju un sa­dzī­ves ap­stāk­ļu de­ter­mi­nē­ta.

* Ap­mē­ram 39 ga­du ve­cu­mā tran­zī­ta Sa­turns vei­do tā dē­vē­to lab­vē­lī­go as­pek­tu - tri­go­nu ar Sa­tur­nu na­tā­la­jā kar­tē. Pa­ras­ti tas no­rā­da uz lie­tiš­ķa­jiem pa­nā­ku­miem, aug­lī­ga dar­ba pe­ri­odiem, kad ne­trūkst mērķ­tie­cī­bas un dar­bap­rie­ka (tir­go­ni vei­do­jas vai­rāk­kārt dzī­ves lai­kā).

* Opo­zī­ci­jā Sa­turns ir ap­mē­ram 45 ga­du ve­cu­mā. Pa­ras­ti tā iz­pau­žas kā to rī­cī­bas me­to­žu efek­ti­vi­tā­tes pār­bau­de, ko cil­vēks iz­rau­dzī­jies pēc pirm­ās Sa­tur­na at­grie­ša­nās (ap 30 g.). Cil­vēks no­kļūst si­tu­āci­jās, kas spiež pār­do­māt mēr­ķus un lī­dzek­ļus to sa­snieg­ša­nai. Sa­turns it kā ne­uz­bā­zī­gi liek no­jaust, ka lai­ka ne­maz tik daudz vairs nav, to ne­drīkst šķēr­dēt vel­tī­gi, ak­ti­vi­tā­tēm jā­būt skaid­rām, vēr­tī­gām, sa­kār­to­tām, re­zul­tā­tiem - no­zī­mī­giem. Ja ne­esat ti­cis va­ļā no ne­va­ja­dzī­giem, ie­sīk­stē­ju­šiem ie­ra­du­miem, ša­jā brī­dī tie var kriet­ni sa­rež­ģīt dzī­vi!

* Ap­mē­ram 42 ga­du ve­cu­mā Nep­tūns vei­do sa­sprin­gtu as­pek­tu ar na­tā­lās kar­tes Nep­tū­nu - kvad­rā­tu. Tā ir ga­rī­gā krī­ze, per­so­nī­bas krī­ze. Var ras­ties tuk­šu­ma, bez­jē­dzī­bas iz­jū­ta. Ša­jā laik­pos­mā ak­tu­āli kļūst jau­tā­ju­mi par sa­viem ide­āliem un cik ļo­ti dzī­ve tiem at­bilst. Cil­vēks var mek­lēt ga­rī­gu­mu sa­vā tu­vā­ka­jā ap­kār­tnē; viņš jūt tiek­smi rī­ko­ties tā, lai ne­bū­tu kauns, jo ša­jā lai­kā sirds­ap­zi­ņas pār­me­tu­mi ir se­viš­ķi asi. Nep­tū­na kvad­rāts sa­asi­na jū­tas, pa­stip­ri­na emo­ci­jas. Rei­zēm dvē­se­les mo­kas mēdz būt tik ne­iz­tu­ra­mas, ka cil­vēks ap­zi­nā­ti pār­trauc sa­vu dzī­vi, iz­da­rot paš­nā­vī­bu.

In­di­vī­dam gri­bas lai­mi, ap­rieb­jas sa­dzī­ve. Ta­ču, tā kā mums ir da­rī­ša­na ar Nep­tū­nu, ne­pa­vi­sam nav vien­kār­ši skaid­ri sa­ska­tīt vir­zie­nu, ku­rā do­ties, un vai vis­pār to da­rīt ir vērts. Tas ir tā­pat, kā mig­lā braukt pa ne­pa­zīs­ta­mu ce­ļu. Tā­pēc la­bāk no­stāt ma­li­ņā un pa­gai­dīt, līdz mig­la iz­klī­dīs. Šis tran­zī­ta pe­ri­ods ilgst gan­drīz trīs ga­dus.

To­mēr tie, kas veik­smī­gi sa­kār­to­ju­ši jau­tā­ju­mus, kas sais­tī­ti ar ga­rī­go pus­i, kā arī pā­rāk ne­aiz­rau­jas ar ap­rei­bi­no­šo vie­lu lie­to­ša­nu, šo as­pek­tu var pat ne­just.

* Sa­vu­kārt tā dē­vē­to Mē­ness mez­glu kus­tī­bai pa zo­di­aka ap­li ir iz­teik­ti kar­misks rak­sturs. Mē­ness mez­gli nav re­āli de­bess ķer­me­ņi, bet gan Mē­ness or­bī­tas krust­pun­kti ar ek­lip­ti­kas plak­ni. Ir aug­šup­ejo­šais un le­jup­ejo­šais jeb at­tie­cī­gi Zie­me­ļu un Dien­vi­du Mē­ness mezgls. Jeb­ku­ri mez­glu as­pek­ti at­tie­cī­bā pret na­tā­lās kar­tes mez­gliem liek cil­vē­kam ri­si­nāt kā­du dzī­ves uz­de­vu­mus.

Ap­mē­ram 37,5 ga­dos ir mez­glu ot­rā at­grie­ša­nās. Tā no­zī­mē kar­mis­kā uz­de­vu­ma so­ci­ālā as­pek­ta iz­pil­des pār­bau­di. Te nu par maz būt vien­kār­ši pat­stā­vī­gai, ra­do­šai per­so­nī­bai, nē, ar sa­vām ide­jām, ar sa­vu kar­mis­ko uz­de­vu­mu «jā­ie­rak­stās» arī so­ci­āla­jā dzī­vē.

Sa­vu­kārt mez­glu opo­zī­ci­ja 46,5 ga­du ve­cu­mā ir vie­na no bū­tis­ka­jām dzī­ves ro­be­žām. Šeit tiek pra­sīts īs­te­not vis­as gal­ve­nās iz­vē­les at­bil­sto­ši kar­mis­ka­jam uz­de­vu­mam. Šis var būt lik­te­nīgs mir­klis, kas var nest gan sma­gas sli­mī­bas un pat nā­vi, gan gal­vu rei­bi­no­šus pa­nā­ku­mus.

***
Lai jūs ga­lī­gi ne­no­bī­tos un ne­ap­juk­tu, īsais kop­sa­vil­kums ir šāds - vi­su šo tran­zī­tu un as­pek­tu (jā, vēl jau pie­da­lās ve­se­la vir­kne kat­ra cil­vē­ka in­di­vi­du­ālo kon­fi­gu­rā­ci­ju!) uz­de­vums ir likt cil­vē­kam pa­do­māt par se­vi un sa­vu dzī­vi. Ša­jā pe­ri­odā ne­pie­cie­šams sa­prast, kas ir pa­tie­si bū­tisks dzī­vē, bet pēc tam jā­at­rod veids, kā dzī­vi vir­zīt at­bil­sto­ši sa­viem priekš­sta­tiem. Jo cil­vēks il­gāk no­dzī­vo­jis, jo sa­rež­ģī­tā­ki uz­de­vu­mi vi­ņam ri­si­nā­mi un jo aug­stā­ka ir at­bil­dī­ba par pa­rei­zu lē­mu­mu pie­ņem­ša­nu.

Tie, ku­ri šos «pus­mū­ža tran­zī­tus» pa­vērš sev par la­bu, ie­gūst jaun­u brie­du­ma pa­kā­pi, iz­prot sa­vu pa­tie­so bū­tī­bu, ie­mā­cās dzī­vot har­mo­ni­jā ar se­vi.

Ie­tei­ku­mi vī­rie­šiem ne­sā­pī­gā­kai pus­mū­ža krī­zes pār­va­rē­ša­nai

· Ne­bai­die­ties! Jūs ne­esat vie­nī­gais.

· Pirms mes­ties mai­nīt ār­ējās lie­tas, pa­do­mā­jiet par iek­šē­jām!

· Uz­do­diet sev jau­tā­ju­mus - ko es es­mu sa­snie­dzis? Vai tas ir tas, ko es pa­tie­šām es­mu gri­bē­jis? Ko es vē­los da­rīt? Kas man ir sva­rī­gi? Ko man no­zī­mē brī­vī­ba?

· Mek­lē­jiet jaun­us ce­ļus per­so­nī­bas at­tīs­tī­bai, ga­rī­ga­jai iz­aug­smei.

· Īs­te­no­jiet jaun­as ide­jas iz­vē­lē­ta­jā dar­bī­bas sfē­rā.

· At­ce­rie­ties - pus­mū­ža krī­ze ne­ri­si­nās re­āla­jā pa­sau­lē, bet jū­su gal­vā! Iz­mai­niet ska­tu­pun­ktu.

* Par as­tro­lo­ģi­jas cik­liem un ve­cu­ma krī­zēm mū­ža ga­ru­mā pla­šāk la­siet kā­dā no nā­ka­ma­jiem «Prak­tis­kās As­tro­lo­ģi­jas» nu­mu­riem!

Rak­sta vei­do­ša­nā iz­man­to­ti ma­te­ri­āli un sprie­du­mi no Dei­na Rad­jā­ra, Li­na Ber­kbe­ka, An­nas Ka­za­ko­vas, An­fi­sas Gri­go­ro­vas, Je­ļe­nas Si­ki­ri­čas, Pā­ve­la Ci­pi­na dar­biem.