Nacionālā teātra aktrise DITA LŪRIŅA-EGLIENA lieliski atklāj, ka Auna zodiaka zīmē (kurā pasaulē nākšanas brīdī atradusies Saule) dzimušie nemaz nav tik vienkārši badītāji, kā daudzi par viņiem domā.
Aktrise pati par savu sarežģīto raksturu saka: «Vienmēr visus brīdinu, ka esmu spītīga. Tiesa, to gan uzreiz nevar pamanīt, jo ne visi Auni uzreiz skrien iekšā jaunos vārtos. Dažreiz spītība izpaužas tajā, ka tu stāvi vārtu priekšā un nekusties ne no vietas, lai arī kā citi vēlētos pretējo.» Varētu domāt, ka, stāvot uz vietas un neko nedarot, Auns riskē pārāk vēlu attapties un kaut ko būtisku dzīvē palaist garām. Īstenībā tā laikam nenotiek. Dita atzīst: «Droši vien esmu sava rakstura upuris, tikai to neapzinos.»
Tiešums un savaldība
Dita, kā jau lielākā daļa Aunu, ir drosmīga, ko ilustrē kāds gadījums teātrī pirms nu jau vairākiem gadiem. «Toreizējais direktors Ojārs Rubenis iesauca mani kabinetā un paziņoja: «Maestro (Raimonds Pauls - aut.) saka, ka tev vajag savu programmu. Droši vien tagad gribēsi to apdomāt…» Momentāni sapratu, ka būtu muļķīgi atteikties no šādas iespējas, un bez apdomāšanās piekritu. Protams, ka man bija bail, bet šādā situācijā ir tikai divas izejas - pateikt «jā» vai sakravāt mantiņas un iet mājās.»
Atšķirībā no drosmes, par savu atklātību Dita nevar runāt viennozīmīgi. Teātrī šāda rakstura īpašība nemaz nenāk par labu, jo attiecības tur veidojas ļoti komplicēti. «Mana grimētavas biedrene Anna Klēvere mēdz sacīt tā: «Lūriņa, novāc seju! Tajā viss ir rakstīts.» Patiesība ir tāda, ka es principā noslēpt neko nevaru, jo mani var lasīt kā atvērtu grāmatu, īpaši tas, kurš to vēlas.
Ļoti bieži nesaku, ko domāju, un šādai noklusēšanai ir daudz dažādu iemeslu. Galvenokārt jau šaubas par to, vai taisnība ir manā pusē. Iekšēji par savu patiesību varu būt pārliecināta līdz galam, bet - vai tā ir patiesība lielajā kontekstā, nezinu, tāpēc pievaldos. Mani vajag nokaitināt, lai sarkaniem vaigiem es skaļi un strauji izteiktu visu, ko esmu krājusi un noklusējusi.»
Patstāvīguma treniņš
Auna zodiaka zīmē dzimušie mēdz šaubīties par savu viedokli, arī Ditas ceļš līdz konkrētam lēmumam vai striktam viedoklim ir grūts un ilgs. «Kolēģe Marija Bērziņa gavilēja par to, ko tagad esmu nolēmusi darīt. Teicu tā: «Es ļoti apzināti sevī auklēju radikālu kategoriskumu.» Tie nebija tukši vārdi, jo tiešām šo pozīciju sevī kultivēju. Līdz šim visu laiku esmu šaubījusies, ja mans viedoklis nav sakritis ar sabiedrībā vispārpieņemto un tiražēto. Analizējot procesus teātrī un ārpus tā, pie sevis esmu domājusi - acīmredzot kaut ko būtisku nesaprotu vai nesaskatu… Šogad beidzot nolēmu pieņemt pretējo viedokli un uzskatīt, ka redzu lietas to patiesajā gaismā. Atļauju sev pašai redzēto novērtēt un nostāties uz savas platformas. Jūs varat man nepiekrist, bet es sev piekrītu, jo es redzu tā un ne citādi! Tagad par ļoti daudzām lietām domāju ļoti kategoriski, mācos būt galēji uzticīga sev, akceptēt pati sevi. Esmu nonākusi pie atziņas, kas man atļauj uzskatīt, ka kaut ko tomēr dzīvē zinu un saprotu. Vienlaikus nekad neesmu pretendējusi uz absolūto patiesību, vien paturu tiesības uz savu patstāvīgo viedokli.»
Aktrisei nav vienkārši izturēt savu līniju, jo viņa nepārtraukti no tās tiek novirzīta darba specifikas dēļ - katra loma paģērē savu patiesību. «Mana profesija tiešām pieprasa domāšanu, kas ir tāla no kategoriskuma, un es ļoti ceru, ka jaunais pašuzstādījums mani kā aktrisi nepadarīs neelastīgu. Uz skatuves ne tikai jāsaglabā atvērta nervu sistēma, bet arī jābūt gatavai arvien jauniem uzskatiem. Garīgā elastība ir vissvarīgākais aktrises instruments. Saprotu, ka ar savu pasaules uzskatu teātrim varu kļūt arvien neērtāka. Aktierim jābūt labā nozīmē ērtam, tādam, ar kuru režisoram nav jācīnās. Viņam jābūt kā mālam un vienlaikus - saturīgam, nevis tukšam.» Dita neuzdrošinās būt patstāvīga līdz pēdējai vīlītei, jo nevēlas no sevis visus attālināt. «Man bail būt vienai, pavisam autonomai. Starp citu, sevi absolūti neredzu kā monoizrāžu aktrisi. Visaizraujošākais uz skatuves man šķiet tas, kas notiek starp partneriem, tur es saskatu jēgu, kaifu un «draivu».»
Man jāvar viss!
Izaicinājums esot Auna medusmaize, un Dita tam pilnībā piekrīt. «Bez šīs medusmaizes gan personīgajā dzīvē, gan darbā Auns kļūst nemierīgs, nervozs, neciešams, īgns un apātisks. Izaicinājumi var būt visdažādākie, kaut vai mājas uzturēšana kārtībā.
Viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem teātrī bija izrāde «Tango bez asinīm» - dabūt to visu gatavu un neapstāties neviena šķēršļa priekšā, kaut veselais saprāts teica, lai apstājos… Man bija svarīgi visu novest līdz galam.»
Var uzskatīt, ka privātajā dzīvē aktrisei liels izaicinājums bijusi izšķiršanās laist pasaulē bērnus, esot pašos labākajos gados un ar brīnišķīgu repertuāru. Dita saka: «Tikpat liels izaicinājums aktrisei ir palikt bez bērniem, īpaši, kad viņa sasniegusi četrdesmit gadus un vairāk.
Es drīzāk teiktu, ka milzīgs izaicinājums ir noturēt trauslo līdzsvaru dzīvē vispār. Vai pati savus izaicinājumus esmu izturējusi, redzēsim, kad mani bērni pieaugs un parādīsies iegūtās traumas un nasta, ko viņi nesīs. Skaidrs, ka jebkurā variantā, pat ja es būtu mājsaimniece, bērni no manis dabūtu gan savas traumas, gan - nastas, tikai ceru, ka viņu dvēseles ir pietiekami stipras un noturīgas. Apzinos, ka vakaros mani bērni satiek garīgi nogurušu, nervozu un nepacietīgu mammu.»
Iekšējā uguns
Auns esot ārkārtīgi dinamisks, tāpēc dažas lietas dzīvē pametot pusratā, nespējot sagaidīt procesa beigas. «Man visu vajag ātri, citādi ieslēdzas nepadošanās un spītība, kas strauji velk dzīves ratus uz priekšu,» iesaucas Dita. «Patiesībā tas ir mokoši un iekšēji traģiski. No malas gan nekāda drāma nav redzama, gluži otrādi, cilvēki domā: «Nu, paskaties, viņai viss izdodas!» Rezultāts jau ir, bet iekšējā uguns turpina degt, jo sasniegtais bija vajadzīgs jau pirms gadiem desmit.»
Cik nepacietīga, tikpat strauja ir aktrises daba - kā jau gandrīz visi Auna zīmē dzimušie, viņa var ātri sadusmoties, taču šīs emocijas nevis «atdot pasaulei», bet paturēt sevī un krāt, līdz vadzis lūst. Un tad gan viss iet pa gaisu! Tiesa, var notikt arī pretējais - Dita nevis sāk pacelt balsi un izteikt pārmetumus, bet dziļi sevī pieņem lēmumu par attiecību stratēģijas maiņu. «Ir daži cilvēki, kurus turpmāk pieklājīgi sveicināšu, apjautāšos, kā klājas, tikai nekad vairs viņiem neuzticēšos. Tā ir mana mācību stunda, kas pēc zināmiem attīstības lokiem atkārtojas kā pārbaudījums, un es atkal iekrītu līdzīgā veidā. Taču nenēsājos ar apvainojuma vai naida sajūtu sirdī, manī nav gadu desmitiem krāta smaguma, vienkārši - ir cilvēki, kuri uz manas enerģijas rēķina dzīvojuši ļoti ilgi, jo esmu to ļāvusi. Līdz zināmam brīdim.»
Nepieciešamība pēc ātras rīcības un spēja uzsprāgt katru reizi izpaužas mazliet citādi, tostarp teātra sienās. «Reiz tuvojās ģenerālmēģinājums, iekšā viss vārījās, bet es neteicu ne vārda. Mani bija pārņēmis klusējošais periods. Darīju, kas jādara, līdz vienā brīdī it kā gar acīm kāds būtu noplivinājis sarkanu lupatu - no manis izlauzās monologs. Runāju drebošām lūpām. Pēc vienas šādas vārdu plūsmas pienāca klāt Lāsma Kugrēna un sacīja: «Teātrī man kāds teica, ka ar tevi tā mēdzot notikt. Gaiss bija pietiekami sabiezējis, un es jau gaidīju izvirdumu…» Kad raidu savas bultas režisora virzienā, neesmu vairs kontrolējama būtne, turklāt varu uzsprāgt vairākas reizes dienā, rīta un vakara mēģinājumā. Kā tas atrisinās? Nekā - Auns uzliesmo un strādā tālāk. Neesmu aizgājusi no mēģinājuma, un režisori man piedod.»
Idejas vārdā
Dita vienmēr uzskatījusi, ka viņas tieksme uz pārspīlēšanu un sensācijām ir mantota no mātes, Liepājas teātra aktrises Maritas Lūriņas-Stelmakeres, lai gan patiesībā tā ir tipiska Auna zīmē dzimušo īpašība. Dita arī no nekā varot mājās uztaisīt scēnu, ja ļoti vajag. Tādas lietas tiekot darītas pēc aprēķina. «Visam ir savs racionālais pamats, arī - scēnām. Uztraukumā manī parādās kaujinieciskums, bet tas nekad neizpaužas ārējā agresivitātē. Vismaz man tā šķiet.»
Ar Aunu obligāti jārunā tieša valoda, bez aplinkiem, un jāsaka, ko patiesībā domā. Ditai meli patiešām riebjas. «Ir izrādes, pēc kurām viens vai otrs man saka, ka viņam redzētais paticis, bet es tam nespēju noticēt. Redzu, ka viņš vienkārši muld. Tad kļūst slikti. Vai es pati tiešām no teātra neko nesaprotu?! Tiklīdz jūtu, ka māksla tiek jaukta ar politiku un konjunktūru, mani pārņem dusmas, jo tā ir ļaunprātība. Labāk lai kāds tad acīs pasaka, ka izrāde neveiksme vien bija, nekā uzmeistaro kādam izdevīgu viedokli.»
Aktrise apzinās, kas mākslā ir īsta manta, un viņai svarīgi šīs vērtības nenodot. «Lielas idejas prasa lielus idejas nesējus, bet ikdiena teātrī paiet trakā cīņā par izdzīvošanu, nevis idejām. Manuprāt, 21. gadsimtā teātrim Latvijā ar izklaidi vispār nebūtu jānodarbojas, jo šī nav nekāda piparbodīte! Esam maza saujiņa, viens no pēdējiem bastioniem, kas var nostāties pretī televīzijas šoviem un ziepju operām, uzturot savu valodu un gara dziļumu. Diemžēl šajā valstī nekas cits kā lētu kompromisu meklēšana nenotiek. Biedējošākais šajā situācijā ir atskārst, ka arī manī pašā pastāv šis kompromiss. Pirms sevī izauklēju lielu domu vai ideju, esmu jau pati sevī izgājusi kaut kādus kompromisu kambarus. Jā, nevaru nostāties uz Kronvalda bulvāra un pagriezt vēstures ratu, bet mēģināt izdabūt ārpus sevis šos kompromisu kambarus gan. Cīnos ar savu iekšējo cenzoru par tīrām domām un idejām. Es zinu, ka gars piesaista ar savu enerģiju citus garus un veido vienotu lauku. Radīt un uzturēt šādu procesu ir mans nesavtīgais mērķis.»
Pagātnes izmestās cilpas
Paradoksālā kārtā Auns ir izteikti pašlepns, paštaisns, bet vienlaikus garīgi ievainojams. Apstiprinot šo patiesību, Dita ir pavisam atklāta: «Būtībā es tāda - ievainota - arī visu laiku staigāju. Bieži vien nesaprotu, cik var tās vecās brūces laizīt un ņemties ar seniem kompleksiem?! Pati sev saku: «Nomierinies, liec to visu nost!» Bet tad atkal kaut kas manī tiek uzrauts uz augšu, atrautā brūce asiņo un lēnām dzīst. Tu saproti, ka ar savu pašlepnumu esi pakritusi tajos pašos vecajos dubļos. Paslīdēšana notiek nejauši, tieši tajā brīdī, kad šķiet - tikko vēl staigāju un ar degunu stumdīju mākoņus, sauli, mēnesi un zvaigznes. Sajūtu līmenī vajadzīga sekunde, lai es nebūtu nekur tālu aizgājusi no tās neveiklās, resnās, neglītās un šajā pasaulē neiederīgās meitenītes, kura mācījās Liepājas 5. vidusskolā. Tā ir aiza, kurā es krītu. Pietiek uz skatuves nejauši kļūdīties, tā sakot, dejā apgāzties, lai galvā viss sagrieztos un es atkal būtu šī meitenīte. Pieaugušam cilvēkam, normālam, pieredzējušam māksliniekam tās ir dīvainas metamorfozes, kas liek sajust sen pārdzīvotas šausmas, kad šķita - nekas nekad nebūs. Tūkstošo reizi rāpties no vienas un tās pašas aizas ārā ir briesmīgi.» Lai cik ciniski tas izklausītos, bet uz skatuves aktrise ar tādu nervu sistēmu var raudāt pēc pasūtījuma. «Visu laiku dzīvoju ar apziņu, ka ir jākrāj pieredze, un nevaru vien sagaidīt, kad no saviem emocionālajiem un intelektuālajiem uzkrājumiem varēšu, tā sakot, ķert kaifu. Mēģinu dzīvot apzinātu dzīvi.»
Alkas pēc nebijušā
Dita apstiprina tēzi par Auniem kā nepagurstošiem piedzīvojumu meklētājiem. Ikvienu neordināru situāciju dzīvē, pat negaidītu uzaicinājumu ciemos, aktrise uztver kā piedzīvojumu, nemaz nerunājot par notikumiem teātrī, strādājot pie jaunām lomām. «Pēc pirmizrādes bieži saku: «Tas bija viens liels piedzīvojums!» Kāre uz piedzīvojumiem manī neapsīkst un izpaužas arī tuvākos un tālākos ceļojumos. Cilvēks vienmēr atrod to, ko meklē, jo pasaule ar viņu runā un atsaucas.»
Pateicoties šai rakstura īpašībai, Auni ātri aizraujas un arī iemīlas. Dita atzīst: «Nedomāju, ka Auni ir tie paši uzticamākie, viņi patiešām mēdz iemīlēties, un šīs jūtas tik ātri nepagaist. Manī ir ārkārtīgi spēcīga vēlme ar kaut ko ļoti nopietni aizrauties, lai gan es te nedomāju cilvēciskas kaislības un iekāres, jo runāju par aizraušanos ar ideju, autoru, režisoru, elku, meistaru. Tajā brīdī, kad esmu ar kaut ko pārņemta, visa mana enerģija aiziet tam vienam un pārējām ne mazāk vērtīgām dzīves jomām atliek vien manas uzmanības pabiras. Interesanti, ka manas aizraušanās nekur nepazūd, bet kļūst par jaunu pakāpienu, piemēram, tāds ir 2012. gada iestudējums «Zeme un mīlestība», ko veidoja Tallinas Pilsētas teātra mākslinieciskais vadītājs Elmo Niganens. Vispirms es iemīlēju Elmo, tad - igauņu klasiķi Antonu Hansenu Tammsāri, pēc kura romāna tapa izrāde. Es izlasīju Tammsāres romānus un sāku mīlēt visu igauņu tautu. Man ir daudz līdzīgu pakāpienu vai platformu, kas ļauj drošāk staigāt pa zemes virsu. Jebkurā gadījumā man vienmēr ir vajadzīga kāda vadošā zvaigzne, un tā vienmēr atrodas ārpus Auna un viņa ikdienas. Jaunais un nezināmais mani aicina un sauc sev līdzi. Tas ir meklētāja gars, kas alkst piedzīvojumu. Nesen trīs dienas pabiju Hamburgā, kur izgāju noslēgtu garīgu apli. Braucu skatīties tā dēvēto auksto vācu teātri un rezultātā atguvu ticību skatuves mākslai. Redzēju Šekspīra «Vētru», ārkārtīgi emocionālu formas spēli ar skaidri formulētu domu un viedokli par pasauli un notikumiem tajā. Man tur bija sajūta, ka teātrī pat sienas domā. Fascinējoši!»
Rūpēs par savējiem
Būdama dāsna sieviete, Dita dāvināšanas procesam nododas līdzīgi kā visam savā dzīvē - pēc pilnas programmas. «Allaž iztēlē atrodu katram piemērotāko dāvanu un tad to meklēju. Ziemassvētkos vispār pārvēršos par vecīša asistenti, kurai maiss ar dāvanām jāpiepilda līdz augšai. Skrienu pa veikaliem un burtiski grābju, pat nedomājot līdzi tam, ko daru. Ieraugu kādu lietu un uzreiz ņemu, paļaujoties uz zemapziņas signāliem, ka kādam tas noteikti noderēs. Pēc tādas trauksmainais iepirkšanās pārnākot mājās, saķeru galvu - ak, šausmas, kāpēc es to pirku?! Laika kaut ko mainīt vairs nav, tāpēc saiņoju un dāvinu. Pēc tam cilvēks ver vaļā ar izsaucienu: «Ak, Dievs, es tieši šito gribēju!», un es esmu laimīga, ka pabiju šajā prieka straumē un ļāvos impulsam.»
Dita turklāt ir ļoti viesmīlīga, viņa labprāt vasarās laukos uzņem ciemiņus un gatavo garšīgas maltītes. «Man patīk nokrāmēt pilnu galdu un tad ilgāk ar visiem pasēdēt.»
Aktrise jūt atbildību par dzimtas saišu noturēšanu un radu sanākšanu. «Vecgadā tradicionāli esam visi kopā, un mana māte vienmēr rūpējas par karpu un zvīņām - skrien un mēģina visiem iebāzt tās kabatās. Radu un draugu ir tik daudz, ka līdz pusnaktij visās kabatās sabērt zvīņas viņa vienreiz nepaspēja. Bešā palika mans brālis Edvarts ar draudzeni, mamma vēl nopūtās: «Es taču jums neieliku zvīņas…» Pēkšņi dzirdēju Edvarta balsi: «Māsai paspēji?» «Jā!» «Nu, ja māsai ir, tad mums visiem būs labi!» Tā bija vislielākā atzinība manai ģimenes filozofijai.
Sievietes labākais psihoterapeits ir manikīre, un arī man ir tāda brīnišķīga meistare. Viņa reiz teica: «Ditiņš, nesatraucies! Tu tāpat visus vāc, un Dieviņš to redz. Viņš tev iedos māju, kur visiem sanākt.» Es nomierinājos - gan jau Dieviņš man iedos. Instinkts saistīt kopā dzimtu manī ir no tēva (režisora Valda Lūriņa - aut.). Viņš ir mugurkauls, caur kuru plūst vajadzīgā enerģija, sarkanais dzimtas pavediens - mēs viens otram esam, neskatoties ne uz kādiem laikiem vai apstākļiem. Manī dzīvo sajūta, ka nevienu no savējiem nedrīkst nozaudēt.»
*
Ditas Lūriņas-Eglienas dzīves fakti
Dzimusi 1978. gada 16. aprīlī Liepājā.
Mācījusies Liepājas 5. vidusskolā.
Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju.
Vadošā Nacionālā teātra aktrise, spēlējot visplašākā spektra lomas.
Filmējusies vairākos televīzijas seriālos.
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
*
ASTROLOĢISKAIS CV
Dita Lūriņa-Egliena
Saule - Aunā
Mēness - Lauvā
Merkurs - Aunā
Venera - Vērsī
Dinamisks temperaments - astroloģiskajā kartē daudz Uguns stihijas, turklāt dominē Auna zodiaka zīme. Šādi cilvēki ir līderi, kas spēj iedvesmot un vest aiz sevis pārējos. Iestājas par taisnīgumu un var ļoti sadusmoties, ja kāds rīkojas aizmuguriski vai nekrietni. Jā - arī tad, ja kāds darbojas pretēji viņu uzskatiem un principiem. Dažkārt strauji un mazliet pārsteidzīgi. Taču - ilgi dusmas un ļaunu prātu netur. Viedokli pateica, un «ejam tālāk». Turklāt - loģika ir mākslinieces stiprā puse. Viņai «melnu par baltu» iestāstīt nevarēs.
Aktrises astroloģiskajā kartē planētas veido tā dēvētos «meklētāja» aspektus, tā ir vēlme izprast dziļāko būtību, pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem, «urķēšanās» sevī un situācijās. Astroloģiskajā kartē ir arī Saules aptumsuma ietekme, kas personībai piešķir spēku. Viss, kas notiek dzīvē, notiek pa īstam pēc pilnas programmas. Gan pozitīvie, gan negatīvie brīži. Tiek uzkrāta pieredze, ar ko vēlāk var dalīties. Viens no dzīves uzdevumiem - atdot daudz no sevis citiem, ko aktrises profesijā var lieliski realizēt.
Emociju aizgādnis Mēness Ditas Lūriņas-Eglienas piedzimšanas brīdī atradies Lauvas zodiaka zīmē. Tas dod veselīgas ambīcijas un ir liels pluss skatuves cilvēkam. Spēja brīvi un nepiespiesti atrasties publikas priekšā un prožektoru gaismās. Šī kombinācija ir arī pluss ģimenes cilvēkiem - rūpēsies par savējiem pašaizliedzīgi, aizstāvēs, ja vajag, un mīļi palutinās. Svarīga mājas vide, kurā saimniekot un arī atpūsties.
Sievišķības un mīlestības planēta Venera aktrises astroloģiskajā kartē atrodas Vērša zodiaka zīmē. Tas dod labu gaumi, prasmi glīti saposties un arī baudīt dzīvi. Pluss - ar mākslu saistītiem cilvēkiem.
Dzīvē jāuzmanās no dažādiem sadzīviskiem pārpratumiem, kas var rasties gluži nejauši - kāds kaut ko neprecīzi pateica vai ne tā saprata. Pirms izdarīt secinājumus, rūpīgi jāpārbauda informācija. Un - nedrīkst nobīties un ļauties šaubām, kas dažu brīdi grib «turēt ciet».
Vēl viens no aktrises dzīves vadmotīviem - atbildība par savu dzimtu. Var nākties risināt ar dzimtas lietām saistītus jautājumus, uzņemties iniciatīvu saistībā ar kādām risināmām situācijām. Savu sakņu apzināšanās ir svarīgs dzīves moments.
Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas interpretācija
