PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Romiešu un grieķu nozīmīgākie svētki. Janvāris, februāris, marts

 
Amfiteātris. Delfi, Grieķija. ©Wikipedia

Gada pirmajos mēnešos – janvārī, februārī un martā – senie romieši un grieķi rīkoja svētkus un rituālus, godinot dievus. Nozīmīgākajos pasākumos tika cildināti gan arhaiskie, gan Olimpa dievi, starp kuriem bija arī Jupiters un Marss, kuru vārdos nosauktas arī planētas.

Gladiatoru cīņas, izrādes un triumfa gājieni

Sākumā romiešu un grieķu svētki bija vienkārši un pieticīgi, bet laika gaitā izveidojās vērienīgas svinēšanas tradīcijas - notika svinīgas ceremonijas, sacensības, spēles un izrādes. Valsts nozīmes kultiem veltīti svētki ilga vairākas dienas. Romiešiem populāras bija sacensības cirkā, kā arī gladiatoru un plēsīgo zvēru cīņas. Gladiatoru cīņas Romā bija dižciltīgo privāto apbedīšanas ceremoniju sastāvdaļa, kurās upurēja cilvēkus. Laika gaitā, rituālam mainoties, upurus nenogalināja uzreiz, bet lika viņiem ar zobeniem cīnīties pie kapa. Cīņas uzvarētājs palika dzīvs. Vēlāk gladiatoru cīņas kļuva par oficiālām spēlēm, kas notika speciālā ēkā - amfiteātrī.

Gladiatoru cīņas tika rīkotas etrusku pilsētās jau VI gadsimtā p.m.ē., bet vēlāk tās pārņēma romieši. Pirmo reizi trīs pāru gladiatoru cīņa Romā tika sarīkota 264. gadā p.m.ē., Vēršu tirgū (Forum Boarium) Bruta Peresa bērēs. Nākamo pusotru gadsimtu cīņas tika rīkotas augstdzimušu personu bērēs, tās sauca par bēru spēlēm, un tās rīkoja privātpersonas. Pamazām gladiatoru cīņu popularitāte pieauga. Gladiatori visbiežāk nebija brīvi cilvēki, viņu rindās bija sodīti noziedznieki, karagūstekņi un vergi. Taču daži gladiatori bija brīvprātīgie, kuri piederēja pie ļoti zemas iedzīvotāju kārtas. Viņi bija ar mieru pieņemt vergu stāvokli, lai iegūtu naudas apbalvojumus un popularitāti sabiedrībā. Cīņa parasti beidzās ar viena gladiatora nāvi, taču publika varēja arī apžēlot zaudētāju, ja viņš izraisīja apbrīnu. Prasmīgi cīnītāji varēja nopelnīt iespēju kļūt brīviem un iegūt lielu naudu. Atbrīvotajiem gladiatoriem bija iespēja turpināt cīnīties par naudu, taču viņi labprāt kļuva par treneriem gladiatoru skolās vai arī par bagātu pilsoņu miesassargiem.

Gladiatoru cīņas bija sadalītas trīs posmos. Pirmajā viņi aktīvi uzbruka viens otram, līdz viens gladiators tika ievainots. Otrajā ievainotais gladiators centās turēties no uzbrucēja pa gabalu. Bet trešajā, izšķirošajā posmā abi nosvieda ieročus, vairogus un devās tuvcīņā. Sākotnēji vīri cīnījās pa īstam, bet 2. gs. m.ē. gladiatora sagatavošana izmaksāja ļoti dārgi un viņa nogalināšanu uzskatīja par izšķērdību.

Dažādas izklaides notika arī cirkā, kur rīkoja pajūgu braucēju sacensības un citas spēles. Tika iestudētas teātra izrādes, no kurām romiešiem vislabāk patika komēdijas, tomēr Romā teātris nebija tik populārs kā gladiatoru cīņas vai cirks. Romieši bija karotāju tauta, tāpēc viņi labprātāk skatījās cilvēku un zvēru asiņainās cīņas, jo pie tā visa bija pieraduši. Savukārt grieķiem patika mūzika, dzeja un māksla, jo viņi pārāk neaizrāvās ar karošanu. Teātri spēlēja maskās, un sākumā aktieri bija tikai vīrieši. Labākās vietas pirmajās rindās tika rezervētas senatoriem.

Senajā Grieķijā teātra izrādes bija ļoti nozīmīgas, tās bija sacensības, mākslas baudīšana, sabiedrisku un politisku problēmu atspoguļošana, kas savijusies ar mitoloģiju. Bet Senajā Romā viss bija balstīts vairāk uz sabiedrības izklaidēšanu. Gan publisko, gan privāto izrāžu skaits un ilgums Romā un citās pilsētās nemitīgi pieauga, un to nozīme aizvien vairāk palielinājās. Republikas beigu posmā maģistrāti un valsts darbinieki uzskatīja publisko izrāžu rīkošanu par sava valsts darba svarīgu sastāvdaļu.

Uz romiešiem spēcīgu iespaidu atstāja arī karavadoņu triumfa gājiens, kurā godināmais ar zeltu izšūtā purpura apģērbā un lauru vainagu galvā brauca cauri pilsētai. Bet Senajā Grieķijā vēsturiski nozīmīgas bija olimpiskās spēles, kas tika organizētas par godu Zevam Olimpijā Peloponēsas pussalā.

Gan grieķi, gan romieši svētku laikā pasludināja mieru, lai varētu izjust kopības sajūtu un priecāties.

Janvāris. Jāna un Paganāliju svētki

1. janvārī Senajā Romā cildināja dievu Jānu. Cilvēki viens otram teica labus vārdus, norima strīdi, tempļos mirdzēja zeltīta uguns, lai pienācīgi svētītu šo dienu. Romiešu autors Ovīdijs savā darbā «Fāsti» Jānam jautā, kāpēc šajā dienā tieši tā viss notiek. Tad viņš Ovīdijam atklāj, ka labiem vārdiem pēc tam ir turpinājums darbos. Gada pirmajā dienā amatos stājās jauni valsts vadītāji, ziedojot dieviem upurus, romieši viens otru apciemoja, teica laba vēlējumus, apdāvināja ar nelielām dāvaniņām - vīģēm, saldumiem, datelēm.

Gladiatoru cīņas attēlotas Žana Leona Žeroma gleznā «Pollice Verso», 1872. / Wikipedia

Bet 9. janvārī Senajā Romā par godu Jānam svinēja svētkus Agonālija, kuru nosaukums radies, iespējams, no vārda «agona» - sacensību gara vai «agantur» - upura dzīšanas pie altāra. Jāpiebilst, ka Jānam šajos svētkos upurēja aunu.

Janvārī Jānam pirmajam tika nests vīns un vīraks. Kaut gan arī citi dievi bija augstu godāti, Jānu uzskatīja par sava veida slieksni, visa sākumu, caur ko var nokļūt pie citām dievībām. Par godu dievam pie daudzām durvīm tika novietotas Jāna statujas. Sniegbaltos traukos tika turēts medus, lai visa apkārtne smaržotu pēc tā un nākamais gads būtu salds. Svētkos par godu Jānam cilvēki viens otram dāvināja arī naudu.

Jāns bija romiešu durvju un vārtu aizgādnis. Laika gaitā viņš kļuva par katras rīcības, darbības, notikuma sākuma dievu, kura aizgādībā bija rītausma, katra mēneša sākums un gada pirmais mēnesis - janvāris, kurš savu nosaukumu ieguvis no Jāna vārda.

Romā dievam bija svētnīca, kurai miera laikā durvis turēja aizvērtas, bet kara laikā - atvērtas. Kad Romā iestājās vispārējs miers, tad Jāna vārti svinīgas ceremonijas, upurēšanas un vispārējas līksmošanas pavadībā tika aizvērti. Bet tas notika reti, jo romieši pārsvarā karoja.

Senajā Romā 13. janvārī godāja dievu un cilvēku valdnieku Zevu jeb Jupiteru, kurš bija arī vareno kareivju un valdnieku aizstāvis. Šajā dienā dievam par godu templī upurēja un sadedzināja aitu, lai viņš būtu apmierināts un arī turpmāk palīdzētu, sargājot Romas varenību.

Zemei ziemā jāuzkrāj spēki jaunai pavasara ražai un iesētajām sēklām jābūt drošībā, tāpēc 24., 25., 26. janvārī svinēja Sementīnu jeb Paganāliju svētkus, kuriem gan katru gadu datumi mēdza mazliet atšķirties, jo ne vienmēr zeme bija vienādi «gatava» šiem svētkiem, kurus ietekmē laikapstākļi. Kā jau rāda nosaukums Sementīni (no latīņu val. «semen» - sēkla), svētki bija veltīti sējai. Tāpēc tajos godināja zemkopības un auglības dievieti Dēmetru jeb Cereru, lai viņa palīdzētu izaugt bagātīgai ražai.

Cilvēki uzskatīja, ka Dēmetra jeb Cerera dod labāku pārtiku, nekā viņi paši spētu iegūt. Dieviete atalgo strādīgus zemniekus par viņu rūpīgo darbu, sargājot sēklas sējumos un no tām radot bagātīgu ražu. Svētki par godu Dēmetrai jeb Cererai ļāva atpūsties, tika cepta maize, upurēts un jautri svinēts. Dievietei ziedoja miltus, plāceņus un grūsnu sivēnmāti kā simbolu auglībai, lai viņa sargātu sējumus no putniem, zvēriem un slimībām.

Februāris. Godinot ģimenes aizbildni

Februāri Senajā Romā veltīja mirušo senču godināšanai, bet īpaši atzīmēja 1. februāra Kalendas, kas tika veltītas dievietei Hērai jeb Jūnonai, kura bija laulību un ģimenes aizbildne. Viņas svētbirzī ieradās sievas ar vīriem, lai lūgtos. Sievas ar āža ādu, kuru upurēja augurs (priesteris), vairākas reizes katra sev iesita un pēc taures skaņas devās uz mājām. Pēc dažiem mēnešiem daudzas ģimenes gaidīja bērniņus. Dievietei tika upurēta cūka, kura labības laukus bieži rušina un bojā ražu, jo Hēra jeb Jūnona rūpējās par romiešu labklājību. Arī āzi upurēja, kurš posta ar Dionīsu jeb Bakhu saistītās vīnogulāju stīgas, tāpēc upurēšanas ceremonijā pašu āzi aprasināja ar vīnu.

Dievu Areju jeb Marsu cildināja 28. februārī - Ekvīrijos (no latīņu val. «equus» - zirgs), tad tika rīkotas zirgu skriešanās sacensības, uz kurām dievs apmierināti varēja noraudzīties, jo viņš pats arī dzen uz priekšu zirgus savos lidojošajos ratos, dodoties kārtējās cīņās.

Dievs Dionīss jeb Bakhs. 2. gs., romiešu statuja. / Wikipedia

Marts. Lai dzīvo vīns un auglība!

Dievs Arejs jeb Marss tika slavināts arī 1. martā, ko arīdzan dēvēja par Kalendām. Kopumā martu uzskatīja par Marsa mēnesi.

Matronāliju svētkos viņu pieminēja saistībā ar zemkopību, kā zemes auglības sargātāju, jo viņu uzskatīja par tēvu Romas aizsācējam Romulam, kuru radīja Vestas kalpone Silvija pēc tam, kad dievs viņu bija ieraudzījis pie upes. Arhaiskos laikos, kad romiešiem vissvarīgākais bija karošana, tad Marss pat bija galvenais dievs un ar martu sākās katrs jaunais gads, tā nolēma viņa dēls Romuls, Romas valdnieks.

Matronāliju svētkos Marsu cildināja vīrieši par ļauna atvairīšanu un auglības došanu zemei un tautai. Bet sievietes šajā dienā turēja augstā godā Hēru jeb Jūnonu, kura arī deva auglību un sargāja. Dieviete palīdzēja radīt pēcnācējus, lai būtu kas dodas karā, izcīna tautai brīvību un stiprina valsts varenību. Jūnonu pieminēja vienā dienā ar Marsu, jo viņu uzskatīja par Marsa māti. Arī zeme martā kļuva auglīga, kad nokusa sniegs. Dievietei upurēja jaunos ziedus, jo viss skaistais un auglīgais bija viņai patīkams.

Antīko auglības un vīna dievu «Liber Pater» godināja 17. martā Liberāliju svētkos. Viņu identificēja ar vīna dievu Dionīsu jeb Bakhu. Šajos svētkos svinēja briedumu - zēnu kļūšanu par vīriešiem un auglību. Tika ziedoti pīrāgi ar medu, kurus sauc par Lībām atbilstoši svētku nosaukumam, saldi dzērieni un vainagi no efejām, kas bija dieva mīļākie augi. Dievu Dionīsu jeb Bakhu uzskatīja par medus atklājēju, jo tieši viņš esot pamanījis šo dabas velti un viņam tā garšojusi. Liberālijos sievietes sajauca mīklu pīrāgiem, neiztika arī bez vīna. Šajos svētkos jaunekļiem dāvāja vīru togu, jo Dionīss jeb Bakhs pats bija kā mūžīgi jauns un jautrs zēns, un tēvi gribēja dēlus nodot dieva gādībā. Dievu godāja, lai viņš dāvātu labu vīna ražu.

Dionīss jeb Bakhs martā tika godināts dažādi. Uzskata, ka Dionīsa kults savijies ar Menādu vai Bakhanšu kultiem, kas bija orģijām bagāti rituāli - Bakhanāliji. Tajos piedalījās tikai sievietes, kuras naktīs devās mežā ar lāpām un nūjām. Viņas mūzikas pavadībā griezās dejās un apreibušas no vīna plosījušas dzīvniekus, piesaukdamas Dionīsu, kurš dāvā cilvēkiem vīnu, draugiem ar to iedvešot līksmību, bet ienaidniekiem neprātu. Cilvēki domāja, ka pats Dionīss jeb Bakhs rīko orģijas ar apdullinošu mūziku un vīna reibumu, tā izraisot cilvēkos ekstāzi un reliģisku aizmiršanos. Vēlāk orģijas pārtapa karnevāla gājienos, saglabājot reliģiskā rituāla būtību. Gājiena priekšgalā atradās viegli ģērbtas sievietes, kas ar deju, ritmisku kustību un apreibinošu dzērienu palīdzību noveda sevi līdz ekstāzei.

Martā Senajā Grieķijā, īpaši Atēnās, tika atzīmēti arī Lielie Dionīsiji par godu vīna dievam Dionīsam jeb Bakham. Šo svētku laikā uzveda jaunas lugas. Lielos Dionīsijus ieviesa tirāns Peisistrats 6. gadsimtā p.m.ē. Svētku dienās notika teātra izrādes, kas ilga no saules lēkta līdz rietam, un tās vienlaikus bija arī sacensības. Katrā dienā tika uzvestas cita dramaturga lugas, bet svētku noslēgumā speciāla kolēģija noteica, kuru vietu ieguvis katrs no dramaturgiem.

Svētki sākās ar svinīgu procesiju, kuras priekšgalā uz ratiem novietotā laivā sēdēja simbolisks Dionīss, bet viņa pavadoņi - satīri - cilvēka veidolā ar āža kājām un asti - dziedāja slavas dziesmas savam dievam.

Dionīsa svētku laikā tika rīkoti karnevālam līdzīgi gājieni, kuros piedalījās cilvēki ar vainagiem galvās. Viņi pulcējās pie Dionīsa altāriem un svinīgi skandēja ditirambus - slavas dziesmas par godu dievam. Tās slavēja arī dabas auglību.

Lielajos Dionīsijos tika uzvestas komēdijas, lirisko koru izrādes un traģēdijas. Uzskatīja, ka tieši uzvestajās traģēdijās tika atklāta cilvēka iekšējā pasaule un skatītāji kopā ar izrāžu dalībniekiem izjūt īpašu pārdzīvojumu - katarsi - savas dvēseles šķīstīšanos, attīrīšanos caur empātiju.

Traģēdijas uzveda kopš 534. gada p.m.ē., un tās pēc savas struktūras līdzinājās operai - tajās runāja, dziedāja un dejoja. Izrādes bija sarežģītas un prasīja augstu muzikālo meistarību. Pirmsākumos liela loma izrādēs bija korim, jo aktieru monologi un dialogi mijās ar kora dziedāšanu, bet laika gaitā kora nozīme mazinājās, novirzot akcentu uz aktiermeistarību. Ap 488. gadu p.m.ē. sāka uzvest arī komēdijas. Ne tikai ar traģēdijām, bet arī ar visām citām izrādēm dramaturgi centās skatītājus ne tikai izklaidēt, bet arī izraisīt viņos empātiju. Visas izrādes bija veltītas dievam Dionīsam jeb Bakham un bija paredzētas izrādīšanai tikai vienu reizi.

Sižetus izrādēm pārsvarā aizguva no mitoloģijas, tos savijot ar sabiedrībā aktuālu problēmu un piedāvājot tās risinājumu. Izrādēm starpbrīžu nebija.

Parasti dzejnieks izrādēm sacerēja ne vien tekstu, bet arī drāmas muzikālo daļu, viņš bija gan režisors, gan bieži arī aktieris.

Izrādes vērtēja žūrija, tā sastāvēja no desmit cilvēkiem, pa vienam pārstāvim no katras Atēnu filas (rajona). Dionīsa svētkos bija trīs labākie, vietu ieguvēji. Taču godalgas saņēma visi, un tas reizē bija arī honorārs.

Izrādes dalībnieki uzstājās maskās, un tās parasti apsedza ne tikai seju, bet arī galvu. Ar izveidoto pieres un uzacu izteiksmi, ar matu formu un krāsu maska raksturoja tēlojamās personas dzimumu, vecumu, tikumiskās īpašības, sabiedrisko stāvokli un emocionālo noskaņojumu. Ar masku palīdzību viens aktieris varēja vienā uzvedumā tēlot vairākas lomas. Maska gan bija nekustīga, bet mīmika tāpat nebūtu saskatāma teātra milzīgo apmēru dēļ.

Grieķu traģēdiju aktieri valkāja koturnas - ļoti augstus apavus. Sieviešu lomas spēlēja vīrieši. Tā kā izrādes bija veltītas dievam Dionīsam jeb Bakham, izrāžu aktierus uzskatīja par kulta dalībniekiem.

Teātra izrādēm darbus vajadzēja iesniegt laikus. Speciāla komisija atlasīja labākos un katram autoram norīkoja aizbildni, vienu no turīgajiem pilsoņiem - horēgiem, kuram no saviem līdzekļiem bija jāsedz izdevumi teātra kora apmācībai un jāgādā par visu vajadzīgo uzvedumam. Izrādes gadā šo bagāto pilsoni atbrīvoja no nodokļu maksāšanas. Uzveduma krāšņums bija atkarīgs no horēga devības. Uzvaru sacensībās piešķīra kopīgi horēgam un dzejniekam.

Vēl Kvinkvatriju svētkos 19.-23. martā īpaši tika godāta dieviete Atēna jeb Minerva un dievs Arejs jeb Marss.

Visvairāk cildināja dievieti Atēnu jeb Minervu, godinot viņu kā amatnieku un mākslas aizgādni. Pirmajā dienā nedrīkstēja izliet asinis, bet otrajā jau risinājās asas cīņas arēnā ar zobeniem, jo Arejs jeb Marss bija kara dievs un arī Atēna jeb Minerva bija taisnīga kara dieviete. Tādējādi šie svētki pārsvarā tika svinēti kā par amatnieku svētki, jo kas gan cits darināja zobenus, ja ne amatnieki. Arī citu mākslu pārstāvji upurēja templī dievietei - mākslu aizgādnei.