PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Jānis Vimba. Viss nav tā, kā no malas izskatās
 
©Publicitātes foto

Šogad žurnāla 12 numuros aptversim ne tikai astroloģiskās prognozes noteiktam laika posmam un vieda pasaules redzējuma atklāsmes, bet arī izsekosim katras horoskopa zīmes ietekmei uz cilvēka raksturu un dzīves gājumu. Šķiet gluži pašsaprotami, ka šāda uzdevuma risināšanai vislabāk atbilst tieši skatuves cilvēki, aktieri, kuriem pašanalīze ir ne tikai iekšējs aicinājums, bet arī darba instruments.

PERSONĪBA HOROSKOPA ZĪMĒ

Mežāzis

Viss nav tā, kā no malas izskatās

Aktieri pazīst savu dvēseli un enerģētiskās vibrācijas tik labi, ka skatītāji par viņu emocionālo un prāta ekvilibristiku ir gatavi maksāt naudu - pirkt biļetes tā, lai katru vakaru zāles būtu pilnas. Nacionālā teātra direktors, aktieris un režisors JĀNIS VIMBA apzinās visus savus pienākumus uz skatuves, aizkulisēs un ārpus mākslas tempļa sienām.

Redzes leņķis maina nozīmi

Kā jau visiem Mežāžiem, arī Jānim Vimbam pašanalīze ir teju ikdienišķa nodarbošanās. «Īsti nezinu, kā dara citi manas horoskopa zīmes pārstāvji, bet es rakstura īpašības nevērtēju pozitīvajās un negatīvajās, jo tās visas spēlē konstruktīvu vai destruktīvu lomu, atkarībā no situācijas,» konstatē Jānis. «Esmu pacietīgs, spītīgs, mērķtiecīgs. Ļoti ilgi un pacietīgi varu gaidīt savas rīcības rezultātu. Reizēm - spītīgi ilgi. Atzīšos, ka no citiem tik ilgi nespēju gaidīt, jo man gribas, lai visi visu izdara ātri. Tas izpaužas arī saskarsmē ar bērniem un sievu, kad nesaprotu, kāpēc viņi visu nespēj mirklī saprast un tūlīt pat paveikt!»

Pacietīga iešana uz nosprausto mērķi reizēm kļūst par negatīvu iezīmi, kas atklājas tikai vēlāk, proti, kad atskārsti - ilgais un garais ceļš nebija ieguldītās enerģijas un ziedotā laika vērts… Arī šo atziņu Jānis spēj ilustrēt ar konkrētas situācijas aprakstu. «Nolēmu uzbūvēt māju, kas pati par sevi ir lieliska doma, bet - kopā ar savu draugu Kasparu Zvīguli mēs divatā visu vasaru lējām pamatus. Aptvēru, ka šajā darbā ieguldītais laiks nav tā vērts, lai ziedotu tam atvaļinājumu, tomēr visu izdarījām līdz galam. Man bija ļoti svarīgi pašam sākt celt savu māju no pamatiem, lai saprastu, kā jānosprauž bedre, kam jāzvana, ar kuru un kas jāsaskaņo, jo tikai tad uzzināšu, ko nozīmē pati būvēšana. Vienīgi šādā situācijā māja patiesi būs mana un celta bez mazākās paviršības. Tā spēju orientēties visos rasējumos un atrast iespējamās kļūdas, kas ir svarīgāk nekā vienkārši pieņemt lēmumu samaksāt kādam strādniekam, kurš visu paveiks, bet es pat nesapratīšu, ko un kā viņš izdarījis. Tomēr visā šajā situācijā ir kāds liels mīnuss - esmu ģimenei nozadzis kopā pavadāmo laiku. «Stroikā» ar maziem bērniem ir pagrūti, lai gan viņi tur tomēr reizēm dzīvojās.»

Te svarīgi piebilst, ka Jānim piemīt vēl kāda Mežāzim raksturīga īpašība: viņš dzīvē galvenokārt paļaujas vienīgi uz sevi. «Cenšos paļauties arī uz citiem cilvēkiem, taču man gribas visu pašam pārbaudīt, visur «iebāzt savu degunu» un pārliecināties, vai tiešām ir tā, kā man stāsta. Bieži nemaz nekomentēju savu viedokli. Sieva mēdz pārmest - pēc šādām situāciju «revīzijām» nevar saprast, ko es domāju, proti, ir labi vai slikti. Es tad parasti atbildu: «Nav jēgas tērēt laiku un kaut ko sacīt, ja viss ir labi!» Citiem cilvēkiem varbūt šķiet svarīgi pateikt arī labos vārdos, bet man šis tikums vēl jāapgūst. To mācos - kā skolā.»

Inteliģences pamati

Jāņa mērķtiecīguma un spītības pozitīvās izpausmes apliecina divās augstskolās iegūtā izglītība, kas prasījusi milzu pacietību ilgā laika posmā. «Ne visiem patīk sēdēt augstskolu krēslos un pacietīgi gaidīt rezultātu,» Jānis smejas. «Man gan šajā gadījumā jāatzīst, ka ieguvums ir tā vērts. Viss, ko esmu apguvis Lauksaimniecības universitātē un Kultūras akadēmijā, noder ikdienā, tostarp zināšanas makro un mikroeknomikā, statistiskajā analīzē. Jā, sākotnēji varbūt šķita - kad un kur es to vispār spēšu izmantot?! Beigās izrādījās, ka nekas nav bijis lieks. Tas attiecas arī uz aktiermeistarības pamatiem; lai cik didaktiski tie sākumā šķistu, darbā uz skatuves viss noder. Tas pats attiecināms uz režijas studijās apgūto. Viss palīdz sakārtot izpratni.»

Par savas dzīves virsuzdevumu Jānis uzskata inteliģences izkopšanu šā vārda plašākajā nozīmē. Lai to sasniegtu, jāliek solis aiz soļa noteiktā virzienā, un tad arī nav svarīgi, ko par to domā citi. Galvenais, lai pats zini, ko un kāpēc dari.

Asaras jākontrolē!

Cilvēka raksturs atklājas nevis viņa pārdomās, bet saskarsmē ar ārpasauli, un šādā kontekstā Jānis apzinās savu sirsnību. Tiesa, Mežāža sirsnība drīzāk izpaužas nevis biežos jūtu apliecinājumos, bet sentimentālā jūtīgumā, kas atklājas pavisam negaidītos mirkļos. «Varu sākt raudāt, skatoties filmas,» atzīstas Jānis. «Tie ir emocionāli mirkļi, kas citiem cilvēkiem reizēm ir nesaprotami. Man pašam tie šķiet kā izkritieni no loģiskās notikumu plūsmas. Šādi uzplaiksnījumi izriet no audzināšanas, jo vecvecāki un vecāki mani bērnībā mācīja būt jūtīgam, raudzīties dabā un tur atklāt, ka sāp ikvienai dzīvai būtnei. Viņi man iemācīja empātiju. Ir situācijas, kurās sāp sirds, taču tad racionālais prāts saka - stop! Tu nevari raudāt par visiem pēc kārtas, jo tā var sajukt prātā! Lai nu kā, man turpina birt asaras, ja aizdomājos par dzīvnieku ciešanām, mazu bērnu bezspēcīgo atkarību no pasaules, vecāku dzīves skaudrumu, Latvijas likteni kopumā. Man tās nav abstraktas tēmas, bet pavisam konkrētas un dzīvas. Reizēm «nobirst jumts». Emocionalitāte… Mēģinu sevi audzināt un motivēju sevis kontrolēšanu ar izpratni, ka daudzas lietas pasaulē nespēju mainīt. Nav taču normāli, ka, braucot sabiedriskajā transportā, nāk raudiens par katru trešo pasažieri.»

Karstā un aukstā liesma

Turpinot iesākto tēmu, jāatzīst, ka Jānim nākas sevī apvienot aktierisko un režisorisko domāšanu, citiem vārdiem sakot, ja aktierim par katru trešo pasažieri tramvajā nāk raudiens, ar viņa nervu sistēmu viss ir kārtībā - tā ir tik atvērta, ka darbā uz skatuves būs piemērota tēla emocionālās paletes atklāšanai pēc pasūtījuma konkrētā dienā, stundā un minūtē. Savukārt režisora dzīvē viss ir proporcionāli pretēji - ja viņš sāks identificēties ar visiem lugas tēliem, tad ne tikai iedragās savu dvēseles dzīvi un psihi, bet zaudēs profesionāli svarīgāko iemaņu veidot izrādes zīmējumu un to kontrolēt vērotāja pozīcijās. Šāda nostādne šķiet ciniska, taču tāda nu reiz ir patiesība, ja runa ir par mākslu, nevis izrādēm kā uzņēmējdarbības projektiem. Jānis to izsaka asociatīvi skaistā formulējumā: «Man meistars Pēteris Krilovs teica, ka aktieris deg ar karstu liesmu, bet režisors - ar aukstu.» Lūk, Mežāzis spēj sevī tās abas apvienot (patiesības labad šeit jāpiebilst, ka Pēteris Krilovs pats ir Ūdensvīrs, tomēr viņš, atšķirībā no Jāņa Vimbas, nav aktieris, visu savu enerģiju ieguldot režijā un skatuves mākslas pedagoģijā - I.K.)!

Hamletiskā nestabilitāte

Mežāža raksturojumā parasti tiek pieminēta ārējai pasaulei slēpta, taču dziļa iekšēja pretruna starp izteikti racionālu domāšanu un emocionalitāti, nedrošības izjūtu, ko raisa šaubas par pieņemtajiem lēmumiem. «Tā tiešām ir mežonīga pretruna,» piekrīt Jānis. «Katru savu lēmumu es attinu, pārtinu, analizēju vairākas reizes - ne tikai pirms, bet arī pēc pieņemšanas. Meklēju konsekvences, apliecinājumu un pierādījumus tam, ka visu esmu izsvēris pareizi. Mēdzu veselas savas dzīves epizodes tīt savā smadzeņu projektorā kā filmu vairākas reizes. Ja atskārstu, ka esmu kļūdījies ar vārdu, teikumu vai rīcību, zaudēju miera un līdzsvara izjūtu. Te nav runa tikai par teātra direktora amatu, bet arī pavisam privātām, absolūti elementārām situācijām, piemēram, vai konkrētajā dienā vispār vajadzēja mazgāt mašīnu?.. Racionālais prāts saka, ka uzsniga un uz ielas veidosies dubļi, tāpēc laiks un nauda iztērēti bezjēdzīgi.»

Tajā pašā mirklī Jāņa galvā atdzīvojas pavisam citi impulsi, kas liek viņam nomazgāt mašīnu, un iekšējai balsij jeb dvēseles vēlmei viņš pakļaujas. «Sākotnēji uzticos impulsam, noticu tam, nomazgāju mašīnu, bet pēc tam mokos pārdomās - vajadzēja tā darīt vai nē? Lūk, 18. novembrī man gribējās, lai mašīna valsts svētkos būtu skaista, taču laika apstākļi bija diezgan ķēpīgi. Tad nu braucu un bezjēdzīgi domāju, kā rīkoties būtu vispareizāk…»

Mazliet domu paplašinot, nāk prātā Šekspīrs - viņa Hamlets arī uzdeva jautājumu par «būt vai nebūt», domādams, kā attiekties pret redzamo īstenību: piedalīties tajā vai palikt pasīva vērotāja pozīcijās.

Būtu labi, ja pasaule netraucētu

Pieņemts domāt, ka Mežāzis ir untumaina zīme, no kā cieš apkārtējie, jo viņš pats neko tamlīdzīgu savā rīcība nemana - par spīti tam, ka ir pārspīlēti iegrimis pašanalīzē. Patiesībā Mežāža untumainība izriet no viņa iekšējās spriedzes, dzīves pretrunu un to izraisītā nemiera apjausmas. Zināmā mērā patiess ir apgalvojums, ka Mežāži saskarsmē ar pasauli atklājas kā garastāvokļa cilvēki, kuri vienu brīdi spēj būt omulīgi, jo ir līdzsvarā ar sevi un situāciju, bet vēlāk kļūst nervozi, ja cenšas iekšēji tikt galā ar jautājumiem, kurus uzdevusi pati dzīve, un tad ārpasaule šķiet traucējoša. Tā ir specifiska Mežāža meditācija. Jānis saka: «Esmu sevi pieķēris šādu pozīciju maiņās un cenšos iekšēji strādāt, lai būtu pašorganizēts. Nevēlos ar savām reakcijām sagādāt nepatīkamus mulsuma mirkļus apkārtējiem. Ja reiz iekšējas pašanalīzes fāze uznākusi, lai tā labāk paliek tikai manī. Cilvēki man nereti pārmet, ka esmu sliktā omā, taču patiesībā man nav slikta garastāvokļa, vien sevī iekšā notiek pasaules analīzes process, kam vajadzīgs savs laiks.»

Tādās situācijās Mežāži izstaro tādu nopietnību, kas apkārtējiem var šķist nesaprotama un atgādināt drūmumu, pat depresiju. «Tas ir izteikti introvertais stāvoklis, kurā patiešām pasaule mani var traucēt - esmu taču iekšējā darba procesā! Apkārtējie uz brīdi nav mani sabiedrotie, savukārt viņiem šķiet, ka esmu dusmīgs.»

Dievs un sātans

Sarunas gaitā Jānis regulāri uzsver, ka daudz enerģijas un laika velta darbam ar sevi, lai kļūtu līdzsvarotāks, rakstura iezīmēs izkoptāks cilvēks. Gluži pašsaprotami, ka šādā ceļā ikviens meklē resursus izaugsmei, tostarp - Dieva apjēgsmē un spēkā. Jānis šajā garīgo meklējumu vektorā ir atturīgs un atzīst, ka nav ticīgs. Taču arī galējs ateists viņš nav! «Cenšos nedefinēt Dieva apjēgsmi,» bez patosa saka Jānis. «Man tuvākā un prātam aptveramākā ir Dieva atklāsme dabā, tostarp kokā, zālē, putnā. Kaut kas no panteisma ir manī, un vislielākais Dievs esmu es pats, bet ne viņš viss, vien Dieva daļa. Ne tādēļ, lai sevi paaugstinātu, bet - lai saprastu, ka vienīgais ienaidnieks, velns un augšup cēlājs sev esmu es pats. Dievs dzīvo manī. Ja analizēšu sevi, sapratīšu visu pasauli.»

Jānis Vimba ir korekts sava pasaules redzējuma un reliģisko priekšstatu jeb garīgās pasaules formulējumos, tāpēc svarīga ir kāda nianse - viņš atzīst konstruktīvā jeb dievišķā un destruktīvā jeb sātaniskā spēka eksistenci ārpus paša prāta radītās realitātes. Jānis precizē: «Dievs un sātans dzīvo manī, bet es dzīvojot rotaļājos kaut kur starp viņiem abiem. Šajā procesā kļūdos, reizēm pieņemu nepareizus lēmumus, taču par visu uzņemos atbildību.»

Jūtas dzīvo nejūtami

Kad Jāņa sieva Liene jautā: «Vai tu vispār esi pieslēdzies pasaulei?!», viņš saprot, ka vērotājam no malas šķiet - Jānis ir kaut kur «aizlidojis». Patiesībā ir citādi. Mežāzis zināmu laiku spēj dzīvot vienīgi pats savā prātā, galvā, savukārt citiem tāda pozīcija ir sveša, jo viņiem dzīve risinās caur sirds centru, emocijām, kuras Mežāzis gluži neapzināti transformē apziņas strāvojumos. Tā dēvētā sirds jeb anahata čakra Mežāža enerģētiskajā ķermenī izpaužas savdabīgi: jūtas viņā staro nevis stihiski, bet - caur apziņas kontrolētiem kanāliem. Apkārtējiem tādos brīžos šķiet, ka Mežāzis ir emocionāli miris, pasīvs, jo no viņa sirds līmenī nekas nestaro, kamēr apziņā ne tikai jūtas, bet arī kaislības sit devīto vilni un attiecīgā līmenī rada pilnības izjūtu. Te arī Mežāža vājais punkts - pilnības izjūta viņā īstenojas vienatnē, apkārtējos neiekustinot, neievibrējot. Jānis saka: «Varu nerunāt dienām ilgi, ja nejūtu vajadzību, tā sakot, esmu uzmetis lūpu. Komunikācija man nav vajadzīga, tajā pašā laikā iekšēji dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi: ēdu, guļu, domāju, jūtu, iekšēji reaģēju. Gadās, ka visu dienu neesmu runājis, bet vakarā atnāku uz ģērbtuvi, ja man jāspēlē loma, uzeju uz skatuves, visu tur pilnasinīgi izdaru, pēc tam noģērbjos, noņemu grimu un atkal vairs nerunāju…»

Pieredzes spēks

Atbilstīgi astrologu atziņām, ikviens Mežāža zīmē dzimušais augstu vērtē pats savu dzīves pieredzi, tāpēc viņu neviens nespēj pārliecināt par patiesībām, kas ir pretrunā ar to. «Tieši tā!» izsaucas Jānis. «Tikai manā gadījumā tas turpinājās līdz brīdim, kurā sapratu, ka nespēju visu izbaudīt uz savas ādas. Es te pat nedomāju narkotikas, bet citas galējas ķermeņa pieredzes situācijas, piemēram, nevaru sev nozāģēt roku tikai tādēļ, lai uzzinātu, kā jūtas cilvēks, kuram nozāģētā roka piešūta no jauna… Gluži tāpat nevaru pārbaudīt visu pasaules medikamentu iedarbību uz savu ķermeni. Tagad zinu, ka svarīgi ir atrast mentorus, uz viņiem paļauties konkrētajā jautājumā, kurā viņi ir kompetenti, uzticēties šiem cilvēkiem. Savukārt jautājumos, kuros man ir pašam sava pieredze, nepaļaujos ne uz vienu. Mani nevar apmānīt.»

Jāņa Vimbas dzīves fakti

  • Dzimis 1979. gada 12. janvārī Siguldā
  • Mācījies Krimuldas vidusskolā, Krimuldas bērnu mākslas un mūzikas skolā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē, kur ieguvis bakalaura un maģistra grādu, Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura grādu mākslās, pēc tam arī maģistra grādu teātra režijā.
  • Strādājis Pašvaldību lietu pārvaldē kā jaunākais referents, bijis akciju sabiedrības «Druva» tirdzniecības menedžeris, SIA «Dzega - Jumti» tirdzniecības menedžeris, Latvijas Republikas Finanšu ministrijas vecākais referents, pašlaik ir gan Latvijas Nacionālā teātra aktieris, gan šī teātra režisors un valdes loceklis.

*******

ASTROLOĢISKAIS CV

Jānis Vimba

Saule - Mežāzī

Mēness - Vēzī

Merkurs - Mežāzī

Marss - Mežāzī

Astroloģiskajā kartē dominē Zemes stihija, kas dod spēju domāt racionāli un rīkoties saimnieciski un praktiski, izprast materiālo pasauli, struktūru, kombinācijas. Savukārt spēcīgā Mežāža zīmes ietekme norāda uz cilvēku, kam svarīgi rīkoties pamatoti un atbildīgi. Dažkārt varbūt uzņemas pārāk daudz atbildības un pienākumu, kas sagulst uz pleciem. Gan darbā, gan privātajā dzīvē. Ļoti derētu iemācīties Skārletas pieeju: «Par to es domāšu rīt!» Būs vieglāk. Kaut gan... varbūt arī ne, jo astroloģiskajā kartē ir planētu kombinācijas, kurās iesaistīts Plūtons - lielais transformators un urdītājs... Tās norāda uz vēlmi iedziļināties, meklēt un atrast patiesību, lai kādās dzīlēs tā būtu noslēpusies.

Ir pašam savs viedoklis un var būt diezgan grūti pieņemt pretējo. Pārliecināt varēs tikai ar absolūti loģiskiem un dzelžainiem argumentiem.

Iespējams, virzībā uz priekšu jāpārvar iekšējās šaubas, zināma nedrošība. Tas izteiktāk ir agrā jaunībā, bet ar katru nākamo attīstības soli šīs izjūtas mazinās. Pieļauju, ka cilvēkam piemīt diezgan laba intuīcija, tas sajūtu līmenis, kad paskaties uz otru un saproti, kas kuram «aiz ādas».

Piemīt īpašības, kas noderīgas vadītājam, finansistam, bet mākslas pasaulē - režisoram. Šī formas un struktūras izjūta.

Dzīvē svarīgs ne tikai darbs, bet arī ģimene. Par savējiem rūpēsies un gādās pašaizliedzīgi. Tiešām - rūpes no visas sirds. Būtiska dzimtas tēma, savu sakņu izzināšana un apzināšanās. Var nākties uzņemties atbildību par dzimtai svarīgiem jautājumiem, kas saistās ar īpašumiem vai kādām lietišķām darīšanām. Vispār sekmīga darbošanās ar un ap īpašumiem, vēsturiskā mantojuma saglabāšana (gan tiešā, gan simboliskā nozīmē).

Astroloģes Gunas Kārkliņas interpretācija