Senos druīdus apvij noslēpumainības plīvurs. Viņus uzskatīja par spēcīgiem priesteriem, kas dzīvoja ozolu birzīs, bija viedi, zināja dabas noslēpumus, upurēja dieviem un pētīja zvaigžņu ceļus. Par druīdu rituālu vietu uzskata Stounhendžu. Druīdiem ir arī savs «koku horoskops», par kura autentiskumu gan precīzu ziņu nav. Daudzas liecības aizgājušas vēstures nebūtībā.
Inteliģence - «ozolu cilvēki»
Par druīdiem uzskatīti priesteri un cilvēki, kas piederēja ķeltu izglītoto kārtai. Ķelti mitinājās mūsdienu Īrijas, Lielbritānijas, daļā Francijas teritorijā dzelzs laikmetā. Par druīdiem lielākoties ziņas saglabājušās no sengrieķu un seno romiešu rakstītajiem avotiem. Viņus savās piezīmēs minējis arī Jūlijs Cēzars, sniedzot ieskatu druīdu dzīvē un uzskatos.
Par vārda «druīds» izcelsmi joprojām tiek diskutēts. Iespējams, tas cēlies no seno ķeltu vārda «druwids» - ozola zinātnieks vai ozola pareģis, vai no seno īru vārda «drui» - burvis.
Parasti druīdu vīriešiem bija īsi mati un bārda, bet sievietes nēsāja garus matus. Viņi valkāja kokvilnas vai lina drānas un apmetni ar kapuci un reizi gadā sapulcējās svētā vietā slepenu ceremoniju veikšanai. Lai gan druīdi bija pacifisti, tomēr tiek uzskatīts, ka viņi praktizējuši arī cilvēku upurēšanu, jo atrastas nogalinātu cilvēku mūmijas. Tās bijušas rituālu slepkavības, kas veiktas nodurot, noslīcinot un nožņaudzot.
Galvenokārt druīdi nodarbojās ar dabas likumu un dievišķo spēku skaidrošanu, arī ar astronomiju. Viņi sludinājuši reinkarnācijas ideju, pārzinājuši maģiskas poēmas un varoņteikas.
Druīdi bija priesteri, kuru pienākumos ietilpa saziņa ar dieviem. Viņi godināja dabas spēku, augus un dzīvniekus, piešķirot īpašu uzmanību pavasara un rudens ekvinokcijai, arī Saules stāvoklim attiecībā pret Zemi.
Druīdiem bija augsts sociālais statuss ķeltu zemēs. Britu un īru vidū druīdi zaudēja savu dzejnieku slavu, kad viņu vietā nāca bardi. IV-V gadsimtā druīdi zaudēja arī savu augsto statusu un kļuva par lauku ārstiem un pūšļotājiem, jo ķeltu zemēs izplatījās kristietība. Gallijā druīdisms (ķeltu reliģija/ticība) tika iznīcināts vēl agrāk - jau I-II gadsimtā, jo tur iebruka romieši un apspieda druīdus, neļaujot praktizēt viņu kultus.
Vienotībā ar dabu
Druīdiem tuva bija mierīga un harmoniska dzīvesveida ideja, kura sakņojas vienotībā ar dabu, viņi nebija materiālisti. Šīs reliģijas pamatmērķis bija veicināt mieru, harmoniju un sapratni. Druīdi ticēja gariem, dieviem un mītiem. Viņi uzskatīja, ka to visu iemieso daba. Viens no galvenajiem mērķiem bija iegūt sapratni par dabu un pasaules mijiedarbību. Cilvēki, kuri to ieguva, kļuva par priesteriem. Spēku druīdi smēlās no dabas un īpaši no kokiem. Viņi nodarbojās ar teoloģiju, astroloģiju un ģeogrāfiju. Tomēr druīdu slepenā mācība nekad nav bijusi pierakstīta, tā nodota mutiski īpaši izraudzītiem cilvēkiem.
Druīdi bija priesteri un ārsti, kas dziedināja ar dabas līdzekļiem un amuletiem. Tika izmantotas arī čūsku olas un āmulis, jo uzskatīja, ka tie piesaista astrālo gaismu. Ar bijību un svinīgumu viss no dabas arī tika savākts, lai vēlāk tas dāvātu savas dziedējošās dāvanas.
Anglijā un Īrijā ir atrasti rupji darināti ķirurģiskie instrumenti, kas liecina, ka druīdi pārzināja arī medicīnu. Viņi daudz zināja par ārstniecības augiem.
Ķeltu zemēs neviens svarīgs pasākums nesākās bez druīdu līdzdalības, viņus ļoti godāja un uzskatīja par starpniekiem starp dieviem un cilvēkiem. Druīda augsto stāvokli apliecināja zelta scepteris un ozola lapu vainags. Par simboliskiem atribūtiem tika uzskatīti arī zelta sirpis, ar kuru nogrieza āmuli.
Druīdi domāja, ka kopienas veiksme un veselība saistīta ar viņu svēto koku un sliktākais notiktu tad, ja šo koku nocirstu. Druīdi dzīvoja gan askētu grupās, gan daži bija vientuļnieki.
Druīdu mācība dalījās divās daļās - vienkāršāko morāles kodeksu apguva vienkāršā tauta, bet ar mistērijām saistītā ezoteriskā daļa bija pieejama tikai izredzētajiem. Viņiem bija jāiztur dažādi pārbaudījumi un kārdinājumi, un tikai pēc tam tika atklāti noslēpumi par Visuma rašanos, dabas likumiem, okulto dziedniecību, maģiju u.c. Par šo noslēpumu glabāšanu bija jādod arī zvērests.
Varenā Stounhendža
Ap 4000. g. p.m.ē. radās megalītiskas būves, kuras cēla Rietumeiropas neolīta un vēlāk arī bronzas laikmeta iedzīvotāji. Tās bija lieli apļi no stāvus uzslietiem milzu akmeņiem - megalītiem. Īpaši daudz megalītisko būvju ir Francijas ziemeļrietumos un Britu salās.
Uzskata, ka druīdi uzbūvējuši tā saucamo Druīdu templi jeb Stounhendžu, kas ir milzīga lokveida akmeņu kopa Lielbritānijā, netālu no Solsberi pilsētas. Arheologi domā, ka milzīgie akmeņi tika tur novietoti ap 2500. un 2000. gadu p.m.ē., bet apkārtējais zemes valnis un grāvis veidoti jau ap 3100. gadu p.m.ē. Šajā templī atrodas ne tikai pēc kādas konkrētas sistēmas novietoti milzīgi akmeņi, bet tur ir arī īpaši izvietotas bedrītes un pauguri, kas mūsdienās gan nav vairs saglabājušies tā, kā bijis senatnē.
Izpētīts, ka Stounhendžas celtniecība noritējusi dažādos laikos un sastāv no dažādām būvēm. Vispirms radīts apaļš zemes uzbērums - hendžs. Pēc tam senā uzbēruma iekšpusē novietoti 30 stāvakmeņi, kuri veidoja ārējo Stounhendžas apli, un pāri tiem pārliktas akmens plāksnes. Šī apļa vidū novietoti pieci stāvakmeņu pāri, kuriem arī virsū uzliktas akmens plāksnes. Megalītiskajā celtnē izveidoja arī divus apļus ar mazākiem akmeņiem, bet pašā Stounhendžas vidū goda vietā nolika Altāra akmeni.
Stounhendža bijusi vieta, kurā senie druīdu priesteri veica astronomiskos un astroloģiskos aprēķinus, kas ir pamatā druīdu horoskopam. Zinātnieki un astronomi Stounhendžu uzskata par druīdu Mēness un Saules «kalendāru», jo tajā akmeņi izvietoti tā, ka konkrētā laikā Saule spīd caur noteiktiem akmeņiem. Šī vieta kalpojusi arī rituālu veikšanai un dažādu svētku svinēšanai.
Mūsdienās Stounhendža ir viens no pazīstamākajiem Lielbritānijas apskates objektiem, kas apvīts ar nostāstiem un leģendām. To mūsdienās apmeklē miljoniem tūristu, un tajā vēl tagad tie, kas pievērsušies pagānu rituāliem, dodas svinēt vasaras saulgriežus.
