PĒTERIS SIČEVS ir viens no tiem retajiem cilvēkiem Latvijā, kuri piekopj šamanismu, balstoties vienlaikus antropoloģiskās, psiholoģiskās un ezoteriskās zināšanās, tāpēc ievēro «darba drošības noteikumus».
Šobrīd viņš studē Maskavā dibinātajā Sergeja Kovaļova vārdā nosauktajā Inovatīvo psihotehnoloģiju institūtā un ir individuālās izaugsmes treneris, kurš nodarbojas ar koučingu, izmantojot dažādas šamanisma tehnikas. Pēteris apzinās, ka pašlaik viņā īpaši aktīvs ir meridiāns, kas saistīts ar Ūdensvīra zīmi, tāpēc interese par cilvēka iekšpasauli jeb psihi ir likumsakarīga.
Ar Pēteri Sičevu tiekamies vairākas reizes un runājam ilgi - kā jau tad, ja cilvēkam viņa darbs kļuvis par eksistences veidu un līdzinās misijai, nevis noteiktās stundās atmērītai naudas pelnīšanai.
Šajā publikācijā izlasāms pats svarīgākais, kas ikvienam būtu jāzina par šamanisma būtību, vilinājumu un bīstamību.
- Gluži paradoksāli, ka tieši tu iesaki cilvēkiem turēties tālāk no šamaniskajiem eksperimentiem un saskarsmes ar garu pasauli, jo nodarbošanās ar šamanismu nav ikdienas garīgās higiēnas paņēmiens…
- Lai gan tieši aizliegtais auglis šķiet salds, es nevienam iepriekš nesagatavotam un attiecīgos jautājumos labi neizglītotam cilvēkam patiešām neiesaku saistīties ar transcendentālo jeb garu pasauli. Par šādu bīstamību reti kurš brīdina, tāpēc daudzi domā, ka iekļūs izklaidējošā piedzīvojumu realitātē. Nekā tamlīdzīga! Šādas rotaļas nereti beidzas ļoti bēdīgi, tostarp ar pašnāvību vai nokļūšanu psihiatriskajā slimnīcā.
Jāapzinās, ka arī šamaņi var būt bīstami lētticīgiem, nogurušiem cilvēkiem, kuri līdz galam neapzinās, ar ko saistījušies.
- Kādā statusā tu pats sevi pozicionē - esi praktizējošs šamanis vai šamanisma pētnieks?
- Šobrīd esmu praktizējošs neošamanis, taču šāda statusa pamatošanai man jāatklāj attiecīga savas personīgās pieredzes daļa. Sešpadsmit gadu vecumā sāku lasīt grāmatas, kuras uzurda garīgo meklētāju alkas, jo mans tēvs Nikolajs Sičevs bija pārliecināts rērihietis. Mūsu mājas plauktos atradās ne tikai Nikolaja un Helēnas Rērihu izdevumi, bet arī Helēnas Blavatskas un citu teosofu darbi. Tos lasīju jauneklīgā sajūsmā, kurā haotiski saplūst pārdzīvojumi un domas, taču pavisam apzināti ar pašizziņu nodarbojos aptuveni divdesmit gadus, turklāt ceļa sākumā jutu īpašu interesi par šamanismu. Tolaik, deviņdesmito gadu vidū, šeit ienāca dažādi garīgo meklējumu viļņi, kas balstījās Ošo, Šrī Aurobindo un Karlosa Kastaņedas uzskatos. Pēdējos iedziļinājos visvairāk. Daudzi mani draugi, kuri studēja psiholoģiju un antropoloģiju, bija Kastaņedas pārņemti, viņā ieraugot ne tik daudz šamanisko aspektu, cik novitāti domāšanā un pasaules uztverē.
Protams, esmu lasījis ne tikai Karlosa Kastaņedas darbus, bet arī Svami Vivekānandas un vēl daudzu citu pasauli skaidrojošu pētnieku rakstīto, kuri gulēja, tēlaini un burtiski izsakoties, ezoteriskās literatūras plauktos. Lai gan «pa ceļam» mani aizrāva arī integrālā joga, pats tolaik iekšēji pieņēmu tieši Kastaņedas ceļu. Manu paziņu lokā viņš bija autoritāte, kurai sekot šamaniskajā ceļā. Kāds jauneklis no mūsu vides pat bija aizbraucis uz Ameriku pie paša Kastaņedas un pusgadu tur nodzīvoja. Nezinu, kā viņam tas 1998. gadā izdevās, taču šis Dena ceļojums mūs iedvesmoja vēl vairāk. Jaunības maksimālismā mēģinājām praktizēt Kastaņedas ieteikto, protams, paši uz savu galvu, bez jebkādas uzraudzības, tāpēc rezultāti bija diezgan raibi. Kāds pat nonāca psihiatriskajā slimnīcā…
Neraugoties uz to, ka visi tobrīd gribēja aizbraukt pie Kastaņedas, es divdesmit viena gada vecumā sāku veikt ekspedīcijas pa Centrālāziju, izložņāju Altaju, pabiju Sajānos, Hakasijā, Kazahstānā, izstaigāju Tjanšana kalnu rajonu. Devos arī uz Kaukāzu, sameklēju tur slaveno dolmenu. Braucu katru gadu, zinu šajā reģionā gandrīz ikvienu sētu, tāpēc visu nemaz nevaru vienā rāvienā izstāstīt, taču nekur neatradu to, ko meklēju, sākot no pirmajiem ceļojumiem uz Altaju - neviena šamaņa! Vietējie cilvēki ciematos atklāti teica: «Visi šamaņi te sen ir nošauti…» Staļina laika represijās tos, kurus nenošāva, izsūtīja, salika cietumos vai iespundēja psihiatriskajās slimnīcās. Tas, ko šobrīd redzam televīzijas šovā «Ekstrasensu cīņas», ir šamanisma demonstrācija komerciālās industrijas vajadzībām, jo vēl pirms pārdesmit gadiem Altajā šamaņu reāli nebija. Tiesa, savos ceļojumos kalnos atradu šamaņu vietas, viņu atstātās pēdas.
- Ko nozīmē - šamaņu vietas?
- Grūti pieejamā, vientuļā kalnu mežā pēkšņi atklājās no akmeņiem salikta piramīda, kurai apkārt aplikta akmeņu sēta, bet pie ieejas pašā piramīdā - sens kokā griezts elka veidols.
- Taču cilvēki uz Altaju kā apgarotu vietu dodas joprojām…
- Tagad visi garīgie meklētāji dodas tieši uz Beluhu, kur pastāvīgi dzīvo apmēram simt kalnu apstākļu cienītāju un aptuveni tikpat daudz visu veidu ezoteriķu - katrs otrais no viņiem sevi dēvē par šamani, visi pārējie ir jogi vai vēl kādu citu mācību adepti. Ezoteriskā publika ir raiba kā Rīgas restorānā, turklāt katrs ir gatavs rādīt brīnumus un atklāt savas slepenās zināšanas vai dziedāt pie ugunskura. Painteresējoties vairāk, atklājas, ka viens te ieradies no Maskavas, otrs - no Pēterburgas, trešais - no Omskas un tā tālāk. Tāda ir patiesība.
- Un ko tu darīji pēc tam, kad šamaņu meklējumi Centrālāzijā izrādījās neveiksmīgi?
- Vairs viņus nemeklēju. Paliku pie domas, ka īsti šamaņi arī mūsdienās varētu būt atrodami, tomēr maz ticams, ka viņi atbildīs tiem aprakstiem, kādus pirms pāris gadsimtiem veikuši antropologi, pirmie šamanisma pētnieki.
Pēc pirmajām ekspedīcijām dzīve mani saveda kopā ar manu pirmo skolotāju no Almati, kura vārdu personīgu iemeslu dēļ šeit negribu minēt. Viņš trenēja pēc «u-sin» meridiānu sistēmas, kas ir ļoti radnieciska «cigun» skolai. Pie šī skolotāja braucu desmit gadus, kuru laikā šamanisms mani vairs neinteresēja. Šajās nometnēs ieradās augstas klases meistari no Centrālāzijas, un viņus vispār nenomocīja jautājumi, kādus savulaik uzdevu es - kurš ir īsts šamanis vai dziednieks? Viņu domāšana bija citāda, tā balstījās konkrētās zināšanās, ka tas, lūk, pulsu pārvaldošais meistars dzīvo noteiktā kalnā, bet tur un tur Tadžikistānā mitinās ļoti spēcīga dziedniece. Apmēram tā.
- Kā vēlāk nokļuvi pie leģendārās Fatimas, un kas šī viedā sieviete patiesībā ir?
- Šķietami nejauši - caur «u-sin» apgūšanas nometnēm Almati. Pati Fatima ir no Turkmenistānas, bet arī tadžiki un uzbeki viņu uzskata par sūfiju dervišu, kas nozīmē mūķeni. Savukārt kazahi viņu sauc par «bahsi» jeb šamani. Neņemšos spriest, kurš no šiem apzīmējumiem ir visprecīzākais. Pie viņas laiku pavadīju brīvā apziņas plūsmā un necentos neko analizēt ar prātu. Lai cik dīvaini tas skanētu, pie Fatimas man «norāva jumtu» un bija pilnīgi vienalga, kāds ir viņas statusa formulējums.
- Ar ko Fatima tevi pārliecināja?
- Viņa man sagādāja tik spēcīgu pārdzīvojumu, ka neatlika vietas ne vismazākajām šaubām par notiekošā patiesumu. Es pavisam reāli piedzīvoju Dieva valstību. Tas notika rituāla gaitā. Pusstundu pēc ierašanās pie Fatimas viņa jautāja, vai vēlos tur palikt, savukārt es atbildēju - jā. Tad bija jānodod glabāšanā pase, nauda, personīgās mantas, tas viss savā ziņā līdzinājās ieiešanai klosterī. Visiem, kuri izteica vēlmi palikt, Fatima nodzina matus. Kamēr dzērām kopā tēju, tika atvests slims bērns, kuram nepieciešama palīdzība. Fatima paziņoja, ka būs jāveic īpašs rituāls ar jēru. Šo dzīvnieku viņai tūdaļ atgādāja, un sākās dažādas ceremoniālas darbības. Kādā brīdī Fatima mums, kādiem desmit cilvēkiem, kuri bija nolēmuši palikt, un slimajai meitenītei teica: «Ģērbieties pliki un leciet bedrē!» Tā bija kādus trīs metrus dziļa, bez iespējas paša spēkiem tikt laukā. Tajā mirklī pavīdēja apjausma, ka tik vienkārši viss nebeigsies. Un patiesi - pēc brīža dzirdēju, ka augšā palikušie vīrieši skaita lūgšanas, bet jērs tika uzšķērsts un visas viņa iekšas kopā ar asinīm izgāztas pār mūsu galvām. Daudzas sievietes bedrē pārbīlī kliedza. Pat tās, kuras iepriekš sevi dēvēja par rūdītām ekstrasensēm, bija šokā. Tādā apjukumā sev uzdevu jautājumu: «Ko es šeit vispār daru?!» Negaidot iegāju transam līdzīgā stāvoklī un pavisam skaidri ieraudzīju, kā virs manas galvas debesīs atklājas gaismas laukums, it kā atvērās logs, uz kuru augšup dodas upurētā jēriņa dvēsele. No spilgtās gaismas loga man kāds jautāja: «Tu vēl šaubies? Tas viss ir pa īstam! No turienes visi nāk un tur aiziet.» Pēc tam man bija vienalga, cik siltas asinis pār mani līst, kur atrodos un kā tas beigsies. Vienkārši kādā brīdī mums iedeva trepes, parādīja upi, kurā nomazgāties, un svēto kalnu, uz kuru jādodas. Pārdzīvojums bija tik dziļš, ka nejutu ne upi, ne kalnā kāpšanu.
Visu nedēļu, kamēr dzīvoju pie Fatimas un ganīju viņas aitas, jo šo darbu viņa man uzticēja, mēģināju aptvert bedrē iegūto pārdzīvojumu saistībā ar sevi pašu, un tas izrādījās pavisam ne vienkāršs process… Nekas tik spēcīgs ar mani nav gadījies ne pirms, ne pēc tam. Fatima man ļāva pieskarties tādām esības dimensijām, par kuru patiesumu vairs nebija jautājumu, gluži tāpat kā par šīs sievietes spējām.
- Šamanisma jēdzieniskais saturs mūsdienās ir stipri vien izplūdis, kā tas laikam gan bijis no paša sākuma, kopš 19. gadsimtā antropologi zem viena vārda centās ietilpināt visai atšķirīgas rituālas darbības, ekstrasensoras un enerģētiskas dziedināšanas tehnikas, sakrālas zināšanas, mītiskos priekšstatos sakņotu pasaules uzskatu vēl visu ko. Kā tu definētu šamanismu, kas tas par procesu? Kas ir īsts šamanis tavā izpratnē?
- Man šamanisms un šamanis ir divi skaidri nodalīti jēdzieni. Ar šamanismu patiešām var apzīmēt gan ceremoniālo maģiju, gan dažādas ezoteriski maģiskās prakses, tāpēc šis jēdziens paliek atvērts, taču pavisam precīzi iespējams runāt par to, kas ir šamanis.
- Ja es teiktu, ka šamanisms ir process, kurš pastāv tikai izmainītā apziņas stāvoklī, turklāt tādā, lai apziņa spētu atspoguļot neredzamās realitātes līmeņus - vai tas būtu pareizi?
- Jā, tā varētu raksturot šamanismu, taču uzreiz gribu piebilst, ka šādos stāvokļos ieiet spēj daudzi, turklāt viņiem tāpēc nemaz nav jābūt šamaņiem šā vārda patiesajā nozīmē. Arī psihoterapijā iespējams cilvēkus ievest transā, lai no bezapzinātā izceltu to pašu, ko spētu izcelt šamanis. Taču - lai gan process risinās līdzīgi, neviens psihologs sevi negribēs dēvēt par šamani, savukārt neviens šamanis negribēs sevi dēvēt par psihologu.
- Un tu?
- Sevi droši varu nosaukt par neošamani, jo tādējādi neaizskaru nevienu tradīciju, nevienu īstu šamani.
- Ar ko neošamanis atšķiras no īsta šamaņa?
- Jau sen antropologi apzinājuši, ka šamaņi ir cilvēki, kurus īpašai izpausmei izvēlējušies gari, turklāt tas noticis bez šo cilvēku iniciatīvas vai vēlmes. Tiesa, nākamajiem šamaņiem jādod sava piekrišana garu ienākšanai viņos, kas izpaužas kā šamaņu slimība. Tās gaitā cilvēks atsakās no savas personības, kuru ienākušais gars atvirza perifērijā. No malas tas izskatās kā prātā jukšana, tāpēc šādās situācijās vienmēr tiek pieaicināts zinošs šamanis - viņš ar īpašām metodēm var noteikt, vai konkrētais cilvēks patiešām izcieš šamaņu slimību. Šis process parasti ilgst nedēļu vai divas. Pēc tam šamanis kļūst par starpnieku starp cilvēku un garu pasauli. Parasti viņu izvēlas attiecīgās tautas gari.
Otrs ceļš, kā kļūt par šamani, ir piedzimt viņa ģimenē. Tā tas notiek, piemēram, pie burjatiem un citām ziemeļu tautām. Tur šamanis nodod savas īpašās zināšanas dēlam kā asinsradinieks, tādējādi turpinot tradīciju. Tad šamanī dzīvo viņa ciltskoka gars.
Savukārt cilvēks, kuram nav bijis lemts iet nevienu no iepriekš aprakstītajiem ceļiem, tomēr viņš izmanto dažādas šamanisma tehnikas, ir neošamanis. Šis jēdziens radās pagājušā gadsimta 70. gados Amerikā tā dēvētajā «new age» laikā, kad antropologu vidū radās īpaša interese par indiāņiem. Viņu vidū bija arī antropologs Karloss Kastaņeda. Ne tikai viņš, bet arī citi pētnieki šā procesa gaitā paši kļuva par neošamaņiem. Starp citu, neošamaņi visbiežāk neapstājas pie vienas noteiktas tradīcijas, bet izmanto gan indiāņu, gan sibīriešu, gan Centrālāzijas šamanisma tehnikas un iezīmes.
- Rietumu pasaulē cilvēkus, kuru personību izstūmuši gari, sauc par apsēstiem. Tad nu sanāk, ka īsts šamanis ir organizēti un labprātīgi apsēsts…
- Ja vēlies, var sacīt arī tā. Ne velti padomju laikā šamaņi tika salikti trakomājās.
- Domāju, ka ne tikai padomju, bet arī Amerikas un Rietumeiropas psihiatri līdz šai dienai ir svēti pārliecināti, ka šamaņu slimība ir ne vairāk kā šizofrēnijas recidīvs. Ezoteriska pasaules redzējuma cilvēki pret psihiatriskām diagnozēm ir nesalīdzināmi uzmanīgāki, tostarp jautājumā par halucinācijām. Ar ko tās atšķiras no tā dēvētajos šamaniskajos ceļojumos redzētiem tēliem?
- Starp citu, ezoteriķi tos sauc par astrālajiem ceļojumiem, bet psihoterapeiti - par ieiešanu bezapzinātajā jeb zemapziņā. Atšķirībā no vesela cilvēka, kurš spēj šo procesu īstenot kontrolēti šamaņa vai psihoterapeita vadībā, slimais ir atkarīgs no halucināciju izraisītām sajūtām un tēliem - tie viņa apziņā brīvi nāk un iet, radot ciešanas.
Viena no pazīmēm, kas atšķir realitāti no iztēles vai iedomām, ir redzēto tēlu noturīgums - garīgajā realitātē patiešām pastāvošais cilvēkam pretojas, savā ziņā nepadodas viņa kontrolei, kamēr iedomātie velniņi var pārveidoties vai kļūt par citiem tēliem, līdzko cilvēks pats to viņiem domās liek darīt.
- Vai šamanismā ir bipolāra pasaules uztvere - ar dievišķo un sātanisko aspektu, radošo un ārdošo pusi?
- Pavisam noteikti. Daudzi domā, ka absolūti visi šamaņi ir labi cilvēki, kuri tiecas palīdzēt citiem sakārtot dzīvi. Patiesībā šamaņus iespējams iedalīt baltajos un melnajos, jo vieni sadarbojas ar gaismas jeb eņģeļu pasauli, bet otri - ar tumsas gariem, dēmoniem.
- Vai tad šamanī var būt ieperinājies arī dēmons?
- Jā, tieši tāpēc svarīgi zināt, ar kādiem spēkiem sadarbojas šamanis, kurš jūs dziedina. Tikpat svarīgi ir noskaidrot, kas nozadzis jūsu dvēseles daļu (ja tas tiešām noticis) un kā to atgriezt. Īstam šamanim jāprot arī ar dēmoniem vienoties, ka viņi to atdos. Katram šamanim ir savs aizbildnis garu pasaulē, caur kuru tas viss iespējams.
- Vai neošamanim, kurš līdz galam neorientējas paralēlajā realitātē, ir lielākas iespējas sajaukt, ar kādiem spēkiem viņš īsti kontaktējas?
- Pavisam noteikti. Daudzi neošamaņi līdzinās ziņkārīgiem bērniem, kas domā, ka pasaule ir vienīgi nevainīga un interesanta. Tikuši klāt transcendentālajam, transpersonālajam, neošamaņi jūsmā aizmirst, ka tā ir realitāte ar diezgan skaidriem iekšējiem likumiem, kuru neievērošana var kļūt ļoti bīstama. Cilvēks, kurš vienkārši rotaļājas šajā līmeni, riskē ar savu psihi un dzīves pavedienu, kurā var iemesties dažādi mezgli, jo saskarsme ar šiem spēkiem ietekmē situācijas un notikumus materiālajā realitātē.
Pavisam kas cits, ja aizbrauksiet uz Peru - tur jūs ieraudzīsiet, ka visi tirgi ir pilni ar lellītēm, kas paredzētas vudū rituāliem, un mapaču (augs, ko izmanto tā dēvētajā ajavaskas ceremonijā, lai nokļūtu garu pasaule - I.K.). Tur brīvi iespējams iegādāties ceremoniālās maģijas atribūtus, kas palīdz kontaktēties ar dēmoniskajiem gariem. Tas viss kopā veido neatņemamu Peru kultūras sastāvdaļu, taču cilvēki turienes sabiedrībā labi izprot, ar ko viņiem ir darīšana, kas ir šamanis vai brihu (melnais burvis), citiem vārdiem sakot, viņi zina, ka tās visas nav nevainīgas rotaļlietas.
Kāpēc vispār Rietumu cilvēki nereti tiecas iekļūt tur - paši nezina, kur? Man patīk shēma, kādu mums Inovatīvo psihotehnoloģiju institūtā māca profesors Sergejs Kovaļovs, proti, cilvēka dzīvi raksturo četras secīgas daļas: adaptācijas, socializācijas, eksistencializācijas un transpersonalizācijas posmi, kas attiecīgi atbilst bērnībai, jaunībai, briedumam un vecumam. Ja cilvēks nav paveicis visu attiecīgajā posmā svarīgo, viņam nevajag mēģināt ielēkt nākamajā, piemēram, ja kādam adaptācijas periodā bijušas spēcīgas traumas, tāpēc vēlāk problēmas sagādājusi socializācija, viņš tiecas nevis šķetināt sarežģījumus, bet iekļūt garīgajā pasaulē jeb transpersonalizācijā. Taču - tur nekas nesanāks, jo mukšana no individuālās realitātes nevar novest pie finiša, drīzāk aizvest maldu takās un strupceļos. Nevajag meklēt glābiņu garīgajā pasaulē, eksperimentējot ar dažādiem gariem, lai tie atrisinātu problēmas cilvēka vietā. Šādas patvaļīgas izmisuma spēlītes ir riskantas. Transpersonalizācijai jābūt kā likumsakarīgam dzīves posmam pēc tam, kad cilvēks jau veiksmīgi izpaudis sevi šajā pasaulē. Jāatzīstas, ka šo atziņu sapratu mazliet par vēlu, tāpēc jaunībā pats pieļāvu kļūdas savos meklējumos. Labi, ka pagaidām viss beidzies labi! (Smejas.)
- Kā tu raksturotu šamaņa spējas psiholoģijas valodā?
- Tas ir cilvēks, kurš spēj nodrošināt saiti starp apziņu un zemapziņu jeb visām programmām, kuras mantojam caur savu ciltskoku, starp apziņu un kolektīvo bezapzināto jeb sociālo lomu saturu, kā arī starp apziņu un virsapziņu jeb arhetipu pasauli. Tādējādi šamanis var palīdzēt noteikt ne tikai dažādu veselības problēmu iemeslu, bet arī mūsu iekšējo resursu stāvokli un eksistenciālās pozīcijas kopumā.
- Dabas enerģija kā kosmiskā izpausme šamanismā ir ļoti svarīga, taču dabas platforma planetārā mērogā ir deformēta. Kā tas atsaucas šamaniskajos aktos?
- Minēšu piemēru darbā ar lielām arhetipiskām figūrām, proti, īpaši izsaucu jūras garu. Kad viņš ieradās, man kļuva neomulīgi, pārņēma bailes. Pirmais, ko šis gars izteica, bija pārmetums, ka esmu viņu izsaucis. «Kas tu tāds, ka uzdrošinies mani uzrunāt tukšas intereses dēļ?! Jūs, cilvēki, visu esat piemēslojuši! Es tevi nospiedīšu!» Apmēram šāds bija viņa vēstījums un draudi. Jūras garam atvainojos visu cilvēku vārdā, tādējādi viņu nomierinot, lai enerģijas kopums, kas šādā reizē ieradies, mani netraumētu. Neesmu pārliecināts, ka pret cilvēkiem kopumā agresīvi noskaņots gars būtu gatavs vajadzības gadījumā sadarboties. Katrā ziņā citā reizē es baidītos nonākt saskarsmē ar šāda līmeņa dabas gariem. Laikam jau mēs, cilvēki, esam vai nu parazīti, vai nu slimi, ja reiz kļūstam paši par savas planētas ienaidniekiem…
- Kāda ir šamanisma saistība ar planetārajiem spēkiem un zodiaka zīmēm?
- Uz šo jautājumu atbildēšu mazliet pastarpināti, balstoties «u-sin» teorijā par divpadsmit meridiānu sistēmu cilvēkā. Katram no tiem atbilst sava zodiaka zīme, turklāt aktīvākais jeb dominējošais meridiāns visas dzīves laikā mainās. Starp citu, šādā kontekstā nav nozīmes zodiaka zīmei, kurā esi dzimis, jo ar to saistītais meridiāns dabiski ir dominējošais pirmos sešus dzīves gadus, kad pakāpeniski aktīvi kļūst citi meridiāni cits aiz cita. Tie, kuri attiecīgā brīdī nonākuši Strēlnieka vai Skorpiona ietekmē, jutīs nepārvaramu vilkmi mistikas virzienā, tāpēc iespējams, ka interesēsies arī par šamanismu. Šie divi meridiāni ir saistīti ar tā dēvēto raganu laiku starp deviņiem vakarā un vieniem naktī. Turklāt iekšējais Strēlnieks vedina jebkādu noslēpumu un noslēpumainības virzienā, iedvesmojas no mistiskā, savukārt Skorpionam ar interesi vien par maz, viņš jau sāk praktizēt dažādas tehnikas. Atrodoties šamaņu, burvju, magu un raganu realitātē, kas saistīta ar Skorpionam atbilstīgu meridiānu, šie cilvēki ne no kā nebaidās, tāpēc ir grūti atturami no dažādiem riskantiem eksperimentiem un avantūrām.
- Vai tev kā cilvēkam, kurš piekopj šamanisma tehnikas, ir praktiski padomi cilvēkiem, lai viņi muļķīgā veidā neapmaldītos dažādās dzīves situācijās?
- Pirmkārt, jāsaprot, kāda ir tavas dzīves misija, turklāt attiecīgajā brīdī svarīgākā sirds lieta jeb nodarbošanās var mainīties. Kad viens uzdevums izpildīts un misija izpildīta, nāk nākamais.
Otrkārt, ja cilvēks patiešām ir nomaldījies un nesaprot, kas ar viņu notiek, ir jācenšas sajust, kurā telpas punktā atrodas viņa virsapziņa. Tas jāpajautā sev pašam un arī atbilde iekšēji jāsajūt. Protams, tas vienmēr atradīsies virs galvas, savukārt telpas augšpusē ir vairāk informācijas. Tad pavisam vienkārši jāpaņem krēsls, uz tā jāpakāpjas un jāpaskatās no augšas uz vietu, kurā iepriekš esat sēdējis. Ja pietiekami koncentrēsieties un centīsieties it kā paraudzīties uz sevi no malas, sapratīsiet, kas jums nākamajā dzīves mirklī jādara, kurā virzienā jāsper solis. Iespējams, ka patiešām jādodas pie šamaņa.
