PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Dzies­mu svēt­kiem zvaig­žņu lab­vē­lī­ba

Līdz 8.jūlijam Rīgā norisinās XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Kā tas nāk, ka šī tra­dī­ci­ja ir ne ti­kai ār­kār­tī­gi dzī­vot­spē­jī­ga, bet, par spī­ti da­žā­du lai­ku šķēr­šļiem, tur­pi­na za­rot, zelt un zie­dēt? Vie­na no ver­si­jām – mū­su pirm­ie dzie­dā­ša­nas svēt­ki no­ti­ku­ši as­tro­lo­ģis­ki ļoti pie­mē­ro­tā lai­ka brī­dī – la­bā­ku mek­lē­dams ne­at­ra­dī­si!

I Vis­pār­īgie lat­vie­šu dzie­dā­ša­nas svēt­ki no­ti­ka Rī­gā 1873. ga­dā. Tos tad arī pie­ņemts uz­ska­tīt par at­skai­tes pun­ktu, to­mēr tuk­šā vie­tā tie ne­ra­dās, tā­pēc ir liet­de­rī­gi pa­lū­ko­ties, kas tad īs­ti no­ti­ka pirms tam.

Sā­kums ne­maz ne­bi­ja šeit

Lai kā arī var­būt mums ne­gri­bē­tos to zi­nāt un ska­ļi at­zīt (jo mēs, mēs ta­ču esam tie dzies­mo­tā­kie!), bet pirm­ie aiz­met­ņi, tā ma­zā sēk­li­ņa, nāk no vā­cis­ki ru­nā­jo­šo zem­ēm. Ti­kai pēc tam, se­ko­jot Aus­tri­jas, Vā­ci­jas un Švei­ces pa­rau­gam, arī Bal­ti­jas val­stīs sa­ro­das dzie­dā­ša­nas pul­ci­ņi un tiek rī­ko­ti sa­dzie­dā­ša­nās svēt­ki; tra­dī­ci­jas iz­vei­di ro­si­na Bal­ti­jas vā­cu de­mo­krā­tis­kās in­te­li­ģen­ces dzie­dā­ša­nas un mū­zi­kas bied­rī­bu di­bi­nā­ša­na. Jā, jā, pir­mais no­zī­mī­gais kop­dzie­dā­ša­nas pa­sā­kums jau tā­la­jā 1836. ga­dā bi­ja do­māts... vā­cu ko­riem! To­reiz Rī­gā ti­ka sa­rī­ko­ti pirm­ie vā­cu sa­bied­rī­bas Mū­zi­kas jeb Dau­ga­vas svēt­ki. 1857. ga­dā jau no­ti­ka 1. Bal­ti­jas vī­ru ko­ru dzie­dā­ša­nas svēt­ki Rē­ve­lē (tag. Tal­li­nā), 1861. ga­dā - 1. Bal­ti­jas dzies­mu svēt­ki Rī­gā. Vā­cu ko­ros dzie­dā­ja arī zi­nāms lat­vie­šu skaits. Ie­spē­jams, ra­dās do­mas - vai tad mēs ne­va­ram? Ga­lu ga­lā tas ta­ču sa­kri­ta ar lat­vie­šu tau­tas na­ci­onā­lās iden­ti­tā­tes vei­do­ša­nās lai­ku, ar tau­tas ga­rī­go at­mo­du, jaun­lat­vie­šu kus­tī­bu; ar tau­tas ga­ra man­to­ju­ma ap­zi­nā­ša­nos utt. Lai nu kurš ko prā­to­ja, bet pa­vi­sam kon­krē­ti aiz­gū­to vāc­bal­tu dzies­mu svēt­ku ide­ju re­ali­zē­ja mā­cī­tājs un rakst­nieks Ju­ris Ne­ikens, jau 1864. ga­dā sa­rī­ko­jot lat­vie­šu vī­ru ko­ru dzie­dā­ša­nas svēt­kus Dik­ļos, tiem lai­kiem ie­vē­ro­ja­mu pa­sā­ku­mu ar se­šiem ko­riem un 120 dzie­dā­tā­jiem. Starp ci­tu, jau 19. gad­sim­ta pir­ma­jā pus­ē, kad dzim­tbū­ša­na ti­ka at­cel­ta Kur­ze­mē un Vid­ze­mē, šo no­va­du taut­sko­lās mā­cī­ja ko­ra dzie­dā­ša­nu, un tie­ši lau­ku dzie­dā­ša­nas bied­rī­bu un baz­nī­cu ko­ri bi­ja no­zī­mī­gā­kie Lat­vi­jas ko­ru kus­tī­bas aiz­sā­cē­ji un vei­ci­nā­tā­ji. Arī tau­tas­dzies­mas ti­ka dzie­dā­tas tra­di­ci­onā­la­jā lau­ku sa­bied­rī­bā, un ta­gad, pa­tei­co­ties pir­mo lat­vie­šu kom­po­nis­tu cen­tie­niem tās ap­da­ri­nāt, tās nu ie­kļu­va arī ko­ru re­per­tu­ārā, kļūs­tot par ļo­ti spē­cī­gu vie­no­jo­šo ele­men­tu.

Dik­ļu pie­mē­ram se­ko­ja ci­tur Vid­ze­mē un Kur­ze­mē, pie­mē­ram, 1870. ga­dā Kur­ze­mes dzie­dā­ša­nas svēt­kos Do­be­lē jau sa­dzie­dā­ja 400 ko­ris­tu. Tū­līt tad arī Rī­ga vairs ne­va­rē­ja pa­likt ma­lā, un ne­sen di­bi­nā­tā Rī­gas Lat­vie­šu bied­rī­ba uz­ņē­mās or­ga­ni­zēt I Vis­pār­īgos lat­vie­šu dzies­mu svēt­kus.

Lat­vie­ši «aiz­ru­nā­ja» sev iz­de­vī­gā­ko lai­ku?

In­te­re­san­ti, ka arī vā­cis­ki ru­nā­jo­šo zem­ēs dzie­dā­ša­nas svēt­ku (to­laik dē­vē­tu par «Sing Fest») ide­ja bi­ja sais­tī­ta ar to­laik vi­sā Eiro­pā no­zī­mī­ga­jām na­ci­onā­li de­mo­krā­tis­ka­jām kus­tī­bām un vē­lē­ša­nos ko­pā ap­lie­ci­nāt na­ci­onā­lās ide­jas.

Ta­ču Rie­tum­ei­ro­pas zem­ēs šī tra­dī­ci­ja pa­ma­zām iz­nī­ka, bet pie mums plaukst un zeļ. Pro­tams, ro­das vēl­me pa­pē­tīt - kā­dēļ šāds fe­no­mens? Lat­vie­ši jau to­mēr tā­di vien­sēt­nie­ki pēc da­bas un uz lie­lu brā­ļo­ša­nos nav ne­maz tik nas­ki. Ta­ču Dzies­mu svēt­ki ir ne ti­kai iz­dzī­vo­ju­ši cau­ri vis­iem lai­kiem, ka­riem un re­žī­miem, tur­klāt ne­pa­lie­kot vien ie­kon­ser­vē­tas, sa­stī­vi­nā­tas un pēc la­van­dām (var­būt pa­rei­zāk - pēr­na­jām jā­ņu­zā­lēm) smar­žo­jo­šas tra­dī­ci­jas sta­tu­sā, bet ar­vien tur­pi­na at­tīs­tī­ties vēl pla­šāk un krāš­ņāk, kļūs­tot par No­ti­ku­mu. Pir­ma­jos svēt­kos (un tas bi­ja to­lai­ku gran­di­ozā­kais kop­dzie­dā­ša­nas pa­sā­kums Rī­gā!) pie­da­lī­jās 1003 dzie­dā­tā­ji un 30 or­ķes­tra mū­zi­ķi.

Tā kā ir zi­nāms pre­cīzs laiks, kad no­ti­ka pirm­ie Dzies­mu svēt­ki, ie­spē­jams iz­vei­dot šā pa­sā­ku­ma zvaig­žņu kar­ti, lai pa­lū­ko­tu, vai pa­tie­šām tie­ši pirm­ie kop­dzie­dā­ša­nas svēt­ki, tē­lai­ni iz­sa­ko­ties, ir tā aug­lī­gā sēk­la, no ku­ras iz­au­dzis un sa­kup­lo­jis di­žens ozols. Iz­rā­dās, pa­tie­si to­laik bi­jis re­ti lab­vē­līgs pla­nē­tu stā­vok­lis! Ne­kā­du pre­cī­zu zi­ņu gan par to nav, bet glu­ži ne­vi­ļus nāk prā­tā zi­nā­mā mē­rā spe­ku­la­tī­va do­ma, vai ti­kai svēt­ku rī­ko­tā­jiem ne­bi­ja kāds sa­kars ar tā lai­ka ezo­tē­ri­ķiem, okul­tis­tiem vai as­tro­lo­giem, jo tik pie­mē­ro­tu zvaig­žņu stā­vok­li pa­sā­ku­mam ar tāl­ejo­šu at­tīs­tī­bu grū­ti at­rast. No as­tro­lo­ģis­kā vie­dok­ļa ak­tī­vo fak­to­ru dau­dzums šai die­nā stip­ri pār­sniedz vi­dē­jos rā­dī­tā­jus! To­mēr tik­pat la­bi ie­spē­jams, ka viss no­ti­cis at­bil­sto­ši tā lai­ka ga­ram, vien­kār­ši - ide­ālā vie­tā un lai­kā.

«Pirms ķē­ros pie I Vis­pār­īgo lat­vie­šu dzies­mu svēt­ku as­tro­lo­ģis­kās kar­tes iz­vei­des, šau­bī­jos, vai tie­šām ta­jā būs pie­tie­ka­mi uz­ska­tā­ma aina, lai va­rē­tu to pie­ņemt par kā­du no­teik­tu at­skai­tes pun­ktu lat­vie­šu na­ci­onā­lās iden­ti­tā­tes vei­do­ša­nās pro­ce­sā. To­mēr, re­dzot re­zul­tā­tu, ar pil­nu pār­lie­cī­bu var teikt: tas ir stāsts par lat­vie­šiem; tas ir stāsts par na­ci­onā­lās iden­ti­tā­tes un paš­ap­zi­ņas vei­do­ša­nos. Arī ini­ci­atī­vas un iz­ai­ci­nā­ju­ma ša­jā stās­tā ne­trūkst. La­bi sa­ska­tā­mas Dzies­mu svēt­kiem rak­stu­rī­gās tra­di­ci­onā­lās ie­zī­mes, kas sa­gla­bā­ju­šās arī mūs­die­nās,» sa­ka as­tro­logs Di­dzis Šķi­la.

Viss ne­re­dza­mām sai­tēm siets

Ar as­tro­lo­ģis­ko ana­lī­zi sais­tīts vēl kā­da in­te­re­san­ta lie­ta - I Vis­pār­īgie lat­vie­šu dzies­mu svēt­ki it kā sāk bū­vēt ne­re­dza­mu til­tu uz pirm­ās Lat­vi­jas Re­pub­li­kas dzim­ša­nu. Di­dzi šis as­pekts īpa­ši ie­in­te­re­sē­jis: «Viens no jau­tā­ju­miem, ku­ri man ra­dās, vei­do­jot šo kar­ti, bi­ja - vai tā uz­rā­dīs kā­du sais­tī­bu ar vē­lāk ta­pu­šo val­stis­ko vei­do­ju­mu - Lat­vi­ju? Kā valsts Lat­vi­ja dzi­ma 18. no­vem­brī, tā­tad mū­su valsts pēc Sau­les zī­mes ir Skor­pi­ons. Šī zī­me 1873. ga­da kar­tē ak­cen­tē­ta trīs­kār­ši: Aus­tru­mu ho­ri­zonts (ASC), Marss tu­vu lēk­tam un apakš­ējais Mē­ness mezgls zī­mes bei­gās. Pa­lū­ko­jot vēl da­žus pa­ra­met­rus abās kar­tēs, se­ci­nā­jums ir stip­ri vien­no­zī­mīgs - šie ho­ro­sko­pi ir sais­tī­ti un viens no ot­ra iz­rie­to­ši. Pēc no­zī­mes lat­vie­šu tau­tai šis no­ti­kums ir ne­pār­vēr­tē­ja­mi sva­rīgs, jo pa­stip­ri­na un ak­cen­tē na­ci­onā­lo no­zī­mī­bu un paš­ap­zi­ņu.»

As­tro­lo­ģis­kie da­ti, pro­tams, ir in­ter­pre­tē­ja­mi sa­mē­rā daudz­no­zī­mī­gi, bet fakts pa­liek fakts - pir­ma­jos Dzies­mu svēt­kos ska­nē­ja ti­kai di­vi lat­vie­šu kom­po­nis­tu skaņ­dar­bi. Viens no tiem - Bau­ma­ņu Kār­ļa «Dievs, svē­tī Lat­vi­ju!», un tie­ši to pēc 45 ga­diem iz­vē­lē­jā­mies par mū­su valsts him­nu. Tā skan jo­pro­jām. Glu­ži tā­pat, kā jo­pro­jām tiek svi­nē­ti Dzies­mu svēt­ki.

Rak­stā iz­man­to­ti ma­te­ri­āli no V. Bērz­kal­na grā­ma­tas «Lat­vie­šu dzies­mu svēt­ku vēs­tu­re: 1864-1940»; no dzies­mus­vet­ki.tv, le­to­ni­ka.lv u.c.

*

AS­TRO­LO­ĢIS­KAIS SKAID­RO­JUMS

Li­ris­kās, dros­mī­gās, sa­lie­dē­tās Jau­na­vas

Pro­tams, sī­ki iz­ana­li­zēt kar­ti mēs šeit ne­va­ram - tam bū­tu va­ja­dzīgs žur­nā­la spe­ci­āl­iz­lai­dums, vel­tīts lie­lam pē­tī­ju­mam. To­mēr at­ļau­tās tel­pas ie­tva­ros gal­ve­no ie­ski­cēt var.

PA arhīvs

Vis­a as­tro­lo­ģis­kās kar­tes di­na­mi­ka ir ļo­ti pie­sā­ti­nā­ta un ta­jā pa­šā lai­kā - sa­ba­lan­sē­ta. Skor­pi­ona zī­mē un I na­mā eso­šais Marss, kas at­ro­das T kvad­ra­tū­ras vir­sot­nē, no­rā­da, ka šī ini­ci­atī­va ir pa­pil­du ka­ta­li­za­tors pa­stā­vo­šās kār­tī­bas cī­ņā ar glo­bā­la­jiem pār­mai­ņu vē­jiem, ko ie­nes Sa­tur­na un Urā­na opo­zī­ci­ja. Di­dzis Šķi­la pie­ļauj, ka tie­ši šis punkts ir kar­tes at­slē­ga. Mar­sa po­zī­ci­ja no­rā­da, ka šis pa­sā­kums sa­vā zi­ņā bi­ja pro­vo­kā­ci­ja un uz­drīk­stē­ša­nās, to­mēr arī sa­lie­dē­ša­na, jo tas šķiet pie­mē­ro­tā­kais at­slēg­vārds Nep­tū­nam uz Rie­tu­mu ho­ri­zon­ta (DSC) Auna zī­mes bei­gās - tā ir lo­ģis­ka kul­mi­nā­ci­ja Nep­tū­na ce­ļam cau­ri šai zī­mei. Nep­tūns Auna zī­mē dod arī ga­ra spē­ku, zi­nā­mu he­ro­is­mu. Starp ci­tu, Nep­tūns ir «at­bil­dī­gais» arī par mū­zi­ku, bet mū­zi­ka - tā ir dvē­se­les va­lo­da, kas aiz­tie­cas smal­kā­ko pa­sau­ļu di­men­si­jās, ku­ras cil­vēks ar ik­die­niš­ķo ma­ņu pa­lī­dzī­bu ne­tver. As­tro­lo­ģis­ki ana­li­zē­jot tā­du pa­rā­dī­bu kā dzies­ma, to vai­rāk vai ma­zāk aso­ci­ē ar Ūdens sti­hi­ju. Ūdens sti­hi­ju pār­stāv trīs Ūdens zī­mes - Vē­zis, Skor­pi­ons, Zi­vis. Īsi tās rak­stu­ro­jot, var teikt, ka Vē­zim vis­la­bāk pie­stā­vēs šū­puļ­dzies­ma un sa­dzī­vis­kās tau­tas dzies­mas, Skor­pi­onam - ka­ra dzies­mas un ma­ģis­kās dzies­mas (bu­ram­vār­di), ri­tu­ālās dzies­mas; Zi­vīm - him­na, na­ci­onā­li pat­ri­otis­kās, re­li­ģis­kās dzies­mas, man­tras.

Vie­nā no Ūdens sti­hi­jas zī­mēm, Vē­zī, IX na­mā, at­ro­das Sau­le, kas arī ir in­ter­pre­tē­ja­ma kā vis­pie­mē­ro­tā­kā po­zī­ci­ja na­ci­onā­la kul­tū­ras pa­sā­ku­ma or­ga­ni­zē­ša­nai. IX nams ap­zī­mē ap­zi­ņas pa­pla­ši­nā­ša­nu, pie­dzī­vo­ju­mus, brī­vī­bu.

No­zī­mī­ga kon­fi­gu­rā­ci­ja kar­tē ir arī lie­lais Mē­ness (kas tu­vo­jas piln­brie­dam), Nep­tū­na un Ju­pi­te­ra trins. Pa­vi­sam vien­kār­šo­ti un la­ko­nis­ki sa­kot - pū­lis, mū­zi­ka, emo­ci­jas, tur­klāt tas viss ar kriet­nu op­ti­mis­ma no­krā­su.

Tur­klāt Ju­pi­ters zī­mi mai­na rei­zi ga­dā un tie­ši to­dien sā­cis ce­ļu Jau­na­vas zī­mē. Tas ir laiks, kad ide­jas pār­top re­ali­zā­ci­jā. Pats Ju­pi­ters no­zī­mē ār­ēju eks­pan­si­ju, bet ne ag­re­sī­vu, tie­ši ot­rā­di - vēr­stu uz sa­drau­dzī­bu, sa­ka­ru di­bi­nā­ša­nu, mie­rī­gu kon­tak­tu vei­do­ša­nu. Vie­na no Ju­pi­te­ra fun­kci­jām ir so­ci­ali­zā­ci­ja, in­di­vī­da un so­ci­uma har­mo­nis­ka in­teg­rā­ci­ja, arī - sa­dar­bī­ba, kon­tak­ti, pa­pla­ši­nā­ša­nās. So­ci­ālo prin­ci­pu ie­vē­ro­ša­na sa­vu­kārt nav ie­spē­ja­ma bez ci­tas Ju­pi­te­ra fun­kci­jas at­ri­bū­ta - au­to­ri­tā­tes. Tā sais­tī­ta ar sko­lo­tā­ju un va­do­ņu in­sti­tū­ci­ju. Pro­tams, kop­ko­ris nav ie­do­mā­jams bez virs­di­ri­ģen­ta, de­ju rak­stu vei­do­tā­ji - bez virs­va­dī­tā­ja! Tur­klāt X nams no­sa­ka so­ci­ālos un pro­fe­si­onā­los pa­nā­ku­mus.

Ju­pi­ters tie­ši ša­jā die­nā ak­tu­ali­zē­jis Jau­na­vas zī­mi, sa­vu­kārt as­tro­lo­gu vi­dē do­mi­nē­jo­šais uz­skats ir, ka lat­vie­ši kā nā­ci­ja at­bilst Jau­na­vas rak­stu­ro­ju­mam. Ja lai­ku, kad for­mē­jās svēt­ki, uz­ska­tām arī par lai­ku, kad vei­do­jās mū­su iden­ti­tā­te, šis va­rē­tu būt viens no pa­pil­du ar­gu­men­tiem par la­bu šim vie­dok­lim.

Ie­spē­jams, tie, kas ne­daudz zi­na kaut ko par as­tro­lo­ģi­ju un zīm­ju īpa­šī­bām, būs ne­iz­prat­nē - pie­ņem­sim, ka lat­vie­ši kā et­noss vis­la­bāk at­bilst Jau­na­vas zī­mei pie­dē­vē­tiem rak­stu­ro­ju­miem, bet Jau­na­va ne­pa­vi­sam nav ten­dē­ta uz dzie­dā­ša­nu, sa­vu­kārt mēs sa­vu na­ci­onā­lo iden­ti­tā­ti cie­ši ar to sais­tām. Di­dzis Šķi­la vēl pie­bilst: «Tur­klāt lat­vie­ši dzies­mu iz­ceļ kā ļo­ti no­zī­mī­gu as­pek­tu jeb­kā­dos ap­stāk­ļos - sā­kot no sa­dzī­vis­kas dzie­dā­ša­nas vie­sī­bās līdz pat Tre­ša­jai at­mo­dai, ku­ru arī pa­sau­lē pa­zīst kā Dzies­mo­to re­vo­lū­ci­ju. To var iz­skaid­rot ti­kai kā pa­ra­dok­su, kas as­tro­lo­ģi­jā un her­mē­tis­mā iz­pausts kā du­ālis­ma prin­cips. Pie­mē­ram, Ziv­ju laik­me­tā, kad cil­vē­cei bi­ja jā­ap­gūst šai zī­mei rak­stu­rī­gas kva­li­tā­tes un īpa­šī­bas, ļo­ti ak­tī­vi at­tīs­tī­jās prag­ma­tis­kās zi­nāt­nes un ra­ci­onā­lais ma­te­ri­ālisms, kas rak­stu­rīgs Jau­na­vas zī­mei. Tā arī lat­vie­ši sa­vas Jau­na­vai at­bil­sto­šās īpat­nī­bas spē­ja sa­gla­bāt, uz­tu­rēt un at­tīs­tīt, vis­ti­ca­māk, līdz­sva­ro­jot sa­vu sav­ru­po sau­su­mu ar opo­zī­ci­jā eso­šo, Ziv­ju zī­mei rak­stu­rī­go sa­plūs­mi vie­no­tā vib­rā­ci­jā.»

Vēl kā­da in­te­re­san­ta ni­an­se - kat­rai zī­mei rak­stu­rī­gas sa­vas «mū­zi­kas klau­sī­ša­nās īpat­nī­bas». Jau­na­vai mu­zi­kā­lā gau­me for­mē­jas bēr­nī­bā, jau­nī­bā - un mēs ta­ču jo­pro­jām mī­lam mū­su se­nās dzies­mas, dzie­dā­tas vēl pirms šiem simt un vai­rāk ga­diem? Jā, un dzie­dam arī tās jo­pro­jām, da­žas pat kat­ros Dzies­mu svēt­kos, bet Jau­na­vai ir tā - ja kas ie­pa­tī­kas, to var klau­sī­ties arī des­mit tūk­stoš rei­žu, un ne­ap­niks! Nu, sa­kiet, vai tad mums jo­pro­jām asa­ras ne­sa­rie­šas, no­slē­gu­ma kon­cer­tā at­kal un at­kal iz­dzie­dot, pie­mē­ram, «Gais­mas pi­li»? Tur­klāt Jau­na­vu pie­velk li­ris­kums, un arī par šo tē­mu, šķiet, ko­men­tā­ri ir lie­ki.

«Pa­stā­vēs, kas pār­vēr­tī­sies»

Ve­ne­ra zī­mi mai­na bie­žāk - vi­dē­ji rei­zi mē­ne­sī, bet arī tas no­ti­cis tie­ši zī­mī­ga­jā die­nā. «Ve­ne­ras in­gre­si­ja jeb ie­ie­ša­na Dvī­ņu zī­mē tē­mas kon­tek­stā ie­zī­mē in­for­ma­tī­vi es­tē­tis­ko slā­ni, bet tās har­mo­nis­kie as­pek­ti ar opo­zī­ci­jā eso­šo Sa­tur­nu un Urā­nu no­rā­da uz dip­lo­mā­tis­ki sa­mie­ri­no­šiem spē­kiem, kas dar­bo­jas kā tre­šais punkts, caur ku­ru šai lai­ka no­griez­nī (Ve­ne­ras po­zī­ci­ja VI­II na­mā) var ri­si­nāt un trans­for­mēt ilg­lai­cī­gi pa­stā­vo­šo sprie­dzi. Sa­vu «fo­na to­ni» uz­dod Plū­tons, kas at­ro­das tu­vu aug­šē­jam Mē­ness mez­glam Vēr­sī. Jeb­ku­ras pla­nē­tas sa­vie­no­jums ar aug­šē­jo Mē­ness mez­glu pa­ras­ti no­rā­da uz kar­mis­ka­jiem uz­de­vu­miem, kas sa­vas ek­sis­ten­ces lai­kā bū­tu jā­pie­pil­da. Kā va­rē­tu in­ter­pre­tēt Plū­to­na sa­vie­no­ju­mu ar šo mez­glu VI­I na­mā Vēr­ša zī­mē? Ko­do­lī­gi iz­sa­ko­ties, uz­de­vums ir pār­dzim­ša­na ār­ējo spē­ku ie­tek­mē, un, ie­spē­jams, pār­dzim­ša­na kā vie­nī­gais turp­mā­kais pa­stā­vē­ša­nas veids. Kaut ko jau arī Rai­nis mums par to ir tei­cis...» in­ter­pre­tē as­tro­logs.

Vis­sa­rež­ģī­tāk šeit tul­kot Mer­ku­ra po­zī­ci­ju. Tas at­ro­das vis­aug­stāk ze­nī­tā tu­vu MC («me­di­um co­eli», no­sa­cīts «de­be­su vi­dus», as­tro­lo­ģi­jā - dzī­ves uz­de­vums), lai arī IX na­mā, bet bez ak­tī­viem as­pek­tiem ar ci­tām pla­nē­tām. Šā­da pla­nē­tas īpat­nī­ba as­tro­lo­gu sa­bied­rī­bā tiek in­ter­pre­tē­ta da­žā­di. «Ja I na­ma uz­de­vums ir at­bil­dēt uz jau­tā­ju­mu - kas tu esi?, tad ze­nīts vēs­ta par mēr­ķiem un sfē­rām, uz ku­rām ap­ska­tā­mais tie­cas. Šai ga­dī­ju­mā vis­aug­stāk pie de­bes­ju­ma bi­ja tie­ši šī pla­nē­ta. Vai at­bil­de bū­tu - uz izo­lē­tu paš­pie­tie­ka­mī­bu? Pret­ru­na ir ie­slēp­ta ša­jā in­di­kā­ci­jā, jo Mer­kurs ir ko­mu­ni­kā­ci­ju pla­nē­ta, sa­vie­no­tājs un in­for­ma­tors, bet bez as­pek­tiem ar ci­tām pla­nē­tām šī fun­kci­ja ie­ras­tā vei­dā ne­dar­bo­jas. Ru­nā­jot lī­dzī­bās - tas bū­tu kā te­le­grā­fa apa­rāts bez va­diem, tā­tad - ti­kai lo­kā­lai lie­to­ša­nai. Ie­spē­jams, tā­dā šķērs­grie­zu­mā mēs va­ram teikt, ka mēr­ķis ir paš­pie­tie­ka­mas su­ve­re­ni­tā­tes ap­zi­nā­ša­nās,» stās­ta Di­dzis.

Tie­sa, Mer­kurs, glu­ži tā­pat kā Urāns un MC, at­ro­das Lau­vas zī­mē. Šeit pa­rā­dās mo­ments, ka ne­pie­cie­ša­ma pub­li­ka, kam dzie­dāt, tā nav ti­kai tā­da sa­vē­jo ko­pā sa­nāk­ša­na un pa­dzie­dā­ša­na. Va­ja­dzī­gi klau­sī­tā­ji, va­ja­dzī­ga at­zi­nī­ba. Lau­vas zī­mes ie­tek­mi pa­už arī da­žā­das iz­rā­dī­ša­nās - ar tēr­piem, vai­ņa­giem, ka­ro­giem. Tas ir Dzies­mu svēt­ku gā­jiens, da­žā­di ci­ti pa­ma­nā­mi, krāš­ņi no­ti­ku­mi Dzies­mu svēt­ku or­bī­tā. Bet uz­stā­ša­nās pub­li­kai nav tuk­ša - te rak­stu­rī­ga lie­la ra­do­šā at­de­ve.

Vie­nī­gā ret­ro­grā­dā pla­nē­ta kar­tē ir Sa­turns, kas sim­bo­li­zē pa­stā­vo­šo kār­tī­bu, va­ru, ro­be­žas. To­mēr tas at­ro­das sa­vās nakts mā­jās, Ūdens­vī­rā, kur tas iz­pau­žas ci­tā­di - pa­rā­dās sa­va mēr­auk­la, savs vēr­tī­bas re­dzē­jums uz jeb­ku­ru lie­tu un no­ri­si; pra­sī­ba pēc iek­šē­jas pat­stā­vī­bas.