PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Ekskluzīvi: Mācītājs Krists Kalniņš par likteni, Dievu un kosmosu

Kristīgā baznīca piedzīvojusi vēsturiski un konfesionāli atšķirīgu attieksmi pret astroloģiju. Tā tas bijis un ir joprojām, jo pēc būtības Bībele nav iztirzājusi cilvēka dzīves saistību ar debesķermeņu kustību, izņemot pravietojumu par jaunas zvaigznes iedegšanos Jēzus Kristus piedzimšanas laikā. Sanāk, ka šajā jautājumā interpretācija atstāta teologu, baznīcas vadības un atsevišķu mācītāju ziņā. Savs ieskats par astroloģiju ir Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam Kristam KALNIŅAM.

Teistisks jeb Dieva esamību akceptējošs pasaules uzskats būtībā nav pretrunā ar astroloģijas pamatatziņām, saskaņā ar kurām planētu vibrācijas ietekmē visdažādākos procesus uz Zemes, tos stimulējot vai bremzējot. Dievs kā demiurgs jeb pasaules radītājs iedibinājis arī Visuma pastāvēšanas likumus, kuru ietvaros iespējama planētu enerģētiskā sadarbība, ko savā ziņā apliecina gan gadu tūkstošiem zīmētās zvaigžņu kartes, gan izstrādātās horoskopu sistēmas gan Austrumos, gan Rietumos. Cilvēki vienmēr interesējušies par to, kādas iespējas viņu dzīvē piedāvā esamība, kādi likteņa pavērsieni gaidāmi nākotnē, no kura stūra viņiem uzglūn nepatikšanas. Ja reiz pieņemam, ka civilizācija savā lēnajā transformācijā visu lieko atmet, savukārt astrologi savus pakalpojumus spēj pārdot joprojām, laikam jau zvaigžņu tulki daudziem spējuši palīdzēt likteņa orientieru meklējumos. Neraugoties uz to, Kristam Kalniņam ir rezervēta attieksme pret astroloģiju, jo mācītāja galvenais uzdevums ir domāt un runāt par Dievu, nevis interesēties par materiāliem objektiem, kas riņķo kosmosā. Tiesa, mācītājs atzīst, ka cilvēka dzīvē ir dažādas priekšnojautas un zīmes, kas liecina par gaidāmajiem notikumiem.

- Likteņa jēdziens saistāms ar dažādām dzīves izpausmēm, taču pamatā tas vienmēr nozīmē iepriekšēju nolemtību. Leģendārais aktieris Ēvalds Valters savulaik teicis: «To, kurš liktenim klausa, viņš ved, bet to, kurš neklausa - rausta.»

- Attieksme pret likteni var būt dažāda. Redzam, ka pastāv arī fatālisms - pesimistiska dzīves programma, kas cilvēkam neiesaka aktīvi rīkoties vai iestāties par kaut ko, jo tāpat neko neesot iespējams mainīt.

Kristīgā ticība māca, ka ikvienam cilvēkam Dievs piedāvā ļoti daudz izvēles iespēju, ne velti mums dāvāta brīvā griba. Cits jautājums, kā mēs to izmantojam un kurp virzāmies. Tiklīdz cilvēks risina eksistenciālas dabas jautājumus un iekšēji apņemas saprast sevi, savu sūtību, viņš sāk ieraudzīt dzīves cēloņsakarības, sāk skaidrāk apzināties, kas viņam šajā iekšējās izaugsmes ceļā der un kas - neder. Cilvēks savas īsās dzīves laikā ir aicināts tuvoties brīnumam, tām augstajām un dziļajām kvalitātēm, ko sevī ietver pats Dievs. Runājot kristīgās reliģijas valodā, Dievs mūs radījis pēc sava tēla un līdzības, tāpēc mums jātiecas pēc iespējas tuvāk šim neaizsniedzamajam oriģinālam. Skaidrs, ka nekad Dievu nesasniegsim pilnībā, bet es ticu, ka cilvēka gara attīstība nebeidzas tikai šajā pasaulē. Tāpēc nekāds liktenis mani nebiedē un neiegrožo, ja esmu izvēlējies ticības ceļu kopā ar Dievu kā mīlošu Tēvu.

- Domājot par likteni, prātā Jāņa Atklāsmes grāmata, kurā skaidri uzrakstīts, ka iepriekš nolemta ir pasaules pastāvēšana un tās gals, ieskaitot izglābto dvēseļu daudzumu. Tātad - jau iepriekš zināms, ka providence neparedz iespēju visiem cilvēkiem būt šķīstiem…

- Šeit mums jāņem vērā kāds cilvēkam grūti aptverams aspekts, proti, Dievs atrodas ārpus laika vai, ja gribat - visos laikos vienlaikus, tostarp tādos, kas vēl tikai pienāks. Jā, Dievs tiešām uzskatījis par vajadzīgu apustulim Jānim atklāt savus nodomus, tajā pašā laikā viņš cilvēkus iedrošina meklēt, atrast un izvēlēties tādu ceļu, lai starp izglābtajiem, kas minēti Apokalipsē aprakstītajā Dzīvības grāmatā, būtu arī jūs.

- Gan no kristīgās providences izpratnes, gan no reinkarnācijas teorijas viedokļa ikvienas dvēseles attīstības vektoru nosaka ne tik daudz cilvēka ārējā darbība, cik rīcības iekšējais pamatojums.

- Šim jautājumam ir vairāki aspekti. Vispirms jau nākas konstatēt, ka ne vienmēr cilvēkus, kuri ārēji rīkojas priekšzīmīgi un veic labus darbus, patiešām vada pareizā motivācija. Nereti gadās tieši pretēji un izšķirošajos mirkļos negaidīti atklājas, kāds aprēķins aiz labajiem darbiem slēpjas. Jāsaprot, ka ne visi cilvēki seko kristīgām vērtībām, dzīvo saskaņā ar dievišķajiem principiem, nedara ļaunu un netur sevī sliktas domas. Citiem vārdiem sakot, piedzimstot dvēsele automātiski nekļūst kristīga un ticīga. Ikvienai dvēselei pašai jāizdara sava izvēle. Skaidrs, ka kristīgā ģimenē bērni atradīsies tuvāk ticības laukam, jo kopš mazotnes tiks iepazīstināti ar kristīgās ticības pamatiem. Tas atklāj, cik liela nozīme cilvēka ceļā ir apkārtējo labvēlīgajai ietekmei.

Ir vēl kāds aspekts. Kad vadām automašīnu, ievērojot visus ceļa satiksmes noteikumus, tik un tā nevaram būt pārliecināti par savu drošību, jo mēdz gadīties, ka pretī brauc kāds trakais. Rezultātā notiek avārija. Cilvēks var nesaprast, kādēļ viņam jācieš citu vainas dēļ, bet tā notiek un notiks, jo visi šajā pasaulē uz ceļiem pēc noteikumiem diemžēl nevadās.

- Bieži vien cilvēki pirms šādām dzīves avārijām saņem brīdinājumus, taču tos nenovērtē, uzskata par muļķībām. Lielākoties visu pareizi saskatām tikai retrospektīvā - pēc negadījuma vēlreiz «attinot filmu». Acīmredzot Dievam ir šādi brīdinājuma instrumenti kā īpašas situācijas, dažādas materiālās pasaules zīmes…

- Pilnīgi noteikti! Te atklājas kristīgās ticības izpratne par Dievu kā mīlošu Tēvu, kurš, gluži kā vecāki saviem bērniem, ik pa laikam izmanto iespēju kritiskos brīžos dot brīdinājuma signālus. Tie var būt vai nu apstādinoši, vai nu pamudinoši, taču gala lēmumu vienmēr pieņem pats brīvās gribas nesējs - cilvēks, nevis Dievs. Manā dzīvē šādi brīdinājumi parasti ienāk caur garīgām sajūtām. Garīgā ceļā esošs cilvēks dažādas zīmes pamana labāk, jo ir vērīgāks pret sevī un apkārt notiekošo, turpretim cits apstāsies tikai tad, kad pie kājām būs nokritis kāds ķieģelis vai ledus gabals.

- Un ko tu sacītu par vārdu salikumu «zvaigznes brīdina» - to lieto astrologi, komentējot nelabvēlīgus planētu stāvokļus? Vai pieņem, ka debesķermeņu strāvojumu izpratne var palīdzēt izvairīties no iespējamām nepatikšanām?

- Protams, mēs novērojam paisumus un bēgumus, tāpēc saprotam, ka debesu ķermeņi ietekmē procesus materiālajā pasaulē ap mums. Kad tuvojas pilnmēness, arī cilvēku sajūtās vērojamas pārmaiņas. Pat raugoties ar lielu piesardzību, šīs patiesības nevar noliegt. Kaut arī zinu, ka astroloģija ir ļoti sena zinātne, tomēr dziļi apšaubu zvaigžņu stāvokļu visvarenību pār cilvēka dzīvi, viņa lēmumiem un izdošanos.

- Kristīgā baznīca vēsturiski nav bijusi nemainīga astroloģijas pretiniece, piemēram, franču astrologs Ali, kurš sastādījis iespējamo Kristus horoskopu, 1380. gadā aizstāvēja doktora grādu teoloģijā un vēlāk pretendēja uz Romas pāvesta krēslu. Arī astrologs Frančesko Junktinijs 1581. gadā savu darbu «Astroloģijas spogulis» publicēja ar baznīcas atļauju, savukārt itāļu priesteris Placidode Titis, kurš izstrādāja horoskopu māju sistēmu, astrologu vidū ir vēsturiski nozīmīga autoritāte.

- Baznīcas iekšienē kopš seniem laikiem notikušas plašas diskusijas par attieksmi pret astroloģiju, un tā bijusi viļņveidīga - no pilnīgas noliegšanas līdz piesardzīgai pieņemšanai. Jāatzīst, ka zvaigžņotais debesjums cilvēkus vienmēr ir pievilcis, arī šodien viņi grib zināt īstās dienas, stundas un minūtes katrai darbībai. Dažreiz tas aiziet līdz komiskam absurdam. Man gadījies, ka pāris uzstāj - viņi vēloties tikt salaulāti precīzi pulksten trīspadsmitos un piecās minūtēs. Man tas ir pārsteidzoši, bet daži cilvēki vēl joprojām uzskata, ka ar astroloģijas palīdzību šajā sarežģītajā un problēmu pilnajā pasaulē var mēģināt atrast vieglāku un vienkāršāku izeju visās dzīves situācijās.

- Planētu sistēmas kārtība ir Dieva inspirēta un radīta, kādēļ noliegt tās saikni ar dzīvo dabu, kuras sastāvdaļa esam?

- Ja uz kosmisko kārtību raugās vispārīgā veidā, tiešām jāsaka: viss, gan lielais, gan mazais, ietekmē visu. Galu galā, pateicoties Dieva radītajai gravitācijai, mēs varam staigāt pa Zemes virsmu. Visuma uzbūvē vēl daudz jautājumu un atklājamu priekšā, taču atgriezīšos pie bibliskā radīšanas stāsta. Tajā cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kas radīta pēc Dieva tēla un līdzības un kuras uzdevums ir kopt, rūpēties, valdīt un sargāt tai uzticēto radību. Tomēr planētas, piedodiet, ir tikai nedzīvi akmeņi, dažādu vielu kombinācijas, tāpēc nevajadzētu pārvērtēt šo kosmosā lidojošo objektu milzīgo ietekmi. Mums ir doti daudz ietekmīgāki instrumenti, un tos sauc par Dieva likumiem, kuru respektēšana ikvienam ļauj cerēt uz patīkamām, jaukām un pozitīvām konsekvencēm savā dzīvē. Savukārt ignorējot dievišķo kārtību, cilvēks var sagaidīt visu pretējo. Zvaigznes tur nepalīdzēs.

F64

Dievs ir Persona, Viņš sevi atklājis kā Dievu Tēvu, kurš mūs uzklausa, atbild, palīdz un mīl, bet planētas ir bezjūtīgas un aukstas. Cilvēkiem sava dzīve būtu daudz vairāk jāsaskaņo ar kristīgās ticības principiem un Dieva likumiem, kuros skaidri teikts: nenogalini, nezodz, neiekāro, nezaimo, piedod, mīli. Šie dievišķie orientieri neļauj pazaudēt sevi mūsdienu sarežģītajā un sajauktajā vērtību sistēmā. Mēs paši ar domām, vārdiem un darbiem veidojam savu pasauli un dzīvi. Tā ir unikāla dāvana, ko Dievs devis cilvēkiem, tāpēc, manuprāt, daudz vērtīgāk ir mācīties savu dzīvi saskaņot ar Dieva gribu, kas skaidri atklāta evaņģēlijos, nevis meklēt atbildes neskaidros planētu un zvaigžņu stāvokļos.

- Bet kā ar stāstu par trim gudrajiem no Austrumiem - viņi ieradās pielūgt un apdāvināt Jēzu tikai tāpēc, ka sekoja zvaigznei, kas vēstīja par Kristus piedzimšanu?

- Tas ir mūžīgais astrologu trumpis, ko viņi vienmēr izspēlē, vai ne?

- Tas ir tikai loģiski.

- Austrumu gudrie sekoja pravietojumam no Daniela grāmatas, turklāt ne jau Daniels pats to izdomāja, Dievs viņam atklāja, kurā laikā parādīsies jauna zvaigzne. Un zvaigznes parādīšanās mērķis bija atklāt, ka pasaulē ir piedzimis visas cilvēces Pestītājs. Plašākos mērogos runājot, pieredzes, caur kurām cilvēki apzinās Mesijas ienākšanu cilvēciskajā realitātē, ir unikālas un ļoti atšķirīgas, jo Dievs izmanto plašu arsenālu, lai mūs iedvesmotu ticībai.

- Man patīk, cik lakoniski leģendārais britu režisors Pīters Bruks formulējis sen apjaustu atziņu: pasaulei ir divas puses - redzamā un neredzamā; redzamas ir zīmes, bet apslēpta - to nozīme. Acīmredzot Dievs starp šīm dimensijām iedibinājis sakarības, kuras cilvēki ne uzreiz pamana…

- Dažiem cilvēkiem zvaigzne ir tikai spožs spīdeklis, Austrumu gudrajiem tā bija zīme ar īpašu nozīmi. Sekojot tai, viņi nonāca pie cilvēces ķēniņu ķēniņa. Interesanti, ka pēc Jēzus piedzimšanas apraksta šī zvaigzne Bībelē vairs pieminēta netiek. Ir svarīgi saprast zīmju nozīmi, bet sekošana tām vienalga paliek katra paša ziņā.

- Cik lielu uzmanību tu pievērs dažādām zīmēm savā dzīvē?

- Es raugos uz zīmēm un saprotu, ka liela daļa no tām ir vienkārši saistītas ar lieku māņticību, tostarp melno kaķu būšana, spļaudīšanās vai uzsišana pa koku. Piemēram, spļaušana pār kreiso plecu nāk no Austrumu kristīgās baznīcas un saistīta ar senu kristības rituāla daļu, kurā ticīgie atsakās no sātana. Runājot plašāk, ikviens garīga ceļa gājējs mācās būt vērīgs un no ārējās pasaules pamazām fokusējas uz iekšējo, kurā notiek nemitīga mācīšanās izprast Dieva gribu. Tikai pieredzējis šī ceļa gājējs ar laiku sāk pats savā garā pamanīt un atšķirt tās smalkās kustības un nianses, kuras mēdz būt ne tikai dievišķas, bet arī dēmoniskas izcelsmes, tāpēc ir tik svarīgi šīs kustības atšķirt. Cilvēki, kuriem nav ticības un kuri nepazīst garīgo pasauli, galvenokārt meklē un redz ārējas zīmes.

- Interesanti, ka arī lūgšanu stāvoklī cilvēkam iespējami divi skatiena virzieni: viens ir uz iekšu, uz sirdi vērstais skatiens, kad viņš noliec galvu Dieva priekšā un, iespējams, piever plakstus, bet otrs - raugoties uz augšu, it kā fiziskajās debesīs būtu Dievs, it kā mēs dzīvotu vertikālā, nevis bezgalīgā pasaules telpā. Gars it kā sajūtams ārpus mums, pareizāk sakot, virs mums…

- Redzamās zvaigžņu miriādes un Dieva iedibinātā kosmiskā kārtība tiešām raisa bijību Radītāja priekšā un liek vairāk domāt par Viņa varenību, spēku. Saules sistēma, kurā dzīvojam, ir tikai maza daļiņa no neaptveramā Visuma, un mēs no tā visa varam saprast tikai tik, cik mūsu apziņa spēj panest, bet - Dievs ir bezgalīgs. Un pats brīnišķīgākais ir tas, ka Viņš nepaliek tāls un neaizsniedzams kā debesu ķermeņi, bet iemiesojas cilvēkā - Jēzu Kristū, lai katram kļūtu pieejams, saprotams un sastopams.

- Tieši Dieva spēkā iestādītās kārtības dēļ mēs drīkstam neapšaubīt, ka planētu kustība ir saistīta procesiem uz Zemes, vai ne?

- Kā jau sacīju, nekas nepastāv bez mijiedarbības, un viss, kas ir ap mums - no pašas mazākās struktūras, atomiem un šūnām līdz vissarežģītākajam sistēmām - dzīvo un darbojas sasaistē. Tomēr nedrīkstam pārvērtēt un dievišķot šo likumu nozīmību. Svētajos Rakstos mēs lasām, ka vienā brīdī debesis un zeme pazudīs, to vietā nāks kaut kas cits, tātad visai redzamajai pasaulei ir noteikts mērķis, nozīme un pastāvēšanas laiks.

- Gan kristīgā morāle, gan astroloģija māca samierināties ar apstākļiem, katrā ziņā - ņemt tos vērā, kā tautā saka, neskriet ar pieri sienā. Nebūt agresīvam pret apstākļiem, kuri pret tevi vēršas, bet pagriezt otru vaigu. Cilvēks sūdzas, ka daudz strādā, maz saņem, un astrologs saka: «Tur neko būtiski nevarēsi tagad mainīt, samierinies, jo tāds šobrīd ir planētu stāvoklis…»

- Kopīgo atrast var arī daudzās pretrunīgās lietās, tomēr atšķirība starp kristīgo mācību un astrologa ieteikumu ir rīcības motivācijā, proti, saskaņā ar Bībeli otrs vaigs jāpagriež nevis tādēļ, lai kādam ļautu pa to sist, jo pretošanās izrādītos bezjēdzīga, bet lai demonstrētu mīlestību arī pret ļauno, tādējādi to pārvēršot.

- Lai cik ķecerīgi tavām ausīm tas izklausītos, pastorālajam darbam un astroloģijai ir viens kopīgs darba instruments - intuīcija. Bieži pie mācītāja ierodas draudzes locekļi jautājumos, kurus risinot nevar akli vadīties pēc kādiem priekšrakstiem, uzvesties kā burta kalps. Līdzīgi arī astrologs nevar mehāniski skaidrot zvaigžņu karti, jo katrs gadījums ir individuāls. Abos gadījumos glābj intuīcija, nojausma par to, kāds cilvēks atrodas tavā priekšā un kādi ir viņa dzīves apstākļi.

- Protams, kad mēģinu cilvēkiem palīdzēt sakārtot viņu dzīvi, ņemu vērā arī intuīciju, taču šaubas tomēr rada jautājums, cik labi tā pilda savas funkcijas? Intuīcijai nepiemīt morāles filtrs. Ir sistēmas, kas saka - nerēķinies ne ar vienu un ne ar ko, jo pats galvenais, lai tu būtu laimīgs! Tādā gadījumā jebkura nojausma par egoistisku tuvošanos mērķim šķitīs noderīga un vērā ņemama. Kristīgajā baznīcā intuīcija vairāk ir tāda parādība, kuru mēģināšu ilustrēt ar piemēru. Ja cilvēks atnāk pie manis un stāsta man nepazīstams lietas, bet es jūtu, ka man pietrūkst cilvēciskās pieredzes, koncentrēju savu uzmanību uz Dieva klātbūtni. Lūdzu Svētā Gara vadību šajā sarunā, lai spētu atrast domas un garīgas atziņas, kuras palīdzētu. Droši vien daudzi mācītāji varētu pastāstīt par brīžiem, kuros vārdi nāk šķietami paši no sevis - tu tikai jūti, ka runā, un paralēli pats sevī klausies. Neesmu vienīgais, kurā Dieva Gars joprojām ir aktīvs un spējīgs nākt palīgā, sakot priekšā lietas, kuras tajā brīdī pats nemaz īsti līdz galam nesaprotu. Tā ir mistiska sadarbība, kurā iederas arī intuīcija, zināma prāta, gara un dvēseles saplūsme.

- Vai tu pats attiecībā uz savu dzīvi ņem vērā intuīciju?

- Es to vairāk saucu par Svētā Gara vadību.

- Gara aktivitātes līmenī darbojas arī pavisam citi spēki - antikrists…

- Tieši tā, neredzamajā pasaulē pastāv gan dievišķie, gan dēmoniskie spēki. Jēzus sātanu sauc par zagli, slepkavu, laupītāju un meli. Nešķīstā gara mērķis ir izpostīt cilvēka dzīvi, padarīt to bezjēdzīgu, nepanesamu un ciešanu pilnu, lai galu galā atskanētu vārdi: «Es vairs nevaru, cauri!» Un cilvēks aiz sevis aizcērt dzīves durvis, kuras Dievs viņa priekšā atvēris kā fantastisku dāvanu. Ļaunajam garam ir sava stratēģija - maskēties, slēpties un neatklāt sevi līdz pēdējam. Viņš negrib tikt atpazīts. Tiklīdz tu tam uzspīdini patiesības gaismu, sātans mēģina pazust. Ļoti bieži cilvēki nāk, sagatavojušies grēksūdzei, bet, tikuši līdz altārim, vairs nespēj atcerēties, ko gribējuši teikt.

- Nereti gan ļaunums jāgaida nevis no sātana, bet līdzcilvēku puses. Runāt par lāstiem un tos sūtīt mūsdienās kļuvis gandrīz vai pašsaprotami. Ko tu domā par šo visu?

- Tie, kuri tādas lietas dara, līdz galam nesaprot ļaunumu, ko piesaista vispirms paši sev un tikai tad - arī citiem. Neviens vārds, kas izteikts ar ļaunu nolūku, nepazūd, neizgaist. Ne velti Bībelē sacīts, ka atbildēsim Dieva priekšā ne tikai par to, ko esam darījuši, bet arī par to, ko esam sacījuši. Un tie, kuri sēj ļaunumu ar vārdiem, paši no tā cietīs vēl briesmīgāk.

- Jau Rūdolfa Blaumaņa lugā «Pazudušais dēls» Roplainiete pēc tam, kad nolādējusi savu dēlu, jautā Mikus tēvam, vai Dievs klausās cilvēku lāstos, uz ko saņem atbildi: «Ja jau nu ticam, ka viņš dzird mūsu lūgšanas, tad jau arī jātic, ka viņš dzird mūsu lāstus.»

- Kā jau sacīju, Svētajos Rakstos teikts, ka mums nāksies atbildēt par katru savu vārdu. Īpaša sapratne par to atnāk gavēņa laikā, jo tad savā jūtīgumā aptveram, ka katram vārdam līdzi nāk enerģija. Dievs radīja pasauli, izsakot Vārdu. Caur Vārdu Viņa spēks paveica to, ko Dievs bija nodomājis darīt.

Arī cilvēku vārdiem ir liela nozīme. Nereti atliek pateikt dažus labus vārdus, lai redzētu, kā cilvēks burtiski uzplaukst, un tādā pašā veidā notiek pretējais - ja izsaki ļaunu, tu atver ļaunajam spēkam durvis un tas ievaino, sāpina, dažreiz pat nogalina.

- Es saskatu vēl kādu līdzību mācītāja un astrologa darba specifikā - nepieciešamību uzņemties atbildību, sniedzot cilvēkiem padomus dažādās dzīves situācijās. Reizēm tas ir ļoti riskants pasākums, jo grūti būt pārliecinātam, ka ieteiktā rīcība patiešām novedīs pie vēlamajām sekām, citiem vārdiem sakot, cilvēks izdarīs tā, kā esi teicis, bet nonāks nepatikšanās un pie tām vainos tevi. Ko nu?

- Daudzu cilvēku priekšstatos mācītāji dod padomus un pasaka, kā rīkoties. Esmu pārliecināts, ka vislabākās atbildes atrodamas Bībelē, bet daudzi cilvēki, kuriem vēl nav lielākas ticības pieredzes, to nespēj pieņemt. Man kalpošanas pieredze iemācījusi nekad nesteigties nevienam cilvēkam teikt, kas viņam jādara. Mans uzdevums ir palīdzēt ieraudzīt to, ko viņš pats nespēj saskatīt konkrētajā situācijā, jo visbiežāk tieši kopainas neredzēšana ir tā, kas neļauj pašiem izdarīt pareizos secinājumus. Cenšos pagriezt padoma lūdzēja izklāstīto tā, lai viņš pats ieraudzītu notikumu iekšējo loģiku, bet nevedinu cilvēku rīkoties tā vai citādi.

- Skatīšanās no malas ir psihoterapijas princips.

- Bet psihoterapija pati balstās Baznīcas tēvu garīgajā pieredzē un ir no tās izaugusi! Palasi, ko par dvēseli un kaislībām raksta tā dēvētie Tuksneša tēvi! Mūsdienu psihoterapija paņēmusi tikai nelielu daļu no tā, kas viņiem jau sen bija zināms, un nu tas viss ir kļuvis par modernu zinātni.

- Kas tev ir lielākais esības noslēpums?

- Kā rodas cilvēka dvēsele. No kurienes viņa nāk? Radīšanas stāstā atklāts, ka Dievs no zemes izveidoja cilvēku un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu. Kā šis process atkārtojas katrā no mums, pagaidām man paliek noslēpums…Un otrs ir cilvēces pestīšanas noslēpums, kurš ved Kristum ticīgos pretī mūžīgai dzīvošanai svētlaimē. Apustuļa Pāvila 1. vēstule korintiešiem vēsta: «Ir tā, kā rakstīts: ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.»