PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Deportācijas. "Sprādziens saknēs", kas mainīja sabiedrību

25. martā pieminam komunistiskā genocīda upurus. 1949. gada marta beigās uz attāliem Padomju Savienības apgabaliem izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Vai deportācijas bija vien atsevišķa traģiska lappuse vai tomēr ilglaicīgāku globālo procesu sastāvdaļa? Vai Latvijas valsts astroloģiskajās kartēs ir redzama norāde uz šiem notikumiem? Ar savu redzējumu dalās astrologs un pētnieks Simons Bizuns.

Runājot par šiem traģiskajiem notikumiem Latvijas valsts vēsturē un tautas apziņā, tos tomēr nevar atdalīt no pasaules konteksta un globālajiem procesiem.

Uz to norāda kaut vai tas, ka tieši deportāciju datumos, piemēram, 25. martā, nekas īpašs planētu konfigurācijās novērojams nav. Ir gan daži spriedzes aspekti, dienas fons ir histērisks, emocionāli saspringts, tomēr diena pati par sevi nav pietiekami dramatiska. Tas nozīmē, ka galvenais process sācies jau iepriekš.

Tāpēc, par to runājot, jāatkāpjas gan senākā pagātnē, gan jātver plašāks kopskats - kas tad ap to laiku vispār pasaulē notika. Latvijas vēsturi nevar skatīt atsevišķi, jo vēsture kā tāda ir diezgan subjektīva, nosacīti var teikt, ka vēsturi raksta «pēc valsts pasūtījuma» - tāpēc arī katras valdīšanas vai režīma laikā tā mainās, reizēm pat kardināli.

«Vēsture - tā ir ideoloģija plus mitoloģija,» saka astrologs un pētnieks Simons Bizuns.

«Deportācijās nobendēja daudzus gudrus cilvēkus - 1941. gada izsūtīšanā vairāk aktīvistus, inteliģenci, 1949. gadā - vairāk turīgos zemniekus. Mēs vairs neesam tie, kas senāk,» teic astrologs Simons Bizuns. / Publicitātes foto

Vadoņu kultu un totalitārisma bums

Vēsture ir arī egocentriska - kaut kas ir centrā, un ap to (it kā) viss griežas. Tāpēc, lai arī latviešiem tīk spēlēties ar unikalitātes jēdzienu un to, ka esam cietuši vienīgie un visvairāk, pasaules un tā laika kontekstā tas gluži neatbilst patiesībai. Latvijai, piemēram, paveicies kaut tādā ziņā, ka tā nav piedzīvojusi tā dēvētās totālās deportācijas, kas skar pilnīgi visu nāciju. Totālai deportācijai Padomju Savienībā bija pakļautas vairākas tautas, šķiet, vislabāk zināms ir Krimas tatāru gadījums. Tomēr tolaik tā notika ne tikai PSRS.

Latvija un tās iedzīvotāji kļuva par globāla procesa dalībniekiem. Var teikt, ka tajā laikā vispār pasaulē valdīja dīvainas, no mūslaiku viedokļa baismas un pat nesaprotamas vēsmas, cilvēkus, šķiet, bija pārņēmusi tāda kā masu psihoze, akla pakļaušanās.

««Modē» bija totalitārie režīmi, vadoņu kulti. Ar īsu starplaiku apvērsumi notika Latvijā un Igaunijā, arī Lietuvā un Polijā... Vācijā - Hitlera režīms, Itālijā - Musolīni. Vispār bija mode nevis uz kaut ko labu, bet uz kaut kādām draņķībām - cenzēt, spiegot, apcietināt, nošaut, Satversmi izmest miskastē, pamēģināt padeportēt...» tā laika situāciju komentē Simons Bizuns. «Protams, tāpat vien tas nevar notikt, tautas vairumam tas ir jāakceptē, un tas arī to darīja. Protams, jāņem vērā daudzi aspekti, piemēram, kaut vai tas, ka tolaik Eiropas tautas bija krietni «jaunākas», jauno cilvēku īpatsvars bija daudz lielāks, šobrīd novecojam un kļūstam rāmāki. Jaunieši, kā zināms, ir aizrautīgākā daļa, daudz vairāk gatavi sekot idejai, iet nāvē idejas dēļ. Cilvēki arī daudz aktīvāk sprieda par politiskajiem procesiem, sekoja tiem, par politiski sabiedriskajām norisēm kaismīgi sprieda teju katrā krodziņā.»

Pārmaiņas pašos pamatos

Visplašākais astroloģiskais konteksts, kurā notikušais tverams, ir Plūtona pāreja Vēzī, kas notika 1914. gadā un turpinājās visu starpkaru periodu, līdz pat 1939. gadam. Tad valda nacionālisma idejas, tradīciju maiņa, paaudžu konflikti, valstu iekšējā nesaskaņa, robežu maiņas, totalitāro valstu pašnoteikšanās. Tas ir laiks, kad līdz saknēm mainās ierastā kārtība valstī un ģimenē, izmaiņas satricina pašus pamatus, tos iznīcinot vai liekot kardināli mainīties un attīstīties. Revolūciju, pārkārtošanās laiks. Vēža zīme saistīta ar saknēm, Plūtons - ar transformāciju

Šis periods bija «sprādziens saknēs», kas lauza tradicionālo dzīvesveidu, kardināli mainīja sabiedrību.

Piemēram, Pirmais pasaules karš, arī pēc daudzu vēsturnieku domām, bija pilnīgi jauna parādība - pirmām kārtām jau prātam neaptveramā mēroga un cilvēku upuru skaita ziņā. Ārkārtīgi daudz cilvēku guva arī psiholoģiskas traumas, nekas vairs nebija kā agrāk - dzīve un cilvēki bija mainījušies pašos pamatos. Abu pasaules karu laikā, karaspēkiem soļojot pa svešām teritorijām, notika neskaitāmi seksuālās vardarbības gadījumi, kuru rezultātā dzima bērni, asinis pamatīgi sajaucās, kas pats par sevi nav nekas slikts, tomēr tam bija ārkārtīgi drūms, nospiedošs fons. Ar Pirmo pasaules karu sākās arī tāds savdabīgs «ģenētisks eksperiments», diemžēl negatīvā virzienā - ilgstošā laika periodā masveidā iznīcināja labākos - gudrākos, aktīvākos, bagātākos. Arī Latvijā notikušajās deportācijās izsūtīja un nobendēja daudzus gudrus un aktīvus cilvēkus - 1941. gada izsūtīšanā vairāk aktīvistus, inteliģenci, 1949. gadā - vairāk turīgos zemniekus, kuru īpašumus lielā mērā izmantoja kolektivizācijai, kolhozu veidošanai. Simons Bizuns atzīmē karu un izsūtīšanu pārsteidzošās ģenētiskās sekas: «Tautas ļoti izmainījās. Mēs vairs neesam tie, kas toreiz. Var teikt, ka esam infantilāki.»

Plūtona ietekme

Latvijas vēsturē Plūtonam vispār ir zīmīga loma. «Gribu uzsvērt, ka valstij ir vairāki horoskopi, atskaites punkti. Nevar vadīties tikai pēc vienas kartes. Piemēram, 1918. gadā, kad tika deklarēta pirmā neatkarīgā Latvijas Republika, bija pilnīgi cita situācija, noskaņojums nekā 1934. gadā, kad Ulmanis veica apvērsumu. Tās bija divas dažādas sistēmas,» skaidro Simons Bizuns. Viņš par īpaši svarīgām uzskata piecas Latvijas valsts kartes: 1918. gada 18. novembris, kad tika proklamēta Latvijas valsts; 1934. gada 15. maijs - Kārļa Ulmaņa valsts apvērsums; 1990. gada 4. maijs, kad tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, atjaunojot Latvijas Republikas Satversmes darbību; 1991. gada 21. augusts, kad tika pieņemts konstitucionālais likums «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», tātad - faktiskā neatkarība; 2004. gada 1. maijs, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai.

Latvijai svarīgajās astroloģiskajās kartēs ir austošs Plūtons. Citastarp tas nozīmē pašaizliedzību, reģenerācijas spēju, dramatismu, arī - sasaisti ar dažādām aizkulišu naudas un varas spēlītēm.

Tomēr ir liela starpība, piemēram, 1918. gada kartē Plūtons ir darba jomas valdnieks, arī horoskopa valdnieks atrodas darba mājā, tātad ir aktīvs šajā jomā. Tātad tā ir dzimusi jauna valsts, kas lielā mērā veidojas ar pašas spēkiem, pašaizliedzīgi ļaudis apbrīnojami ātri ar savu darbu pārvarēja kara postu, visu to haosu, kas valdīja pēc neatkarības cīņām, pārvarēja arī ekonomisko krīzi, neticami lieliski tika ar visu galā, strauji ceļot ekonomiku un rādītājus visos līmeņos.

«Pavisam cita lieta - neatkarības atjaunošana, kas notika, nebūsim naivi, ne tikai ar pašas tautas ziņu un dziedāšanu vien. Tobrīd Plūtons valdīja pār resursiem. Plūtons atbild par transformāciju, un Latvija arī tika zināma mērā veidota par tādu «transformatora būdu» starp lielvarām - sakaru mezgls, naudas atmazgāšana, iecerēta kā tuvā ārzona bijušajai PSRS teritorijai, starpnieks starp Austrumiem un Rietumiem. Mums taču vienbrīd Latvijā darbojās 60 bankas, neticams daudzums! Ja pirmā valsts bija darbarūķu valsts, tad otrā - nē. Turklāt 4. maijā bija Lilitas (Melnā Mēness, kas citastarp atbild par tumšiem darījumiem, kārdinājumiem ar varu, slavu un naudu, morāli ētiskām problēmām) un Plūtona savienojums, kas norāda uz aizkulišu darbībām, slepeniem varas darījumiem. Savukārt 1991. gada kartē Lilita ir savienojumā ar veselu planētu sakopojumu - Urānu, Mēnesi, Neptūnu.»

Kas būtu, ja nebūtu...

Ārkārtīga nozīme Latvijas vēsturē bija Kārļa Ulmaņa veiktajam apvērsumam 1934. gada 15. maijā.

Piemēram, Latvijas valsts dibināšanas kartē izsūtīšanas un citas ne pārāk labas lietas neparādās. 1934. gada 15. maija kartē nolasāmi daudzi vēlākie traģiskie notikumi, turklāt visai dramatiski un skaidri. Mēs, protams, varam vien minēt, kā būtu virzījusies Latvijas valsts nākotne un vēstures līkloči, ja apvērsums nebūtu noticis...

20. gadsimta pirmā puse bija ļoti smaga, traumatiska, un neapšaubāmi tas viss atstājis pēdas arī kolektīvajā apziņā - jo arī process bija kolektīvs.

«Tēma ir psiholoģiski smaga, un arī man personīgi ir ļoti smagi šīs lietas pētīt,» atzīst astrologs, piebilstot, ka, par laimi, cilvēce tomēr virzās uz gaišo pusi. «Kaut kādā brīdī tomēr mērs laikam bija pilns, jo 20. gadsimta otrajā pusē daudz kas mainījās, cilvēki sāka atjēgties, akla sekošana absurdiem režīmiem, vardarbība bija apriebusies. Šobrīd vairs nav patosa iet nāvē, imperiālistiskais entuziasms vairs nav populārs. Lai gan esam Neptūna cikla beigu fāzē, kad valda nenoteiktība un neskaidras bailes, cilvēce pamatā tomēr kļuvusi citāda - humānāka, miermīlīgāka.

VĒSTURISKA UZZIŅA

1949. gada 25.-29. martā uz attāliem Padomju Savienības reģioniem masveidā tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, no tiem vairāk nekā 42 000 - no Latvijas. Deportācijas tika gatavotas slepenībā un dēvētas par operāciju «Bangas» (krieviski - «Прибой»). Pāris mēnešus iepriekš, tā paša gada 29. janvārī, ar slepenu PSRS Ministru padomes lēmumu tika noteiktas izsūtāmo kategorijas - turīgie lauku saimnieki jeb «kulaki», kā viņus dēvēju padomu vara; partizānu ģimenes un atbalstītāji u.c. Lai arī tika noteikts, ka nepilngadīgie netiks pakļauti izsūtīšanai, bet var doties līdzi brīvprātīgi, tā nenotika, tāpēc gandrīz 30 procenti no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Toties atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija deportācijām, kad tika izsūtīts ap 15 000 Latvijas iedzīvotāju, šoreiz pieaugušie vīrieši netika šķirti no savam ģimenēm. Iedzīvotājus izsūtīja, pamatojoties uz iesniegtajiem sarakstiem. Latvijā izsūtāmo sarakstus 13.-15. martā apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji, un 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu «Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR».

Operācija tika gatavota lielā slepenībā, vietējie «izpalīgi» vispār tika instruēti tikai dažas stundas pirms tās, tomēr informācijas noplūde bija, un, pateicoties tai, diezgan daudziem izdevās paslēpties un tādējādi izvairīties no izsūtīšanas. Nometinājuma vietās izsūtītājiem paziņoja, ka tur būs jāpaliek līdz nāvei; nometinājuma vietu bija aizliegts pamest.

Izsūtīto reabilitēšana sākās t.s. atkušņa laikā, pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP kongresā nosodīja staļinismu. 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par administratīvi izsūtīto atbrīvošanu no speciālajām nometinājuma vietām. Taču arī pēc atgriešanās daudzi izsūtītie un viņu ģimenes saskārās ar dažādiem ierobežojumiem un diskrimināciju.

Šobrīd 25. marts un 14. jūnijs ir oficiāli noteiktas par atceres dienām, kad piemin komunistiskā genocīda upurus.