ASTROLOĢIJA: Par vi­ņu ru­nā - Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis

Viņš ir vēl no­slē­pu­mai­nāks ne­kā vis­kap­rī­zā­kā dī­va, ku­ra slēpj sa­vu ve­cu­mu tik meis­ta­rī­gi, ka pa­ti jau aiz­mir­su­si, ku­rā gad­sim­tā ir dzi­mu­si. Arī šā por­tre­tē­ju­ma va­ro­ņa – Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša – dzim­ša­nas da­tos trūkst dro­ši ap­stip­ri­nā­tas, pre­cī­zas in­for­mā­ci­jas, tā­pēc vi­ņa nu­me­ro­lo­ģis­kais por­trets jā­li­pi­na ko­pā kā puz­le. Un ta­jā nu­dien ne­trūkst bal­to plan­ku­mu.

Viņš no­teik­ti ir gaiš­re­ģis, vi­ņam pie­mīt spē­cī­ga in­tu­īci­ja, jo Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis spēj ie­ras­ties īs­ta­jā lai­kā un īs­ta­jā vie­tā. Pat ja ne­at­nes kā­ro­tās dā­va­nas, Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis to­mēr tiek uz­tverts po­zi­tī­vi, jo ga­da lai­kā – līdz nā­ka­ma­jai tik­ša­nās rei­zei –vi­ņam pie­dod un aiz­mirst vi­sus pār­pra­tu­mus. Viņš vi­siem pa­tīk, ar vi­siem spēj sa­pras­ties – glu­ži kā mū­su Valsts pre­zi­dents Rai­monds Vē­jo­nis. Ja jau Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tim vi­sas dur­vis tiek at­vēr­tas, kad viņš klau­vē, tā­tad viņš ir go­dīgs un uz­ti­cams vīrs. Līdz­īgs cie­nī­ja­mam aka­dē­mi­ķim Jā­nim Stra­di­ņam. Va­ram kaut tū­līt sa­de­rēt uz smar­žī­gu pi­par­kū­kas sir­di – ja Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis klau­dzi­nās pie Valsts pre­zi­den­ta nam­dur­vīm, pat bar­gie ap­sar­dzes pui­ši vi­ņu ie­lai­dīs bez vār­da ru­nas un ne­liks iz­gāzt dā­va­nu mai­sa sa­tu­ru Og­res daudz­dzī­vok­ļu na­ma pa­gal­ma snie­gā pār­bau­dei.

Arī tad, ja Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ne­lien vi­siem un vi­sur priekš­ā un ne­at­gā­di­na par se­vi kat­ru mī­ļu brī­di, viņš tiek pa­ma­nīts. Viņš ir sla­ve­nāks par jeb­ku­ru pa­sau­les zvaig­zni. Tā­tad – ha­ris­mā­tis­ka per­so­nī­ba, kam pie­mīt pras­me vest aiz se­vis lie­las ļau­žu ma­sas. Arī – au­to­ri­tā­te. Vi­si pa­sau­les va­re­nie ne­tie­lē­jo­ties skai­ta dze­jo­lī­šus, de­jo un iet ro­ta­ļās, kad Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis pa­sa­ka: «Ja ne­klau­sī­siet, dā­va­nu ne­būs.» Pro­tams, ka viņš ir ko­mu­ni­kabls, sa­bied­rī­bas dvē­se­le un labs psiho­logs, jo prot ie­dro­ši­nāt un at­rai­sīt pat vis­kaut­rī­gā­ko.

Par ci­tiem do­mā vai­rāk ne­kā par se­vi, jo nez ku­ru ga­du des­mi­tu val­kā vie­nas un tās pa­šas drē­bes. Ne­liels ne­ti­kums ve­cī­tim pie­mīt gan. Ja nu viņš tē­rē ne­sa­mē­rī­gi daudz nau­das, tad bār­das kop­ša­nai – maz­gā­ša­nai, skruļ­ļo­ša­nai un smar­ži­nā­ša­nai. Tie­sa, skais­tu­lis viņš nav, to­ties mī­līgs. Kon­ser­va­tīvs, jo mo­dei pa­kaļ, kur nu vēl pa priekš­u, ne­skrien. To­ties vi­ņa sti­lam gan se­ko, jo Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ir viens no pir­ma­jiem hip­ste­riem. Pa­ska­tie­ties, kā­da vi­ņam di­ža bār­da un kup­las ūsas! Paš­mā­ju ak­tie­rim Kas­pa­ram Pū­cem ir uz ma­ta tā­da pa­ti se­jas ro­ta, bet, ja es vi­ņu «ie­skai­tī­šu» hip­ste­ros, tad lai­kam gan pie eg­lī­tes iz­pel­nī­šos ne­vis dā­va­nu, bet ža­ga­ru saiš­ķi…

Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis nav skops, jo dā­va­nas no­pērk par sa­vu nau­du, ja kā­dam ar iz­tik­ša­nu kna­pāk, bet tu­vos un mī­ļos cil­vē­kus ie­prie­ci­nāt gri­bas. Diem­žēl fi­nan­ses ir vi­ņa klup­ša­nas ak­mens. Vi­ņam no­teik­ti va­ja­dzē­tu al­got fi­nan­šu kon­sul­tan­tu vai la­bu grā­mat­ve­di. Eh, ar nau­du rī­ko­ties viņš pa­vi­sam ne­prot! Vai nu tās vi­ņam ir ļo­ti daudz, vai arī ka­tas­tro­fā­li pie­trūkst. Šo­ru­den pa­sau­li sa­tri­ci­nā­ja zi­ņa, ka Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ir tik­pat kā ban­kro­tē­jis. Iz­rā­dās, ve­cī­tis, kurš sa­vā bi­ro­jā So­mi­jas zie­me­ļos, Lap­ze­mē, no­dar­bi­na 20 dar­bi­nie­ku, ne­bi­ja sa­mak­sā­jis no­dok­ļus. Apaļ­us 200 000 eiro. Gan jau viņš kaut ko iz­gud­ros, iz­lī­dīs caur ada­tas aci, jo ir veik­smi­nieks ar vis­maz di­viem sar­geņ­ģe­ļiem uz kat­ra ple­ca. Kā gan mēs iz­tik­sim bez Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša?

Lai gan ame­ri­kā­ņi uz­ska­ta, ka San­ta Klauss dzī­vo ko­pā ar San­tu Klau­sas kun­dzi un sav­da­bī­ga pa­ska­ta el­fiem, tā dē­vē­tā ģi­me­nis­ku­ma lī­ni­ja nu­me­ro­lo­ģis­ka­jā mat­ri­cā ve­cī­tim ir tuk­ša. Nav vi­ņam pa­re­dzē­ta ģi­me­nes dzī­ve, nav. Ti­kai un vie­nī­gi paš­aiz­lie­dzīgs darbs sa­bied­rī­bas la­bā, glu­ži kā pir­ma­jam Lat­vi­jas Mi­nis­tru pre­zi­den­tam Kār­lim Ul­ma­nim sa­vu­laik.

Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis uz vie­tas ne­sēž (tā­pat kā Lat­vi­jas Eiro­par­la­men­ta de­pu­tā­ti), vi­ņam pa­tīk pār­mai­ņas, ce­ļo­ša­na, tā­pēc kopš 270. ga­da, ko va­rē­tu uz­ska­tīt par vi­ņa dzim­ša­nas lai­ku (vi­si pā­rē­jie gad­skait­ļi ir ti­kai kār­tē­jā re­in­kar­nā­ci­ja), omu­lī­gais ve­čuks ir bie­ži mai­nī­jis dzī­ves­vie­tu – pa­dzī­vo­jis Maz­āzi­jā, Vā­ci­jā, An­gli­jā, So­mi­jā, Ame­ri­kā, Krie­vi­jā, Ho­lan­dē, Fran­ci­jā... Vi­ņu bie­dē tāds jē­dziens kā sta­bi­li­tā­te.

Ko tur slēpt, Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tim pie­mīt no­slie­ce uz at­ka­rī­bām. Pī­pēt viņš ne­pī­pē un azart­spē­les ne­spē­lē, to­ties karst­vī­nu ie­mal­ko un arī sa­vu brie­di Rū­dol­fu uz­cie­nā ar vī­na mal­ku. Bet, kā zi­nāms, kurš ir bez grē­ka, lai met ak­me­ni pir­mais.