Kariņš: Ar fiskālo efektu nepietiek

Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš (Vienotība) par nepieciešamību pievienoties eirozonai un par savu redzējumu nodokļu izmaiņām Latvijā.

– Latvijas Saeimā tiek enerģiski virzīts tālāk ratifikācijai Eiropas fiskālās sadarbības līgums. Taču šobrīd Eiropā attiecībā uz šā līguma nākotni īstas skaidrības nav – Francijā vara mainījusies, Grieķijas palikšana eirozonā neskaidra un tamlīdzīgi. Redzat pamatu steigai ar šo ratifikāciju?

– Uzskatu, ka Latvijai jārīkojas tā, lai pašiem būtu labi. Tas būtu galvenais jautājums. Ja virzāmies uz priekšu ar ratifikāciju, tad mēs dodam skaidru signālu, ka atbalstām galveno šā līguma nosacījumu – prasību pēc sabalansēta valsts budžeta. Tas palīdzēs stiprināt mūsu pozīcijas starptautiskajā finanšu tirgū un nodrošināt Latvijai zemākas aizdevumu likmes. Tagad mainīt kursu uz līguma ratifikāciju tikai tāpēc, ka Grieķijā ir neskaidra situācija – neizdevušās vienas un tagad gaidāmas nākamās parlamenta vēlēšanas –, neredzu gudrību.

– Latvija tomēr cenšas steigties un būt priekšā visai Eiropai, pat neraugoties uz to, ka līgums stāsies spēkā tikai tad, kad to būs ratificējuši visi to parakstījušo valstu parlamenti.

– Nav tik svarīgi – vai mēneša, divu, vai pusgada laikā. Svarīgi ir nenovirzīties no uzņemtā kursa. Latvija ir izveidojusi sev izdevīgu pozīciju – iespēju aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos ja ne par ideāliem, tad tomēr pieņemamiem procentiem. Jo stabilāks būs kurss uz sabalansētu budžetu, jo labākas procentlik

mes – tie ir tie procenti, ko maksā visi nodokļu maksātāji par kopējo valsts ārējo parādu. Tas kopumā arī ietekmē visu tautsaimniecību, jo ir tieši saistīts ar banku procentlikmēm tiem kredītiem, kas tiek izsniegti uzņēmumiem un privātpersonām. Jo zemāki ir procenti, jo lielāks ieguvums tautsaimniecībai.

– Neapšaubāmi, ka šā līguma ratifikācija ir saistāma arī ar Latvijas uzņemšanu eirozonā. Vai datums, ko valdība noteikusi kā iestāšanās termiņu eirozonā – 2014. gada 1. janvāris –, atbilst Latvijas sabiedrības labklājības interesēm?

– Galvenais uzdevums politiķiem būtu celties no rīta ar vienu domu – vai šis lēmums cels mūsu tautas kopējo labklājību vai nē. Ja lēmums veicina tautas labklājību, to vajag pieņemt, ja tas kavē tautas labklājību, tas nav jāpieņem. Iestāšanās eirozonā ir viens no iespējamiem līdzekļiem, kas varētu palīdzēt nodrošināt labklājību, jo tas noņem valūtas konvertācijas riskus un arī izmaksas. Tas ļoti konkrēti samazinātu uzņēmumu izmaksas, jo, neraugoties uz to, ka lats ir piesaistīts eiro, tomēr, ikreiz pērkot vai pārdodot eiro, uzņēmumiem ir par to jāmaksā. Eiro ieviešana samazinātu arī investoru risku un neskaidrību par situāciju Latvijā. Kurss uz eirozonu – tas iet rokrokā ar to, kas nodrošinātu mūsu labklājību. Taču tas nav pašmērķis, tas ir tikai līdzeklis. Pildīt eirozonas prasības – par sabalansētu budžetu, zemu inflāciju utt. – ir tautsaimniecībai labi pat tad, ja nepastāvētu eirozona. Šīs prasības ir labas vienmēr un visos apstākļos – jo cenu stabilitāte ir laba visos gadījumos cilvēkiem ar fiksētiem ienākumiem, piemēram, pensionāriem. Otrs – zems budžeta deficīts, tas ir, nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, arī ir labs ieteikums gan indivīdam, gan valstij. Trešais – noturēt zemu valsts parā

du – tas arī ir pozitīvi. Šobrīd Latvijai tas ir ap 40% no iekšzemes kopprodukta, tas ir krietni audzis kopš krīzes sākuma, taču tas ir uz pusi mazāks nekā Francijā, Vācijā, Portugālē, Beļģijā, Īrijā un Eiropas Savienībā vidēji...

Mēs redzam, ka Dienvideiropā, kur valdības un sabiedrība nav ar mieru turēties pie ļoti šauriem nosacījumiem valsts budžeta jautājumos, visa sabiedrība maksā ar augošu bezdarbu un ar augošiem procentu maksājumiem. Un jo lielāki procenti, jo mazāk naudas attīstībai. Tagad Dienvideiropa ieiet apburtajā lokā, kas vēl vairāk kavēs tās attīstību. Mēs Latvijā esam šā notikuma pareizajā pusē, mēs kā sabiedrība pieņēmām sūros mērus, bet tagad sākam baudīt augļus. Mums ir šis kurss jānotur, neskatoties uz to, kas notiek Dienvideiropā. Ja mūsu kurss vainagosies ar eiro, tas būs papildu labums pie tā, kas mums ir, bet pašmērķis tas nedrīkst būt.

– Savā publiskajā retorikā jūs neesat paudis atbalstu Vienotības un koalīcijas plānam ar PVN samazināšanu par vienu procentu. Kāpēc? PVN samazināšana visām precēm par 1% taču tiek realizēta tieši tādēļ, lai Latvija vairāk varētu atbilst Māstrihtas kritērijiem, dodoties uz eirozonu.

– Iemesls mainīt nodokļu sistēmu varētu būt dažāds – krīzes apstākļos nodokļu likmes tika celtas, lai mēs neiebrauktu lielākos kopējos parādos. Tagad, pateicoties sūro lēmumu augļiem, valdībai ir iespēja lemt par nodokļu samazinājumu, atdodot tautai to, kas tika ņemts. Pats par sevi tas ir labi. Bet, ja reiz ir iespēja kādus nodokļus mazināt, tad tomēr vajadzētu divreiz un septiņreiz mērīt, kā un ko samazināt, lai gūtu vislielāko labvēlīgo efektu sabiedrībā. Ja, piemēram, ir iespēja samazināt PVN – gada griezumā tas, protams, dos pozitīvu efektu – mēs maksāsim drusku mazāk par apkuri, drusku mazāk par pārtiku, drusku mazāk par apģērbu – bet kopumā ne īpaši mēs to izjutīsim. Taču, skatoties uz sabiedrību kopumā – kur ir mūsu īpatnība? Mūsu īpatnība ir tā, ka mēs esam nabadzīgi. Vairāk par 80% valsts iedzīvotāju saņem atalgojumu no 500 latiem uz leju. Mūsu valsts ietvaros 500 latu – tā ir laba alga, bet Eiropā – tas ir ļoti zems atalgojums, neiedomājami maza alga. Mūsu kolektīvās nabadzības dēļ mēs nesamērīgi daudz attiecībā pret kopējiem ienākumiem izdodam naudu par pārtiku. Eiropā pārtikai tērē vidēji 12% no kopējiem ienākumiem, bet mēs izdodam trešo daļu mūsu ienākumu par pārtiku. Neviena mājsaimniecība nevar atteikties no divām lie

tām – no apkures, jo tad nosalsim, un no pārtikas, jo tad nomirsim badā. Un tāpēc, ja mazināt PVN, tad lielāku efektu iedzīvotājiem dotu tieši PVN samazināšana pārtikai. Vai tie būtu 10%,

15% – katrai ES dalībvalstij tā ir brīva izvēle. Luksemburgā tie, piemēram, ir 3%. Gandrīz nekur Eiropā pār

tikai nav 22% PVN kā Latvijā, tas ir milzīgi augsts nodoklis. PVN samazināšana pārtikai dotu labumu pirmām kārtām mazturīgākajiem iedzīvotājiem.

Nodokļu politika nedrīkst būt publiskajā telpā apspriesta tikai ar vārdiem «fiskālais efekts». Sabiedrības labklājība ir tikpat svarīgs komponents nodokļu politikā kā fiskālais efekts. Es neierosinu mainīt kaut ko, lai pasliktinātu valsts budžeta pozīcijas. Dievs pasarg! Bet, ja mēs varam atļauties par 40–50 miljoniem latu mazāk PVN ieņēmumu budžetā, tad tam ir jābūt mērķētam uz mazturīgo labklājības celšanu. Tas būtu nesalīdzināmi labāk par plakanu nodokļu samazinājumu visām pozīcijām. Turīgs cilvēks var pats tikt ar sevi galā, bet mazturīgajam ir jādomā, vai šonedēļ varēs gaļu pirkt, vai atkal jāatliek, vai ēst plikus kartupeļus, vai varēs vēl arī pienu nopirkt. Tiem, kas var nopirkt jaunu automašīnu, PVN kritums par vienu procentu būtu tīrā dāvana, un vairums arī gaidīs līdz jūlijam, augustam, lai to nopirktu. Bet ar maizes pirkšanu gaidīt nevar, un tur tas viens procents no cenas lielu labumu nedos.

– Jūs minējāt salīdzinājumu ar citām nodokļu sistēmām Eiropā. Cik Latvijas nodokļu sistēma kopumā ir konkurētspējīga Eiropā? Arī darbaspēka nodokļu kontekstā?

– Kopējais nodokļu slogs Latvijā ir viens no viszemākajiem Eiropā. Bet ironiski, ka darbaspēka nodokļos mums ir divas galējības – lielo algu saņēmējiem ir viena no zemākajām iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmēm – 25%, jo pārsvarā Eiropā lielajām algām tiek piemērota 35–50% likme. Francijā pat ir 41%, un jaunais Francijas prezidents Ollands sola nodokli celt līdz pat 75%, bet es šaubos, vai tas tā būs. Latvijā ir izdevīgāk saņemt lielu algu nekā citās valstīs. Mūsu plakanās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes dēļ mēs esam ļoti konkurētspējīgi ar augstajām algām un nekonkurētspējīgi ar zemajām algām. Šeit atkal man ir ierosinājums valdībai un Saeimai – iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes jāsamazina diferencēti. Ja var samazināt augšējo, 25% likmi, tad tas ir labi, tā var vēl pārvilināt kādu uzņēmumu veidot savu galveno mītni Latvijā. Bet, ja mēs tā darām, tad zemo algu saņēmēji tomēr paliek nekonkurētspējīgi.

Ja mēs izlasām ziņojumu Latvijas konkurētspējas novērtējums 2011. gadā, ko pasūtījis Ministru kabinets, tad tā galvenais secinājums ir, ka Latvijas galvenā problēma ir ēnu ekonomika. Ne jau tāpēc, ka tādējādi neiekasē naudu budžetā – jo caur PVN nauda no ēnu ekonomikas tāpat daļēji budžetā nonāk, bet gan no tā, ka

tā kropļo tirgu. Alga aploksnē – tas ir liels kaitējums konkurētspējai, un alga aploksnē tiek maksāta tāpēc, ka nodokļi to padara uzņēmējam nesamērīgi dārgu. Ja mēs palielinātu neapliekamo minimumu, tas būtu pareizais solis, kā padarīt iedzīvotāju ienākumu sistēmu konkurētspējīgāku Eiropā. Nav problēma 25% IIN 500 latu saņēmējiem, tā ir problēma 200 latu saņēmējiem un arī uzņēmējam, kuram kopējā darbaspēka nodokļu sloga gadījumā tā izmaksā jau 400 latu.

– Neapliekamā minimuma palielināšana tātad būtu pareizais ceļš.

– Jā, un arī faktiski būtu jāievieš zināma progresivitāte ienākuma nodokļos – nevis palielinot augšējo likmi – tā lai paliek 25%, bet, ja budžets to var atļauties, tad vajadzētu mazināt IIN likmi zemo algu saņēmējiem. Jo tā var gūt lielāko labumu iedzīvotāju labklājībai un arī mazināt ēnu ekonomiku.

– Jūs teicāt «ja pietiek naudas budžetā» – tas ir ļoti nozīmīgs faktors, jo Valdis Dombrovskis vai Andris Vilks jums teiktu – nē, nepietiek.

– Ja valsts var atļauties plakanu IIN likmes samazinājumu, tad tas nozīmē, ka valstij ir līdzekļi, ar kuriem var variēt.

– Partija jūs uzklausa? Vai māj ar galvu un dara pa savam?

– Es situāciju analizēju šādi: mēs pēdējos divdesmit gadus esam pieņēmuši lēmumus, situācijas spiesti – bija jāprivatizē, bija jāstājas Eiropas Savienībā, tad bija pāris gadi – nu tik būs, un tad uznāca krīze un atkal bijām spiesti samazināt algas, palielināt nodokļus. Atkal bijām spiesti reaģēt – tā kā kaķis, kas, izejot uz ielas satiksmē, saprot, ka nu ir slikti, bet, nesaprotot sistēmu, nezina, uz kuru pusi skriet. Tagad, pirmo reizi mūsu atjaunotās neatkarības vēsturē, parādās situācija, kas ir vienreiz labvēlīga, jo ekonomika aug straujāk, nekā mēs cerējām. Un tagad, kad ir iespēja samazināt nodokļus, nu iztaisām taču sistēmu tādu, kas veicinās valsts kopējo labklājību! Ja mēs varam mazāk turīgajiem atslogot dzīvi un atstāt vairāk naudas viņu kabatās, mēs ne tikai veicināsim viņu labklājību, bet arī veicināsim ekonomisko izaugsmi. Šī ir iespēja, un, ja tā ir, tad tā ir jāizmanto lietderīgi. Jo nākotnē atkal var nākt budžeta sargi, kas teiks, ka mēs neko nevaram mainīt. Taču, ja varam atļauties, tad izdarām pareizi. Tas nav pat vienas vai otras politiskās partijas jautājums, tas ir lēmumu pieņemšanas veids, kas būtu jāmaina – nevis reaģēt uz kaut kādām norisēm, bet pieņemt lēmumus tā, lai tie atbilstu tautas labklājības interesēm.