Ražotāji spiedīs valdību pildīt likumu

Balstoties uz 2005. gadā pieņemto likumu par biodegvielu, kurā iestrādāts arī atbalsta mehānisms biodegvielas ražotājiem, tika uzbūvēta lielākā biodegvielas ražošanas rūpnīca BIO Venta. Tās būvniecībā ieguldīti 77 miljoni eiro.

Valstij ir jādara tas, kas ierakstīts likumā

BIO Ventas jauda ir līdz 100 000 tonnu biodīzeļdegvielas un 35 000 tonnu rapša eļļas gadā. Ja šī jauda tiktu izmantota, tad Latvijā kopā tiktu nodarbināti ~4000 darbinieku, par 2,5% uzlabotos ārējās tirdzniecības bilance un par 1,5% – Latvijas apstrādes rūpniecības gada apgrozījums.

Minētais likums bija par pamatu biznesa plāna sastādīšanai, investoru piesaistei, kredītiem bankā. Ar to rēķinājās gan rapša audzētāji, gan rūpnīcu būvētāji, gan investori, gan bankas. To, ka valsts ne vienmēr pilda pašas pieņemtos likumus, uz savas ādas izjuta visi biodegvielas ražotāji – laikus nesaņemot dotācijas, ražotāji ir zaudējuši simtiem tūkstošu latu, kurus faktiski vajadzēja novirzīt izejvielu iepirkšanai no Latvijas zemniekiem. Tagad Latvijā izaudzētais rapsis veicina citu valstu biodegvielas ražotāju attīstību.

Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Arnis Janvars informē: "Tāpat kā citi ražotāji, arī BIO Venta cieta būtiskus zaudējumus. Nespējot norēķināties ar banku, ir restrukturizēts kredīts un tā atdošanas laiks pagarināts līdz 2019. gadam. Tas nozīmē, ka papildus nāksies maksāt kredītprocentus no bankā aizņemtās summas – 41 miljona eiro. Savukārt no investoriem piesaistītie līdzekļi rūpnīcas būvniecībā ir 36 miljoni eiro. Kopējos zaudējumus, tai skaitā neiegūto peļņu, pat grūti aprēķināt."

Kā jau ziņots, valsts ir norēķinājusies ar degvielas ražotājiem par 2008. un 2009. gadā saražoto biodegvielu. Kopējā subsīdijās izmaksājamā summa no 2008. līdz 2010. gadam ieskaitot ir 25,4 miljoni latu. No tās BIO Venta vairākos maksājumos ir saņēmusi 16,4 miljonus. Jāatzīmē, ka subsīdijas tiek piešķirtas par katru saražotās biodegvielas litru.

A. Janvars teic: "Mūsu rūpnīcas jauda ir daudz lielāka par piešķirtajām kvotām, ko valsts mums ļauj saražot, bet šķiet, ka nākamajā gadā mēs nesaņemsim pat to daļu, kas paredzēta kvotām. Saražojot degvielu kvotu apjomā, BIO Ventai jāsaņem valsts dotācija gandrīz 9 miljonu latu apjomā. Patlaban valsts budžetā visiem ražotājiem kopumā šiem mērķiem ir iestrādāti 3,3 miljoni latu. Ja šo summu sadalām proporcionāli ražotājiem piešķirtajām kvotām, tad BIO Venta šogad varētu saņemt 1,1 miljonu latu. Tas ir gandrīz deviņas reizes mazāk, nekā paredz valsts likumdošana."

Biodegvielas un bioenerģijas ražotāju asociācija ir noskaņota nepieļaut šādu diskrimināciju, kas var radīt būtisku kaitējumu biodegvielas nozarei kopumā, un cer, ka ar katra uzņēmēja individuālajiem spēkiem un asociācijas aktivitāti izdosies pārliecināt atbilstīgās ministrijas, ka likumā noteiktās subsīdijas ir jāizmaksā pilnā apmērā.

Valsts parādi sadārdzina biodegvielu

Viens no sabiedrības argumentiem pret biodegvielas izmantošanu ir tās cena, kas ir augstāka nekā fosilajai degvielai. Taču pēc būtības tas ir akmens valdības dārziņā – ja likumā noteiktās subsīdijas tiktu laikus izmaksātas, biodegvielas ražotājiem būtu pietiekami daudz līdzekļu izejvielu – rapša un graudu – uzpirkšanai tieši no Latvijas zemniekiem. Tagad ražošanas vajadzībām izejvielas jāpērk pa daudz lielāku cenu, piemēram, septembrī rapsis maksāja 300 EUR tonnā, tagad 500 EUR tonnā, turklāt to ir grūti atrast arī pasaules tirgū. A. Janvars norāda: "Latvijā izaudzētā rapša pietiktu, lai nodrošinātu visu ražotāju kvotās noteiktās vajadzības, taču mums nav iespēju to iegādāties. Rapsis nonāk lielo uzpircēju rokās ārvalstīs vai tepat Latvijā un tad atkal pie mums, ražotājiem, bet jau par daudz lielāku cenu. Rapša cena ir praktiski vienāda visā pasaulē, un zemniekam būtu vienalga, kam to pārdot. Taču Latvijas pārstrādātājam nav brīvu resursu, lai iegādātos izejvielas vismaz trīs četru mēnešu ražošanas nodrošināšanai, bet vislabāk, protams, līdz nākamajai ražai. Nākas knapināties – nopērkam rapsi vienai partijai, to saražojam, pārdodam un varam pirkt nākamai partijai nepieciešamo. Jo ilgāks laiks paiet pēc ražas laika, jo dārgāks rapsis. Tāpēc valdībai ir jārada situācija, kurā zemniekam būtu garantijas, ka būs kam pārdot izaudzēto, bet ražotājam, ka nauda tiks saņemta laikā un tas varēs nopirkt izejvielas. Tādā veidā izskaidrojama biodegvielas dārdzība. Jo ātrāk saņemsim subsīdijas, jo degviela būs lētāka. Runājam arī ar bankām, lai mums uz vairākiem mēnešiem nenāktos atkal apturēt rūpnīcas darbību, kā tas bija pagājušajā vasarā. Atzīmēšu vēl vienu faktu, par ko jādomā – par iepirkto rapsi ražotājam jāmaksā PVN, ko atgriež labākajā gadījumā pusotra mēneša laikā. Ko tas nozīmē mums? Tas nozīmē, ka mūsu apgrozāmie līdzekļi samazinās vēl par pusotru miljonu latu, ko uz karstām pēdām vajadzētu novirzīt izejvielu iegādei. Kamēr mums atmaksā PVN, rapša cena jau ir krietni pakāpusies."

Jāuzlabo pieejamība biodegvielai

Lai arī daudz tiek runāts par biodegvielas ražošanu, maz tiek darīts tās noieta veicināšanā. Ar ES standartos paredzēto 5% piejaukumu fosilajai degvielai vien ir par maz, lai mēs izjustu rezultātus, ko dod biodegvielas ražošana un izmantošana. Daudzi labprāt izmantotu biodīzeli, taču tas nav pieejams – reti kurā DUS ir atsevišķi uzpildes sūkņi ar B30 un B100 tipa degvielu. Tas nozīmē, ka pat viszaļāk domājošajam un mūsu valsts ekonomiku atbalstošajam cilvēkam vispār nav iespējas dot savu ieguldījumu Latvijas nākotnē. Neviens likums neregulē degvielas tirgotāju pienākumus par šādu sūkņu uzstādīšanu un B30 un B100 markas degvielas iekļaušanu sortimentā. Jāatzīmē, ka pat B30 markas degviela, kuras sastāvā 30% ir biodīzelis, izlīstot uz zemes, sadalās pusstundas laikā, savukārt B100 markas degvielā ir tikai organiski iegūtā biodīzeļdegviela. Kas notiek ar fosilo dīzeli, mēs visi labi zinām – plankums stāvēs nedēļu, ja netiks ar šķīdinātājiem nomazgāts. Kur tas tālāk nonāk?!

A. Janvars uzskata, ka jāmaina arī likumdošana, kurā paredzēta iespēja ziemā dīzeļdegvielai nepievienot biodegvielu arī 5% apmērā. Pamatojumi ir, tā teikt, aiz matiem pievilkti un faktiskajai situācijai neatbilst – 5% piejaukums neatstāj iespaidu uz degvielas kvalitāti ziemas apstākļos. Līdz ar to tiek lobēti fosilās degvielas ražotāji.

Visabsurdākais – zemniekiem tiek atmaksāts akcīzes nodoklis par iegādāto dīzeļdegvielu, kam limits noteikts atkarībā no apsaimniekojamās zemes platības. Tajā pašā laikā biodegvielas iegādei nekādi atvieglojumi netiek piemēroti. Ja reiz Latvija tik ļoti daudz runā par savas nepiesārņotās lauku vides saglabāšanu, vai valdībai nevajadzētu veikt arī kādus reālus soļus? Turklāt neko par to nemaksājot – tikai izstrādājot sakārtotu atbalsta sistēmu, zemniekam būtu tikpat izdevīgi iegādāties biodegvielu, cik fosilo degvielu ar akcīzes nodokļa atlaidi. Vācijā un Austrijā ir municipalitātes, kuras aktīvi rūpējas par vides saglabāšanu un pasažieru pārvadājumus veic tikai ar tehniku, kas izmanto biodegvielu. "Lauku apstrādei tiek izmantota apmēram ceturtā daļa no visa degvielas tirgus. Tā summa, ko šobrīd valsts dotē kā akcīzes nodokļa atlaidi, ir jāizmanto, lai veicinātu Latvijā saražotās biodegvielas patēriņu. Mums ir jāsamazina atkarība no importa un jāveicina valstiskā neatkarība, kas nes sev līdzi ne tikai ekonomisko, bet arī politisko patstāvību," uzskata Janvars.