Leonīds Krasnijs: Galvenais ir nenokavēt!

2001. gadā Latvijā tika atklāts pirmais biodīzeļa ražošanas uzņēmums Delta Rīga. Tas ir arī pirmais visā bijušās Padomju Savienības teritorijā. Tagad tā valdes priekšsēdētājs Leonīds Krasnijs virza atkal pilnīgi inovatīvu projektu, kas saistīts ar akvakultūras objekta izveidošanu.

– Sakiet, vai ideja par biodegvielas ražotnes būvi Latvijā sevi ir attaisnojusi?

– Jā, pirms desmit gadiem tas vēl bija jaunums pasaulē. Es guvu informāciju, runājot ar cilvēkiem vairākās pasaules valstīs, un sapratu, ka Latvija ir ļoti piemērota šādas ražošanas attīstībai. Mums ir visi nepieciešamie resursi, kam pamatā ir auglīga zeme.

Taču man gribas kliegt, kad redzu – valstī trūkst nacionāli un tālredzīgi domājošu cilvēku, kas skatītos visas valsts kontekstā daudzus gadus uz priekšu. Mēs tagad ar vieglu roku pārdodam rapsi ārzemniekiem, bet mūsu uzņēmumu jaudas netiek izmantotas. Faktiski tā ir zelta dāvāšana pa labi un kreisi – tā zelta, kas mums pašiem var dot milzu pievienoto vērtību. Kāpēc rapsis aiziet uz ārzemēm un balsta to valstu ekonomiku – tāpēc, ka Latvijā nav izveidota stabila sistēma, kas garantētu mūsu rūpniecības uzplaukumu. Ir jādomā par visu ražošanas ciklu un jāsaskaita ieguvumi, nevis jāizrauj viens produkts vai process no konteksta. Mums trūkst saprātīgas valsts atbalsta sistēmas. Un arī tajos punktos, kur valsts ir apsolījusi atbalstu, ne vienmēr saņemam to, kas solīts. Piemēram, tāpēc, ka valsts laikus neizmaksāja likumā paredzētās dotācijas par 2008. un 2009. gadā saražoto biodegvielu, uzņēmumam SIA Delta Rīga radās 300 tūkstošu latu zaudējumi. Atzīmēšu, ka šis uzņēmums gadā nodokļos samaksā 400 tūkstošus latu. Ārzemnieki zina, kur ir peļņa, un uzpērk rapsi par augstām cenām. Cik naudas no Latvijas aizplūst, lai iegādātos fosilo degvielu, kaut vai zemnieku vajadzībām?

– Ko jūs vēlaties sagaidīt?

– Lai beidzam tēlot muļķus un beidzot sākam kaut ko darīt paši savas valsts labā. Te neatbrauks ne amerikāņi, nedz zviedri un labklājību neradīs. Pašiem vien nāksies sākt domāt un ražot pievienoto vērtību no tā, kas mums ir. Un mums ir zeme, tāpēc tās dotās iespējas ir jāizmanto pilnībā, sākot no ražas iegūšanas līdz produktam ar vislielāko pievienoto vērtību.

Ļoti būtiski ir jāpārskata nodokļu sistēma. Uzskatu, ka nodokļiem ir jābūt diferencētiem atkarībā no uzņēmējdarbības veida – īpaši ražotājiem nepieciešams atvieglot nodokļu slogu. Patlaban Latvija nav interesanta tiem investoriem, kuri būtu gatavi šeit uzsākt ražošanu.

– Tikko nācāt klajā ar jaunu ideju – akvakultūras biznesa uzsākšanu Latvijā. Pastāstiet vairāk par to.

– Visā pasaulē attīstās akvakultūra, tostarp dažādu zivju, krabju, langustu, garneļu audzēšana mākslīgos apstākļos. Tas ir milzīgs tirgus, jo jūras produktu patēriņš ik gadu palielinās un jākāpina arī to ieguves iespējas. Patlaban par deficīta preci ir kļuvusi šo zivju mazuļu audzēšanai nepieciešamā barība – planktons. Esmu sācis pētīt tā ražošanas iespējas, bet tas vēl ir tikai idejas līmenī. Nezinu, kā izdosies.

Ir notikušas sarunas ar zinātniekiem, un viņi ir gatavi iesaistīties šajā projektā. Kad tas būs gatavs – nezinu, jo negribas steigties. Latvijai ir jādomā, kā attīstīt augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu, izmantojot pieejamos resursus – jūru, zemi, biomasu un tamlīdzīgi. Tikai nedrīkst nokavēt īsto vilni!