Daumants Znatnajs: Biodegvielas nozari nedrīkst iznīdēt!

2005. gada nogalē, apvienojoties lielākajiem biodegvielas ražotājiem, tika dibināta Biodegvielas un bioenerģijas ražotāju asociācija. Tajā ir iestājušies pieci biodegvielas ražošanas uzņēmumi. Kopumā biodegvielu Latvijā ražo septiņi, bet bioetanolu – divi uzņēmumi. Par šā brīža problēmām un iespējamiem risinājumiem biodegvielas ražošanas nozares attīstībā vairāk stāsta asociācijas vadītājs Daumants Znatnajs.

– Kas bija noteicošais faktors šādas asociācijas dibināšanai?

– Galvenais asociācijas sākotnējais uzdevums bija sakārtot likumisko un normatīvo aktu bāzi, kas regulē degvielas ražošanas un pārdošanas sistēmu un dotu iespēju attīstīties biodegvielas ražošanai kā nozīmīgai tautsaimniecības nozarei. Kaut arī jau 2003. gadā tika izstrādāta ekonomiski un tehnoloģiski pamatota biodegvielas attīstības stratēģija, vēl 2004. gadā es nodeldēju daudz sliekšņu, mēģinādams virzīt likumu par biodegvielu. 2005. gada martā no Eiropas Savienības saņēmām dokumentu, kas valdību faktiski piespieda pieņemt likumu par biodegvielas un bioetanola tirgu.

– Kuram no produktiem redzat labākas attīstības perspektīvas un lielāku pievienoto vērtību?

– Šobrīd abi produkti ir apmēram vienādās pozīcijās, jo saistībā ar valdības pieņemto lēmumu gan dīzeļdegvielai, gan benzīnam ir obligāts biodīzeļa vai bioetanola piemaisījums 5% apmērā. Pieņemts lēmums līdz 2014. gadam panākt obligātu biodegvielas piemaisījumu 7% apmērā. Atgādināšu, ka ES direktīvas nosaka: līdz 2020. gadam ir jānodrošina biodegvielas piejaukums fosilajai degvielai 10% apmērā.

Patlaban Latvijā tiek attīstīti projekti ar lielu pievienoto vērtību tieši bioetanola ražošanas jomā.

– Cik liela daļa no visa degvielas tirgus pieder biodegvielai?

– Pagājušajā gadā bija ieplānots sasniegt 5,75% no visa degvielas tirgus, taču reāli tie bija nepilni 4%. Savukārt 2009. gadā biodegvielas tirgus daļa bija tikai 0,48%. Kāpums ir saistīts ar lēmuma pieņemšanu par obligātu biodegvielas pievienošanu fosilajai degvielai, taču ne tajā apjomā, kā prognozēts.

– Kāds šobrīd ir iespējamais biodegvielas ražošanas apjoms?

– Kopš likuma par biodegvielu pieņemšanas sākās strauja nozares attīstība, no 2005. līdz 2010. gadam mūsu ražošanas jaudas ir palielinājušās 15 reižu, un gadā mūsu rūpnīcas var saražot 300 tūkstošus kubikmetru biodegvielas. Būtībā tā ir ceturtā daļa no kopējā degvielas patēriņa valstī. Tas nozīmē, ka jau šodien mūsu uzņēmuma kapacitāte ir pietiekama, lai nodrošinātu to 10% piejaukumu fosilajai degvielai, ko perspektīvā savās direktīvās ES jau ir iezīmējusi, kā arī varam saražot produkciju eksportam. Taču līdz ar katastrofālo izejvielu trūkumu un nesakārtoto tirgu reāli saražotais apjoms ir daudzkārt mazāks.

– Zināms, ka biodegvielas ražošanas pašizmaksa ir lielāka nekā tirgū dominējošajai fosilajai degvielai. Tāpēc valdība jau pirms vairākiem gadiem pieņēma lēmumu subsidēt šo nozari, taču, sākoties krīzei, no savām saistībām atteicās. Pagājušā gada pašā nogalē valdība tomēr savas saistības izpildīja un sedza subsīdiju parādu par 2008. un 2009. gadu. Ko šī kavēšanās nozīmēja biodegvielas ražotājiem un nozarei kopumā?

– Faktiski nozare attīstījās tikai uz valdības solījumu pamata. Tika ņemti kredīti, iegādātas iekārtas un ražota biodegviela. Ņemot kredītus, uzņēmumi un arī bankas rēķinājās ar valdības solījumiem un pieņemtajiem likumiem. Brīdī, kad bija jāsāk maksāt kredītus un to procentus, uzņēmējiem naudas nebija. Rezultātā notika kredītu restrukturizācija vai arī uzņēmēji norēķinājās ar bankām no uzkrājumiem, kas bija paredzēti citiem mērķiem. No tiem ražotājiem, kam naudas nebija, bankas paņēma saražoto degvielu. Pilnībā trūka arī apgrozāmo līdzekļu, par ko iepirkt izejvielas. Nozarei šī gaidīšana bija solis atpakaļ. Ir pilnīgi skaidrs, ka pa pusei iznīcinātā nozare saviem spēkiem uz kājām netiks – valstij būs jānāk palīgā.

– Ne reizi vien dzirdēts viedoklis, ka biodegviela mums vispār nav vajadzīga, jo ekonomiski tā sevi neattaisno...

– Nozarei ir jāpastāv, jo, kā jau teicu, ES direktīvas uzliek par pienākumu pievienot biodegvielu fosilajai degvielai. Turklāt, ja mēs paši šo biodegvielu nesaražosim, tad nāksies to iepirkt no citām valstīm. Es gribu vērst uzmanību, ka Latvijas ekonomikai kopumā biodegviela ir nepieciešama arī bez ES direktīvām, jo tad, ja iepērkam fosilo degvielu, apmēram 600 eiro par tonnu mēs atdodam citu valstu ekonomikai – ja šo pašu saražojam šeit, tad tie paši 600 eiro paliek Latvijas ekonomikā. Tātad biodegvielas ražošanai ir ekonomisks pamatojums valstī kopumā, ir tikai jāizstrādā pareizi un efektīvi atbalsta mehānismi. Kā piemēru varu minēt kaut vai 2009. gada datus, jo pagājušā gada dati vēl nav pilnībā apkopoti – mūsu ražotāji saražoja 74 tūkstošus kubikmetru biodegvielas. Tas nozīmē, ka 45 miljoni latu palika Latvijā. Arī Obama ir uzsvēris, ka ir jāattīsta vietējās degvielas ražošanas nozare, kas ļautu ASV naudu paturēt valstī, nevis atdot arābu šeihiem.

Biodegvielu var ražot ne tikai no rapša un graudiem – izstrādes stadijās ir vairāki projekti, tostarp biodegvielas ražošana no akvakultūras aļģēm. Valstij ir jādomā ilgtermiņa perspektīvā, ne tikai šodien. Bioenerģijas ražošanai pasaulē ir lielas perspektīvas, un šīs nozares attīstība ir likumsakarīga, tāpēc ir jāmeklē iespējas mums būt starp pirmajiem, kuri ieņems būtisku nišu šajā jomā pasaulē. Visi priekšnosacījumi mums jau ir.

– Šogad rapša cena ir daudz lielāka nekā pagājušajā vasarā. Kas to tik būtiski ietekmēja?

– Cena tiešām ir par 45% lielāka nekā pērnā gada augustā, septembrī. Viens no iemesliem ir ES obligātā prasība pievienot biodegvielu fosilajai degvielai. Lai to saražotu, ir nepieciešamas lielas rapša un graudaugu platības, bet brīvu zemju tā audzēšanai vecajā Eiropā nav. Tāpēc pieprasījums pēc rapša ir būtiski pieaudzis – likumsakarīgi, ka kāpj arī cenas. Kopumā pagājušā gada laikā repša cena pieauga par 66%, bet biodīzeļa cena tikai par 54%. Protams, rapša audzētājiem šī situācija nāk par labu, bet ne nozarei kopumā. Es saprotu, ka zemniekam ir svarīgi pēc iespējas dārgāk pārdot produkciju un ātri saņemt naudu. Visaktīvākais tirgus ir tieši ražas laikā, arī cena tad rapsim ir viszemākā. Mūsu biodegvielas ražotājiem tobrīd nebija izmaksātas subsīdijas un viņi izejvielas uzpirkt nevarēja. Likumsakarīgi, ka Latvijā izaudzētais rapsis nonāca lielo Eiropas biodegvielas ražotāju rīcībā. Tagad mūsu ražotāji pērk dārgās izejvielas, meklē vēl pieejamos resursus visā pasaulē. Tā nav normāla situācija! Latvijā ir jārada normāla sistēma, kas dod iespēju paturēt Latvijā izaudzēto rapsi mūsu pārstrādes uzņēmumu jaudu nodrošināšanai un vietējā degvielas tirgus vajadzībām. Meklējam ceļus, kas dotu garantijas zemniekiem un biodegvielas ražotājiem.

– Par 2010. gadā saražoto valdība vēl nav norēķinājusies?

– Nē, solīts biodegvielas subsīdijām paredzēto naudas summu iekļaut 2011. gada budžetā. Taču mums ir pamatotas bažas, ka nebūt ne visu plānoto apjomu ražotāji arī saņems. Cik zināms, budžetā šiem mērķiem ir iestrādāti

3,3 miljoni, bet visiem ražotājiem kopā, ja tie vēlas saražot kvotās noteikto apjomu, subsīdiju summa ir 23,69 miljoni latu, kas ir 14 % no nepieciešamā.

– Kāpēc tik daudz runā par to, ka biodegvielas piejaukums fosilajai degvielai ir kaitīgs motoriem?

– Tās ir pilnīgi nepamatotas runas, kas bieži balstītas uz nesapratni un nezināšanu. Man uz galda jau gadu stāv trīs paraugu pudeles, kas ņemtas Statoil DUS dienā, kad stājās spēkā likums par obligātu piejaukumu fosilajai degvielai. Vistumšākajā un duļķainākajā ir tīra fosilā dīzeļdegviela, mazliet gaišākajā ir sajaukums, bet visdzidrākajā tīra biodegviela. Paskaidrošu, kāpēc saka, ka biodegviela aizķepē filtrus un tamlīdzīgas muļķības. Biodegviela ir aktīvāka un no caurulītēm, bākas un citām degvielas sistēmas vietām atmiekšķē tur esošos nosēdumus. Faktiski tā strādā kā cauruļu tīrītājs. Likumsakarīgi, ka nosēdumi kopā ar degvielu nonāk filtros. Pēc dažām ar biodīzeli izbrauktām bākām jūsu auto degvielas sistēma būs kā jauna. Jāteic gan, ka vecākām mašīnām, kurās ir izmantotas gumijas caurulītes, tās ar laiku nāksies nomainīt pret metāla vai plastikāta.

Visi auto ražotāji savās specifikācijās un sertifikātos apliecina, ka biodegvielas piejaukums fosilajai degvielai nekaitē auto ekspluatācijai. Arī ES tehniskās daļas speciālisti kategoriski noraida iespējamību, ka biodegvielas piejaukums pasliktina auto ekspluatāciju – pie šā jautājuma ir strādājuši zinātnieki, tehniķi un transporta speciālisti, kas secinājuši, ka 10% biodegvielas piejaukums neatstāj nekādu iespaidu uz tehnikas kalpošanas laiku un kvalitāti.

Vislielākās problēmas ir zemniekiem, kuri bieži vien brauc nevis ar dīzeļdegvielu, bet ar krāšņu kurināmo. Likumsakarīgi, ja šādā tehnikā pēc tam ielej dīzeļdegvielu ar biodegvielas piejaukumu, tad motors nestrādās kā nākas – visa sistēma tiks aizķepēta ar atmiekšķētajiem krāšņu kurināmā nosēdumiem. Līdzko sakām, ka brauksim pakaļ degvielas paraugam no konkrētās tehnikas, veiksim analīzes un meklēsim iemeslus, tehnikas īpašnieks atsakās. Tātad ir skaidrs, – paši tehnikas lietotāji saprot savas kļūdas, bet vaino degvielas ražotājus.

– Kāda ir biodegvielas kvalitātes kontrole?

– Faktiski katra partija, kas tiek saražota, tiek laboratoriski pārbaudīta pēc kritērijiem, kādi ir spēkā visā ES. Lielākoties pārbaudes tiek veiktas LatSert, Inspekta, bet BIO Venta, kas ir lielākais biodegvielas ražotājs Latvijā, analīzes veic Vent Amonjaks serviss laboratorijā. Uzskatu, ka svarīgi ir pārbaudīt ne tikai degvielu tās ražošanas vietā, bet gan DUS, kur tā nonāk tieši pie patērētāja.