Kad sociologi interesējas, kādas problēmas visvairāk satrauc iedzīvotājus un viņiem šķiet vissvarīgākās, respondenti jau divus gadu desmitus allaž kā galveno vai vienu no pašām galvenajām min veselības nozari.
Politiķi to labi zina, un būtu loģiski, ja viņu praktiskajā darbībā veselībai būtu pievērsta attiecīgi vislielākā uzmanība. Taču praksē ir tā, ka veselība tiek nostumta kaut kur tālākā plauktā. Tas laikam tāpēc, ka veselība ir «smagā nozare», tur strādājot, ir grūti noturēties populāram, jo naudas ir vienmēr pamaz. Nauda atrodas visam kam citam – komercbanku glābšanai vai pabarošanai, vecu tehnoloģiju iepirkumiem sakaros, transportā vai aizsardzībā, dažādiem pētījumiem un koncepciju rakstīšanai. Aģentūra TNS ir aptaujājusi Latvijas iedzīvotājus un konstatējusi, ka lielākā daļa stāvokli veselībā vērtē kā nožēlojamu. Uz jautājumu, vai pēdējā gada laikā viņi pamanījuši kādas pozitīvas pārmaiņas veselības aprūpē, 77% ļaužu atbildējuši, ka nav vis neko tādu pamanījuši. Tomēr ir labā ziņa! Pat 9% atbildējuši, ka ir pamanījuši pozitīvas pārmaiņas. Jādomā, ka šie 9% ir veseli.
Bēdīgāk ir tad, ja cilvēks ir slimnieks un pacients. Latvju zemes pacienti jau pamazām sāk pierast, ka valstī pastāv interesanta ģimenes ārsta nosūtījumu kvotu sistēma. Tā kā ģimenes ārsts pacientu žēlabām pretī turēties nespēj, viņš tos sirdzējus, kam nepieciešami kādi izmeklējumi, nosūta pie dakteriem un kvotas iztērē. Bet, tā kā kvotu apjoms ir ierobežots un nepietiekams, jau atkal sanāk, ka līdz gada beigām atvēlētā finansējuma nepietiek. Tā tas atkārtojas jau regulāri. Šogad tas nozīmē, ka jau pašlaik beidzas iespējas saņemt bezmaksas konsultācijas un izmeklējumus. Te pat nav runas par tādām sarežģītām un dārgām būšanām kā datortomogrāfija, mamogrāfija, izmeklējumi ar ultraskaņu, kur kvotas ir beigušās jau pavasarī, bet uz bezmaksas konsultācijām un izmeklējumiem vispār. Dzīvnieki laika gaitā ir ielāgojuši, ka dabas apstākļi gada laikā mainās. Vieni steidz ēst lekno zāli vai medījumu, lai uzkrātu taukus ziemai, citi migrē uz vietām, kur ir barība. Tāpat šādi instinkti jau izstrādājušies tiem plānveidīgajiem cilvēkiem, kam ir kāda hroniska kaite un kas pierakstās rindās jau laikus. Zināms, ka gada sākumā vēl kā nebūt var tikt pie ārsta, bet jau rudenī ir čābīgāk. Bet ko lai iesāk tie neatliekamie, kas pie kādas sērgas vai traumas tiek piepeši un šomēnes? Vienīgais ieteikums ir neslimot un nepakrist, lai kaut ko savainotu. «Labāk dariet to janvārī! Ja būsiet salauzis kāju šomēnes, tas nenozīmē, ka paliksiet pavisam bez aprūpes. Ja ar ātrajiem vai pats saviem spēkiem būsiet ieradies slimnīcā, jūs pieņems, rentgenu uztaisīs, ģipsi uzliks. Taču, ja trauma nebūs tik smaga, lai liktos slimnīcā, nākamā konsultācija un izmeklējumi būs pieejami labākajā gadījumā pēc trim nedēļām vai pēc mēneša, kad ģipsis jau jāņem nost.» Bet kā cilvēks, kas cieš sāpes, lai gaida tik ilgi, kā lai pārliecinās, ka viss kārtībā, ka kauls saaug pareizi? «Tad jāiet pie daktera par maksu.»
Bet ja cilvēkam naudas nav daudz vai nav tās vispār? Ja cilvēks visu naudu samaksājis nodokļos? Viņam kaut kā dūša apskrienas, jo bija naivi iedomājies, ka par šo nodokļu naudu dabūs kaut ko arī pretī.
Kādēļ veidojas rindas? Viedi nozares speciālisti ir veikuši atklājumu – tas tādēļ, ka pieprasījums lielāks par piedāvājumu. Vainīgi paši pacienti, kas piesakoties uz konsultācijām vairākās veselības iestādēs vienlaikus, tā laupot iespēju citiem tikt pie daktera. Vai tad šis nav 21. gadsimts ar datortehnoloģijām? Kur paliek summas, kas iztērētas nozares datorizācijā, ja nav tādas vienkāršas programmas, kas neļautu pieteikties sešās vietās uzreiz?
Izskatās, ka tā jauki, skaisti un drīz nekas labs nenotiks, jo ir burti, no kuriem nav iespējams salikt vārdu «laime». Ļaudis kļūs aizvien īgnāki un drīz uz valdību un veselības ministru vērsies ar dusmīgu pūcīgumu. Atkarībā no ļaužu dusmīguma pakāpes valdošo partiju aprindās parasti sākas haotiskā Brauna kustība, kas visbiežāk rezultējas ar vienu partiju mēģinājumiem visu atbildību novelt uz to partiju, kuras pārziņā ir veselība, vai arī uz vienu pašu veselības ministru. Varētu tagad brukt virsū veselības ministram Guntim Belēvičam, taču jau iepriekš skaidrs – ja ministrs tiks aizdemisionēts, no tā nekas uz labu nemainīsies. Tas jau nesenā vēsturē ir bijis, Ingrīdai Circenei iekrītot pelnos ārstu zemo algu dēļ. Valdība tikai atbrīvojas no balasta un pēc tam turpina ierasto antiveselīgo politiku.
Veselībai ir par maz naudas, bet naudas ir par maz tāpēc, ka valdība un politiskā vide kopumā hroniski par maz domā par veselību. Bet pacienti tikmēr cieš sāpes un pārpilda nāvju kvotas.
