Protams, mācību saturs skolās jānosaka profesionāļiem, nevis politiķiem. Ja šis saturs un tā īstenojums garantē nākotnē arvien labāku tautas un valsts kvalitāti visās to dzīves izpausmēs, tad politiķiem tur nav ko maisīties. Taču, ja profesionāļiem, lai iebilstu politiķiem, vajadzīgi Putins un Ļeņins, tad, manā uztverē, runa nav par profesionāļiem, bet demagogiem. Tad tie, iespējams, ir pat pelnījuši, lai tiem brutāli ar pirkstu norāda, ko un kā mācīt.
«Cīņa par «ģimenes vērtībām» Latvijā apvieno Kremļa draugus un ideoloģiskos pretiniekus – nacionāļus. Abi savu mērķu sasniegšanai izmanto Krievijas radītus mītus. Rezultāts – tikumības pants Latvijas likumā» (Inga Spriņģe, rebaltica.lv). Savukārt RPIVA profesore Ausma Špona (nra.lv) uzskata, ka «pēc papildinājumiem Izglītības likumā mums, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas mācībspēkiem un studentiem, ir radušās reālas grūtības audzināšanas teorijas un prakses sistēmas apguvē. Vai tiešām mēs atgriežamies pie komunistiskās audzināšanas satura?» Abas dāmas, tā vietā, lai noliktu gar zemi Saeimas aplamības ar gara vai prāta spēku, ideoloģizē tās. Efektīvi. Jo, vai gan mūsdienās priekš pūļa ir nokaujošāki «argumenti» par Krieviju un boļševismu? Ja Putins teiktu – zagt nav labi – un mēs tam piekristu, tad būtu Kremļa aģenti. Bet tas, ka otrs Voldiņš savulaik iebāza morāli «padomju cilvēka» rāmjos, tagad lieliski noder, lai uzturētu savu profesionālismu izlaidības rāmjos. Kam gan vajadzīga ar «komunistisko audzināšanu» sasmērēta tikumība?
Es pat savā ziņā saprotu politiķus, kuri ķērušies pie tikumiskās audzināšanas «oficializēšanas», piesaucot Satversmē ietvertās un aizsargātās vērtības. Jo, tāpat kā Izglītības likuma papildinājumu autoriem labpaticis ar vārdu «nodrošina» pataisīt skolu par universālu, visaptverošu (izslēdzot politiku, vecākus, sabiedrību) tikumības fabriku, tāpat tie, kuri skolo bērnus, bet sevišķi tie, kuri skolo skolotājus, acīmredzot nav spējīgi bez normatīva pastarpinājuma saprast un izvērst Satversmē sacīto kā savu profesionālu ikdienas uzdevumu.
Lai arī izglītības ministre uzskata, ka papildinājumi pieņemti «sasteigti un bez izvērstas diskusijas», mani kārtējo reizi pārsteidz tas, kāpēc profesionāļu kopumam šajā lietā nav sava, profesionāli definēta, piedāvājuma. Laika, lai to sagatavotu, bija pietiekami. Jo sevišķi, ja tiek uzskatīts, ka pieņemtās normas nomāc skolotāja profesionālismu. Bet ir tikai papildinājumu komentāri.
«Mūsdienu izglītības filozofija vēršas pret teoriju un sistēmu diktātu pedagoģijas zinātnē un praktiskajā izglītībā» (Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors R. Alijevs, Izglītības filozofija, XXI gadsimts). Tāpēc bez norādēm grūti «pareizi» noorientēties. Tomēr – ar šo citātu es gribu uzsvērt, ka Latvijā ir diezgan gudru skolotāju, kuri spētu papildināt Izglītības likumu ar kvalificētu, arī sabiedrībai un varai saistošu, audzināšanas sadaļu. Acīmredzot viņi nav tikuši aicināti.
Varbūt tāpēc man sāk šķist jau bezmaz komiski tas, cik bieži cilvēkiem (pat zinātniekiem) sava Latvijai pievērstā viedokļa pamatošanai parocīgāki liekas nevis mūsdienu domātāji, bet veci monstri vai politiski oponenti. Tad jādomā, ka tiešām esam iesprūduši bijušajos laikos. Diemžēl palaikam līdzīgi nākas domāt arī par jauniem cilvēkiem. Interesanti, kas viņus audzinājis konformisma, visam piekrišanas, noklusēšanas vai pat klanīšanās garā?
Lietuvas skolotāja Irēna Stulpiniene grāmatā Fizika sirds valodā uzsver, ka daudz svarīgāki par standartu prasībām ir «kultūra un cilvēka pasaules uzskats». Savās stundās viņa nesūtīs skolēnus, kuri uzdos «stulbus jautājumus», pie ētikas skolotāja. Jo viņai svarīgi dzirdēt sirdsapziņas balsi arī savās stundās. Viņa raksta, ka ideāli, garīgie, tikumiskie ideāli nepieciešami cilvēka augšupejai – no vienkāršā uz sarežģīto, no lineārā uz nelineāro, no atsevišķā uz kopējo, no tumsonības uz zināšanu, no egoisma uz mīlestību, no galīgā uz bezgalīgo… Vai tie nav skolas uzdevumi cilvēka dēļ? Ja jūs, profesionāļi, esat tos īstenojuši savā pedagoģiskajā un pilsoniskajā praksē, tad svarīgi būtu prasīt no politiķiem un vecākiem, lai aizvāc šķēršļus, kas traucē šai augšupejai. Tā vietā, kā prātīgi nesen teica kultūras ministre, tiek samazināts vārda «tikumība» tilpums. Turklāt izskatās, ka galvai drīz vien tajā nebūs vietas. Tikai pēcpusei.
