Viktors Avotiņš

Valsts prezidenta atklāta ievēlēšana Saeimā stiprinās parlamenta partiju un varbūt koalīcijas disciplīnu. Varbūt tā zināmā mērā padarīs uzskatāmāku konkurenci starp piedāvātajiem prezidenta amata kandidātiem un atvieglos piedāvātājiem manipulācijas (!) ar deputātiem. Bet – neko citu. Ja līdz šim kāds no deputātiem, pateicoties aizklātam balsojumam, vēl varēja atļauties kādu sologājienu, tā teikt, savu viedokli, tad atklāta balsojuma versijā viņš bez konflikta savā paša frakcijā nez vai iztiks.
 
Ņemot vērā mūsu situāciju (demogrāfiskā kopaina, emigrācija – divi cilvēki stundā, novecošanās, dzimstība...), nekāds jauniešu bezdarbs Latvijā nedrīkst pastāvēt. Bet, ja tas ir un nav nemaz tik mazs (10 062, virs 15%), tāpat, ja liela daļa skolas bērnu vasarās nespēj atrast darbiņu, tad tas liecina gan par valsts varas politisko analfabētismu, gan par mūsu (vecāko paaudžu) egoismu.
 
Septītajā jūnijā pie Saeimas notika labi organizēts, labi iestudēts Attīstībai/Par u.c. priekšvēlēšanu pasākums, kas tika nosaukts par topošo un esošo vecāku piketu, aizstāvot labākas nākotnes izglītības iespējas. Taču es saklausīju vien progresīvu saukļu izkliegšanu un neko vairāk. Jā, mani sajūsmina šie saukļi: «Par skolu bērnu interesēm», «Brīvību vidusskolām!», «Domāt – nevis iekalt», «Pietiek slinkot – sāciet strādāt!», «Satura reforma ir fundamentāli nepieciešama»… Bet, kāpēc tie eksperti, kuri izstrādājuši jauno mācību saturu un kuri bija mītiņā, arī tik vien kā klaigāja, bet nevīžoja īsos vārdos un visiem saprotamā valodā pamatot (nevis apgalvot) gaidāmo pārmaiņu summāros kvalitatīvos ieguvumus?
 
Laikam taču biju par daudz sacerējies no Radošo savienību plēnuma pirmajā jūnijā. Gaidīju, ka jaunā ģenerācija nāks ar savu, perfekti motivētu mūsu nākotnes redzējumu. Ņemot vērā, ka šis tomēr it kā nebija gluži parasts plēnums (30 gadi kopš 1988. gada plēnuma), gribējās sadzirdēt arī kaut kādas, kaut vai tikai savai paaudzei domātas mobilizācijas idejas. Arī pieteikto tēmu (vara un kultūra, valoda un kultūra) plašāks, politiski ietilpīgāks izvērsums varētu būt bijis interesants tieši šajā, sociālas mobilizācijas aspektā.
 
Lai par cik vecmodīgu mani arī neturētu, pēdējo valsts mēroga vēlēšanu kampaņas man nav bijušas pieņemamas. Un, ja tādā garā turpināsies, man var apnikt tas, ka uz varu pretendējošās partijas visas kā viena uzskata mani tik vien kā par politiski pērkamu mauku. Jo, raugi, es tautu arvien uzskatu un uzskatīšu par suverēnu, kuram politiķa (varas kandidāta) godaprāts nevarētu atļauties piedāvāt ko mazāk par skaidru pārliecību un pamatotu, reālu valsts nākotnes koptēla redzējumu.
 
Kas tad šodien jālaiž pa priekšu? Karote vai dziesma? Atceraties Imantu Ziedoni: «Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied... (..) Vienas ir durvis karotei un dziesmai...» Un vēl viņš: «Visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai.»
 
Šodien un rīt personas datu apstrāde Latvijā vēl notiek saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Bet – jau parīt Latvijā būs spēkā Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR vai – no angļu – GDPR). Protams, tāda ir nepieciešama. Ir tikai apsveicami, ja valstij patiesi rūp, kas un kā izrīkojas ar mūsu personas datiem.
 
Tas, ko Latvijas Universitātes (LU) forumu cikla Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji ietvaros rīkotajā ekspertu diskusijā Efektīvu lēmumu pieņemšana biznesā un ikdienā (11.05.) teica augsta ranga profesionāļi, zinātnieki, mani rosināja atkal (sk. NRA, 7.05.2018.) pievērsties politiskās, izpildvaras, arī partiju nolēmumiem un to efektivitātei. Protams, tas būs subjektīvs skatījums, taču profesionāļi, kuri uzstājās forumā (LU profesors Mārcis Auziņš, LU asociētais profesors Gundars Bērziņš, SEB bankas valdes loceklis Kārlis Danēvičs, RTU profesors Andrejs Krasņikovs un citi), to ielika nosacītos rāmjos.
 
Diplomāts Andris Vilcāns sūta man dažnedažādus saturīgus tekstus. Pēdējo viņš atsūtīja Ukrainas komunikatīvo tehnoloģiju speciālista, stratēģijas jautājumu un informatīvo karu teorētiķa, bērnu rakstnieka… Georgija Počepcova rakstu Patiesības telpa un melu telpa sākušas tuvināties, no tā – feiki un postpatiesība. Vēl atcerējos, ka Georgijs (sensenos laikos esam kādu vārdu pārmijuši) ir teicis, ka «mūsdienu vēlēšanu tehnoloģijas ir savā ziņā novedušas pie politikas izdzimšanas, jo kandidāti tagad izrunā vārdus, kuri ir izskaitļoti tā, ka neradīs vēlētājos negatīvu reakciju».
 
Akadēmisko rakstu krājuma Latvija un latvieši divi sējumi angļu (arī latviešu) valodā tika atvērti Eiropas dienā, devītajā maijā Rīgas pilī, klātesot autoriem, daudziem zinātniekiem un vismaz pusotram desmitam ārvalstu vēstnieku. Vārdu sakot – augstā līmenī. Autorus un klātesošos sveica Valsts prezidents Raimonds Vējonis un eksprezidente, akadēmiķe Vaira Vīķe-Freiberga, kura ir arī krājuma ievadesejas Latvija un latvieši – globalizācijas laikmeta eiropieši autore. Krājums tapis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pārraudzībā un neatkārto 2013. gadā četros sējumos izdoto krājumu Latvieši un Latvija.
 
Kas uzvarēs 13. Saeimas vēlēšanās, mani interesē daudz mazāk nekā tas, vai pastāv pazīmes, ka politika Latvijā pēc vēlēšanām kļūs kvalitatīvāka, valstiskāka. Tāpēc partiju reitingi man liecina tikai par tās vai citas partijas varas gūšanas izredzēm un vien visai nosacīti – par tās vai citas partijas valstsspēju.
 
Atmodu gādāja auseklīši. Dziesmoto vai, kā tagad samērā nicīgi mēdz izteikties, «auseklīšu revolūciju» un arī 4. maiju sarūpēja auseklīši.
 
Šķiet, ka galvenais vairākuma (!) partiju priekšvēlēšanu resurss, panākumu atslēga jau kuro reizi pēc kārtas grasās būt ienaidnieka tēls. Neraugoties uz to, cik objektīvs varētu būt drauds, piektās kolonnas reālā efektivitāte Latvijā utt., man šāda vairākuma partiju pozicionēšanās (turklāt atkal – ar tiesu varas un drošības orgānu piesaistīšanu) šķiet nožēlojama. Jo vairāk – ja šīs partijas nespēj skaidri un konkrēti atklāt savas programmatiskās apņemšanās valsts dēļ, savus ar pilnu atbildību Latvijas priekšā definētos mērķus, to – par ko, nevis pret ko man nākamās Saeimas sasaukuma laikā vēlams būt, tad tās rīkojas tieši tāpat, kā uzskata rīkojamies oponentus. Eskalē konfliktu, nesaticību u.tml. Jo  tikt pie varas caur konfliktu – etnisku, starpnacionālu vai kādu citu līdzīgu – šķiet tām efektīvākais variants. Un tad ienaidnieka būvēšana top obligāta kampaņas sastāvdaļa.
 
Finanšu ministrijas šā gada 9. marta vēstulē Izglītības un zinātnes ministrijai, reaģējot uz Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības augstākās izglītības un zinātnes jautājumu risināšanai veltīto iesniegumu, rakstīts: «Vēršam jūsu uzmanību, ka saskaņā ar likumu Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020. gadam visi pieejamie valsts budžeta finanšu līdzekļi 2018. gadam un diviem turpmākajiem gadiem ir sadalīti.»
 
Lai cik savādi neliktos, 13. aprīlī un vēl piektdienā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA) notika saturīga (es pat teiktu – ļoti saturīga) RTA, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP), Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF), lauksaimniecības un enerģētikas uzņēmumu organizēta konference par tēmu Sadarbības dialogs. OIK. Politika. Investīcijas. Inovācijas. Konferencē piedalījās ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, minēto organizāciju, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), Zemnieku Saeimas (ZS), AS Latvenergo, AS Sadales tīkli… pārstāvji.
 
Valsts valodai mazākumtautību pirmsskolas iestādēs jāienāk aktīvā spēles formātā. Valsts valodai mazākumtautību pamatskolās jāpastāv mācību procesā ne vien kā atsevišķam priekšmetam, bet arī gudri integrētās izpausmēs.
 
Uzskatu, ka Valsts prezidents neapžēloja Ansi Ataolu Bērziņu tiesu varas lobija iespaidā.
 
Vēl pāris nedēļas (līdz 21. aprīlim) var parakstīties par to, lai ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) neapliktu cilvēka vienīgo īpašumu. Manā uztverē tas ir samērā viegli un bez mudžināšanas pieņemams lēmums. Par šo ideju jau pāris gadus tiek pļāpāts (uzsveru – pļāpāts) gan valdībā, gan Saeimas frakcijās, taču šķiet, ka neviens nevēlas rast šai idejai kopsaucēju. Lai tas būtu No sirds Latvijai piedāvājums vienkārši samērot personu deklarētās dzīvesvietas ar Zemesgrāmatā reģistrētiem īpašumiem, lai būtu skaidrs, kam jāmaksā, kam nav. Vai Nacionālās apvienības ieteikums noteikt saprātīgus ierobežojumus (kvadrātmetru skaits uz katru ģimenes locekli, par ko netiek piemērots NĪN, vai NĪN nepiemērošana īpašumam, kura kadastrālā vērtība nepārsniedz noteiktu slieksni), vai Finanšu ministrijas piedāvājums mainīt kadastrālās vērtības bāzes, vai vēl kas cits.
 
Mūsu attiecībās un attieksmēs patlaban valda dubultstandarts. Gan nacionālā, gan globālā līmenī. Mūsu oficiālās politiskās un politekonomiskās pozas pastāv pretrunā ar mūsu faktisko politisko, politekonomisko darbību. Es uzskatu, ka gan Donalda Trampa, gan Raimonda Vējoņa kavēšanos apsveikt/neapsveikt Vladimiru Putinu ar uzvaru Krievijas prezidenta vēlēšanās noteica šis liekulīgais dubultstandarts.
 
Es te nerakstīšu par Ansi Ataolu Bērziņu, kurš ir jau izdots Latvijai un, iespējams, ir jau Latvijā. Es rakstīšu par cilvēkiem, kuri man negaidīti lielā skaitā pēdējās pāris nedēļās pauda savu atbalstu Ansim gan kā vienpatņi, gan (preses konferencē 22.03.) savu organizāciju vārdā. Turklāt šo organizāciju uzskati mēdz būt pretēji. Man tas liecina, ka cilvēcīgais un taisnīgais Latvijā tomēr spēj būt augstāks pār sekundāro un otršķirīgo (man otršķirīgais šajā kontekstā ir vara, politiskais režīms, jebkura ideoloģija). Tātad šis ir liels Paldies! tiem, kuros dzīva taisnīguma apziņa. Vien pāris šī Paldies! iegansti.
 
Neraugoties uz iepriekš zināmo iznākumu, mani tomēr mazliet izbrīnīja tas, ka Vladimirs Putins un viņa komanda pirms vēlēšanām jūtami nervozēja. Acīmredzot viņiem būtu gribējies, lai vēlēšanās piedalās krietni vairāk balsotāju nekā tie 67% (19.03. dati), kas piedalījās, un lai to, kas balsoja par Putinu, būtu bijis vēl vairāk (76,67%).
 
Par Saeimas koalīcijas piedāvājumu 2019./2020. gadā visus vispārizglītojošos mācību priekšmetus vidusskolās mācīt tikai latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru, ar kultūru un vēsturi saistītos priekšmetus, vajadzētu nopietni, profesionāli (!) un izvērsti diskutēt.