Kādas tikumiskās audzināšanas vadlīnijas vajadzētu ierakstīt Izglītības likumā? Un kas vispār ir tikumi un vērtības, un vai tie ir iemācāmi skolā? Katrā ziņā ar moralizēšanu tas nav panākams, – šādu kopēju atziņu pauda Valsts izglītības satura centra (VISC) sapulcētie eksperti, kuriem par šā jautājuma citiem aspektiem gan bija atšķirīgas domas.
Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Igors Šuvajevs norādīja, ka jau kopš antīkās civilizācijas laikiem cilvēki lauzījuši galvu par šo tematu, cenšoties rast balstus, uz kuriem jāturas sabiedrībai. Katrā laikā kā galvenās nosauktas dažādas īpašības, piemēram, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kataloģizētas 27: «Esi taisnīgs, mīļš, devīgs, krietns valstietis» un citi tikumi. Viņš arī vērsa uzmanību uz to, ka, veidojot vadlīnijas, jārunā par netikumiem – viens no tiem ir mobings. LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore Skaidrīte Lasmane atzina, ka bez stratēģijas un noteikumiem neviena organizācija nevar pastāvēt, taču kritērijiem jābūt tādiem, lai neierobežotu brīvību, radošumu un prieku darīt. Galvenais jautājums, veidojot šīs vadlīnijas, ir – ko gribam no jaunā cilvēka izveidot? Viņa izteica šaubas, vai galu galā nenotiks tā, ka taps kārtējais papīrs, kas noguls dokumentu kaudzē un kuram nebūs nekādas vērtības.
LU Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina kā pamatu pamatu minēja ģimeni, kura tad dabiskā veidā ieaudzina tikumiskās vērtības. Diemžēl sabiedrībā, kur ir tik daudz šķirtu laulību, to izdarīt ir grūti. Turklāt tikumības bedri padziļina arī dubultie sabiedrības standarti: vieni ir elitei, otri – pārējiem, īpaši tiem, kas slīgst nabadzībā (32,7% ir šim riskam pakļauti). Šādos apstākļos nevar gribēt, lai izaugtu tikumīgi cilvēki, un nekādi dokumenti to nepalīdzēs ieaudzināt.
Filozofijas doktore Maija Kūle vērsa uzmanību uz Latvijas izglītības sistēmas nekonsekvenci: vienubrīd tajā uzsvars tika likts uz mācību priekšmetiem, nevis audzināšanu, pēc tam pagriezās tās virzienā, attopot, ka radušās problēmas ar disciplīnu. Iemesls tam – pedagogiem ir tikai pienākumi, bet nav tiesību, skolēniem – otrādi. «Sabiedrība, kurā nav kārtības un tabu, ir šļaugana un izvirtusi,» teica M. Kūle. Viņa iesaka nevis veidot jaunus, bet izmantot esošos dokumentus, piemēram, Satversmes preambulu. Tāpat vajadzētu atgriezties pie prasības mācīt filozofiju un ētiku skolās (patlaban 39% vidusskolu māca ētiku, 11 vidusskolās – filozofiju, vēl daļa – kulturoloģiju). Un to mācīt vajadzētu ne tikai skolēniem, bet arī pedagogiem, jo, nenoliedzami, daudzi nezina, kā risināt morāli ētiskas problēmas. Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte interešu izglītībā saskata vienu no takām, kas ejama, lai palīdzētu veidot tikumiskās vērtības. Tāpat latviskā dzīvesziņa ar tās folkloru varētu būt labs atbalsts sakņu sajūtas stiprināšanā. Savukārt Latvijas Pedagogu domes valdes priekšsēdētājs Andrejs Mūrnieks rosināja formulēt ne tikai tikumus, bet arī to, kas būtu aizliedzams, kas ir daudz grūtāk formulējams uzdevums. Viņš esot par robežu noteikšanu, jo, «ja sabiedrība nevar noteikt robežas, tad tā lemta iznīcībai».
