Šonedēļ biedrība Jaunais zīda ceļš, akciju sabiedrība Ūdens enerģētikas un transporta sistēma Rīga–Hersona–Astrahaņa un akcionāru biedrība Arha sākušas parakstu vākšanu par referendumu, kurā sabiedrībai jāizšķiras, pieņemt vai nepieņemt projekta Daugava–Latvijai pirms projektēšanas pasākumu nodrošināšanas likumu.
Projekts paredz īstenot elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem un kuģojamu ūdensceļu augšminētajos maršrutos (plašāk par to: www.Daugava–Latvijai.lv). Likums starp citiem darbiem paredzētu projekta ietekmes uz vidi novērtējumu visā paredzamā ūdensceļa garumā un darbus, kas saistīti ar projekta (ekonomisko u. tml.) objektīvu novērtējumu.
Nesen kādā rakstā tika citēts, šķiet, Bruno Rubess, kurš teicis, ka esot par jaunu Latvijas Nacionālo bibliotēku, kā par reālu ideju, kas apliecinātu latviešu spēju aizdomāties augstāk un tālāk nekā līdz pirtiņai. Esmu par LNB līdzīgu iemeslu dēļ. Un par šo projektu tāpat. Tā ir liela, riskanta ideja, attieksmē pret kuru katram ir trīs izvēles. Katrs var šo ideju noraidīt neiedziļinoties. Katrs var to akceptēt un pēc tam izlaist no uzraudzības gan personīgā, gan valsts noteikšanas līmenī. Bet katrs var to akceptēt un pastāvēt uz tādu lietu kārtību un notikumu gaitu, lai idejas realizācija nevis kārtējo reizi (joprojām būdams par LNB, neuzskatu, ka šī ideja guvusi viscaur labu praksi) izčakarē sabiedrību un Daugavu, bet ir apliecinājums latviešu spējai tikt galā ar liela vēriena, lielas naudas un milzīgas atbildības projektiem tā, lai tie dotu: gan jaunu spēku tautas pašapziņai; gan saglabātu Daugavu kā tīru un skaistu upi, kas strādā; gan arī caur savu pienesumu veidotu ievērojamu un stabilu valsts budžeta daļu.
Saskaņā ar projekta autoru nodomiem pēc projekta ietekmes uz vidi akceptēšanas un citu pirmsprojekta uzdevumu izpildes Latvijā un Baltkrievijā 2012. gadā plānots sākt projektēšanas un celtniecības darbus 600 kilometru posmā no Rīgas līdz Vitebskai, Latvijai solot 70 000 darba vietu. Projektu paredzēts īstenot trīs kārtās. Tā kopējās izmaksas tiek lēstas 90 miljardu eiro apjomā. Valsts nauda projektam piesaistīta netiek. No 40 miljoniem izdevumu, kas saistīti ar vides novērtējumu, valsts kasē varētu ienākt ap 15 miljoniem. Pirmā posma (2012.–2016.) darbi varētu pašvaldībām un valstij ienest ap 500 miljoniem. Visu trīs projekta posmu īstenošanas gaitā pašvaldību un valsts ienākumi no projekta varētu būt ap 20 miljardiem eiro. Prognozēts, ka projekta rentabilitāte varētu būt ap 9%. Ekspluatācijas gaitā pēc 2023. gada summārais ienākums pašvaldību un valsts budžetos, pēc projekta autoru aplēsēm, varētu sasniegt 8 miljardus eiro. Autori uzskata, ka projekts atver Latvijai labklājības durvis un šo durvju atslēga ir Daugava.
Man projekts šķiet pieļaujams tad, ja, pirmkārt, top tiešām neatkarīgs, valstiski atbildīgs, objektīvs projekta ietekmes uz vidi novērtējums, kurā izslēgtas ar celulozes rūpnīcas bīdīšanu, dāņu cūku kūtīm vai vēl citiem objektiem saistītās spekulācijas, kad ietekme uz vidi izrādās pat pērkams lielums. Šim novērtējumam nav jāapkalpo ekonomistu, uzņēmēju vai vides sargātāju pašmērķi, bet, ņemot vērā projekta apjomu, faktiski jādefinē tautas dzīves telpas (vides) kvalitāte kā labklājības nosacījums un veicinātājs. Projekta ietekmes uz vidi novērtējumam jāseko stingru, ar nepārprotamām bargām sankcijām apgādātu ekspluatācijas nosacījumu izstrādei. Amatpersonām un profesionāļiem, diskutējot par projektu, jāuzvedas un jārunā par to kā profesionāļiem, nevis jālobē tas vai cits viedoklis ar pozām un emocionālām sentencēm. Otrkārt, tam nav jābūt klanu, grupējumu, oligarhu utt., bet gan tautas projektam. Tādā ziņā, ka pašmāju un ārvalstu rebiniekiem izslēgtas iespējas "sarunāt" šo projektu ar valsts varu, apejot sabiedrību. Tādā ziņā, ka akcijas, ko tagad tiek lūgti iegādāties jo daudzi cilvēki un to grupas, nedrīkst piemeklēt sertifikātu liktenis, kad bezjēga un nabadzība noteica to pārdali bez efekta lielai daļai īpašnieku. Tādā ziņā, ka "mazie" akcionāri nedrīkst tapt izslaucīti no projekta un ietekmes tajā, ja kādam iešaujas prātā, ka šie tikai maisās pa kājām, jo ir savu "darbu masās" padarījuši. Treškārt, lai cik līdzekļu arī apgrozītu projekts, lai cik samērā ar valsts budžetu tas nepelnītu, jābūt izslēgtai situācijai, kad valsts top par projekta piekabi. Līdzīgi kā valsts tapusi par skandināvu banku piekabi. Projekts ir labs, kamēr tas valstij izdevīgs. Ceturtkārt, projekta starpvalstu īstenotājiem jābūt liegtai iespējai nopirkt politiku konkrētā atsevišķā valstī. Tam jābūt sadarbības, nevis uzurpācijas projektam. Bet – tam nav jābūt arī provinciālas sīkumainības un aprobežotības ķīlniekam.
Ja situācija tiek šādi sagatavota un pamatota, tad manā uztverē atliek viens galvenais šķērslis. Mūsu neticība sev, savam tuvākajam un tam, ka mēs kā sabiedrība, kā kopums spējam veikt liela mēroga darbus, noturēt kontroli pār tiem savā, savas nākotnes labā. Tajā pašā laikā tikai šāda mēroga darbi un šāda mēroga atbildība var mūs solidarizēt. No politiķiem to bijis velti gaidīt, un mēs izklīstam, jo pārstājam just valsti zem sevis. Pat LNB pārstāj būt nacionāla, valsts jaunāko laiku sasniegumu zīme, bet top uztverta kā spekulatīvs darījums, kas te uzpūšas, te saraujas atkarībā no partiju konjunktūras.
Var attiekties pret šo ūdensceļa projektu ar nolemtību – ak, kaut kādi atkal izčakarēs ij mūs, ij Daugavu. Var pret to attiekties ar atbildību – mēs spējam uzturēt tīru Daugavu, kas strādā. Šā vai tā, man šķiet, labi, ka sabiedrības viedoklis, tās atļauja tiek prasīti pašā projekta sākumā, kad process vēl nav aizgājis. Manuprāt, novedot šo procedūru līdz galam (referendumam), tiks saņemta vēsts par tautas nostāju, ar kuru nevarēs nerēķināties turpmāk.
