Trešdiena, 1.maijs

redeem Ziedonis

arrow_right_alt Viedokļi

Kā spļāviens uz pannas

© f64

Cinisma un liekulības esence – tā īsumā varētu nodēvēt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdi, kas notika aizvakar. Nodēvēt un aizmirst. Jo atcerēties ir kauns. Par to tiešām varētu arī nerunāt. Taču tajā, kas notika, parādās mūsu valdīklu būtība. Ļoti lielas daļas būtība. Un to aizmirst nedrīkst. Varbūt vismaz līdz nākamajām vēlēšanām – nedrīkst.

Runa bija par divu valsts sociālās aprūpes centru filiāļu slēgšanu. Šīs filiāles ir Rauna un Kauguri. Raunā tika savākti vairāk nekā 1000 paraksti no cilvēkiem, kas bija pret filiāles slēgšanu – tas bija formālais iemesls, kāpēc tika sasaukta komisijas sēde. Vienotajā nostājā pret Labklājības ministrijas (LM) absurdo gribuli slēgt filiāles, kurās kā vienīgajās savās mājās dzīvo – teiksim, kā ir – slimi cilvēki, atradās visi mediji. Bet tikpat vienoti bija arī Labklājības ministrijas ierēdņi un komisijas vadītāja, Saeimas deputāte Aija Barča. Ko tur liegties, nav vērts – gan ministrs Uldis Augulis, gan Barčas kundze ir viena lauka odziņas – no ZZS. Neies jau viens otram mācīt, kā slimus cilvēkus pareizāk un likumīgāk no viņu mājām izmest.

Ar dižu pompu un prieka runām ZZS 2010. gadā atklāja filiāli Kauguri, valstij ieguldot ēkas remontā ap 200 000 latu. Šodien LM ierēdņi dzied citu dziesmu: «diemžēl» bija jāatver Kauguri, «kaut kāda nauda» jāiegulda, bet tagad «higiēnas prasības neatbilst», kaut arī Veselības inspekcija atzinusi, ka filiāle Kauguri atbilst visaugstākajām prasībām. Deputāta Vitālija Orlova (Saskaņa) neizpratne bija neviltota: kā tas sanāk – valsts iegulda pieklājīgu naudu, bet pēc dažiem gadiem ieguldījumam atmet ar roku? Tikpat lielā neizpratnē bija arī Andrejs Klementjevs (Saskaņa), jautādams, kur tad palicis humānisms? Par ko mēs runājam – par lietām vai par dzīviem cilvēkiem? «Protams, būs direktīvas, notas un hartas,» sarkastiski piebilda Inguna Rībena (NA), «un to visu es pierakstu mūsu kalpu garam. Tomēr aicinu iztēloties, ko šiem vientuļajiem, slimajiem cilvēkiem nozīmē viņu ierastās mājas.»

Pēc ministrijas domām – neko. «Gan jau viņus iemīlēs arī citās mājās,» kāds ierēdnītis nočūkstēja kā spļāviens uz pannas. Garlaikoti, toties uzspēlēti stingri uzklausījusi Raunas filiāles, pašvaldības un evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvjus, Barčas kundze secināja, ka jautājums faktiski izlemts: filiāli Rauna atstājam, bet Kaugurus klapējam ciet. Jo, redz, Jūrmalas pašvaldība nezin kādēļ nealkst pārņemt savā bilancē šo filiāli. Bet kāpēc lai alktu, ja Jūrmala arī bez Kauguriem ir aptvērusi visas iespējamās sociālās aprūpes sfēras, paceļot šo aprūpi ļoti augstā līmenī? Kāpēc pilsētai vajadzētu uzņemties valsts vietā darīt to, kas valstij pienākas? Toties tandēms «Labklājības ministrija – Saeimas komisija» paliek ar laimes un gandarījuma sajūtu sirdī: lūk, cik mēs taisnīgi un viedi, izskatījām darbaļaužu sūdzību, pieņēmām Zālamana lēmumu – vienu filiāli nogrūst uz pašvaldības un baznīckungu pleciem, otru likvidēt. Par spīti tam, ka nav neviena argumenta, lai to likvidētu. Toties ir vēlme sastūķēt slimos cilvēkus padomjlaiku sociālās aprūpes kombinātā ar vairāk nekā 500 vietām, jo tādas, raugi, ir «direktīvas, notas un hartas».

Par to komisijas sēdē varētu runāt bez mitas – ar skaitļiem un faktiem. Taču ir sajūta, ka to cilvēku argumenti, kuriem patiesi sāp netaisnība, ierēdņiem noskalojas gar ausīm kā ūdens podā. Viņi nedzird. Viņiem ausīs puļķi sabāzti. Tikpat «ausaina» ir arī tiesībsarga atsūtītā meitiņa, kas priecīgi konstatē, ka «ir bijušas komunikācijas problēmas», bet tagad gan viss ir izrunāts.

Taču izrunāts nav nekas. Ja Saeimas komisija patiešām, no sirds būtu ieinteresēta gan slimo cilvēku, gan filiāļu darbinieku liktenī, tā netaupītu laiku un rūpīgi izvērtētu visus apstākļus, iztaujājot situāciju zinošos cilvēkus, nevis tukši spriedelētu un skatītos pulkstenī, jo «drīz sāksies nākamā sēde». Tas bija ciniski un nekrietni – sniegt melīgu ilūziju, ka «šeit mēs kaut ko lemsim», jo izlemts bija jau sen un citur, un šī sēde bija tikai pompoza atrādīšanās, demokrātijas spēlēšana. Toties ļoti koši parādījās sakāmvārda «deputāts – tautas kalps» patiesā nozīme: mēs esam kalpi, bet deputātu vairums (ar retiem izņēmumiem!) – augstprātīgi kundziņi un kundzenes, kas staigā no komisijas uz komisiju un «lemj valsts likteņus» tikpat kvalitatīvi, kā tas notika šajā komisijā.